Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgajiem krājumiem
Foto no autores personīgajiem krājumiem

Novembris. Dzeja
Inga Pizāne
28.11.2012

  Es palikšu austrumiem un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu nekā pret neparastu.  

 

 

***

Varbūt tu esi tas, kas man nepatīk sevī,

 

Bet es vairs neatceros sevi

sevī vienu...                                                

 

Es varētu tevi nocirst kā koku, saskaldīt malkā,

izgatavot sētu, kurai iemācītos tikt pāri,

vai atzveltnes krēslu, kurā piedāvātu apsēsties kādam citam...

 

Bet, ja mēģinātu raut tavas saknes,

tās tāpat nāktu tikai ar mani pašu ārā...

 

 

***

Novembris

tik rāms – 

ne skaņas, ne gaismas, ne krāsas  – 

 

Kā kaķis saritinājies kamolā, pagriezis muguru visām pasaules pelēm, uz palodzes gaida ziemu,

kā aploksne atplēsta vaļā, tikai vēstules nav,

kā logs atvērts tukšai mājai, kurā palikušas vien dvēseļu atbalsis - veļi,

kur istabām sapelējuši kakti 

un tapetes norautas nost.

 

Kā atbrīvošanās

no vecām mīlestībām,

sarūsējušām draudzībām

un veltīgām atmiņām,

kas kā veci krāmi 

dvēseļu bēniņos putekļus krāj.

 

Tik rāms un sajūtas izolējošs

novembris – 

ne skaņas, ne gaismas,

ne putekļu.

 

 

***

Šis stāsts ir par dzīvi,

līdz nāve jūs šķirs;

Gredzens ap pirkstu, bet citādi brīvi...

 

Laulība diezgan stīva un rāma kā

kāzu fotogrāfija rāmī –

kungs, puķu pušķis un dāma.

 

Diagnoze –

jums nepietiek drāmas.

 

Un tad viens no jums sašūpo laivu vai gultu, vai rāmi, sauciet, kā gribat,

Bet laivai ir divi airi...

 

Ja airē viens, tad agrāk vai vēlāk sākas

pēcnāves dzīve.

 

Gredzeni nost;

Un nu esat mazliet citādāk brīvi

un

katrs

izlaizāt

pats

savu

šķīvi.

 

 

***

Pelēkā pilsētā sievietē sieviete mirst...

Vīrietī – vīrietis.

Viņu bērni no pelēkā sniega ceļ pēdējo sniegavīru – pieminekli aizejošajai ziemai

Un gaida, kad vecāki sauks

Pie pelēkiem šķīvjiem – vakariņot –

Kā gāja tev šodien –

Bērnudārzā, skolā, darbā?

–        Tēt, paskaties, ko es uzzīmēju! Mammu, gribi tev nodziedāšu?

–        Citreiz, bērniņi, citreiz.

–        Mammu, kad pienāks tā ‘cita reize’?

–        Mammu, kāpēc tu raudi?

–        Tēt, kāpēc mamma raud?

 

 

***

Cik parasts šodien pelēkais Latvijas rīts, un tomēr,

zem cepurēm, zem skropstām, ja skatās,

zīlītēs var izlasīt vairāk par „kā es gribētu doties uz dienvidiem prom”.

 

Man mātes vaibsti un no tēva arī kaut kas.

 

Es palikšu austrumiem

un būšu viens no tiem viļņiem, kas skalojas labāk pret savu krastu

nekā pret neparastu.