Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
KATEGORIJA
Tēma
 
Dienasgrāmata
Jaunrade
Jaunumi
Kritika
Notikumi
Raksti
Sarunas
Viedokļi
  • Pārmantot un pieradināt
    18.09.2017

    2016. gadā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta publicēto pētījumu sēriju Studia humanitarica papildināja Anitas Vaivades monogrāfija "Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās" (Rīga: LU LFMI, 2016, 368 lpp.). Izdevums ieturēts sērijai jau tik pierastajā akadēmiski atturīgajā vizuālajā noformējumā, kas šoreiz niansēts baložpelēkā tonī. Pelēkais esot latviešu identitātes pamattonis, taču uz tā labi izceļas citas krāsas. Uz izdevuma vāka izceļas darba nosaukums, kas vēsta par oriģinālu piedāvājumu: tiesības un kultūra vienuviet. Zinot, ka sērijā tiek publicēti oriģināli zinātniski pētījumi, un ņemot vērā, ka pēdējais, kura publicētie pētījumi vienlīdz balstīti kultūras un tiesību vēsturē, bija Arveds Švābe vēl pagājušā gadu tūkstotī, ar prieku pieņēmu grāmatu kā šis vasaras obligāto lasāmvielu. Un nenožēloju, jo Anita Vaivade ir zinātāja, bet "tikai zinātājs var rādīt ceļu tiesiskā dzīvē, jo, ja "akls aklam ceļu rāda, abi iekrīt grāvī"" [1]. Pelēkajam esot visādas nokrāsas, attiecīgi – tas dažādi interpretējams. Plaši interpretējams ir arī Anitas Vaivades pētniecisko interešu objekts: nemateriālais kultūras mantojums un tā tiesiskais regulējums.

  • Ja es būtu grāmata, man patiktu novecot
    11.09.2017

    Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ko tu darītu, ja būtu kāda īpaša lieta, piemēram, grāmata? Ko tu domātu, teiktu, kā smaržotu? Portugāļu rakstnieks Žozē Žorži Letrija (José Jorge Letria, 1951) ir par to domājis un savas domas apkopojis darbā "Ja es būtu grāmata" ("Liels un mazs", 2017, no portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups). Žoržē Žorži Letrija ir bērnu un jauniešu literatūras autors, žurnālists, dramaturgs, dzejnieks un pat politiķis. Viņa grāmatas ir tulkotas spāņu, franču, angļu, krievu, rumāņu, latviešu un daudzās citās valodās. Rakstnieks ir saņēmis arī vairākus prestižus literāros apbalvojumus, piemēram, Prémio de Poesia Florbela Espanca (Florbelas Espankas dzejas balva 1984), Prémio Literário Ferreira de Castro (Ferreiras de Kastro literatūras balva 1987, 1989, 1992) un citus.

  • 400 gadu sena latviešu dzeja – kā tas skanēja?
    07.09.2017

    Šogad izdotā Māras Grudules monogrāfija "Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos" (Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017) atgādina, ka latvieši dzeju pazina arī pirms 400 gadiem.

  • Grāmata (par) tiem, kuri kaut ko ļoti ienīst
    21.08.2017

    Jūnija sākumā klajā nāca grāmata "Kaiju karalienes noslēpums" (apgāds "Liels un mazs", 2017), kas atklāja kādu noslēpumu par pašu darba autori – izrādās, māksliniece, ilustratore un scenogrāfe Rūta Briede ir arī lieliska rakstniece. Tāpēc nav pārsteigums, ka jau jūnija beigās mazā grāmatiņa atnesa lielus panākumus – veselas trīs nominācijas Jāņa Baltvilka balvai – "Kaiju karalienes noslēpums" nominēts gan rakstniecības, gan mākslas kategorijā, kā arī pretendē uz AS "Latvijas valsts meži" balvu "Jaunaudze" par spožu debiju.

  • Pašiem sava Hanaka
    18.08.2017

    Rakstnieces Kristīnes Ulbergas vārds latviešu literatūrā kļuva plašāk pazīstams, kad 2008. gadā viņas debijas romāns jauniešiem "Es grāmatas nelasu" ieguva otro vietu Jāņa Baltvilka konkursā "Baltā vilka grāmata". Dažus gadus vēlāk – 2012. gadā – tika izdots Ulbergas pirmais romāns pieaugušajiem "Zaļā vārna", kurš guva atzinību ne tikai no lasītājiem, bet arī kritiķiem Jaunākais rakstnieces darbs ir sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" iznākušais romāns "Tur" ("Dienas Grāmata", 2017), kura noformējums neviļus liek iedomāties par maģisko un mītisko pasauli (krauklis – noslēpumainais, maģijas apvītais sengrieķu dieva Apollona kalps).

  • Akmeņi kā dimanti
    15.08.2017

    Igauņu intelektuāļa, dzejas novatora, tulkotāja un literatūras teorijas pasniedzēja, Baltijas Asamblejas balvas ieguvēja dzejnieka Haso Krulla dzejoļu izlase "Kad akmeņi vēl bija mīksti" ("Mansards", 2017) ir saturiski un mākslinieciski apjomīgs izdevums, kura sešās nodaļās ("Melnbalts", "Kad Manabožo", "Svari", "Džezs", "Ziema", "Kad akmeņi vēl bija mīksti") atdzejotājs Guntars Godiņš apbrīnojami pārdomāti ietilpinājis iezīmīgāko no visas dzejnieka daiļrades, kas datējama ar periodu no 1986. līdz 2014. gadam.

  • Vēstule uz nekurieni
    10.08.2017

    Lielākajai daļai lasītāju rakstnieks Vladimirs Kaijaks viennozīmīgi ir pazīstams kā tetraloģijas "Likteņa līdumnieki" autors, pēc kuras motīviem uzņemts populārais seriāls ar tādu pašu nosaukumu. 2009. gadā tiek izdots Kaijaka romāns "Meitene no nekurienes". Iespējams, arī šo darbu autors bija iecerējis kā triloģiju vai tetraloģiju, jo nākamo Kaijaks raksta romānu "Vēstule", kas ir tiešs romāna "Meitene no nekurienes" turpinājums. Diemžēl 2013. gadā rakstnieks dodas mūžībā, atstājot romānu "Vēstule" uzrakstītu tikai līdz 167. lappusei. Iesākto darbu turpina un pabeidz rakstnieka dzīvesbiedre, prozaiķe un dramaturģe Māra Svīre.

  • Tas, kas sadalās, pēc tam atkal top viens
    07.08.2017

    Rakstīt par valodu, tās procesiem, grāmatām un bibliotēkām prozā var tiešām daudz un apjomīgi, jāsaka, to varētu darīt gandrīz katrs, ja tam būtu pieejama pildspalva kopā ar tukšu papīra lapu un vēlmi to paveikt. Taču veids, kādā Franciska Ermlere spēj elpu un prātu aizraujoši integrēt savas pārdomas par valodu detektīvromānā "Manuskripts" ("Lauku Avīze", 2017), ir kaut kas neredzēts. Drīzāk liekas, ka autore, pati to neapzinoties (vai arī apzinoties?), šo darbu sarakstījusi divējādu, liekot lasītājam spriest par to, vai tas būs vēl viens kriminālromāns grāmatu ciklā "Rīgas detektīvi" vai arī romāna aizsegā uzrakstīts valodnieciski filozofisks traktāts. Varbūt sākotnējā iecere bija apvienot šos divus elementus, radot ko nebijušu – detektīvromānu, kas vērsts filoloģiskā gultnē.

  • Romāns, kuru es neatceros
    02.08.2017

    Jūnass Hasens Khemiri ir tunisiešu izcelsmes zviedru rakstnieks, kurš ar debiju 2003. gadā aizsāka plaši atzītu literāro darbību, kas turpinājās ar jaunu romānu 2006. gadā, kā arī lugu, eseju un stāstu publikācijām. 2015. gadā sarakstītais romāns "Viss, ko es neatceros" saņēmis augstāko Zviedrijas literāro apbalvojumu – Augusta balvu. Turot rokās šo Khemiri romāna izdevumu ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone), pirmā asociācija ir konfektes "Vēsma" svītrainais iesaiņojums. Jau tuvinoties romāna lasīšanas pieredzei, vērts piezīmēt, ka precīzi neatminos "Vēsmas" dizaina proporcijas, līniju formas, to toņus (līdzīgi kā ar romānu, kura sižets, rakstot šīs rindas, ir mazliet pagaisis), taču grāmatas košais vāciņš tā vai citādi (vēl pirms atšķiršanas) kalpo par impulsu, lai smadzeņu neironos iedarbinātu šos asociāciju tīklojumus. Droši vien vērts paturēt prātā, ka tas, kā es atceros (vēl būtiskāk, iedomājos, ka atceros) šo konfekšu iesaiņojumu, pavisam var atšķirties gan no tā, kā to atceras citi, gan tā, kā tas izskatās patiesībā. Tieši šādu – mainīgu, pretrunīgu, raibu un mazliet haotisku – iespaidu atstāj romāna saturs un maniere.

  • "Kaķēns margrietiņās" – lietot tikai pavadoņa uzraudzībā!
    26.07.2017

    Latvijas Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) bērnu literatūras kategorijā šogad triumfēja Ulda Ausekļa dzejas krājums "Kaķēns margrietiņās", kas, šķiet, žūriju savaldzināja ne tikai ar raito ritmu un dažādām vārdu spēlēm, bet arī ar dzejoļos iekļautajām zinībām, kas priecē lielos un gudros lasītājus, taču vienu pašu mazo varētu sabiedēt, tāpēc šī ir grāmata, ko ieteicams lasīt kopā ar zinātkāru un skaidrotkāru pieaugušo – dzejas pavadoni.

  • Sešu ķepu (no)derība jeb Baltā lāča ceļojums
    24.07.2017

    Māras Viškas, Ulda Daugaviņa un Mārtiņa Sirmā kopdarbs "Baltais lācis" ("Liels un mazs", 2017) ir krāšņi ilustrēta pasaku pavārgrāmata bērniem, kuras mērķis, kā vēsta grāmatas publicitātes materiāli, ir padarīt interesantākus garlaicīgo pieaugušo ēdienus un rosināt vecākus gatavot kopā ar bērnu. "Balto lāci" var uzskatīt par mēģinājumu radīt konceptuāli jauna veida grāmatu, kas vecākiem un bērniem palīdzētu veidot kopīgu lasīšanas, gatavošanas, darbošanās un ēšanas pieredzi.

  • Belševica ceļā uz Billi
    18.07.2017

    Literatūras vēsture patiesībā ir liecība par izvēlēm. Tas, kuri rakstnieki iekļūst vēsturē un tur paliek un kuri nepārdzīvo savu laiku, lielā mērā atkarīgs no tiem, kas šos rakstniekus ir pamanījuši un izvēlējušies savu pamanīšanu pierakstīt. Rakstnieces sievietes, pat ja savas dzīves laikā baudījušas žilbinošu literāro slavu, no literatūras vēstures mēdz pazust daudz ātrāk nekā rakstnieki vīrieši, tādēļ, par spīti tam, ka Vizma Belševica ir ierakstīta ne tikai latviešu literatūras vēsturē, bet šobrīd arī Latvijas kultūras kanonā, arhīva burtnīcas "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" ("Mansards", 2016) un "Bille, Anss un citi" ("Mansards", 2017), kurās publicēta Belševicas grāmatās neiekļuvusī proza, reizē ir vēl viens ieraksts – un arī iespēja ieraudzīt Vizmu Belševicu no jauna.

  • "Vispārībiņā jau normāliņi"
    15.07.2017

    Ar Māra Bērziņa radīto Gūtenmorgenu pirms vairākiem gadiem tikos nejauši: skatuves runas konkursā vairāki skolēni bija izvēlējušies mazliet ironiskos un jautros stāstus, cerot, ka tieši Gūtenmorgens – tipiskais latvietis, kas visiem ir tik tuvs un labi saprotams, – palīdzēs atklāt viņu slēpto aktiera talantu un atkausēs žūrijas sirdi. Neatceros, vai Gūtenmorgens tiešām kādu aizveda līdz uzvarai, bet āķi lūpā gan iemeta – arī man vajadzēja atrast un noskaidrot, kas tas īsti par zvēru ir.

  • Ar mirklīgu sudrabu. Mana mīla ceļ ēku ap tevi
    13.07.2017

    Apgāda "Neputns" bilingvālā samta sērija, kurā atdzejota pasaules lirikas spožākā klasika, lasītājus šajā gadā priecē jo īpaši. Karaliski violetā iesējumā ir uzmirdzējis amerikāņu 20. gadsimta avangarda dzejnieks Edvards Estlins Kamingss (Edward Estlin Cummings) un viņa dzejas izlase "Pavasara virpulis" (Springtime Circling) ("Neputns", 2017). Izlasē apkopoti dzejoļi, kas aptver visu Kamingsa daiļradi no 1922. gada līdz pat pēcnāves krājumiem, publicētiem 1983. gadā. Atdzejotāju kopa – Ingmāra Balode, Kristaps Vecgrāvis, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš (seniors), Aivars Maizītis, Jānis Elsbergs un Viks – un sakārtotāji Ingmāra Balode un Kristaps Vecgrāvis veikuši respektējamu darbu, jo dažādos laika posmos atdzejotie darbi, kā uzsvērts, "uzrāda dažādas atdzejošanas pieejas, poētiskā tulkojuma tradīcijas un varēšanas" [1], taču izlases sakārtojums radīts pārdomāti un lasītājam aptverami, baudāmi.

  • saAUDUMS
    10.07.2017

    Spēles ar tekstu ir pēdējos gados iecienīts paņēmiens literārās periodikas izdevēju aprindās, kad tipogrāfiskajam lolojumam pienākusi kārta tikt nodēvētam vārdā. Gan vēl nesen priecējošie "Latvju Tekstu" laidieni, gan pastarpināti uz teksta zīmēm norādošā "Domuzīme" (arī interneta žurnāls Punctum), gan pavisam jaunais Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) laikraksts "konTEKSTS" domas vedina uz tekstu, kas vijas ne tikai prāta dzīlēs un virsmās, bet ir tverams arī grafiskā veidolā. Tiem, kas "konTEKSTU" jau iepazinuši, šis raksts būs tikai ar atgādinājuma vērtību, savukārt neiesvaidītajiem tas būs īss ceļvedis.

  • Pārdotais sargeņģelis jeb sapņa augstā cena
    07.07.2017

    Juta Rihtere (Jutta Richter, 1955) ir viena no ievērojamākajām vācu bērnu un jauniešu rakstniecēm. Autore, kas pirmo darbu sarakstījusi pusaudzes gados, guvusi ne tikai lasītāju, bet arī kritiķu atzinību. Rihtere saņēmusi Vācu jaunatnes literatūras prēmiju, Katoļu bērnu un jauniešu grāmatu balvu, Hermaņa Heses balvu un citus apbalvojumus. Visos darbos autore ir saglabājusi sev raksturīgo valodu un izteiksmes veidu. 2001. gadā sarakstītais stāsts "Tur aiz stacijas ir jūra" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga) ir latviešu lasītāju pirmā iepazīšanās ar Jutas Rihteres daiļradi.

  • Imbarbarimento jeb kārtējais sokratiskais atgādinājums
    05.07.2017

    LU literatūras un kritikas portāls Ubi Sunt darbību ir atsācis, iesliedējoties gana drošās risēs, tomēr pārvarētais pārtraukums portāla darbībā lika aizdomāties par kultūrainu Latvijā un pasaulē, it sevišķi par to, kāpēc kaut kas tik nelietderīgs kā literatūras portāls (ne)būtu atbalstāms. Pārdomas, kā jau pie uomini letterati e non idioti iegājies (iemetiet aci Bokačo "Dekamerona" sestās dienas devītajā novelē!), parasti veicina un mudina risināt kāds garabiedrs. Šoreiz domdarbu palīdzēja veikt itāļu filosofs un literatūrzinātnieks Nučo Ordine (Nuccio Ordine), kura pārspriedums par lietderīgo un nelietderīgo nesen latviskotajā darbā "Nelietderīgā lietderīgums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, tulkojusi Dace Meiere) rosināja ielūkoties humanitārās pasaules procesos un jau kopš Hēsioda laikiem sludinātajā imbarbarimento (nē, tā nav dadaistu fonofikcija, bet gan 'barbarizācija').

  • Neredzamā ceļojuma romāns
    27.06.2017

    Italo Kalvīno ir viens no tiem pasaulslavenajiem rakstniekiem, kas latviski tulkoti maz, un jāatzīst, ka "Neredzamās pilsētas" ("Neputns", 2017, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, ilustrējusi Elīna Brasliņa) ir mana pirmā sastapšanās ar šo autoru. Tulkojumu trūkumā droši vien vainojami politiski iemesli un ne tikai. Katrā ziņā nevar teikt, ka viņš pie mums nāktu par vēlu. Pat 21. gadsimtā, kurš šķietami vairs nav pārsteidzams, grāmata ir maģiska un apstājas vērta.

  • Asaras veldzē un apskaidro
    16.06.2017

    Ilgas Raščevskas romāns "Norakstītie" ("Zvaigzne ABC", 2016) ir rakstnieces debija literatūrā, un tas jau paspējis gūt sabiedrības ievērību, iespējams, ar izdevēju prasmīgo reklāmas speciālistu palīdzību, kas grāmatu pasnieguši ar nelielu sensācijas piegaršu. Plašsaziņas līdzekļos romāns pieteikts ar tādiem vārdiem kā "Latvijas drūmā puse", "grāmata par dzīves pabērniem" un pat "romāns, kāda latviešu literatūrā vēl nekad nav bijis". Visam uguni vēl piemet fakts, ka "Norakstīto" autore ir pieredzējusi sociālā darbiniece – tātad grāmatai piemīt intriģējošā "realitātes" vērtība. Arī pati Ilga Raščevska intervijās atklājusi, ka romānā izmantojusi ilgajos darba gados gūto pieredzi un ķerties pie rakstīšanas viņu mudinājusi vēlme izteikt sakrājušās sāpes.

  • Katram savs dēmons vai dundurs skapī
    14.06.2017

    Jānis Einfelds ir viens no spilgtākajiem latviešu postmodernistiem. Rakstnieks literatūrā ienācis 1988. gadā, kad laikrakstā "Pionieris" tika publicēta viņa pasaka "Īsas ziemas kauja". Plašāk pazīstams ar romānu "Cūku grāmata" (1996), par kuru saņēmis K. Elsberga literāro prēmiju, stāstu un noveļu krājumu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" (2001) un triloģiju "Rīga" (2015). Stāstu krājums "Dunduri un dēmoni" ("Dienas Grāmata", 2017) ir Einfelda devītā izdotā grāmata, kura uzrunāja vispirms ar vāka noformējumu. Jau tobrīd kļuva skaidrs, ka šajā krājumā nav sagaidāmi vampīrdēmonsāgu cienīgi mīlasstāsti, tāpat te arī netiks vēstīts par saulainu vasaras dienu, kuras tveicē pēc sasvīdušiem ķermeņiem tīko dunduru dzēlīgais snuķītis.

  • Skaistuma cena un sievietes ķermeņa vērtība
    12.06.2017

    Somu rakstniece Sofi Oksanena latviešu lasītājiem jau ir pazīstama ar grāmatām "Staļina govis", "Kad pazuda dūjas" un "Attīrīšanās". Rakstniece kļuva slavena ar vēsturiskajiem romāniem, par kuriem saņēmusi vairākas balvas. Līdz šim Oksanena darbos bija koncentrējusies uz vēsturisko reālismu un aprakstījusi vairākas politiski svarīgas nianses, kas skar Baltijas jūras reģiona iedzīvotāju dzīvi pēc Otrā pasaules kara, bet šķiet, ka romānā "Norma" ("Zvaigzne ABC", 2017) rakstniece nolēmusi pievērsties tādām mūsdienās aktuālām tēmām kā skaistumkopšanas industrijas aizkulises un surogātmāšu bizness, un, protams, viņa nav aizmirsusi uzsvērt sievietes lomu šajā kontekstā.

  • Kāpēc Dieviņš nevēlējās, lai Rainīts kļūtu liels?
    07.06.2017

    Paņemot rokās Lindas Šmites grāmatu "Rainītis" ("Zvaigzne ABC", 2016), raisās divējādas domas: vai nu šī ir pasaka, kuru, gluži kā bērnībā, lasīt pirms gulētiešanas un paredzēt laimīgās beigas jau pašā sākumā, vai arī – mazais Rainītis, iespējams, ieņem dižā Raiņa tēlu.

  • Vīrieša sirds noslēpums
    03.06.2017

    Izvēle rakstīt recenziju par Jāņa Lejiņa romānu "Vīrieša sirds" (Zvaigzne ABC, 2017) noteikti nav nejauša. Grāmatas nosaukums piesaista uzmanību un raisa interesi par to, kā rakstnieks vīrietis runā par "vīrieša sirdi" – romānā tā tiek atklāta caur mīlestības, darba un vēstures prizmu: vīrieša "svēto trīsvienību".

  • Ierobežotais balodītis ar franču dvēseli – tulkotāja Maija Silmale
    30.05.2017

    Es neesmu dzīvojusi padomju laikos. Priekšstatu par tiem man ir radījušas tikai grāmatas, filmas, sabiedrībā dzirdētie stāsti un atmiņas, ar kurām dalījusies mana ģimene. Šķiet, tagad arvien biežāk nākas dzirdēt, ka mūsdienās viss ir slikti, bet toreiz, padomju laikos, zāle tiešām bija zaļāka, cilvēki – priecīgāki, visiem bija darbs, un pat pastāvīgais preču deficīts veikalu plauktos vairāk tiek uztverts kā smieklīgs atmiņu stāsts, nevis ikdienas realitāte. Leldes Stumbres grāmata „Maija, Cher Ami!” mani pārliecināja, ka padomju laiku idealizācija ir absurdākais, ko mūsdienu latvietis var izdomāt. Romānā aprakstītais franču valodas tulkotājas Maijas Silmales pēdējo septiņpadsmit gadu dzīvesstāsts liek saprast, ka to laiku idealizēšana būtu noziegums ne tikai pret savu latvieša pašcieņu, bet pret visiem, kas, tāpat kā Maija, padomju laikā cieta no bezjēdzīgām netaisnībām, cilvēku zināšanu un radošā gara ierobežošanas.

  • Nāk gaismā tumsa
    26.05.2017

    2016. gada decembrī latviešu jaunākās īsprozas laukā ienāca šķietami nedzirdēta un jauna prozas balss – „Latvijas Avīze” izdeva dzejnieces un prozistes Janas Egles debijas stāstu krājumu „Gaismā”. Aktuālo literatūras procesu vērotāji un interesenti gan bija ievērojuši Janas Egles stāstus pēdējo gadu Prozas lasījumos, kuros autore sevi bija pierādījusi kā nobriedušu rakstnieci kā tematikas, tā izteiksmes ziņā, un nebija pārsteigums, ka Jana Egle 2015. gadā ieguva Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu „Aiziet jūriņā”, kurš ievietots arī krājumā „Gaismā”.

  • Skumjais Satirikons
    24.05.2017

    Iztālēm ieraugot grāmatu ar uzrakstu „Muzejs”, domas aizvirzās pie ēkām, kurās mākslas darbi un darinājumi tiek glabāti, glābti un globalizēti. Piedevām prātā ainojas arī popsuāli kinogabali, piemēram, „Nakts muzejā”, un populārā „Muzeju nakts”. Arīdzan izdevuma formāts (bukletīgs) izvīsta priekšnojautas par kāda muzeja sezonāli informatīvu izdevumu. Tomēr, raugoties vāka pelnkrāsas mijkrēslī, manāma blāvbalta vārdu kaija – Jānis Rokpelnis –, kas daļai iespaidu liek aizmēzties. Šķiet, šī būs pirmā reize, kad muzejam vēršu vāku, nevis durvis. Atverot „Muzeja” vāku/durvis, acīm paveras roršahisms. Pieņemu to kā priekšvēstnesi, ka ikkatrs „Muzejā”, lai arī par ko tas vēstīs, visdrīzāk ieraudzīs sevi, ja ne gluži savu tekstuālo spoguļattēlu.

  • Mīlestības paralēlās straumes
    13.05.2017

    Es nerakstu par dzeju. Neesmu rakstījusi. Parasti es rakstu par prozu. Taču, lasot Annas Auziņas dzejoļu krājumu "Annas pūra govs", domājot par dzejnieci sievieti, sievišķo subjektu, sievišķo rakstību un par sievietes vispārcilvēcisko pieredzi, šis krājums mani ļoti personiski uzrunāja. Tie ir stāsti – jo daudzos dzejoļos Anna Auziņa izstāsta stāstu –, ar kuriem varu identificēties, tāpēc rakstīšana par krājumu "Annas pūra govs" ir mēģinājums izprast un izskaidrot valodā savu pieredzi ar šo tekstu.

  • Mākslinieces portrets jaunībā jeb Dzīves svinēšana. Laima Kota „Istaba”
    11.05.2017

    Šķiet teju vai likumsakarīgi, ka latviešu īsprozā kvantitatīvi piesātināto, taču romānistikā visai neizteiksmīgo 2016. gadu ar vērienu atklāj un noslēdz Laima Kota. Ciklā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” nu vairs atlicis sagaidīt pēdējos romānus, taču pati sērija kopš tās konceptuālajiem pirmsākumiem ir piedzīvojusi vairākas ievērojamas pārmaiņas. Pēc 2013. gada sākumā publicētā plāna romānu ciklam bija jānoslēdzas jau pagājušajā gadā; laiku starpkaru Latvijā vajadzēja aprakstīt Pēterim Pūrītim, kurš no dalības projektā atteicās: viņa vietā Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika pretrunas ļoti specifiskā un neparastā perspektīvā aprakstīja Inga Gaile romānā „Stikli”; mūžībā aizgāja rakstniece un tulkotāja Maira Asare, kuras sākotnējā loze – 80. gadi – daļēji pārklājās ar Laimas Kotas „uzdevumu”.

  • Augstprātīga lasītāja pārdomas. Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis”
    13.03.2017

    Toms Kreicbergs “vidējam latviešu lasītājam” līdz šim vislabāk pazīstams nevis kā zinātniskās fantastikas stāstu krājuma “Dubultnieki un citi stāsti” (2013) autors, prestižā konkursa “Writers of the Future” (2009) uzvarētājs vai aikido melnās jostas ieguvējs, bet gan kā “šitais te, mūsējais, kas Amerikā slavens, tāpat kā Rotko”. Zināms arī tas, ka Toms Kreicbergs raksta angļu valodā un tiek tulkots latviski. Jau mazāk ļaužu zina to, ka Toms Kreicbergs ir uzstājies “TEDx” šovā un tagad dzīvo Latvijā, kur veiksmīgi praktizē sofismu.

  • Spēles prieks, dzerot kokteili „Lord Byron”. Pāvs Matsins „Rīgas zilā gvarde”
    15.11.2016

    Pāva Matsina romāna centrā ir Čaka muzeja darbinieks, kurš kopā ar savu draugu igauņu spiegu Kibuvicu vazājas pa Rīgas krogiem, dzerdams kokteili „Lord Byron” (sarkanā vermuta, viskija un franču apelsīnu šņabja maisījums) un apcerēdams dzīvi. Abu personāžu mierīgo eksistenci iztraucē Maisbikšu iebrukums no Moskovijas geto, un romāna varoņi tiek ierauti teju vai apokaliptiska mēroga cīņā, kurā izšķirsies Rīgas un visas Latvijas liktenis. Apmēram tā varētu ieskicēt sižetu romānam, kurā sižets ir otršķirīgs.

  • Vai Stambulā dzīvo nedabiski lieli kaķi? Linda Nemiera „Sofijas noslēpums”
    09.11.2016

    „Sofijas noslēpuma” prezentācijas pieteikumā tika norādīts, ka Linda Nemiera lasītājiem ir zināma kā fantāzijas žanra romānu autore, bet šoreiz darbs tapis kriptoromāna žanrā. Žanrs tika definēts pavisam nesen, popularitāti iekarojot ar tādiem darbiem kā Dena Brauna „Da Vinči kods”.

  • Cukurvates smarža, klavieru sāpošie zobi un drūpošas deviņstāvenes. Inese Zandere „Kaķis brīvdienās”
    17.10.2016

    I. Zanderes veikums – pasaku krājums „Kaķis brīvdienās” – tapis, sadarbojoties ar bērnu grāmatu ilustrācijā ievērojamus panākumus guvušo gleznotāju un Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu. Paveiktais darbs ir krāsains visās tā izpausmēs – gan vizuāli efektīgs, gan saturiski un emocionāli daudzveidīgs. Gluži kā brauciens karuselī, kur gaišās krāsas sajaucas ar tumšajām, smiekli ar skumjām un bērnišķīgais ar nopietno. Šādas krāsu un emociju gammas priekšā grūti palikt vienaldzīgam, tāpēc savs viedoklis par grāmatu būs gan trīsgadniekam, kas ar prieku šķirs attēliem bagātās lappuses, tekstu atstājot otrajā plānā, gan omei, kurai nāksies sastapties ar mājas gruvešos mirstošu vientuļo tēvu.

  • Izdeguši sveču gali. Raimonds Kaugvers „Četrdesmit sveces”
    12.10.2016

    20. gadsimta 60. gadu sākumā igauņi veiksmīgi izmantoja īso „atkušņa laiku” gan intelektuālās, gan politiskās literatūras izdošanai. Tā 1966. gadā Raimonda Kaugvera romāns „Četrdesmit sveces” ieraudzīja dienasgaismu. Labs nodrošinājums tam, lai romānu neaizliegtu, bija tā tulkojuma izdošana Somijā 1971. gadā. Tikpat nozīmīgs bija arī romāna izdevums igauņu valodā Itālijā 1976. gadā.

  • Neskaidra atbilde sieviešu romāniem. Arno Jundze “Bergs un relikviju mednieki”
    11.10.2016

    Šī gada sākumā atvēršanas svētkus svinēja latviešu rakstnieka un kultūras žurnālista Arno Jundzes kriptotrilleris “Bergs un relikviju mednieki” jeb, kā literatūrzinātniece un grāmatas izdevēja pārstāve Bārbala Simsone to ir raksturojusi, – latviešu atbilde “Da Vinči kodam”.* Es nebiju pamanījusi Dena Brauna mesto izaicinājumu latviešu literatūrai, bet laikam jau mums ir pietiekami daudz labu un nopietnu daiļliteratūras darbu, lai mēs spēkotos populārās literatūras lauciņā.

  • Par tiem, kas pieradina cilvēkus. Lena Divani „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“
    22.09.2016

    Autore Lena Divani ir dzimusi 1955. gadā Volosā, Grieķijā. Grāmata „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“ ir pirmais rakstnieces darbs latviešu valodā. Kā ziņo interneta vietne www.europaeditions.com, arī angļu valodā autore tulkota pirmo reizi. Līdz ar to ne latviešiem, ne plašajām interneta dzīlēm angļu mēlē pārāk skaidra priekšstata par šo Grieķu prozisti nav.

  • Lomogrāfiskā dzeja. Eduards Aivars „Parādības”
    20.09.2016

    Eduarda Aivara jaunākās grāmatas noformējums ir kā saules atspīdums ūdenī – parādās un nodziest gluži kā parādība. Virs burtu zīmējuma nepārprotami melns ir autora vārds. Tomēr tas no grāmatas zūdošā nosaukuma ir pārāk tālu ‒ pārāk liela distance. Turklāt grāmatas nosaukums atrodas uz cita laukuma, bet dzejnieka vārds uz cita, starp tiem balta līnija, kurā parādās tikai pusnodzisušas garumzīmes. Vai noformējums attēlo Aivara Eipura novērojošo pozīciju pret dzejoļos notiekošo? Grāmatas vāka uzrakstu iezīmes liek domāt, ka vienīgais skaidrais šajā dzejas krājumā ir pats Eduards Aivars, turpretī „Parādības” ir sekundāras. Un tas liek bažīties, vai autora vārds nestāv pār dzeju, vai dzeja pilda, piemēram, neoismā* veselīgi, bez stereotipiem notiekošu uztveršanu.

  • Manīgais dīdītājs. Svens Kuzmins „Pilsētas šamaņi”
    29.08.2016

    Vai nu tā ir vasara, vai kāds īpašs slinkuma stāvoklis, bet par Svena Kuzmina stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” ir ārkārtīgi grūti uzrakstīt recenziju. Kaut gan Latvijā tāpat kritika neeksistē, un varbūt recenzija nemaz nav vajadzīga. Stāsti ir izlasīti, bet – nedaudz neglaimojoši – nav palikuši prātā. Nācās pat pārlasīt, lai atkal nedaudz aizmirstu. Kas tas par latviešu literatūras un tās lasītāja sindromu? Kolēģe, palasot S. Kuzmina debijas grāmatu, man nemitīgi iesaka kārtīgi to nokritizēt. Es gan īsti neesmu droša, par ko. Samērā pievilcīgs noformējums, laba poligrāfija un paša autora ilustrācijas, kā arī labsirdīgi, viedi un gaiši uzlūkojošā sievietes seja uz enerģiski piesātinātā sarkanā vāka neļauj man stāstu krājumu nolikt plauktā. Varbūt autors ir pārcenties ar „aizraujošumu”?

  • Dzeja mežģīņu rakstā. Ruta Štelmahere „Krekls”
    25.07.2016

    Dzejas krājums „Krekls” ir dzejnieces un mākslinieces Rutas Štelmaheres trešā grāmata. Autore debitēja 1998. gadā, un pirms četriem gadiem par dzejas krājumu „Klēpis” ieguva Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Dzeja”.

  • Nākt ārā no ūdens. Hardijs Lediņš, Juris Boiko „Ūdenslīdējs”
    21.07.2016

    Lediņš un Boiko – viņi abi ir stilīgi, tāpat par stilīgiem nevar neatzīt arī varbūt plašāk pazīstamos „Dzeltenos pastniekus”, kuru pirmo divu albumu mūzikas tekstu šie vīri palīdzējuši radīt un tādējādi snieguši ziņas par savu verbālās mākslas fenomenu. Neviļus daudzi iepazinuši Hardiju Lediņu (1955–2004) un Juri Boiko (1954–2002) tieši kā vārdu autorus īpatnējām kompozīcijām.

  • Teksti, kas silda. Heli Lāksonena „Piec ait kalns”
    19.07.2016

    Savdabīgās, radošās grāmatiņas „Piec ait kalns” (nosaukums oriģinālvalodā – „Aapine”) autore ir Somijā populārā rakstniece Heli Lāksonena (1972). Latvijā viņa plašāk pazīstama tapa, pateicoties Guntara Godiņa latviešu valodā pārceltajam dzejoļu krājumam pieaugušajiem „Kad gos smei”, kas turklāt piedzīvojis arī pārizdošanu. H. Lāksonenas krājums ieguvis arī Latvijas Literatūras gada balvu tulkojumu kategorijā (2012).

  • Vienkārši, saudzīgi un sparīgi. Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla „Debess aiztur elpu”
    14.07.2016

    „Debess aiztur elpu” ir rakstnieku Andreja Miglas un Valda Rūmnieka sestais kopīgais darbs. Romāna ideja radusies Liepājā, darbs rakstīts divus gadus, vācot materiālus grāmatās, arhīvos, presē, bijušo kara lidotāju atmiņās.*i Grāmata vēsta par laikposmu no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam – Latvijai nozīmīgu laiku.

  • Literāri anatomiski tēta (iz)meklējumi. Kārlis Vērdiņš „Tētis”
    07.07.2016

    Kārļa Vērdiņa otrais dzejoļu krājums bērniem „Tētis”, šķiet, iznācis īstajā brīdī. Televīzijā tiek rādītas visas Latvijas drosmīgāko tētu nedienas, paliekot mājās ar bērniem. Sabiedrībā notiek asas diskusijas par dzimumu lomu jeb tradicionālo lomu maiņu ģimenē. Visas šīs diskusijas notiek caur pieaugušo skatījumu. Kārlis Vērdiņš jaunajā krājumā piedāvā paskatīties bērna acīm, zināmā mērā radot ieskatu vismaz vienā no lomām ģimenē. Līdz ar to sociālais fons it kā jaunāko klašu bērniem paredzēto grāmatu padara par ko nedaudz vairāk nekā vienkāršu bērnu grāmatu, liekot bažīties, vai tiešām tā būs piemērota izvēlētajai auditorijai.

  • Bērna prātā. Leons Briedis „Saputrotā putra”
    06.07.2016

    Līdzās pieaugušo dzejai un tulkošanai Leons Briedis ir vienmēr atlicinājis laiku arī bērnu literatūrai, sacīdams, ka „katrā no mums dzīvo bērns, kurš reizēm pieklust – mēs savās rūpēs, nevaļā, savā ikdienas dzīvē bieži viņu pat nepamanām, nenojaušam, neatskāršam, bet bērns mūsos ir pacietīgs, viņš gaida to brīdi, kad mēs par viņu atcerēsimies, un tad piepeši ar mūsu muti ierunājas”[1]. Autorā bērns ir ierunājies jau tālajā 1978. gadā, kad iznāca viņa pirmā bērnu dzejas grāmata „Atjāj zaķis, sarkanbārdis”. 2015. gadā pēc 11 gadu pārtraukuma apgādā „Liels un mazs” nāca klajā viņa sestā bērnu dzejas grāmata „Saputrotā putra”, kas kategorijā „Bērniem” tika nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai. Grāmatas ilustrācijas veidojusi māksliniece Anna Vaivare.

  • Literatūras un dzīves džungļos. Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”
    28.06.2016

    Ironiski, bēgot no iepriekšējās latviski tulkotās Roberto Bolanjo biezās grāmatas „2666”, tālu netiku, tāpēc nolēmu, ka nu arī es esmu saņēmusi pietiekamu intrigas devu, lai iepazītos ar citu lasītāju slavēto un plaši reklamēto šobrīd populārākā Latīņamerikas rakstnieka Roberto Bolanjo romānu „Mežonīgie detektīvi” (Los Detectivos salvajes). Romāns jau kopš iznākšanas 1998. gadā ieguvis daudzas literārās balvas, taču īstie panākumi un starptautiska slava atnāca 2007. gadā, kad grāmata tika izdota arī angļu valodā. Šo brīdi var uzskatīt par vispasaules bolanjomānijas aizsākumu; droši vien vairums lasītāju tieši ziņkārības dēļ izvēlas lasīt šī autora tekstus. Tā nu arī es sāku brist un maldīties mežonīgajos džungļos.

  • Peļu trilleris ar romantikas piedevu. V. Paravāno, V. Tasara „Pagrīdes ieceļotāji”
    16.06.2016

    Jā, tieši par trilleri gribas nodēvēt izdevniecībā „Pētergailis” izdoto itāliešu autoru Valentīnas Paravāno un Valentino Tasara kopdarbu „Pagrīdes ieceļotāji”, jo dienvidzemju temperaments un emocijas jūtamas teju ikkatrā šī piedzīvojumu romāna lappusē. Gan grāmatas nosaukums, gan ārējais izskats ar trim šausmu pārņemtiem, pustumsas apdvestiem dēkaiņiem uz vāka mudina domāt, ka grāmata nebūs nekāda idille, bet nervus kutinoša lasāmviela.

  • Kā vīna glāze pēc smagas darbadienas. Margarita Grietēna „Kuģi lēni apledos”
    13.06.2016

    Grāmatas „Kuģi lēni apledos” anotācijā notiek iekšējs dialogs starp Margaritu Grietēnu un otru autores „es” (vai drīzāk pirmo) Ingu Jērumu – izrādās, ka katrai ir jau izdotas sešas grāmatas, tad nu šī ir autores trīspadsmitā (gluži kā Gunāra Priedes luga).

  • Pieaugšanas bezjēga jeb viss ir dīvaini. Krišjānis Zeļģis „Zvēri”
    07.06.2016

    Arvis Viguls recenzijā par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu „visas tās lietas” (2010) izteicies šādi: „Jāatzīst, „visas tās lietas” mēs sastopamies ar diezgan retu parādību latviešu dzejā – fiziski un garīgi veselu dzejas varoni, – bez destrukcijas un pārspīlēta dramatisma, dumpinieka vai kādām citām pozām.”* Otrajā dzejoļu krājumā „Zvēri” K. Zeļģis tiecas nedaudz izkāpt no šāda „veselības” uzstādījuma. Vismaz garīgā ziņā dzejas cilvēks vairs nav tik viennozīmīgs.

  • Lasīt kopā bērniem un vecākiem. Juris Zvirgzdiņš, Inguna Cepīte „Cekulaina zīle dzied”
    06.06.2016

    Jura Zvirgzdiņa un Ingunas Cepītes kopdarbs „Cekulaina zīle dzied...” ir hronoloģisks Latvijas galvaspilsētas vēstures izklāsts – tajā attēloti vairāk nekā 800 gadi. Grāmata var kalpot gan kā jaunākajai paaudzei paredzēta izzinoša lasāmviela, gan arī kā materiāls sarunām par vēsturi visu vecumu lasītājiem.

  • Gaidīt princi vairs nav aktuāli. Pireta Rauda „Princese pa pastu”
    02.06.2016

    Mīlīgi rozā grāmata vieno 30 stāstus par fascinējošām princesēm. Princešu dažādības diapazons ir iespaidīgs, lai katra mazā jaunkundze var atrast sev tīkamo – ne tikai kā stāsta varoni, bet arī ilustrācijās, ko zīmējusi pati autore. Pireta Rauda (Piret Raud) ir igauņu rakstniece un māksliniece, viena no izcilākajām igauņu bērnu literatūras autorēm un ilustratorēm. Latviešu lasītājiem jau pazīstama ar grāmatām „Princese Skella un Leta kungs” (2011) un „Berts un otrā B” (2013). Starp citu, pirmā no minētajām ir izpelnījusies 1. vietu Bērnu žūrijas 3.–4. klašu lasītāju vērtējumā.

  • Putnu atnesti brīnumi. Ieva Samauska „Čarlīnes deguns”
    27.05.2016

    Reizēm notiek brīnumi – cilvēks pamostas no rīta, un viņam deguna vietā ir putns. Tad nu jātiek ar jauno situāciju galā. Kā tas izdodas Čarlīnei Ievas Samauskas grāmatā bērniem „Čarlīnes deguns”? Itin veiksmīgi! Lai arī Čarlīne sākumā nobīstas un ieslēdzas savā mājiņā, drīz vien viņa atklāj, ka tāds brīnums noticis ne tikai ar viņu vien. Visas pilsētas iedzīvotāju deguni ir pārvērtušies par putniem!