Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
KATEGORIJA
Tēma
 
Dienasgrāmata
Jaunrade
Jaunumi
Kritika
Notikumi
Raksti
Sarunas
Viedokļi
  • Jāņu rīta mistērija
    05.06.2017

    Marija Ancēna mācās Latvijas Kultūras akadēmijā dāņus. Viņai patīk lasīt, un viņa vēlas rakstīt – abas lietas dara pārāk maz. Bet jau kopš bērnības, kad tētis, lasot kārtējo "bojeviku", savā nodabā ķiķināja un no smiekliem kājas tirināja, viņa zināja, ka literatūra ir pasaule, kurā viņa grib būt.

  • II. Stāsts no cikla "Rēgi"
    01.04.2016

    Autors: „Rēgi” ir vairāku stāstu cikls, kurā fiktīva vēstītāja (viena vai vairākas) subjektīvi izklāsta savu no citiem slēpto dzīvi. Piedāvāju iepazīties ar cikla otro stāstu.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Lietišķais dārzs. Dzeja
    26.02.2016

    Bīstams laiks. Visādi dūmi, sīkas čalas no krūmājiem, visur kuplošana, progresējošā kvantitātē orientēts izplatījums. Gaidi, tūlīt būs.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Sablīdusi saule. Dzeja
    03.02.2016

    Jaunā dzejniece Agnese Līcīte norāda: „Man dzeja ir gaiss, ko elpoju, – klātesoša jau no bērnības. Man ir svarīgs katras vārds, ko uzrakstu, varbūt tādēļ biežāk ticu zilbju rotaļām, nevis apzinātām atkāpēm, ko pieklātos sasaistīt pantos. Esmu dzīves baudītāja un nevairos no tā, kas man tiek neviļus piespēlēts – arī dzejā.” Viņas dzejoļos nolasāms raupjš romantisms, kuru rada attālināta un nedaudz skarba liriskā „es”.

  • Foto no personīgā arhīva
    Peresmenka. Novembra etīdes. Dzeja
    04.01.2016

    Vija Birkova norāda, ka viņas darbs un ikdiena nevienu brīdi nav bijuši saistīti ar literatūru. Uz to viņa gājusi un tiekusies neapzināti. Dzejniece teic: „Man ir bijuši un ir visbrīnišķīgākie skolotāji šajā jomā. Sevis skaistāko daļu ierakstu dzejā, ar atlikušo cenšos sadzīvot, bet, var jau būt, ka arī atlikušais dzejā atrod savu vietu.”

  • Foto no autora personīgā arhīva
    savam dievam. Dzeja
    26.10.2015

    Dainis Deigelis ir jaunais tētis uz pilnu slodzi, kas turpina iet savu ceļu dzejas pasaulē. Visvairāk viņu šajā ceļā iedvesmo tādi autori kā Ojārs Vācietis, Velga Krile, Inga Gaile, Klāvs Elsbergs. D. Deigelis raksta, jo, kā pats apgalvo, vienkārši nevar nerakstīt.

  • Foto: Silvija Smiltniece
    Aizejošais skaistums. Dzeja
    08.09.2015

    Laima par sevi: "Pašlaik studēju kultūras teoriju un vadībzinību Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzeju rakstu kopš astoņu gadu vecuma. Esmu piedalījusies jauno autoru projektā “Jaunie literāti”, kā rezultātā tika izdota grāmata. Drīz klajā nāks fonda “Nāc līdzās!” jauno dzejnieku izlase, kurā arī būs lasāmi mani darbi. Mani mīļākie dzejnieki ir Andris Zeibots, Georgs Trākls, Edgars Alans Po un Edvards Estlins Kamingss."

  • Foto: Mihals Hrozaņs
    Ielu muzikanta dzens. Romāna fragments
    17.08.2015

    Kabatā sāk vibrēt mobilais. Skaņu es parasti mēdzu izslēgt, tādā veidā saglabājot vien pašam svarīgu diskrētumu, piemēram, sabiedriskajā transportā un arī tādā neskaitāmu kolēģu pārpildītā darbavietā, kāda ir šī. Kādēļ kādam jāzina, ka man zvana? Zvana melodija vispār ir ļoti intīma padarīšana.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Iepriekšējās takas. Stāsts
    01.04.2015

    Kādu vakaru es tev atkal uzplijos ar sevi: „Zini, man ir kāds, kas man ļoti patīk.” Tu jautāji, vai brīvs, un es teicu, ka ir gan. Bet es viņu nekad neiegūšu. „Kāpēc tad tā?” Šoreiz es klusēju un neteicu ne vārda. Tonakt es sapnī redzēju melnu, spīdīgu mašīnu. No rīta to iztulkoju kā jaunu dzīvi. Vēl pēc laiciņa sapratu – galvenais ir tulkojums, un tad jau – viss ir tieši tā, kā tu vēlies!

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Variācijas. Dzeja
    25.03.2015

    Reinis par sevi: „Rakstīt sāku pirms desmit gadiem nejaušības un pārpratuma pēc. Izlasīju kara laika dzejoli par Bastoņas kalniem. Tā arī viss sākās. Agrāk mēdzu rakstīt daudz, šobrīd esmu kļuvis par mazrakstītāju. Ainas, stāstus un vārdus spēju mēnešiem pārcilāt galvā kamēr tie iegūst galīgos apveidus un nogatavojas.”

    Variācijās iekļautie darbi tapuši vairāku gadu laikā. Lēnām, bet pārliecinoši. Tie ir vārdi, kuriem autors pats ticot. Stāsti, kuri ir kļuvuši patiesi un ieguvuši paši savu esību.

     

  • Foto: A. Tjagni-Rjadno
    Šurum-burum
    02.02.2015

    Andrejs Ivanovs (1971) – krievu rakstnieks, kad dzīvo Igaunijā; ieguvis grādu krievu filoloģijā Tallinas Pedagoģiskajā universitātē (tagadējā Tallinas Universitātē), dzīvojis Dānijā hipiju komūnā un apceļojis Skandināviju; raksta krievu valodā; saņēmis vairākas Krievijā un Igaunijā nozīmīgas literatūras balvas. Autors stāsta " Šurum-burum" tapšanā pateicas Ventspils Starptautiskajai rakstnieku un tulkotāju mājai.

  • Foto no autora personīgā arhīva.
    Šo es atceros. Dzeja
    02.10.2014

    Anna Lavrecka apzinātai dzejas rakstīšanai pievērsusies pēc Jauno dzejnieku kluba nodarbību apmeklēšanas dzimtajā Daugavpilī. Dzeju krievu valodā jaunā dzejniece publicē ikgadējā Daugavpils Dzejas dienu almanahā. Pēc dalības Literārās akadēmijas nodarbībās Anna vēlējusies izmēģināt kaut ko jaunu. Tas jaunais ir tematiskās dzejas kopas, kas reizēm izdodas vien tad, ja ir, ko teikt par izvēlēto tēmu, taču dažreiz izdodas uzrakstīt viegli un brīvi. Piedāvātā dzejas kopa ir šādas vieglās un brīvās rakstības rezultāts, lai gan sākotnēji rakstīts angliski un pēc tam atdzejots latviešu valodā. Pēc dzejnieces vārdiem, tas esot eksperiments, kuru viņa labprāt turpinātu.

  • Foto: www.webneel.com
Svens Rābe "Mūks"
    Pūķa pamošanās. Stāsts
    16.04.2014

    Tumša bija tā rudens nakts, bet Pilsēta pie Dižā Kalna dusēja mierīgi, jo to sargāja tās sargi – drošie kareivji, kuri neguļ naktīs un izdzenā tumsu ar savu skaidro skatienu. Bet šajā naktī neviens no viņiem neievēroja, ka Pilsētas vārtiem tuvojās cilvēka stāvs, jo šī nakts bija īpaši tumša; zvaigznes bija noslēpušās aiz mākoņiem, bet mēness nespīdēja. Un atskanējušie sitieni pārsteidza visus, sargi iztrūkās un sāka skatīties pāri sienai, sardzes kapteinis neapmierināti sarauca uzacis, bet viņa suns sāka skaļi riet un skraidīt gar vārtiem.

  • Foto no autora personīgā arhīva.
    Pasīvā agresija. Stāsts
    14.04.2014

    „Kuce!” Edgars pie sevis noteica, redzot Natāliju aizejam. Augstpapēdenēs klabēja, kājas gozējās neilonenēs, dibens – vien knapi piesegts – grozījās minisvārkos, un krūtis bez krūštura kratījās aiz topiņa, nu, gluži kā tikusi pie jaunas ādās, gluži kā tikusi brīvībā, viņa atstāja burgernīcu, kamēr Edgars palika savā uniformā aiz letes.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Zvejnieks. Stāsts
    24.02.2014

    –Tu vari man zvērēt, ka viss būs labi?

    Tai brīdī vējš uzrauj abām virsū sauju smilšu. Aukstums ir izurbies līdz kaulam, un bez vārdiem abas steidzīgi auj apavus uz slapjajām zeķēm.

    – Zvēri! – Meina sien pēdējo mezglu.

    – Es... Protams, ka es zvēru, – Samna jau ir piecēlusies kājās un, kamēr Meina neskatās, notrauš negribētu asaru.

     

  • Foto no autora personīgā arhīva.
    Dieva bandinieki. Stāsts
    06.02.2014

    Es gāju un gāju – bez mērķa, bez cerības, bez piepildījuma. Tikai dzīvnieciska balss manī teica – tu TO neizdarīsi! – Es TO varu izdarīt jebkurā brīdī, – teicu sev, cenšoties rast racionālu pamatu savām bailēm, savam atteikumam. – Pagaidām man vienkārši patīk iet. Varbūt šis viss ir tikai savāds sapnis, atmošanās, no kuras ieliks mani atpakaļ... kādā citā dīvainā vietā, kura atšķirsies no šīs ar to, ka tur man būs vārds un es zināšu savu vēsturi.

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Atspulgs stiklā. Stāsts
    29.01.2014

    Jānis Timošenko ir Latvijas Universitātes students, topošais doktors, un strādā LU Fizikas un matemātikas fakultātē, kā arī LU Cietvielu fizikas institūtā. Viņa rakstīšanas un publicēšanās gaitas sākās 2008. gadā – ar dalību Jauno un iesācēju autoru seminārā. 2009. un 2011. gadā Jānis biju kultūras programmas „Literārā Akadēmija" dalībnieks; kā šīs programmas dalībnieks piedalījies arī festivālā Prozas lasījumi 2009., 2011. un, kā zināms, 2013. gadā. 2011. gadā Jāņa stāsts "Krustnesis" tika atzīts par labāko žūrijas vērtējumā Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrības rīkotajā konkursā „Tā dzimst leģendas". Stāsti „Dzelzs" un „Smilšuvīrs” publicēti žurnālā „Latvju Teksti". Šoreiz piedāvājam iepazīties ar Prozas lasījumu 2013 Ieskaņas pasākuma stāstu „Atspulgs stiklā”.

  • Foto: Agnis Girvaitis
    теперь ты январь. Dzeja
    20.01.2014

    mēs esam vien priežu skujas

    un sadegam sarkanbalti

     

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Kritušais. Stāsts
    13.01.2014

    Svešais vīrs, jau manāmi uzbudināts, kratīja pirkstu pret zemi.

    Pēteris tramīgi pieliecās un iebāzis degunu gandrīz vai dubļos, bolījās, prātodams, ko gan viņam vajadzētu pamanīt. „Kur, kur ir? Neredzu. Tā, tā maks kabatā, pīpes te, atslēgas, papīri te. Viss ir. Ko tu man rādi, ko?”

  • Foto: http://www.rickdaynyc.com
    Par viņu. Stāsts
    26.11.2013

    Viņš nogrieza mūziku klusāk. Periods pēc tam bija tas, ko viņš deletēja. Format C un Enter. Savs labums no tā bija – viņš iepazina īstos draugus. Jauni darbi nāca un mainījās. Šobrīd viņš vienīgais bija ticis dzīvē tik tālu, taču tikai viņa zināja, kāds viņš ir patiesībā.

  • kilgore-trout.deviantart.com
    Robeža. Stāsts
    10.10.2013

    „Tur jau tā lieta!” noskaldīja Elksnis. „Abi lielie mākslinieki apgalvo, ka otrs ir nozadzis viņa gleznu. Kādā suņa veidā, lai es saprotu, kurš te ir vainīgais un kurš upuris? Katrs apgalvo savu, un no gleznām es saprotu vēl mazāk nekā no Šteina filozofijas. Atvainojiet, profesor,” viņš pēkšņi izbijās.

     

    „Nekas, tas jau tāds tautas izteiciens,” Šteins pasmīnēja.

     

  • www.forgottenoh.com
    Utopija. Miniatūras
    01.10.2013

    Я назначаю тебе встречу в саду. Слышишь, ты, Фома неверующий? Мы разыграем эту партию, и так уж и быть, мои фигуры – чёрные, я уступлю тебе белый цвет.

     

    Es uzaicinu tevi uz satikšanos dārzā. Vai dzirdi, tu, neticīgais Tom? Mēs izspēlēsim šo partiju, un, lai tā arī būtu, manas figūras – melnās, bet tev atļaušu ņemt balto krāsu.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Albīna un Žufs. Stāsts
    26.09.2013

    Tad es devos uz Mariannas istabu. Galu galā viņa taču maza, nobīsies! Gāju uz gaiteņa galu, atvēru durvis un iekliedzos. Šeit valdīja drausmīga aina. Aizkari saplēsti, mantas pa grīdu, paklājs samurcīts, sega zemē. Brāzos atpakaļ uz savu istabu, ātri uzrāvu šādas tādas drēbes un skrēju ārā. Kādu laiku vienkārši bezcerīgi klimtu pa tumšajām ieliņām, tad sadzirdēju kādu skaņu, kas lika matiem saslieties gaisā un uz rokām uzmesties zosādai – augsts, izmisīgs kliedziens.

  • Diena, kad Amerika raudāja. Seriāla „Sentinels” fanfiks. II daļa
    12.09.2013

    Šis stāsts ir veltījums tiem divdesmit cilvēkiem, kuri izdzīvoja un tika izvilkti no gruvešiem, sniedzot visiem jaunu cerību un gaismu, kad 2001. gada 11. septembrī sabruka Dvīņu torņi.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Diena, kad Amerika raudāja. Seriāla „Sentinels” fanfiks. I daļa
    11.09.2013

    Šis stāsts ir veltījums tiem divdesmit cilvēkiem, kuri izdzīvoja un tika izvilkti no gruvešiem, sniedzot visiem jaunu cerību un gaismu, kad 2001. gada 11. septembrī sabruka Dvīņu torņi.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Aiz atslēgas cauruma. Stāsts
    02.09.2013

    Esmu noskaņojusies uz mierīgu un vienpatīgu, gluži mietpilsonisku dzīvi, bet drīz atklāju zosādu uzdzenošu faktu – dzīvokļa durvis aristokrātiskā augstprātībā ir atteikušās klausīt atslēgai. Griežu atslēgu vienreiz vai divreiz, maigi vai agresīvi, līmēju durvis ar skoču vai skaitu lūgšanas, bet, kad atgriežos no prombūtnes, dzīvoklis ir vaļā. Sodu slēdzeni par nepaklausību ar tās nomaiņu, strostēju sevi par jūras gurķa cienīgu aizmāršību un pat aizeju pie ārsta, bet viņš atzīst manas smadzenes par cilvēciski veselām un tabletes neizraksta.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Labais pagrieziens. Stāsts
    27.08.2013

    Patēvs jau sniedz manu apaļīgo glāzi uz stikla kājiņas vectēvam, kurš piepilda to ar sarkano. Žēl. Izdzeru pusglāzi vēl pirms pateikts jebkāds tosts. „Marta!” vecmamma sašutusi sarauc pieri. „Tā taču nav sula!” Es paveru joprojām miklās lūpas muļķīgi teatrālā izbrīnā: „Nopietni? Tā jau man likās, ka tikai vīnogu nektārs... nelieši...” Mamma pagriežas pret mani, un viņas strupajā skatienā drukātiem burtiem stāv rakstīts : „ESI TAČU REIZ PIEAUDZIS CILVĒKS!” Bet es taču neesmu!

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Āboli mulsi svīdušiem vaigiem. Dzeja
    14.08.2013

    Sjerraleonē reiz zaudēju mīļoto,

    Lēju rūgtas asaras, spēlēju bandžo.

    Tecinu kandžu vakaros, pokālos leju,

    bālo seju pret naidīgo mēnesi griežu.

     

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Tikai sala. Dzeja
    01.08.2013

    vakars iztek debesīs kā

    pārbriedusi mellenes oga

    uz kuru dienā skatījās

    tavas bālās lūpas

     

  • Foto: http://www.guardian.co.uk
    Apnicīgie kaimiņi. Stāsts
    28.06.2013

    Pēc brītiņa šis vīrs savā piedurknē paslēpa to pašu nazi, kuru tikko bija izmantojis maizes sagatavošanā pasaules miera nesējam, un devās savās gaitās. Man bija tik daudz kaimiņu, ka nevarēju veltīt savu laiku tikai vienam, taču šoreiz uzskatīju to par vajadzīgu un, piespiedis ausi pie griestiem, dzirdēju, kā šis vīrs iekļuva citā dzīvoklī, uzdevies par santehniķi.

  • Rieksti medū. Pasaka par rūķiem un brīnumiem
    27.06.2013

    „Kā tev šķiet, kas es esmu?” svešinieks vaicāja. „Droši vien kāds, kuram apnikusi pilsētas kņada,” atbildēju. „Gan jā, gan nē,” viņš turpināja, „vispār jau es tikai tagad sāku ar šo pilsētu un jums visiem iepazīties.” „Mums?” neizpratnē pārjautāju. „Jā, jums – cilvēkiem!” Mans jautājums izspruka pats no sevis: „Un kas tad jūs esat?” „Es esmu Bruno. Rūķis Bruno,” svešinieks noteica un atkal pasmaidīja.

  • Foto no autora personīgā arhīva
    pelītes sagrauza kurpītes
    12.06.2013

    man apkārt ir riebīgi cilvēki

    sāku tiem pamazām līdzināties

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Kauciens no dzīlēm. Dzeja
    09.04.2013

     

    Daugava, plūsti... tikai vienu dienu plūsti

    uz otru pusi un atnes man jūru (..)

     

  • Attēls: Sintie Waerts
    Tūkstoš stāstu. IV daļa
    03.04.2013

    Sākumā viņu pat nepamanīju. Tik, kad labdienu padeva, pagriezos un ieraudzīju. Nepazīstama bij, bet tik skaista, ka traks var palikt. Melni mati garā bizē, tumšas, tumšas acis – nu, tādas, ka sirds apskrienas un gribas vai ceļos krist. Bet rokā – nazis.

  • Avots: www.guardian.co.uk
    Tūkstoš stāstu. III daļa
    26.03.2013

    Trešajā dienā viņa mani pārtrauca jau pēc pirmajiem vārdiem, ne dusmīga, bet nogurusi: "Kā tu vari tik daudz stāstīt, bet ne velna nepateikt?" Šķiet, ka pat sarāvos, kā dabūjis rājienu no mammas. "Es par tevi tēvocim teicu," viņa tā nopietni, nopietni turpināja. "Viņš sasmējās, atcerējās par vienu sava dzimtā ciema melkuli, kurš varējis tūkstoš stāstu izstāstīt, un neviena paša patiesa vārda nepateikt.”

  • No Curtis Zilar albuma Complications of the Space Man vāka
    Tūkstoš stāstu. II daļa
    20.03.2013

    Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu.

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Tūkstoš stāstu. I daļa
    13.03.2013

    Klausījos pavērtu muti un sarauktu pieri. Nesapratu, kāpēc viņš man stāstīja ko tādu. Parasti vectēva stāstos viņš cīnījās uz dzīvību un nāvi ar kādu krievu zaldātu, pats bruņojies tikai ar nazīti – bet te vilna un adīšana...

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Jaunā studenta piezīmes. Dzeja
    19.02.2013

     

    man visi draugi bāros sēž

    jau tukšo piekto pinti

    es viegli varu šņabi dzert

    bet nepanesu tinti

     

  • Brodskim nav taisnība, nolādēts. Dzeja
    12.02.2013

    bet manis nav

    ielā, pa kuru tu katru dienu staigā,

    domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.

     

  • Puķe podā. Stāsts
    08.02.2013

    Pār pavecā vīra vaigiem notecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja.

  • Foto no autores personīgā arhīva.
    Pulkstens ar dzeguzi laiku mākoņos sit. Dzeja
    28.01.2013

    pa ceļu slāj andžs un krists un ēķis

    un viņiem visiem mutes ir

    un neklausa viņus kreisās kājas

    jā arī ar tādiem dievs sarunājas

  • Foto no autores personiskā arhīva.
    Uz lūpām palika piena putas. Dzeja
    23.01.2013

    Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas,

    Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena

  • Foto no autora personīgā arhīva
    Bērnības mājvieta. Stāsts
    09.01.2013

    Vienā vakarā, kad tēvs ar māti bija jau aizgājuši no dzīvokļa, brāļi un māsas apsēdās aplī un nolēma uzspēlēt „Dejojošo zirnekli”. Šīs spēles uzdevums bija vienkāršs un izklaidējošs – viņiem bija jāpanāk, lai istabas vidū esošais zirneklis sāktu dejot. Šim mērķim varēja izmantot jebkurus līdzekļus, tikai ne fiziski aizskart zirnekli.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Tuvības aritmija. Dzeja
    02.01.2013

    Tu noteikti esi šeit stāvējis

    smēķējis vai arī tāpatās

    skatījies kā virs jumtiem lec saule

    kā zaķis kā bumba kā temperatūra

     

     

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Vētra krūšu kabatā. Dzeja
    19.12.2012

    uzraksti man vēstuli kā kliedzienu asu.

    kapa klusumu pāršķel ar vārdu, ar spalvas kātu.

     

  • Foto no autores personīgā arhīva
    "...līdz rokas būs lēnas." Dzeja
    13.12.2012

     

    pirksti kā marinēti baziliki

    pērnās mīlestības burciņā

     

  • Nakts Rīgu padara skaidrāku. Miniatūras, skices
    08.12.2012

    Melngalvju nams. Uz Okupācijas muzeja kantaino ēku rūpīgi un domīgi lūkojas vairākas skulptūras. Vēro un atceras vēsturi. Ik brīdi šīs ēkas sastingst vēl ciešāk, lai pozētu fotogrāfiem. Kāds jaunietis iemūžina šo namu savā mazajā, mellajā kastītē ar krāsainu displeju, stikliņiem un mikroshēmām. „Čiks,” nošņāpj fotoaparāts un jaunietis pieceļas, lai ļautu ēkām turpināt būt ēkām, nevis mākslai.

  • Foto no autores personīgajiem krājumiem
    Novembris. Dzeja
    28.11.2012

     

    Es palikšu austrumiem

    un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu

    nekā pret neparastu.