Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

"...līdz rokas būs lēnas." Dzeja
Linda Grīnberga
13.12.2012

  pirksti kā marinēti baziliki pērnās mīlestības burciņā  

Linda Grīnberga ir iesācēja dzejniece, taču rakstīt sākusi jau bērnībā, lai gan tas nu galīgi neesot bijis nopietni. Tieši pēdējie divi gadi ir laiks, kad Linda aktīvi pievērsusies rakstīšanai – dzejai. Linda norāda: “Dzeja manā skatījuma nav tikai pašapliecināšanās un slikto emociju izpaušana uz papīra, tā ir spēle starp valodu un prasmi to izmantot par visiem simts procentiem, saucot talkā visus iespējamos paņēmienus, lai vārdi iegūtu plūdumu, originalitāti, emocijas un noskaņu.” Turklāt Linda noteikti ir gatava pilnveidoties un attīstīties, jo ir ar mieru pieņemt jebkādu krititku: tā taču veicina izaugsmi!

 

 

No piecdesmit trešā stāva

 

no mājas piecdesmit trešā

stāva krīt lapas

ar līķu trūdiem

sarunājas kāds šodien laiks

un cik laimīgo drāžas

cik vecu raganu stāv

tramvajos kājās

 

no mājas piecdesmit septītā

stāva meitene sviež lapas

tās krīt uz nerviem

cilvēkos stājas

tiek gleznota dzīve bez 

sētnieku rājas un tiešām vienalga –

asfalta krāsas

ir šausmīgi dārgas

 

***

dedzinātas adatas pieskāriens un

sašūti pirksti kā marinēti baziliki

pērnās mīlestības burciņā

 

cementa dobjajā atbalsī

slīkst trīs saujas lapu

un sazin Dievs vai tās šoruden

arī vilks paralēles

ar pērnajiem trūdiem

vai pašas sevi dēvēs par pļāpu kulēm

 

***

rīts atskrēja pie manis kā noguris balodis

salokot spārnus kā savā tā manā azotē

man dūrās

ne vārda neprasot vai īstā vieta un laiks

ne tagad

es gulēju uz pretējiem sāniem

 

 

un pamodos

bija jau ziema

aizlūza balss

mēs nebijām saistīti!

uz lieveņa divas piparkūkas

vai tu jau pagriezi stundu atpakaļ?

atbilde bija laiks

kā asiņaini švīksti

starp mākoņiem

 

 

***

un cik ilgs būs

meklēšanas brīdis

 

līdz rokas būs lēnas

iesāpēsies apsedzošs miers

un vakara vējš

liks niedrēm liekties mazās plaukstās

un dejot vēl vienu trauksmainu deju?

 

ilgs būs

meklēšanas brīdis

 

cik?

visu dzīvi

piparmētru acis vēl ciešāk

aijās mīlestības miegā

 

 

 

***

Valoda, tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis silts. 

Rītos tu esi rudzupuķes matos 

un dziedot tu esi nātres tiem, 

kam darva atlobījusi ādu,

tiem sāp, kad tevi dzird. 

 

Valoda, es zinu, 

tev dadžu pilna villaine, 

un vairāk es zinu – sūrst viņu pieskārieni

ik dienas, novārot tevi mazliet. 

 

Valoda, tu atnāc nodzīta uz ceļiem

kā jau simto vasaru nobiris liepu zieds, 

un kā lai nelaižu tevi tālāk..., 

kamēr uz ķermeņa rētām vēl vietas, 

tu esi staigātāja un vakaros vecmammas klēpis.

Aizvien silts.

 

 

***

es piedzimu vakar ugunīgu ausu ļipiņu vaidos

tad pirmā sniega pārsla paklanīsies pēc vētras

pēkšņi rokām saslēgtām tauvās

 

es nomiršu rīt bezkaislīgu seju alkās

pēdējā sniegpārsla augšāmcelsies kam jaunam

varbūt viņa paglābs tevi raudam

 

 

***

visu laiku staigājam

viens otra

 lāčādā


stāvam blakus

un šonakt

tieši šonakt salst – kāpj salna

 

miljoniem skudru izskrien caur ķermeni

sekundes simtdaļā

 

nokrīt iedomu kažoki

attālums starp

 

mums tik tāls

ka šo mūžu

esam nodzīvojuši kaili

 

 

***

es drīkstu šūpoties tavos pirkstos

kā lampiņas pretējo māju logos

rāda ceļu kur skursteņu dūmiem jāmet kūleņi

tikai kur ir tavi deltaplāna spārni

 

es drīkstu spēlēt

apsolu ka pirksti

nesprūdīs starp taustiņiem

es tevi nospēlēšu

lēni

kā visi kuģi reiz atgriežas ostās

un apsarmo lai pārziemotu

(atļauj saukt par)

mīlestību