Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

“Jebkura kritika ir tīri subjektīva”
Ar rakstnieku, scenāristu un redaktoru Arvi Kolmani sarunājas Jūlija Dibovska
06.12.2012

Izjautāt Arvi Kolmani par prozu, kritiku, redaktora un scenārista darbu bija pirmais, kas ienāca prātā. Likās – labs sākums, ja Ubi Sunt intervēs pozitīvu cilvēku. Varbūt rosinoša bija intervējamā draudzīgā komunikācija sociālajos tīklos... To, kas tad ir Arvis Kolmanis, nenoskaidroju, tomēr saruna par spīti tam, ka Arvis zvērēja esam nerunīgs, ievijās aizraujošā gultnē un atbildes ir tieši tik subjektīvas, lai būtu interesantas un atstātu telpu kādai atkārtotai tikšanās reizei.

Kas pašlaik notiek latviešu literatūrā?

Es esmu tālu prom no latviešu literatūras. Galvenokārt tāpēc, ka pats sen neesmu neko jēdzīgu rakstījis. Otrkārt – es diezgan maz pēdējā laikā lasu.

Bet kā ar Jūsu redaktora darbu? Vismaz Ingas Žoludes “Siltai zemei” un tagad arī Ievas Plūmes “Rēzum”...

Ja runā par latviešu literatūru kopumā, mans subjektīvais viedoklis – tagad ir mazliet labāk, nekā pirms 5–10 gadiem. Agrāk zināmā mērā bija stagnācija, kas balstījās uz veciem un populāriem vārdiem, kuru grāmatiņas laida ārā pēc inerces. Jebkurā gadījumā fona literatūra ir vajadzīga, ja tās nebūs, tad nevarēs izcelties kaut kas normālāks. Pirms laika tiešām biju daudz skeptiskāk noskaņots pret latviešu literatūru.

Vai fona literatūra saistās ar konkrētiem vārdiem? Un vai tagad tāda fona literatūra – augsne, uz kuras augt – veidojas?

Fona literatūra pastāv jebkurā gadījumā. Tā būtu tā galvenā strāva, kas iznes. Šīs grāmatas turas noteiktā līmenī un nav nekas vairāk. Reizi piecos vai trijos gados parādās kas tāds, kas uz fona izceļas. Galvenais, ka fonam kvalitatīvi jāaug, jo, lai paradītos šedevrs, latiņai jābūt pietiekami augstai. Esmu bijis redaktors Ingas Žoludes pirmajai grāmatai, un varu teikt, ka tas ir viens no desmitgades labākajiem latviešu literatūras gabaliem.

Kā ir ar Jūsu paša literāro darbību? Vai tā ir apsīkusi?

Pašreiz esmu pievērsies scenārijiem – nobraucis pa kreisi nedaudz. Esmu bijis autors diviem scenārijiem – Latvijas-Islandes filmai “Mona” un TV seriālam “Enģeļu māja”. Bet rakstīt literatūru ļoti gribas – ieceres ir, un viens stāstu krājums nav pabeigts, un kādreiz būtu jāpieveic arī romāns. Pašreiz romāns ir knapi iesākts, nemaz nezinu, kas tur varētu iznākt.

Daudziem noteikti interesēs – ko īsti dara literārais redaktors tiešā un pārnestā nozīmē?

Literārais redaktors nav tas pats, kas korektors. Es kā redaktors mēģinu grāmatu savākt, tas jebkurā gadījumā ir caur manu uztveres prizmu skatīts. Grāmatu jāsaliek veselumā.

Līdzīgi dzejoļu krājumam, kur dzejoļi tiek sakārtoti noteiktā secībā?

Tas atkarīgs no gabala. Ievai Plūmei, ko rediģēju, mēs komponējām stāstus kopā. Es viņu piespiedu uzrakstīt pāris jaunus gabaliņus klāt. Pirmais variants var tikt izmest laukā, palikt aiz borta. Bet viss atkarīgs no konkrētas grāmatas.

Ja kas jāpieraksta klāt, kā Jūs sakāt, vai tas nevar būt bīstami? Ne jau visi spēj būt tik radoši un ražīgi kā, teiksim, Pauls Bankovskis...

Risks ir, protams. Bet autors var uzrakstīt labi un var arī sliktāk uzrakstīt – es skatos, kā tas būs izdevies. Kas attiecas uz “Siltu zemi” - tur nebija stāstu, ko komponēt klāt. Mēs gājām cauri struktūrai.

Vai Jums kā redaktoram ir svarīgs arī kritiķu vērtējums? Vai Jūs pēc grāmatas palaišanas tautās pētāt un skatāties kritikas reakciju?

Kritikas vērtējums ir svarīgs jebkuram – gan autoram, gan redaktoram. Kaut gan es sevi neuzskatu par nopietnu literāro redaktoru, tas nav mans pamatdarbs. Arī desmitgades labāko romānu, kuru rediģēju, ir sarakstījusi Žolude. Esmu tikai piekoriģējis nedaudz.

Jebkura kritika ir tīri subjektīva. Objektīva tā var būt tikai tad, ja par kritiku sauc šaurus literatūrpētnieciskus darbus, kuri analizē teikumu struktūru. Tāda kritika varētu būt interesanta tikai pašam rakstītājam. Ideālā gadījumā kritiķim būtu jāprot norobežoties no savas iekšējas nepatikas pret kritizējamo objektu.

Kritiķim jānorobežojas no savas zināšanas par šo objektu, jo latviešu kultūra atrodas šaurā vidē?

Nē, no emocijām. Mēģināšu paskaidrot: ņemsim vienu Lata romānu, par kuru būtu jāraksta recenzija. Bet man nav tuva ne darba tēma, ne veids, kādā tas uzrakstīts. Nav mana literatūra, es tādu nelasu, bet, ja gabals ir normāli literāri uzrakstīts, iekšā ir daudz sižeta elementu, kas interesē noteiktu lasītāju grupu, nedrīkstu to “notaisīt”.

Tas patiešām līdzinās literatūrzinātnes pieejai, jo ļoti bieži studenti pēta ko tādu, ko vairs nelasa “normāli” lasītāji. Tātad kritiķa objektivitātei jānāk no zinātniska pasaules uzskata?

Varbūt, lai gan objektivitāte nepastāv nekādā gadījumā. Bet kritiķim jāpaceļ sava latiņa, zem kuras nedrīkst nolaisties. Piemēram, bija Gerkena romānu konkurss – man no pieciem godalgotiem darbiem nepatika trīs, bet tas nenozīmē, ka tie bija slikti. Mēs tos arī izvirzījām, kaut gan tā varbūt nebija žūrijas locekļiem tuva literatūra...

Par konkursiem runājot – vai būs vēl Gerkena konkurss?

Tolaik to organizēja Rakstnieku savienība, Gerkens piekrita finansēt. Jāprasa Rakstnieku savienībai, vai viņi vēlas turpināt, bet viss atkarīgs no naudas. Tas nav slikts process – var rīkot.

Vai prozas lasījumi nevarētu būt prozas konkursu motivētājs, kas teiks, vai ir vērts rīkot?

Prozas lasījumi ir brīnišķīga parādība, bet cik lielā mērā tie ietekmē literāro procesu? Tā ir sava veida atskaite, taču tur ir tā nelaime – tas ir orientēts uz īsprozu. Maz lasa fragmentus no topošajiem romāniem. Trešdaļa no autoriem, kas tur lasa, raksta speciāli prozas lasījumiem, tāpēc procesa nepārtrauktību īsti neattaino. Ja Dace Sparāne izdos arī grāmatu, tas ir lieliski, jo stāstus maz drukā pašlaik, kā zināms. Pagājušajā gadā žūrija pirms prozas lasījumiem sijāja darbus, taču šogad no tā viņi atteikušies.

Kā izvēlas literāro redaktoru un kas ir nepieciešams labam literārajam redaktoram?

To parasti dara izdevniecība. Ja būtu cits redaktors, tad arī literārais darbs, iespējams, būtu cits. Jūs varētu papildus intervēt Viju Jugāni, kura padomju laikā strādāja izdevniecībā Liesma. No viņas varētu uzzināt daudz informācijas. Nezinu, vai man ir tiesības dot rekomendācijas kā redaktoram. Jebkurš teorētiski var būt literārais redaktors, bet kas tur sanāks – cits jautājums. Ir jābūt literāri estētiskai gaumes izjūtai. Jāprot noķert to, ko parasti nevar definēt literārajā darbā. Jebkurai labai grāmatai piemīt literatūras izjūta – ir literatūra vai nav. Jājūt ritms, nevar sausi iet cauri rindiņām un skatīties: tas patīk un tas nepatīk.

Vai mēs nonākam pie secinājuma, ka kritiķis, literārais redaktors un literatūrzinātnieks var būt viens cilvēks?

Nē, mēs nonākam pie tā, ka viens cilvēks nevar būt gan labs kritiķis, gan zinātnieks, gan autors. Literatūras kritiķim jābūt ļoti plašām teorētiskām zināšanām, pat ja viņš tās neizmanto; jābūt iespējai zināšanas sasaistīt procesa iekšienē. Man kā redaktoram tik plašas zināšanas nav nepieciešamas.

Bet rediģēšana parasti saistās ar faktu – vēstures, kultūras u.c. – zināšanu.

Jā, protams, tas gan. Jo ja nebūs ievērots, lamās izdevniecību un autoru. Vai pat drīzāk redaktoru. Jāpārbauda, piemēram, visi gadi, jo, lai arī tā ir fikcija, tai jābūt pareizai fikcijai.

Vai literārajam redaktoram varētu būt interesanti lasīt tādus kritiķus kā Dainis Leinerts, kurš lielu uzmanību pievērš aspektiem, kas parasti ir redaktora ziņā? Vai šādi kritiķi daudz nozīmē redaktoram?

Ja grāmata ir iznākusi, otrreiz neviens ar kļūdu labojumiem neizdos. Tas gan nav slikti – bet cik tas interesē plašu publiku un cik – autoru un grāmatas ražotāju? Ja norāda uz tavu kļūdu, tas laikam ir noderīgi tikai tavai nākotnei.

Vai jūs pats esat mēģinājis kādreiz darboties literatūras kritikā? Lūk, Ubi Sunt kā uz literatūras kritiku vērsta vietne savā ziņā cenšas ieraut procesā arī tos, kas nekad nav rakstījuši.

Nav bijusi vēlēšanās rakstīt kritikas, tikai vēlme oponēt kādam kritiķim – ja ir aizbraukts galīgi garām grāmatai un autoram. Nejūtu aicinājumu. No vienas puses – tas varētu būt naudas darbs, ja būtu nepieciešams, bet citādi: vai man piemīt visas tās īpašības, kas objektīvam kritiķim nepieciešamas? Es drīzāk varētu spēlēties “patīk/nepatīk” līmenī. Varu Jums pateikt patīk/nepatīk, varu pāris vārdos paskaidrot, kāpēc. Bet īstā recenzijā būtu pamatīgāk jāskaidro, un man vienkārši ir slinkums!

Kura no literatūras kritikas pieejām Jums šķiet derīgāka – Ivetas Ratinīkas vai Arno Jundzes kritika? Katram no viņiem ir sava subjektīva un brīžiem galēja izpratne – viens ir stingrs kritiķis, cits – izskatās visu piedodošs un draudzīgs.

“Siltu zemi” gan Arno uztvēra negatīvi. Tā droši vien ir gaumes izjūtas lieta. Pēc idejas esmu Ratinīkas pusē, lai gan nav labi uzstādīt mērķi – nokritizēt par katru cenu. Jo daudzplākšņaināk, jo labāk – eksistē Ratinīka, eksistē Jundze, un, lūdzu, – skatieties, kā viss ir kopumā. Varbūt ideāls būtu abi kopā vienā cilvēkā. Stulbāk ir tad, kad parādās tikai viena recenzija, jo autors var tikt nepelnīti iedzīts zemē.

Jautāšu Jums arī par scenārijiem, ar kuriem darbojaties.

Man ir tikai divi nopietni scenāriji, neskaitot mazos, īsfilmām.

Bet, neskaitot rakstnieku, Jūs neesat ne literārais redaktors, ne literārais kritiķis, ne scenārists? Kas Jūs esat?

Scenārijos neizpaužas mana būtība. Tie parādās tikai literatūras starplaikos. Tiem nav sakara arī ar literatūru. Dramaturģijai ar literatūru ir minimāls sakars, jo abi varianti – kino scenāriji, TV scenāriji, dramaturģija – tie nav vērsti un nevar būt vērsti uz sevi, kā tas ir literāra darba gadījumā. Tie domāti, lai iemiesotos uz skatuves vai ekrāna.

Un ja scenārijs tiek radīts pēc literāra darba?

Tas ir šausmīgi nepateicīgi. Nākotnē man spīd viens tāds darbs. Klasika – man godīgi sakot, ir bail. Tas būs gan interesanti, gan biedējoši. Taču, cik esmu redzējis ekranizācijas, gandrīz tikpat kā nav kino ekranizāciju, kas pārsistu oriģinālu. Ir dažas, bet nevaru atcerēties.

Tuvojas Andreja Tarkovska dzimšanas dienas “svinības” Latvijā. Viņa filma “Stalkers” nav gluži sekošana oriģinālam – brāļu Strugacku romānam “Pikniks ceļmalā”. Vai tā ir pieņemama pieeja, ka filma noliedz literāro avotu?

Jā, „Stalkera” oriģinālavots būtībā ir pavisam cits darbs. Tā ir ideāla pieeja – to vairs nevar saukt par ekranizāciju. Tarkovskis ir radījis patstāvīgu filmu, balstoties uz galveno – brāļu Strugacku romāna idejām.

Tad censties radīt tradicionālu ekranizāciju nav vērts?

Uztaisīt brīnišķīgu kostīmfilmu – tā būtu ilustrācija – var, kāpēc ne. Daudziem cilvēkiem varbūt tieši tādas patīk. Kāds bija teicis par kino un literatūru: ekrāns jums iedod pilnīgi gatavu bildi, bet, lasot grāmatu, ekrāns ir tavas smadzenes un tava brīvība, tu pats uzbur vizuālo pasauli. “Stalkers” kā filma, tās noskaņa vispār atgādina citu Strugacku darbu – "За миллиард лет до конца света". Tas latviski nav pat tulkots.

Vai jāskatās uz ekranizācijas noskaņu, nevis filmas titriem?

Cik es zinu – Tarkovskis licis Strugackiem pārrakstīt scenāriju neskaitāmas reizes, un tāpat visu pats izdarīja. Pareizi vien bija!

Vai ir “literāri” režisori?

Režisors tomēr ir orientēts uz vizuālo – to rindiņu, kas uzrakstītas, vizualizāciju. Dažiem varbūt vienkārši teksta struktūra palīdz atrast sevī radošo ierosmi. Es gan joprojām domāju, ka jo mazāk filmās paša teksta, jo labāk.

Man radās aizdomas, ka Rēzus tēls Ievas Plūmes stāstos ir radniecīgs Jūsu paša literārajam varonim romānā “Žūpa Amors jeb Mirušais Dievs”.

Tam Hermafrodītam? Tā ir cita opera, tur tikai varētu būt fizioloģiska līdzība.

Uz pārdomām vedina tas, ka Jūsu romāns bija uzrakstīts pirms, bet Plūmes grāmata tapa pēc krīzes. Tomēr literatūra joprojām pievēršas sevis meklējumu tēmai. Vai tiešām nekas nemainīsies?

Normāls cilvēks vienmēr mēģinās sevi atrast. Atšķiras tikai veidi, bet universālas receptes laikam nav. Nezinu, kurš “Amorā” sevi meklē? Ikviens to dara. Tas tad ir literatūrzinātnieku darbs – lieciet kontekstos iekšā!

Uz atvadām jautāšu – ko Jūs novēlētu Ubi Sunt?

Ilgu mūžu, protams! Ir apsveicami, ka tas vispār tapis. Pašlaik galvenais – nebūt vienveidīgiem!