Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
KATEGORIJA
Tēma
 
Dienasgrāmata
Jaunrade
Jaunumi
Kritika
Notikumi
Raksti
Sarunas
Viedokļi
  • Neredzamā ceļojuma romāns
    27.06.2017

    Italo Kalvīno ir viens no tiem pasaulslavenajiem rakstniekiem, kas latviski tulkoti maz, un jāatzīst, ka "Neredzamās pilsētas" ("Neputns", 2017, no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere, ilustrējusi Elīna Brasliņa) ir mana pirmā sastapšanās ar šo autoru. Tulkojumu trūkumā droši vien vainojami politiski iemesli un ne tikai. Katrā ziņā nevar teikt, ka viņš pie mums nāktu par vēlu. Pat 21. gadsimtā, kurš šķietami vairs nav pārsteidzams, grāmata ir maģiska un apstājas vērta.

  • Asaras veldzē un apskaidro
    16.06.2017

    Ilgas Raščevskas romāns "Norakstītie" ("Zvaigzne ABC", 2016) ir rakstnieces debija literatūrā, un tas jau paspējis gūt sabiedrības ievērību, iespējams, ar izdevēju prasmīgo reklāmas speciālistu palīdzību, kas grāmatu pasnieguši ar nelielu sensācijas piegaršu. Plašsaziņas līdzekļos romāns pieteikts ar tādiem vārdiem kā "Latvijas drūmā puse", "grāmata par dzīves pabērniem" un pat "romāns, kāda latviešu literatūrā vēl nekad nav bijis". Visam uguni vēl piemet fakts, ka "Norakstīto" autore ir pieredzējusi sociālā darbiniece – tātad grāmatai piemīt intriģējošā "realitātes" vērtība. Arī pati Ilga Raščevska intervijās atklājusi, ka romānā izmantojusi ilgajos darba gados gūto pieredzi un ķerties pie rakstīšanas viņu mudinājusi vēlme izteikt sakrājušās sāpes.

  • Katram savs dēmons vai dundurs skapī
    14.06.2017

    Jānis Einfelds ir viens no spilgtākajiem latviešu postmodernistiem. Rakstnieks literatūrā ienācis 1988. gadā, kad laikrakstā "Pionieris" tika publicēta viņa pasaka "Īsas ziemas kauja". Plašāk pazīstams ar romānu "Cūku grāmata" (1996), par kuru saņēmis K. Elsberga literāro prēmiju, stāstu un noveļu krājumu "Pornogrāfisko bildīšu tirgotājs" (2001) un triloģiju "Rīga" (2015). Stāstu krājums "Dunduri un dēmoni" ("Dienas Grāmata", 2017) ir Einfelda devītā izdotā grāmata, kura uzrunāja vispirms ar vāka noformējumu. Jau tobrīd kļuva skaidrs, ka šajā krājumā nav sagaidāmi vampīrdēmonsāgu cienīgi mīlasstāsti, tāpat te arī netiks vēstīts par saulainu vasaras dienu, kuras tveicē pēc sasvīdušiem ķermeņiem tīko dunduru dzēlīgais snuķītis.

  • Skaistuma cena un sievietes ķermeņa vērtība
    12.06.2017

    Somu rakstniece Sofi Oksanena latviešu lasītājiem jau ir pazīstama ar grāmatām "Staļina govis", "Kad pazuda dūjas" un "Attīrīšanās". Rakstniece kļuva slavena ar vēsturiskajiem romāniem, par kuriem saņēmusi vairākas balvas. Līdz šim Oksanena darbos bija koncentrējusies uz vēsturisko reālismu un aprakstījusi vairākas politiski svarīgas nianses, kas skar Baltijas jūras reģiona iedzīvotāju dzīvi pēc Otrā pasaules kara, bet šķiet, ka romānā "Norma" ("Zvaigzne ABC", 2017) rakstniece nolēmusi pievērsties tādām mūsdienās aktuālām tēmām kā skaistumkopšanas industrijas aizkulises un surogātmāšu bizness, un, protams, viņa nav aizmirsusi uzsvērt sievietes lomu šajā kontekstā.

  • Kāpēc Dieviņš nevēlējās, lai Rainīts kļūtu liels?
    07.06.2017

    Paņemot rokās Lindas Šmites grāmatu "Rainītis" ("Zvaigzne ABC", 2016), raisās divējādas domas: vai nu šī ir pasaka, kuru, gluži kā bērnībā, lasīt pirms gulētiešanas un paredzēt laimīgās beigas jau pašā sākumā, vai arī – mazais Rainītis, iespējams, ieņem dižā Raiņa tēlu.

  • Vīrieša sirds noslēpums
    03.06.2017

    Izvēle rakstīt recenziju par Jāņa Lejiņa romānu "Vīrieša sirds" (Zvaigzne ABC, 2017) noteikti nav nejauša. Grāmatas nosaukums piesaista uzmanību un raisa interesi par to, kā rakstnieks vīrietis runā par "vīrieša sirdi" – romānā tā tiek atklāta caur mīlestības, darba un vēstures prizmu: vīrieša "svēto trīsvienību".

  • Ierobežotais balodītis ar franču dvēseli – tulkotāja Maija Silmale
    30.05.2017

    Es neesmu dzīvojusi padomju laikos. Priekšstatu par tiem man ir radījušas tikai grāmatas, filmas, sabiedrībā dzirdētie stāsti un atmiņas, ar kurām dalījusies mana ģimene. Šķiet, tagad arvien biežāk nākas dzirdēt, ka mūsdienās viss ir slikti, bet toreiz, padomju laikos, zāle tiešām bija zaļāka, cilvēki – priecīgāki, visiem bija darbs, un pat pastāvīgais preču deficīts veikalu plauktos vairāk tiek uztverts kā smieklīgs atmiņu stāsts, nevis ikdienas realitāte. Leldes Stumbres grāmata „Maija, Cher Ami!” mani pārliecināja, ka padomju laiku idealizācija ir absurdākais, ko mūsdienu latvietis var izdomāt. Romānā aprakstītais franču valodas tulkotājas Maijas Silmales pēdējo septiņpadsmit gadu dzīvesstāsts liek saprast, ka to laiku idealizēšana būtu noziegums ne tikai pret savu latvieša pašcieņu, bet pret visiem, kas, tāpat kā Maija, padomju laikā cieta no bezjēdzīgām netaisnībām, cilvēku zināšanu un radošā gara ierobežošanas.

  • Nāk gaismā tumsa
    26.05.2017

    2016. gada decembrī latviešu jaunākās īsprozas laukā ienāca šķietami nedzirdēta un jauna prozas balss – „Latvijas Avīze” izdeva dzejnieces un prozistes Janas Egles debijas stāstu krājumu „Gaismā”. Aktuālo literatūras procesu vērotāji un interesenti gan bija ievērojuši Janas Egles stāstus pēdējo gadu Prozas lasījumos, kuros autore sevi bija pierādījusi kā nobriedušu rakstnieci kā tematikas, tā izteiksmes ziņā, un nebija pārsteigums, ka Jana Egle 2015. gadā ieguva Prozas lasījumu galveno balvu par stāstu „Aiziet jūriņā”, kurš ievietots arī krājumā „Gaismā”.

  • Skumjais Satirikons
    24.05.2017

    Iztālēm ieraugot grāmatu ar uzrakstu „Muzejs”, domas aizvirzās pie ēkām, kurās mākslas darbi un darinājumi tiek glabāti, glābti un globalizēti. Piedevām prātā ainojas arī popsuāli kinogabali, piemēram, „Nakts muzejā”, un populārā „Muzeju nakts”. Arīdzan izdevuma formāts (bukletīgs) izvīsta priekšnojautas par kāda muzeja sezonāli informatīvu izdevumu. Tomēr, raugoties vāka pelnkrāsas mijkrēslī, manāma blāvbalta vārdu kaija – Jānis Rokpelnis –, kas daļai iespaidu liek aizmēzties. Šķiet, šī būs pirmā reize, kad muzejam vēršu vāku, nevis durvis. Atverot „Muzeja” vāku/durvis, acīm paveras roršahisms. Pieņemu to kā priekšvēstnesi, ka ikkatrs „Muzejā”, lai arī par ko tas vēstīs, visdrīzāk ieraudzīs sevi, ja ne gluži savu tekstuālo spoguļattēlu.

  • Mīlestības paralēlās straumes
    13.05.2017

    Es nerakstu par dzeju. Neesmu rakstījusi. Parasti es rakstu par prozu. Taču, lasot Annas Auziņas dzejoļu krājumu "Annas pūra govs", domājot par dzejnieci sievieti, sievišķo subjektu, sievišķo rakstību un par sievietes vispārcilvēcisko pieredzi, šis krājums mani ļoti personiski uzrunāja. Tie ir stāsti – jo daudzos dzejoļos Anna Auziņa izstāsta stāstu –, ar kuriem varu identificēties, tāpēc rakstīšana par krājumu "Annas pūra govs" ir mēģinājums izprast un izskaidrot valodā savu pieredzi ar šo tekstu.

  • Mākslinieces portrets jaunībā jeb Dzīves svinēšana. Laima Kota „Istaba”
    11.05.2017

    Šķiet teju vai likumsakarīgi, ka latviešu īsprozā kvantitatīvi piesātināto, taču romānistikā visai neizteiksmīgo 2016. gadu ar vērienu atklāj un noslēdz Laima Kota. Ciklā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” nu vairs atlicis sagaidīt pēdējos romānus, taču pati sērija kopš tās konceptuālajiem pirmsākumiem ir piedzīvojusi vairākas ievērojamas pārmaiņas. Pēc 2013. gada sākumā publicētā plāna romānu ciklam bija jānoslēdzas jau pagājušajā gadā; laiku starpkaru Latvijā vajadzēja aprakstīt Pēterim Pūrītim, kurš no dalības projektā atteicās: viņa vietā Kārļa Ulmaņa valdīšanas laika pretrunas ļoti specifiskā un neparastā perspektīvā aprakstīja Inga Gaile romānā „Stikli”; mūžībā aizgāja rakstniece un tulkotāja Maira Asare, kuras sākotnējā loze – 80. gadi – daļēji pārklājās ar Laimas Kotas „uzdevumu”.

  • Augstprātīga lasītāja pārdomas. Toms Kreicbergs “Lopu ekspresis”
    13.03.2017

    Toms Kreicbergs “vidējam latviešu lasītājam” līdz šim vislabāk pazīstams nevis kā zinātniskās fantastikas stāstu krājuma “Dubultnieki un citi stāsti” (2013) autors, prestižā konkursa “Writers of the Future” (2009) uzvarētājs vai aikido melnās jostas ieguvējs, bet gan kā “šitais te, mūsējais, kas Amerikā slavens, tāpat kā Rotko”. Zināms arī tas, ka Toms Kreicbergs raksta angļu valodā un tiek tulkots latviski. Jau mazāk ļaužu zina to, ka Toms Kreicbergs ir uzstājies “TEDx” šovā un tagad dzīvo Latvijā, kur veiksmīgi praktizē sofismu.

  • Spēles prieks, dzerot kokteili „Lord Byron”. Pāvs Matsins „Rīgas zilā gvarde”
    15.11.2016

    Pāva Matsina romāna centrā ir Čaka muzeja darbinieks, kurš kopā ar savu draugu igauņu spiegu Kibuvicu vazājas pa Rīgas krogiem, dzerdams kokteili „Lord Byron” (sarkanā vermuta, viskija un franču apelsīnu šņabja maisījums) un apcerēdams dzīvi. Abu personāžu mierīgo eksistenci iztraucē Maisbikšu iebrukums no Moskovijas geto, un romāna varoņi tiek ierauti teju vai apokaliptiska mēroga cīņā, kurā izšķirsies Rīgas un visas Latvijas liktenis. Apmēram tā varētu ieskicēt sižetu romānam, kurā sižets ir otršķirīgs.

  • Vai Stambulā dzīvo nedabiski lieli kaķi? Linda Nemiera „Sofijas noslēpums”
    09.11.2016

    „Sofijas noslēpuma” prezentācijas pieteikumā tika norādīts, ka Linda Nemiera lasītājiem ir zināma kā fantāzijas žanra romānu autore, bet šoreiz darbs tapis kriptoromāna žanrā. Žanrs tika definēts pavisam nesen, popularitāti iekarojot ar tādiem darbiem kā Dena Brauna „Da Vinči kods”.

  • Cukurvates smarža, klavieru sāpošie zobi un drūpošas deviņstāvenes. Inese Zandere „Kaķis brīvdienās”
    17.10.2016

    I. Zanderes veikums – pasaku krājums „Kaķis brīvdienās” – tapis, sadarbojoties ar bērnu grāmatu ilustrācijā ievērojamus panākumus guvušo gleznotāju un Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu. Paveiktais darbs ir krāsains visās tā izpausmēs – gan vizuāli efektīgs, gan saturiski un emocionāli daudzveidīgs. Gluži kā brauciens karuselī, kur gaišās krāsas sajaucas ar tumšajām, smiekli ar skumjām un bērnišķīgais ar nopietno. Šādas krāsu un emociju gammas priekšā grūti palikt vienaldzīgam, tāpēc savs viedoklis par grāmatu būs gan trīsgadniekam, kas ar prieku šķirs attēliem bagātās lappuses, tekstu atstājot otrajā plānā, gan omei, kurai nāksies sastapties ar mājas gruvešos mirstošu vientuļo tēvu.

  • Izdeguši sveču gali. Raimonds Kaugvers „Četrdesmit sveces”
    12.10.2016

    20. gadsimta 60. gadu sākumā igauņi veiksmīgi izmantoja īso „atkušņa laiku” gan intelektuālās, gan politiskās literatūras izdošanai. Tā 1966. gadā Raimonda Kaugvera romāns „Četrdesmit sveces” ieraudzīja dienasgaismu. Labs nodrošinājums tam, lai romānu neaizliegtu, bija tā tulkojuma izdošana Somijā 1971. gadā. Tikpat nozīmīgs bija arī romāna izdevums igauņu valodā Itālijā 1976. gadā.

  • Neskaidra atbilde sieviešu romāniem. Arno Jundze “Bergs un relikviju mednieki”
    11.10.2016

    Šī gada sākumā atvēršanas svētkus svinēja latviešu rakstnieka un kultūras žurnālista Arno Jundzes kriptotrilleris “Bergs un relikviju mednieki” jeb, kā literatūrzinātniece un grāmatas izdevēja pārstāve Bārbala Simsone to ir raksturojusi, – latviešu atbilde “Da Vinči kodam”.* Es nebiju pamanījusi Dena Brauna mesto izaicinājumu latviešu literatūrai, bet laikam jau mums ir pietiekami daudz labu un nopietnu daiļliteratūras darbu, lai mēs spēkotos populārās literatūras lauciņā.

  • Par tiem, kas pieradina cilvēkus. Lena Divani „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“
    22.09.2016

    Autore Lena Divani ir dzimusi 1955. gadā Volosā, Grieķijā. Grāmata „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“ ir pirmais rakstnieces darbs latviešu valodā. Kā ziņo interneta vietne www.europaeditions.com, arī angļu valodā autore tulkota pirmo reizi. Līdz ar to ne latviešiem, ne plašajām interneta dzīlēm angļu mēlē pārāk skaidra priekšstata par šo Grieķu prozisti nav.

  • Lomogrāfiskā dzeja. Eduards Aivars „Parādības”
    20.09.2016

    Eduarda Aivara jaunākās grāmatas noformējums ir kā saules atspīdums ūdenī – parādās un nodziest gluži kā parādība. Virs burtu zīmējuma nepārprotami melns ir autora vārds. Tomēr tas no grāmatas zūdošā nosaukuma ir pārāk tālu ‒ pārāk liela distance. Turklāt grāmatas nosaukums atrodas uz cita laukuma, bet dzejnieka vārds uz cita, starp tiem balta līnija, kurā parādās tikai pusnodzisušas garumzīmes. Vai noformējums attēlo Aivara Eipura novērojošo pozīciju pret dzejoļos notiekošo? Grāmatas vāka uzrakstu iezīmes liek domāt, ka vienīgais skaidrais šajā dzejas krājumā ir pats Eduards Aivars, turpretī „Parādības” ir sekundāras. Un tas liek bažīties, vai autora vārds nestāv pār dzeju, vai dzeja pilda, piemēram, neoismā* veselīgi, bez stereotipiem notiekošu uztveršanu.

  • Manīgais dīdītājs. Svens Kuzmins „Pilsētas šamaņi”
    29.08.2016

    Vai nu tā ir vasara, vai kāds īpašs slinkuma stāvoklis, bet par Svena Kuzmina stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” ir ārkārtīgi grūti uzrakstīt recenziju. Kaut gan Latvijā tāpat kritika neeksistē, un varbūt recenzija nemaz nav vajadzīga. Stāsti ir izlasīti, bet – nedaudz neglaimojoši – nav palikuši prātā. Nācās pat pārlasīt, lai atkal nedaudz aizmirstu. Kas tas par latviešu literatūras un tās lasītāja sindromu? Kolēģe, palasot S. Kuzmina debijas grāmatu, man nemitīgi iesaka kārtīgi to nokritizēt. Es gan īsti neesmu droša, par ko. Samērā pievilcīgs noformējums, laba poligrāfija un paša autora ilustrācijas, kā arī labsirdīgi, viedi un gaiši uzlūkojošā sievietes seja uz enerģiski piesātinātā sarkanā vāka neļauj man stāstu krājumu nolikt plauktā. Varbūt autors ir pārcenties ar „aizraujošumu”?

  • Dzeja mežģīņu rakstā. Ruta Štelmahere „Krekls”
    25.07.2016

    Dzejas krājums „Krekls” ir dzejnieces un mākslinieces Rutas Štelmaheres trešā grāmata. Autore debitēja 1998. gadā, un pirms četriem gadiem par dzejas krājumu „Klēpis” ieguva Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Dzeja”.

  • Nākt ārā no ūdens. Hardijs Lediņš, Juris Boiko „Ūdenslīdējs”
    21.07.2016

    Lediņš un Boiko – viņi abi ir stilīgi, tāpat par stilīgiem nevar neatzīt arī varbūt plašāk pazīstamos „Dzeltenos pastniekus”, kuru pirmo divu albumu mūzikas tekstu šie vīri palīdzējuši radīt un tādējādi snieguši ziņas par savu verbālās mākslas fenomenu. Neviļus daudzi iepazinuši Hardiju Lediņu (1955–2004) un Juri Boiko (1954–2002) tieši kā vārdu autorus īpatnējām kompozīcijām.

  • Teksti, kas silda. Heli Lāksonena „Piec ait kalns”
    19.07.2016

    Savdabīgās, radošās grāmatiņas „Piec ait kalns” (nosaukums oriģinālvalodā – „Aapine”) autore ir Somijā populārā rakstniece Heli Lāksonena (1972). Latvijā viņa plašāk pazīstama tapa, pateicoties Guntara Godiņa latviešu valodā pārceltajam dzejoļu krājumam pieaugušajiem „Kad gos smei”, kas turklāt piedzīvojis arī pārizdošanu. H. Lāksonenas krājums ieguvis arī Latvijas Literatūras gada balvu tulkojumu kategorijā (2012).

  • Vienkārši, saudzīgi un sparīgi. Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla „Debess aiztur elpu”
    14.07.2016

    „Debess aiztur elpu” ir rakstnieku Andreja Miglas un Valda Rūmnieka sestais kopīgais darbs. Romāna ideja radusies Liepājā, darbs rakstīts divus gadus, vācot materiālus grāmatās, arhīvos, presē, bijušo kara lidotāju atmiņās.*i Grāmata vēsta par laikposmu no 1918. gada 21. decembra līdz 1919. gada 8. jūlijam – Latvijai nozīmīgu laiku.

  • Literāri anatomiski tēta (iz)meklējumi. Kārlis Vērdiņš „Tētis”
    07.07.2016

    Kārļa Vērdiņa otrais dzejoļu krājums bērniem „Tētis”, šķiet, iznācis īstajā brīdī. Televīzijā tiek rādītas visas Latvijas drosmīgāko tētu nedienas, paliekot mājās ar bērniem. Sabiedrībā notiek asas diskusijas par dzimumu lomu jeb tradicionālo lomu maiņu ģimenē. Visas šīs diskusijas notiek caur pieaugušo skatījumu. Kārlis Vērdiņš jaunajā krājumā piedāvā paskatīties bērna acīm, zināmā mērā radot ieskatu vismaz vienā no lomām ģimenē. Līdz ar to sociālais fons it kā jaunāko klašu bērniem paredzēto grāmatu padara par ko nedaudz vairāk nekā vienkāršu bērnu grāmatu, liekot bažīties, vai tiešām tā būs piemērota izvēlētajai auditorijai.

  • Bērna prātā. Leons Briedis „Saputrotā putra”
    06.07.2016

    Līdzās pieaugušo dzejai un tulkošanai Leons Briedis ir vienmēr atlicinājis laiku arī bērnu literatūrai, sacīdams, ka „katrā no mums dzīvo bērns, kurš reizēm pieklust – mēs savās rūpēs, nevaļā, savā ikdienas dzīvē bieži viņu pat nepamanām, nenojaušam, neatskāršam, bet bērns mūsos ir pacietīgs, viņš gaida to brīdi, kad mēs par viņu atcerēsimies, un tad piepeši ar mūsu muti ierunājas”[1]. Autorā bērns ir ierunājies jau tālajā 1978. gadā, kad iznāca viņa pirmā bērnu dzejas grāmata „Atjāj zaķis, sarkanbārdis”. 2015. gadā pēc 11 gadu pārtraukuma apgādā „Liels un mazs” nāca klajā viņa sestā bērnu dzejas grāmata „Saputrotā putra”, kas kategorijā „Bērniem” tika nominēta arī Latvijas Literatūras gada balvai. Grāmatas ilustrācijas veidojusi māksliniece Anna Vaivare.

  • Literatūras un dzīves džungļos. Roberto Bolanjo „Mežonīgie detektīvi”
    28.06.2016

    Ironiski, bēgot no iepriekšējās latviski tulkotās Roberto Bolanjo biezās grāmatas „2666”, tālu netiku, tāpēc nolēmu, ka nu arī es esmu saņēmusi pietiekamu intrigas devu, lai iepazītos ar citu lasītāju slavēto un plaši reklamēto šobrīd populārākā Latīņamerikas rakstnieka Roberto Bolanjo romānu „Mežonīgie detektīvi” (Los Detectivos salvajes). Romāns jau kopš iznākšanas 1998. gadā ieguvis daudzas literārās balvas, taču īstie panākumi un starptautiska slava atnāca 2007. gadā, kad grāmata tika izdota arī angļu valodā. Šo brīdi var uzskatīt par vispasaules bolanjomānijas aizsākumu; droši vien vairums lasītāju tieši ziņkārības dēļ izvēlas lasīt šī autora tekstus. Tā nu arī es sāku brist un maldīties mežonīgajos džungļos.

  • Peļu trilleris ar romantikas piedevu. V. Paravāno, V. Tasara „Pagrīdes ieceļotāji”
    16.06.2016

    Jā, tieši par trilleri gribas nodēvēt izdevniecībā „Pētergailis” izdoto itāliešu autoru Valentīnas Paravāno un Valentino Tasara kopdarbu „Pagrīdes ieceļotāji”, jo dienvidzemju temperaments un emocijas jūtamas teju ikkatrā šī piedzīvojumu romāna lappusē. Gan grāmatas nosaukums, gan ārējais izskats ar trim šausmu pārņemtiem, pustumsas apdvestiem dēkaiņiem uz vāka mudina domāt, ka grāmata nebūs nekāda idille, bet nervus kutinoša lasāmviela.

  • Kā vīna glāze pēc smagas darbadienas. Margarita Grietēna „Kuģi lēni apledos”
    13.06.2016

    Grāmatas „Kuģi lēni apledos” anotācijā notiek iekšējs dialogs starp Margaritu Grietēnu un otru autores „es” (vai drīzāk pirmo) Ingu Jērumu – izrādās, ka katrai ir jau izdotas sešas grāmatas, tad nu šī ir autores trīspadsmitā (gluži kā Gunāra Priedes luga).

  • Pieaugšanas bezjēga jeb viss ir dīvaini. Krišjānis Zeļģis „Zvēri”
    07.06.2016

    Arvis Viguls recenzijā par Krišjāņa Zeļģa dzejoļu krājumu „visas tās lietas” (2010) izteicies šādi: „Jāatzīst, „visas tās lietas” mēs sastopamies ar diezgan retu parādību latviešu dzejā – fiziski un garīgi veselu dzejas varoni, – bez destrukcijas un pārspīlēta dramatisma, dumpinieka vai kādām citām pozām.”* Otrajā dzejoļu krājumā „Zvēri” K. Zeļģis tiecas nedaudz izkāpt no šāda „veselības” uzstādījuma. Vismaz garīgā ziņā dzejas cilvēks vairs nav tik viennozīmīgs.

  • Lasīt kopā bērniem un vecākiem. Juris Zvirgzdiņš, Inguna Cepīte „Cekulaina zīle dzied”
    06.06.2016

    Jura Zvirgzdiņa un Ingunas Cepītes kopdarbs „Cekulaina zīle dzied...” ir hronoloģisks Latvijas galvaspilsētas vēstures izklāsts – tajā attēloti vairāk nekā 800 gadi. Grāmata var kalpot gan kā jaunākajai paaudzei paredzēta izzinoša lasāmviela, gan arī kā materiāls sarunām par vēsturi visu vecumu lasītājiem.

  • Gaidīt princi vairs nav aktuāli. Pireta Rauda „Princese pa pastu”
    02.06.2016

    Mīlīgi rozā grāmata vieno 30 stāstus par fascinējošām princesēm. Princešu dažādības diapazons ir iespaidīgs, lai katra mazā jaunkundze var atrast sev tīkamo – ne tikai kā stāsta varoni, bet arī ilustrācijās, ko zīmējusi pati autore. Pireta Rauda (Piret Raud) ir igauņu rakstniece un māksliniece, viena no izcilākajām igauņu bērnu literatūras autorēm un ilustratorēm. Latviešu lasītājiem jau pazīstama ar grāmatām „Princese Skella un Leta kungs” (2011) un „Berts un otrā B” (2013). Starp citu, pirmā no minētajām ir izpelnījusies 1. vietu Bērnu žūrijas 3.–4. klašu lasītāju vērtējumā.

  • Putnu atnesti brīnumi. Ieva Samauska „Čarlīnes deguns”
    27.05.2016

    Reizēm notiek brīnumi – cilvēks pamostas no rīta, un viņam deguna vietā ir putns. Tad nu jātiek ar jauno situāciju galā. Kā tas izdodas Čarlīnei Ievas Samauskas grāmatā bērniem „Čarlīnes deguns”? Itin veiksmīgi! Lai arī Čarlīne sākumā nobīstas un ieslēdzas savā mājiņā, drīz vien viņa atklāj, ka tāds brīnums noticis ne tikai ar viņu vien. Visas pilsētas iedzīvotāju deguni ir pārvērtušies par putniem!

  • Kad negribas steigties. Božena Ņemcova „Vecmāmiņa”
    25.05.2016

    Vecmāmiņa ir īstena stāstniece un pasaku zinātāja, septiņdesmit septiņās pasaku kabatās viņa glabā neskaitāmus nostāstus, pamācošus atgadījumus, dažādas teiksmas un atmiņas. Tur pietiek vietas gan teiksmainiem, izdomātiem radījumiem, gan arī pavisam īstiem cilvēkiem, un šķiet, ka stāsti nekad nebeidzas. Klausoties Vecmāmiņā, aizrit dienas, mainās gadalaiki, no vārdiem un stāstiem Vecmāmiņa nemanāmi, bet nenovēršami auž laiku.

  • „tik liela daļa no mazā”. Inese Zandere „No mazā. Dzeja 1975–2015”
    19.05.2016

    Inese Zandere ir viena no redzamākajām latviešu mūsdienu bērnu literatūras autorēm, daudzu jauku un mazajiem lasītājiem ļoti tuvu grāmatu radītāja, taču grāmata „No mazā” ir laba iespēja gūt ieskatu vai kopiespaidu par to, kāda ir Inese Zandere dzejniece. Grāmatā apkopoti četrās dekādēs tapuši dzejoļi no krājumiem „Grāmatiņa” (1983), „Laimīgie meli” (1988), „Melnās čūskas maiznīca” (2003) un „Putna miegā” (2014), kā arī teksti, kas radīti Jēkaba Nīmaņa kameroperai „Līsistrates atgriešanās” u. c.

  • Nemīlestība sāp ļoti. Inga Gaile „Stikli”
    16.05.2016

    Dzejnieces un dramaturģes Ingas Gailes romāna „Stikli", kas iznācis vēstures romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”, darbība risinās no 1937. līdz 1939. gadam, taču, līdzīgi kā Noras Ikstenas romānā „Mātes piens, – lai gan laikmeta notikumu radītās traumas atstāj sekas, kas ietekmē cilvēkus visu mūžu un vēl arī nākamajās paaudzēs, – laikmets ir tikai ietvars, un īstā vēsture „Stiklos” ir katra tēla personiskā, iekšējā vēsture.

  • Mīlestība sniegā. Inga Pizāne „Tu neesi sniegs”
    12.05.2016

    Šī gada sākumā latviešu jaunākās dzejas laukā sevi pieteikusi Inga Pizāne ar debijas dzejas krājumu „Tu neesi sniegs”, kuru izdevis apgāds „Jānis Roze”. Inga Pizāne (1986) ir dzimusi krāslaviete, dzīvo Rīgā un sākusi publicēties 2012. gadā interneta žurnālā „Satori”. Debijas krājums vietu plašajā dzejas klāstā sākotnēji ieņem pats, lasītājam vēl neielūkojoties grāmatas iekšpusē, – uz tās ceturtā vāka redaktors Jānis Rokpelnis piesaka jaunās autores spēju mīlestības tēmu, kura visbiežāk kritusi par laupījumu grafomāniem un diletantiem, atklāt psiholoģiski smalki, negaidīti un profesionāli izkopti. Ar šādu vizītkarti grāmata nonākusi lasītāju un kritiķu uzmanības lokā.

  • Tātad es kāpšu augstāk arī par atmiņu... Gundega Repše „Bogene”
    09.05.2016

    Romāns „Bogene” ir savas paaudzes radošākās rakstnieces Gundegas Repšes sešpadsmitā (divdesmit septītā, taisnīguma labad nepiemirstot arī biogrāfiskos un publicistikas žanrus) prozas grāmata, kuras publicēšana vienlaikus iezīmē 30 gadus kopš prozaiķes ienākšanas latviešu literatūrā un teju 40 gadus kopš aktīvas publicēšanās periodikā (neticēsiet – kopš 1978. gada pāri 500 rakstiem!).

  • Šausmu stāstiņš mazajiem. Ruta Svaža „Runča vakariņas”
    05.05.2016

    Šī pavisam noteikti nav kārtējā „uci puci” grāmatiņa ar mīļsaldām ilustrācijām un “trallalā” sižetu! Ruta Svaža, tulkotāja un rakstniece, atzinību guvusi ar Roba Skotona darba „Runcis Puncis” (The White Book) tulkojumu, kā arī mazos lasītājus jau iepriecinājusi kopdarbā ar Gustu Linkeviču grāmatā „Ābece. Burtu pasakas”. 2015. gada nogalē, sadarbojoties ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentu Dāvi Ozolu, autore ir papildinājusi latviešu bērnu literatūras mantojumu ar vēl vienu oriģinālu grāmatu – „Runča vakariņas”.

  • Atrast un palīdzēt. Zane Zusta „Ucipuci meklē mājas”
    25.04.2016

    Šķiet, ka pat latviešu zināmāko rakstnieku grāmatas bērniem parasti nepiedzīvo tik vērienīgu mediju uzmanību, kāda ir pievērsta Zanes Zustas grāmatai „Ucipuci meklē mājas”. Nedaudz paguglējot, top zināms, ka autore ir žurnāliste, pazīstama arī kā mūzikas festivāla „Pozitivus” un koncertzāles „Palladium” līdzīpašnieka laulātā draudzene. Otrais fakts raisa zināmas pārdomas par grāmatas spilgto un pamanāmo nākšanu gaismā, ko apstiprina arī dažādu sabiedrībā slavenu personību ģimeņu atsauksmes uz tās 4. vāka. Tomēr bez reklāmas un sabiedrības krējuma fona „Ucipuci” ir arī gaumīgs vizuālais noformējums, interesants sižets un pat „pievienotās vērtības”. Vai tas viss kopā pārliecina?

  • Tas bija tikai mērens drudzis. Toms Treibergs „Drudzis”
    20.04.2016

    Apgāda „Mansards” izdotais otrais Toma Treiberga dzejas krājums „Drudzis” iet diezgan pārliecinošu ceļu latviešu literatūras maģistrālē. Tas ir pārdzīvojis dažas apaļas jubilejas*, „izslimojis” nedaudz rudens, visu ziemu un nu jau arī pavasari, uzvarējis Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas konkursā „Zelta ābele” nominācijā „Dzeja”, pateicoties mākslinieka Reiņa Pētersona noformējumam, un bijis nominēts balvai „Kilograms kultūras”. Latvijas literatūras Gada balvas ietvaros „Drudzis” ir ierindots starp labākajiem 2015. gadā iznākušajiem krājumiem ar iespējamību tikt apbalvotam. Un paralēli šīm mērauklām tas atradies uz dažādām kritiskām robežām, atstājot rezonējošu iespaidu arī individuāli grāmatas lasītāju un vērtētāju aprindās. Piemēram, daži T. Treiberga dzejoļiem tiecas piedēvēt savas paaudzes dzejas raksturu, citi kategoriski nespēj ar tiem identificēties, bet pārējie norobežojas no iepriekšminētām pozīcijām un, vainodami sevi nesagatavotībā, atliek viedokļa izteikšanu uz nenoteiktu laiku.

  • Sveiki! Jānis Rokpelnis „Post factum”
    13.04.2016

    2015. gada nogalē tika izdots Jāņa Rokpeļņa astotais dzejas krājums – „Post factum”. Atzīmējot 70 gadu jubileju, autors uzdāvināja sev un lasītājiem koncentrētu dzīves un daiļrades rezumē. Mēģinot atšifrēt krājuma nosaukumu, viegli pārliecināties, ka “post factum” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘pēc padarītā’, ‘pēc notikušā’. Kopējo dzejas krājuma noskaņu var uzminēt, arī nosaukumu netulkojot. Kad lielākā dzīves daļa jau ir aiz muguras, ikviens reiz apstājas un atskatās uz paveikto. Jāņa Rokpeļņa uzstādītā latiņa un arī atskaites punkts ir mūžība.

  • Autora „sīkzvaigznīte”. Frederiks Beigbeders „Ūna un Selindžers”
    08.04.2016

    Jau ilgus gadus veidoju to grāmatu sarakstu, kurām ir jābūt manā bibliotēkā. Labi, teikšu, kā ir, – tās ir grāmatas, kurām, manuprāt, jābūt KATRĀ bibliotēkā. Šāda vērtēšanas sistēma izveidojās, ticot, ka ne tikai lasīšanas process, bet it īpaši kvalitatīva literatūra spēj padarīt pasauli labāku. Iespējams, kvalitatīva literatūra spētu izglābt pasauli pat no nabadzības.

  • Ziemeļblāzmas atspulgs. „Eddas dziesmas”
    04.04.2016

    Kādā drēgnā janvāra pēcpusdienā saņēmu aicinājumu recenzēt grāmatu „Eddas dziesmas”. Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums diemžēl neradīja nekādas asociācijas. Ko gan citu šādā situācijā darītu 21. gadsimta cilvēks, ja ne atvērtu interneta meklētāju „Google” un palūkotos, ko par to saka tīmekļa plašais apvārsnis. Informācija raisīja interesi, un tā uz mana rakstāmgalda, kur parasti gozējas seno grieķu vai romiešu sacerēti darbi, nonāca senskandināvu valodā tapis mītisku un poētisku tekstu apkopojums. Tāpēc skats no hellēņu spožās saules tika pavērsts uz ziemeļblāzmas palso atspulgu.

  • Kāda ir Atlantīda. E. Venters „Atlantīda, kāda tā ir”
    29.03.2016

    Šoreiz Egīls Venters ir vairākkārt izaicinājis pats sevi. Pirmkārt, viņš radījis grāmatu ar neierasti īsām un konspektīvām nodaļām, cenšoties virzīt sižetu un jēgu ar minimāliem un, vēlams, elegantiem līdzekļiem. Otrkārt, autors ir centies lasītājam atklāt mītisko Atlantīdu. Treškārt, mūsu dienās notiekošā darbība grāmatā ir visnotaļ ēteriski sasaistīta ar tās mītisko nodaļu atziņām.

  • SUPERKOMANDA. Juris Zvirgzdiņš „Lauvas rūciens”
    23.03.2016

    Jūs noteikti zināt šo sajūtu – lasāt grāmatu vai skatāties filmu un piepeši saprotat – tas viss taču ir par mani!? „Rasa bija jau liela meitene, drīz viņai būs pieci gadi. [..] Rasas māmiņu sauca Laima, viņa bija māksliniece un ļoti daudz strādāja. [..] Nesen viņiem pievienojās sunītis Zorro. [..] Viņi visi dzīvoja lielas mājas ceturtajā stāvā. Aiz loga bija balkons, kur podos auga kreses, bet lejā – iela, kuras abās pusēs bija kastaņkoki.”(8)

  • Pagrīdes proza. „Latviešu tumsas stāsti”
    21.03.2016

    Stāstu krājuma „Latviešu tumsas stāsti” apakšvirsraksts vēsta, ka grāmatā lasītājs atradīs XX gadsimta ēnaināko prozu, tomēr, lai arī šis apakšvirsraksts ir diezgan precīzs, tā vien prasās blakus pierakstīt „pagrīdes”. Kāpēc gan ne? Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, Edvards Vulfs un citi krājumā lasāmie, skolās apzelētie autori šeit parāda citas, sabiedrībai mazāk zināmas, skandalozākas un baisākas sejas un prasmes. Krājumā lasāma proza, kas ar savu tematiku, tēlainību un idejām no pagrīdes vēl nav iznākusi pat mūsdienās un, šķiet, nekad arī neiznāks. Tieši tas piešķir šim krājumam tā vērtību un mistisko šarmu.

  • Zuduša cēluma rekonstrukcija. L. Baumane „Kādas sievietes portrets: No jūgenda laikmeta līdz Latvijas brīvvalsts gadiem”
    14.03.2016

    Domājot par Latvijas kultūras vēsturi dažādos laikposmos, top skaidrs, ka katras paaudzes pētniekiem, gatavojot kādu plašākai lasītāju kopai adresētu materiālu, nemainīgi aktuāli ir jautājumi, kas risina ne vien ar materiāla analīzi saistītu problemātiku, bet arī pilda vienu no visgrūtākajiem uzdevumiem – pagājuša laikmeta atmosfēras rekonstrukciju, kas sniegtu autentisku noskaņu, radītu spēcīgu un aizraujošu klātbūtnes sajūtu. Liela nozīme te ir netveramajam un nojautu līmenī pastāvošajam: indivīda sajūtām, sabiedrības un konkrētu personību uzskatiem, paradumiem, vērtību orientācijai un, protams, skaistuma izjūtai. Rekonstrukcija, kas vēsta par kādu pagājušo laikmetu, balstās pētnieka izvēlētā izteiksmes formā un vēstījuma veidā, kas ne vienmēr ir apkopojams biezās enciklopēdijās.

  • Bišu stropa dvēsele ir turēt bites. Mēliss Frīdentāls „Bites”
    11.03.2016

    Igauņu rakstnieks Mēliss Frīdentāls 2013. gadā par romānu „Bites” saņēmis Eiropas Savienības Literatūras balvu. Ir laiks arī latviešu lasītājam iepazīties ar kaimiņzemes prozas jaunumu. Līdz šim grāmata ir izdota nīderlandiešu un itāliešu valodā, top tulkojumi angļu, čehu, ungāru, norvēģu un citās valodās. Autors pēc izglītības ir teologs, nodarbojas ar zinātni, pētīdams 17. gadsimta ideju vēsturi, savukārt literārajā daiļradē lielākoties pievērsies fantāzijas žanram. Arī šajā romānā ir gan fantāzijas un mistikas pārpilnība, gan spēle ar 17. gadsimta filozofiskajām refleksijām.

  • Īstenības atspīdums zinātniskajā fantastikā. Ieva Melgalve „Mēness teātris”
    07.03.2016

    Kad bērnībā mani vecāki strīdējās, es centos sevi pārliecināt, ka viņi tikai tēlo un patiesībā viss ir kārtībā, viņi tikai grib, lai es kaut ko no tā visa iemācos. Man tikai jārīkojas pareizi, un tad viņi atzīsies, ka patiesībā tā visa bija teātra izrāde. Kaut kāds pašaizsardzības mehānisms šo skaudro bērnības detaļu bija no manis slēpis ilgus gadus, bet tā atausa atmiņā, lasot Ievas Melgalves romānu „Mēness teātris” (izdevniecība „Zvaigzne ABC”). Šī gan ir zinātniskās fantastikas grāmata, antiutopija, alegorija, simbolu pilns vēstījums – viss iepriekš minētais kopā un līdz galam īsti nekas no tā. Drīzāk tāds hameleonisks veidojums, kas, rokās paņemts, katram atmirdz citādi.