Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
KATEGORIJA
Tēma
 
Dienasgrāmata
Jaunrade
Jaunumi
Kritika
Notikumi
Raksti
Sarunas
Viedokļi
  • Grāmatmīles piezīmes: Kvints Būholcs „Grāmatu valstībā”
    27.04.2016

    Kvints Būholcs ir vācu grāmatu mākslinieks, ilustrējis vairāk nekā 40 dažādu valstu izdevēju grāmatas, un viņam bijušas vairāk nekā 70 personālizstādes dažādās valstīs.* Grāmata „Grāmatu valstībā” tiek reklamēta kā grāmatmīļiem, lasītmīļiem un, cik noprotams, kopumā literatūras mīļiem brīnišķīga dāvana, taču manās rokās jeb grāmatu plauktā tā atradās pārāk ilgu laiku. Vienreiz pāršķirstīta un diemžēl vairāk neaiztikta. Es centīšos paskaidrot, kāpēc tā sanāca.

  • Foto: J. Dibovska
    Juris Kronbergs "Atgriešanās"
    10.09.2015

    Ailana Kurdi piemiņai.

  • Aleksandra Čaka ģimenes pastkaršu albums
    17.06.2015

    Aleksandra Čaka muzeja krājumā glabājas vairāk kā simts dzejnieka ģimenei 20. gadsimta 20. un 30. gados sūtītas pastkartes, kas atspoguļo ne tikai apsveikumu kartīšu modes tendences, vizuālo krāsainību, bet arī sniedz vēsturisku informāciju par A. Čaka ģimenes radiniekiem, draugiem un viņu savstarpējām attiecībām. No pastkartēs rakstītajiem tekstiem iespējams uzzināt par mākslinieku un rakstnieku biedrības „Zaļā Vārna” dibināšanu un izstāžu veidošanas problēmām, par dzejnieka Jāņa Sudrabkalna ceļojumiem pa Gruziju, par dzejnieka mātes Emīlijas Lizetes Čadaraines (1875 - 1936) lielo vēlmi, lai viņas vienīgais dēls izvēlētos godājamu profesiju un studētu medicīnu.

  • Savs kaktiņš, savs stūrītis literatūras
    28.05.2015

    Latviešu kultūra, nē, latviešu literatūra, precīzāk, tās periodika pašlaik atrodas tik nīkulīgā stāvoklī, ka, šķiet, nebūtu vairs nekas dalāms vai konfrontējams. It kā būtu dabiska sportiska sāncensība, kas sevī ietver „sportisko garu” jeb veselīgu attieksmi pret tuvu stāvošo kolēģu kritiku un vērtējumu. Taču nekas tāds nav novērojams. Daži sevi redz kā kultūras periodikas patriarhus vai matriarhus, brauc sānu pie sāna ar sev līdzīgiem tramvajā uz mājām, bet sveicina nelabprāt. Un nekad neizsakās par draugiem kritiski.

  • Mākslinieks un krāsojamā grāmata. Aivars Vīlipsōns „Reiz dzīvoja Čaks”
    28.05.2015

    2015. gada pavasarī mākslinieks Aivars Vīlipsōns izdevis grāmatu ar nosaukumu „Reiz dzīvoja Čaks”. Šī nav pirmā mākslinieka grāmata. 2011. gadā tika izdoti viņa ilustrētie un sacerētie „Sumpurņa suneti”. Vēlāk tie lielizmēra formātā bija apskatāmi A. Čaka memoriālajā dzīvoklī – muzejā. Vīlipsōns pats skaidro sumpurni kā seno teiku un mītu tēlu, kas dzīvo mūsdienās un iemieso sevī pašu grāmatas autoru.

  • Tomāša Zmeškala romāns: bez pompa, bet ar humoru (tulkotājas pārdomas)
    22.04.2015

    Sekojot varoņu likteņiem, autors necenšas parazitēt uz vēsturiskiem notikumiem, nepārblīvē romānu ar detalizētiem, vēstures grāmatām piedienīgiem aprakstiem un pat pārlieku nemeklē konkrētus politiskus iemeslus. Viņš tikai rāda, cik derdzīgs var būt laikmets, kad valsts vara drīkst ielauzties pat guļamistabā un sagrauj visu, kam tā pieskaras. Tomēr vairāk nekā par komunistisko režīmu un dzīvi tajā grāmata stāsta par vispārcilvēciskām situācijām, par mīlestību un draudzību, par piedošanu un nodevību, par cerību un nesatikšanos un par to, ka ir lietas, ko nekādi nevar izteikt tieši, kam nepieciešams īpašs kods – varbūt tas ir ķīļu raksts.

  • Foto: J. Dibovska
    UBI SUNT PAR LALIGABAS NOMINĀCIJĀM
    21.04.2015

    2014. gads ir bijis spilgts ar to, ka lasītāja rīcībā nonāk lielmeistaru dzeja, notiek mēģinājumi atdzīvināt latviešu prozu, iekustinot tās vēsturisko ratu un ratiņus. Turklāt vēsture, kas tik pārliecināti nāk ar romānu sēriju, daudz intīmākā veidolā kā individuāls pārdzīvojums joprojām dzīvo debitantu prozā. Vēsture pat ielauzusies bērnu literatūrā, atkal nonākot līdzās izmantoto krāsu un autoru raksturu ziņā spilgtām debijām. Un, protams, tulkojumi – to pamatā vienmēr ir teksts ar savu vēsturi, kas, nonākot latviešu valodas pārcēlumā, atkārtojas un virza mūs ne atpakaļ, bet allaž uz priekšu.

  • Foto: J. Dibovska
    LALIGABAs nomināciju favorīti. VIEDOKĻI
    20.04.2015

    Tuvojoties Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas brīdim, uzrunājām cilvēkus, kuru viedoklis mums un mūsu lasītājiem šķita īpaši nozīmīgs. Meklējām sirsnīgas atbildes uz galveno jautājumu: KURAS NO NOMINĒTAJĀM GRĀMATĀM IR PALIEKOŠAS un noteikti pelnījušas balvu un atzinību kā 2014. gada grāmatniecības veiksmīgākie darbi? Atbilžu kaskāde priecē ar patiesu mīlestību pret literatūru.

  • Domuzīme vai mīnuss?
    23.03.2015

    Žurnāls „Domuzīme” sācis savu ceļu pie lasītājiem godīgi un tieši – jau pirmā numura relīzē ir lasāms: tāpat kā žurnālu „Ir” to izdod AS „Cits medijs”; tiek minēts – uzņēmuma apgrozījums 2014. gadā, peļņa un pat žurnāla tirāža (1700 eksemplāri). Lai gan ir skaidrs, ka literārais žurnāls atrodas „Ir” paspārnē gan saturiski, gan finansiāli, tas netiek pozicionēts kā „lielā brāļa” pielikums (atšķirībā, piemēram, no „Kultūrzīmēm”, kas literatūras ziņā gan ir gluži mazspējīgs izdevums) un ir iegādājams atsevišķi. Šī šķietamā patstāvība vieš skepsi kā jau jebkurš pēdējā laikā jaunatklātais literārais žurnāls, tomēr piederība „koncernam” jeb kam lielākam par veidotāju ambīcijām ir arī sava veida garants. Īpaši tas varētu šķist svarīgi pēc tam, kad nodokļu maksātāju nauda (8000 LVL = 11382.97 EUR) tika veltīta žurnāla „Tīrraksts” sākumam un beigām divos numuros.

  • Foto: Kristiana Brektes ilustrācija no žurnāla "Domuzīme" 1.nr.
    Bez biksēm II. Ilgi nebija jāgaida...
    16.03.2015

    Latvietis, būdams latvietis, neies šaut nost mākslinieku, kurš avīzē apsmējis nacionālos dievus, un paldies Dievam, ka tā. No otras puses, vietējā līmenī tas ir gandrīz vai kultūršoks un neliela zemestrīcīte visiem, kuriem ir kāds priekšstats par to, ko avīzēs un žurnālos (tajos, kas netiek iepakoti plastmasas plēvītē un noslēpti veikalu augstākajos plauktos) drīkstētu publicēt, ko ne. Nu jau kādas nedēļas redzama un izjūtama kārtējā polarizācija viedokļos, kuru šoreiz radījusi jaunajā literatūras un vēstures žurnālā „Domuzīme” (gudro cilvēku žurnāla „Ir” pakļautībā) iekļautā Raiņa un Aspazijas ilustrācija Kristiāna Brektes izpildījumā. Un nav jau vairs arī, ko sarkt un bālēt, – ilustrācijā attēlots rakstniekpāris, Aspazijai kaila krūts.

  • Mantotais kristāls. Barbara Erskina „Laika sūtnis”
    19.02.2015

    Jau pirmais uz grāmatas vāka izlasītais teikums mani pilnībā satriec: „Ebija Raterforda atsakās no nule uzsāktā darba, jo viņai nav pieņemama kolēģa Kīrana Skota, Svētā Jāņa draudzes mācītāja, ekscentriskā rīcība.” Viegli nodrebinos, un man acumirklī šķiet, ka esmu ļoti kļūdījusies, piekrītot uzrakstīt atsauksmi par Barbaras Erskinas romānu „Laika sūtnis” (Time's Legacy, (2010); 2014. gadā latviski Aritas Piķes tulkojumā izdevusi „J.L.V.”) – reliģiska satura grāmatu. Es – sieviete, kas nēsā auskarus ar pērkonkrustu, matu gumijas vietā mēdz iesiet prievīti un klausās „Skyforger”. Ne gluži skeptiķe, tomēr visai distancējusies no baznīcas lietām.

  • Foto: Krista Perse
    Kā nepalikt bez biksēm
    27.01.2015

    Ir sācies jauns gads ar jaunām cerībām un iespējām, kas varbūt ir iluzoras, ar centieniem tās piepildīt vai vismaz noticēt, ka kaut kas cits un citāds, jauns, svaigs, nebijis ir iespējams. Šis ir arī Raiņa un Aspazijas jubilejas gads – pagājuši 150 gadi kopš abu dzimšanas. Un kā katru gadu no jauna vismaz kāds laiks paiet, līdz apjaut, ka ciparu ziņā tagad ir jāraksta “2015”, lai arī reizēm roka automātiski velk galā četri...

  • Divas aizkavējušās dāvanas
    12.01.2015

    Ja iedomājos, ko tādu īpatnēju būtu vērts ievērot no 2014. gada mazāk ievērotā, tad tie noteikti ir pagājušā gada spilgtie, pietiekami ambiciozie izdevumi, piemēram, Nila Saksa „Poēma par 12 ziloņiem” un Agneses Kleinas veidotais plānotājs 2015. gadam. Kas tos vieno un kas šķir? Kādēļ Kleinas plānotājam ir vērts pievērst uzmanību laikā, kad ērtu, standartveida piezīmju bloknotu var iegādāties, neprātojot par tā ideoloģisko saturu (jo tāda nav)? Un vispār – kādēļ māksla joprojām ir mākslai, bet kalendāri vairs nav tikai kalendāri?

     

  • Foto: LETA
    2014.
    31.12.2014

    Ubi Sunt komanda vienmēr aizņemtajā un darbiem pilnajā decembrī nolēma izbrīvēt nedaudz laika, lai atskatītos uz aizvadīto gadu un novērtētu, pēc komandas domām, labākās, interesantākās un kāda personiska iemesla dēļ aizraujošākās 2014. gada recenzijas.

  • Foto no autores personīgā arhīva
    Curriculum Vitae 1989–2014. Sievišķīgas pārdomas par Ievas Rupenheites dzeju
    03.12.2014

    Man bija 18. Rīga, brīvība, pirmais universitātes kurss un neslikta kabatas nauda, kas tika tērēta smalkmaizītēm, presei un literatūrai. Grāmatnīcas bija viena no iecienītākajām vietām, kur iemaldījos pēc lekcijām (nez, medicīnas studenti vakaros maldās pa poliklīnikām?). Man patika vērot rūpīgi sarindotās grāmatu muguriņas, patika tipogrāfijas smarža, patika košie grāmatu vāki, patika nemanāmi pētīt citus apmeklētājus, kas lēnītēm planēja no viena plaukta pie cita vai, ērti iekārtojušies, netraucēti lasīja. Grāmatnīcās vienmēr valdīja tāds miers, ka šķita – pasaule ir apstājusies, tik ass kontrasts ar cilvēku burzmu un ņudzēšanu tur ārā.

  • Zudusī paaudze. Latvijā un Eiropā. Jānis Joņevs „Jelgava 94”
    10.11.2014

    Jāņa Joņeva debija literatūrā iezīmējusi spilgtu lapaspusi Latvijas kultūras un literatūras vēsturē. Tā pievēršas atmodai un kultūršokam postkomunistiskajā telpā īsi pēc neatkarības atgūšanas un tās vietai jaunās paaudzes dzīvē. Šogad latviešu kulta romānam „Jelgava 94” piešķirta Eiropas Savienības balva literatūrā, kas apliecina šī darba vērtību arī starptautiskā mērogā.

  • Literatūras virzienu un estētikas simbioze Kristinas Sabaļauskaites romānā „Silva Rerum II”
    31.07.2014

    Lai arī vēsturiskā romāna tradīcija pasaules literatūrā ir vairākus gadsimtus sena un lietuviešu un latviešu literatūrā zināma faktiski kopš nacionālās rakstniecības pastāvēšanas sākuma (vispamatīgāk – abu valstu pirmās neatkarības laikā), diezgan maldīgs var izrādīties priekšstats par to, ka postmodernisma literatūrā šī žanra pastāvēšana būtu apšaubāma.

  • Foto: www.sandrasabineart.blogspot.com
    Par vēsturnieka Kaspara Zeļļa „godīguma brīvdienām”
    09.07.2014

    Nesen, saņemot uzaicinājumu sarunai par manu daiļradi Latvijas Neredzīgo biedrības pansionātā „Strazdumuiža”, mani pārsteidza vietējā kultūras nama vadītāja vārdi, ka par manu jaunāko grāmatu „Meldras un Matīsa ceļojumu vēsturē” (Zvaigzne ABC, 2013) viss jau esot skaidrs, jo par to plaši esot izklāstīts Kaspara Zeļļa recenzijā.

  • Viens no sociālās reklāmas akcijas „Atver grāmatu” plakātiem.
    Mans lietuviešu semestris. Top 10
    22.05.2014

    Tagad, kad esmu nokārtojusi visas formalitātes pēc atgriešanās un saņēmusi kredītpunktus par kursiem, kas ir aptuveni saistīti ar baltu filoloģiju maģistrantūrā, var arī atskatīties uz 10 spilgtākajiem (un filoloģiskākajiem) iespaidiem, kādi radās, pavadot semestri Viļņas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

  • Kārlis Ulmanis. 
Foto: www.arhivi.lv
    Par vēsturiskās atmiņas aktualitāti un dažām ētikas problēmām
    15.05.2014

    Ar interesi izlasīju Gata Krūmiņa recenziju Ubi Sunt viedokļu sadaļā, rakstu sērijā "Zudušās grāmatas (ne)meklējot (I) VII" par manu romānu „Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” (Zvaigzne ABC, 2010). Diemžēl G.Krūmiņa attiecības ar patiesību bijušas vietām apgrūtinātas, tāpēc jābrīdina no vilšanās tie Ubi Sunt lasītāji, kurus eventuāli varēja ieintriģēt recenzenta apgalvojums, ka Kārlis Ulmanis romānā ir „meitu ģēģeris... Tāds, kas nav smādējis ne jaunas, ne vecas, ne resnas, ne tievas, ne precētas, ne neprecētas”.

  • Teksta telpu lobot. Pārdomas pēc diskusijas Rēzeknē
    06.05.2014

    Teksta telpas izmaiņas ir literatūras procesa attīstības pamatā. Bet mainās arī teksta telpas veidošanas procesā iesaistītie, un, mainoties medijiem, iespējams, citādi kļūst arī [literāro] tekstu vērtēšanas kritēriji. Ja medijam ir nozīme un tas ietekmē arī savu saturu, tad jāatzīst, ka teksta robežas ir nosacītas, literatūras kritika un literatūras zinātne var runāt tikai par tradīciju, par konvencijām, kas ir saglabājamas, vērtējot dažādu mediju tekstus. Kā izskatās šodienas teksta telpa un kā par to runāt? Šos un citus jaunākajai literatūrai veltītos jautājumus izdevās skart Rēzeknē notikušās starptautiskās zinātniskās konferences „Autors. Teksts. Laikmets” 24.–25. aprīlī diskusijā „Teksta telpa”.

  • Zudušās grāmatas meklējot VIII. Uldis Ģērmanis „Latviešu tautas piedzīvojumi”
    24.03.2014

    Tikko iznākusī „Lietuvas vēsture” netieši pamudināja atskatīties uz dažādiem mēģinājumiem aptvert latviešu tautas vēsturi. Ulža Ģērmaņa „Latviešu tautas piedzīvojumi” varbūt nav ierastā nozīmē uzskatāms par „aizmirstu” darbu (drīzāk piemirsts ir lieliskais autora apcerējums „Zili stikli, zaļi ledi”) – pusgadsimta laikā tas piedzīvojis astoņus dažādus izdevumus, arī tulkojumus leišu un angļu valodā.

  • Foto: Herta
    Kārtojot plauktus pēc literārā izlaiduma
    13.03.2014

    Sēžu pie rakstāmgalda, raugos uz apliecību un domāju ne tik daudz par to, ko šis gads man ir devis, kā par to, ko pati esmu no tā paņēmusi.

  • Foto: kassandrion.narod.ru
    „Džokondas smaids” kā aicinājums uz bruņotu vardarbību*
    03.03.2014

    Doma par to, ka vakardienas šedevrs noteiktos apstākļos kļūst par banalitāti (ja ne sliktāk), ienāk prātā, piemēram, kad tev nepieciešams izvēlēties, ko piekārt pie sienas: Gustava Klimta, Breigeļa, Pikaso reprodukciju vai nepazīstama mākslinieka darbu, kurš tev patīk ārpus jebkāda angažementa. Tu izvēlies kaut ko svaigāku, oriģinālāku. Kādēļ soļot ierindā? Kas ar mums – Klimtu neesam redzējuši?

  • Zudušās grāmatas (ne)meklējot (I) VII jeb Meitu ģēģeris Ulmanis
    28.11.2013

    Šī nav pirmā grāmata par Kārli Ulmani, kuru esmu izlasījis. Esmu lasījis daudzas, sākot ar tām, kas ir rakstītas, vēl K. Ulmanim dzīvam esot, gan arī pēdējās desmitgadēs tapušās. Esmu redzējis pat mūziklu „Vadonis”. Taču ar šāda veida publikāciju – literāru darbu ar plašiem dokumentu citātiem un atsaucēm, nebiju vēl sastapies. No vienas puses, to var uztvert kā inovatīvu pieeju, vēsturiski nezināmās lietas aizpildot ar dažādiem izdomājumiem un fantāzijām. Bet, no otras puses, tā ir laipošana starp faktiem un izdomājumiem, kas galu galā nepieredzējušu lasītāju dezinformē un dezorientē vēsturiskajā telpā.

  • Foto no autora personīgā arhīva
    esam joprojām mēs
    25.11.2013

  • Dzīve ir teātris, bet mēs tajā – neprofesionāļi
    21.11.2013

    Svinot valsts svētkus mājās, šķiet, nekas nevarēja noiet greizi, bet tad gadījās ieskatīties feisbukā un svētku noskaņojums bija prom: starp apsveikumiem valstij varēja ieraudzīt ainu, kā brīvdienas pievakarē VKKF augšāmceltā žurnāla „Teātra Vēstnesis” profils plosījās pie kāda nelaimīga topošās kritiķes ķermenīša. Aina bija tik sirreāla un traģikomiska, ka neviļus aktualizēja vairākus sen nemierīgā miegā knosošos jautājumus: cik daudz viens medijs var atļauties attiecībā pret savu nodokļu maksātāju? Vai sociālie tīkli + kultūras izdevumi = ļaunums? Un kāpēc Latvijā „kulturāli milži” brīžiem rīkojas Otello afekta stāvoklī?

  • Foto: www.123inspiration.com
    Alternatīvās pasaules attiecībā pret mūsējo
    15.11.2013

    Alternatīvā pasaule ir visa fantāzijas žanra pamatā. Tas ir, fantāzijas pamatpieņēmums ir tāds, ka bez mūsu novērotās un vairāk vai mazāk izprastās pasaules pastāv arī tāda, kurā mums šobrīd (vai fundamentāli vispār) neiespējamas lietas ir iespējamas un tiek praktizētas. Par alternatīvo pasauli es to saucu tādēļ, ka mūsu realitāte vienmēr pastāv kā atsauces punkts. Ja ne pašā vēstījumā, tad faktā, ka lasītājs atrodas šeit.

  • Zudušās grāmatas meklējot VII jeb rotaļāšanās ar Ziedoni?
    07.11.2013

    Šogad Imanta Ziedoņa vārdu piemin itin bieži. Šķiet, nav neviena (vismaz neesmu sastapusi), kurš nezinātu par dzejnieku, kura jubilejai un piemiņai veltīti daudzi pasākumi, vērienīgi sarīkojumi; visu nevar pat uzskaitīt un varbūt arī nevajag. Galvenais ir sajūta, ka Ziedonis latviešu vairuma apziņā turpina dzīvot caur izrādēm, grāmatām, konferencēm, raidījumiem, mūzikas un multimediju diskiem. Viņš ir tepat, nekur nav aizgājis.

  • Zudušās grāmatas meklējot VI jeb cits Ziedonis
    30.10.2013

    Parasti ar vārdu „ziedonis” pirmajā mirklī iedomājamies Imantu Ziedoni, kura zīmē būtībā paiet šis gads. Vienas izcilas latviešu personības uzvārds ir tik cieši saaudzis ar sugas vārdu „ziedonis”, ka pavasara laika un telpas apzīmējums mūsu apziņā uzpeld tikai kā otršķirīga parādība. Bet ir vēl kāds „pazaudētais” ziedonis, par kuru atceramies ļoti reti, ja pat vispār.

  • Kill Your Darlings*
    25.10.2013

    Kāds ļoti gudrs cilvēks, kad es stāstīju par „nespēju” normāli rediģēt jauno autoru darbus – stāstus, dzeju –, jo viņi rediģēšanu uztver kā vardarbību maigākajā variantā, bet jaunradi uztver nevis kā darbu, bet kā mirkļa, iedvesmas, impulsa pilnību, teica: ja tā gadās, atbildi viņiem - „Kill your darlings”.

  • Bulgakovs ar speķi.
    Zudušās grāmatas meklējot V jeb Gaišo spēku uzvara
    11.10.2013

    Bulgakova pēdējo un slavenāko romānu nudien nevar uzskatīt par zudušu – tas kļuvis ne tikai par stila ikonu, bet arī par Austrumeiropas intelektuāļa esamības pamatu. Bez „M&M” sižeta vai motīviem neiztikt pat tiem, kas vēl mājās uztur televīziju un abonē krievu kanālus, jo pastāv ne tikai 2005. gadā uzņemtais seriāls ar Oļegu Basilašvili Volanda lomā, bet arī dokumentālās filmas par romānu, par Bulgakovu kā „M&M” radītāju un kā vīrieti-sievu pametēju; viņš joprojām pastāv kā krievu fantāzijas žanra iedvesmotājs un absurdās varas kritiķis. Tik daudzas jomas ir smēlušas spēkus romāna pasaulē, taču pati grāmata kā personisks priekšmets ir nedaudz izšķīdusi kultūras kontekstos...

  • Zudušās grāmatas meklējot IV jeb Mana augamgrāmata
    04.10.2013

    Savā filologa izglītības gaitā esmu jau vairākkārt dzirdējusi brīdinājumus, ka literāru tekstu analītiska, lietišķa apskatīšana aizņems tik daudz laika, ka galu galā padarīs pilnīgi neiespējamu to laika pavadīšanas veidu, ar kuru aicinājums sākās – lasīšanu savam priekam. To dzirdēt ir diezgan biedējoši, bet vēl tas nav noticis.

  • Johnaton Rosen, nytimes.com
    Kādreiz Alise Tīfentāle rakstīja: „Visi izsakās, zina vai – ne”* ...
    02.10.2013

    Lai gan Alise Tīfentāle kādā pasenā „Kultūras Dienas” rakstā lasītājam piedāvā kaismīgu argumentāciju tam, kāpēc fiziķim kaut pavirši būtu jāpārzina mākslas vēsture un arhitektūra „no akmens laikmeta līdz mūsdienām” (likumsakarīgi gan rodas bikls jautājums: vai nepieciešama teorijas „apgramstīšana” pāris universitātes brīvo izvēles kursu ietvaros, ja informācijas minimumu – diemžēl ne sistemātiskas zināšanas un spriestspējas noturību – iespējams gūt...

  • Zudušās grāmatas meklējot III jeb Lieliskais vīrietis
    25.09.2013

    Ir „pelēks un brīnišķīgs pirmdienas rīts/ peļķes un mākoņi, šļakatas, lietus”* , un es – cilvēks, kurš savā mūžā izlasījis vairākus simtus grāmatu – sēžu un prātoju, ka nav sarežģītāka jautājuma par: „Kura grāmata ir tava vismīļākā”?

  • Zudušās grāmatas meklējot II
    16.09.2013

    Turpinot lūkoties grāmatplaukta tuvākās vai tālākās dzīlēs, nav iespējams ignorēt savulaik izdevniecības „Liesma” īstenoto grāmatu sēriju „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Tās aizsākumi meklējami 60. gadu vidū, bet pret 90. gadu sākumu šajā ciklā bija izdoti jau gandrīz 100 romāni vai stāstu krājumi. Būtībā šī sērija veiksmīgi turpināja savulaik 50. gadu beigās „Latvijas Valsts izdevniecības” iesākto „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika” grāmatu ciklu, kurā iznāca ap 30 dažādu grāmatu.

  • Foto: Kristine Hardieck
    Teksts kā vieta
    09.09.2013

    Publicējam Sergeja Moreino eseju par tekstu kā vietu – ideju, kuru autors prezentēja konferenču „Ojārs Vācietis un viņa laiks latviešu rakstniecībā” un „Imants Ziedonis. Piederības meklējumi, brīvības treniņš” ietvaros un par kuru runāja intervijā „ir jāatzīst, ka neeksaktās zinātnes ir cietušas briesmīgu fiasko”. Eseju no krievu valodas tulkojušas Jūlija Dibovska un Elīna Kokareviča.

  • Zudušās grāmatas meklējot I
    04.09.2013

    Rudens ir atskata un apcerīguma, melanholijas un miera laiks. Latviešu literatūras interesentam, tieši tāpat kā latviešu zemniekam, rudens ir auglības laiks – bieži vien tieši gada otrajā pusē vai nogalē tiek izdotas gaidītākās grāmatas, tieši tad atsteidzas dzejas dienas, tieši tad vakari kļūst straujāk tumši un arvien vairāk vilina atgriezties pie lasīšanas. Sākot ar septembri, „Ubi Sunt” dalīsies ar jums, dārgie lasītāji, nelielās pārdomās un atmiņās par sev tuvām, mīļām grāmatām, tādējādi mudinot arī jūs ļauties apcerīgumam un neviltotam lasīšanas priekam!

  • Very nice. How much?*
    19.08.2013

    Finanšu ministrijas ierosinātā kārtība, kuras ietvaros ar sociālo nodokli tiks aplikta arī autoratlīdzība, protams, ir nepatīkama un pārsteidzīga ideja, īpaši jau tā ne mazums traumētajai Latvijas inteliģencei. Mēs saprotami baidāmies no pārmaiņām, no tā, ka kaut kas tiks atņemts šodienai, neuzticamies valstij un laikam jau pavisam neceram nodzīvot līdz pensijai. Arī Ubi Sunt redaktoru galvās pašlaik savu daļu aizņem naudas summas un nodokļu maksājumi, kas pareizi saskaitāmi, iemaksājami un deklarējami. Bet būtu tomēr pavisam šķērmi, ja šī joma nomāktu kādu citu smadzeņu sadaļu – portāla rakstu kvalitātes kontroli, kāda nu tā ir.

  • Taktilā grāmata: kam un kādēļ tāda vajadzīga?
    08.08.2013

    2011. gadā Latvijā parādījās neparasta grāmata: taktils Ineses Zanderes dzejas izdevums „Diegu burti”, kas paredzēts cilvēkiem ar redzes invaliditāti. Šīs grāmatas mērķauditorija ir bērni, vecāki un speciālisti–metodiķi. Grāmatas pamatā ir dzejnieces Ineses Zanderes un mākslinieces Ūnas Laumanes radoši noformēts krājumiņš ar diegu izšūtiem burtiem.

  • Ieskats literātu inkubatorā
    06.08.2013

    Mēs, septiņpadsmit ambiciozi cilvēki, rakstām. Varbūt ne tik daudz, kā vajadzētu, un ne tik bieži, kā gribētos, bet kaut daļiņu sava laika atvēlam tādu tekstu radīšanai, ko pēcāk varētu dēvēt par prozu. Tā kā ir lietderīgi, ja tekstam bez autora ir arī kāds cits vērtētājs un viedokļa izteicējs, mēs savus darbus publicējam tādā kā iekšējai lietošanai paredzētā blogā. Tur arī iepazīstam cits cita darbus, lai katru otro sestdienu varētu sanākt kopā un tos kritizēt – jo skarbāk, jo labāk. Tas palīdz saprast kļūdas un izkopt stilu.

  • Loki. Dmitrijs Vodeņņikovs un Linora Goraļika Birojnīcā
    09.05.2013

     

    Mājīgā grāmatu un glancētu foliantu lasītava Birojnīca 19. aprīlī uzņēma “dārgus viesus”. Par viesu literāro dotumu vērtību gan spriest neuzdrošinos, vien prieks, ka no glamūra lapaspusēm pie mums “kā dzīvi” ieradās dzejnieki, ar kuriem ir bijusi iespēja sastapties ikvienam krieviski lasošajam interneta lietotājam.

  • Veļu saldējums. Domās brīvi pārlidojot Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājumam „Nosaukums”
    26.04.2013

    Dzejas cilvēka galvenās raizes nepārprotami ir nevis tie, kas komentos klaigā, bet neapklusināmas šaubas par savu derīgumu un iederīgumu pasaulē, kas pāraugušas pārliecībā, ka, dzīvs būdams, cilvēks ir pārdzīvojis savu laiku.

  • Dizains: Toms Burāns
    Latvijas Literatūras gada balvas 2012 organizatoru un ekspertu komisijas vēstule
    25.04.2013

    Cien. portāla UBISUNT.LU.LV redakcijai un god. autoriem:

     

  • Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu
    23.04.2013

    Vakar, 23. aprīlī, pasaulē tika atzīmēta autortiesību diena. Lai lasītāji saprastu, kādēļ šoreiz pievēršos tādam tematiskajam lokam, vēlos atgriezties nedaudz senākā pagātnē – šī gada 5. aprīlī, kad agri no rīta saņēmu īsziņu ar aicinājumu pievērst uzmanību tam, kas notiek Literatūras gada balvas mājas lapā laligaba.lv.

  • Vēstule no provinces
    26.03.2013

    Spriežot pēc 7. martā notikušās zinātniskās konferences “Latviešu literatūras novitātes”, jaunākā latviešu literatūra ir apdalīta. Jau pati par sevi šī tieksme – runāt par jaunāko latviešu literatūru noteikta akadēmiska loka balsī nozīmē norādīt uz jaunākās literatūras īpašo, iespējams, pat nedaudz sakralizēto iespaidu uz lasītāju.

  • Four Green Grapes. 2012, Princess Simpson Rashid, 3 x 5", Oil on Board.
    Par kādu nesaprotamu teikumu
    27.02.2013

    7. februārī tika paziņoti ikgadējā konkursa „Atbalsts ārvalstu izdevējiem Latvijas literatūras tulkojumu izdošanai”, ko sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fondu organizē Latvijas Literatūras Centrs kultūras programmā „Latvijas literatūra pasaulē”, 2012. gada rudens kārtas rezultāti.

  • www.diena.lv
    Ivrits, Šeherezāde un krītošas klavieres
    25.02.2013

    Izraēlas rakstniekam Etgaram Keretam piemīt spēja savos stāstos parādīt, kā personisko neizbēgami caurvij sabiedriskais, ļaujot lasītājam saskatīt ikdienas situācijās tādus morāles, vēstures un politikas jautājumus, par kuriem mums bieži ir grūti domāt citādi kā tikai abstrakcijās.

  • Galvenie motīvi. Aivars Kalve “Sarkans āboliņa lauks”
    15.02.2013

    Aivara Kalves tekstu aktualizācija mūsdienās ir nozīmīga, ja vēlamies izprast un pietuvoties padomju laikā dzīvojošā cilvēka psiholoģijai. Turklāt Kalve savos tekstos tuvinās ne vien psiholoģijai, bet, vēl zīmīgāk – latviešu identitātei padomju laikā. Autora prozas centrā ir cilvēks, kurš ieskauts tādā laiktelpā, kuru pats tikpat kā nespēj ietekmēt – tā ir stihiska un nepielūdzama.

  • 50 vārdu manā krājumā
    14.02.2013

    Rakstniekam, tieši tāpat kā jebkuram citam radošas profesijas pārstāvim, ir jābūt ambiciozam. Ambīcijas pamatā ir mākslinieciskas darbības virzītājspēks, taču, būdamas ar duālistisku iedabu, tās māksliniecisku darbību var arī pilnībā sagraut. Ambīcijas atbaida, vienlaikus pievelk, tracina un sajūsmina kultūras vērtētājus.