Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Jūlija Dibovska
Foto: Jūlija Dibovska

Filologi negavē. Konference „Latviešu literatūra un reliģija” 7.–8. decembrī
Ubi Sunt
13.12.2012

Kā konferences atklāšanas uzrunā atgādināja LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas vadītājs profesors Ojārs Lāms, cilvēki kopš seniem laikiem izmantojuši dažādus rituālus, lai pārlaistu gada tumšāko laiku, kad saule draud pazust. Pagāni dodas masku gājienos, kristieši nododas klusām pārdomām un gaida Jēzus bērniņa dzimšanu, patērētāju sabiedrība drudžaini pērk dāvanas, savukārt profesore Ieva Kalniņa jau septīto gadu organizē latviešu literatūras un reliģijas saiknei veltītu zinātnisku konferenci.

Šogad konferencē tika nolasīts vairāk nekā 20 referātu, kuri aptvēra periodu no vācbaltu mācītāju apgaismības centieniem un pirmajām latviešu reliģiskajām organizācijām līdz atjaunotās neatkarības laika latviešu literatūrai un pašam pasaules galam.

 

Konferences pirmā sēde sākās ar ļoti atraktīvu un enerģisku Gundara Ceipes īslekciju ar mērķi izcelt tās nosaukumā minēto faktu: „Pirmajām latviešu reliģiskajām organizācijām 270 gadu”. Ekspresīviem žestiem pavadītais stāstījums pamodināja telpā salīdzinoši agrajā rīta stundā sapulcējušos mazpadsmit cilvēkus un ļāva izdzīvot hernhūtisma izplatīšanos Latvijā 18. gadsimtā gandrīz ar klātbūtnes efektu. Jēriņa asinis plūda caur Ķīšu Pētera sirdi, Gaujas baseina latvieši „burtiski brēca pēc grēku piedošanas”, „viss bija sakustējies, viss vārījās”, un vispār brāļu draudžu kustība „TRIECIENĀ iegāja latviešos IEKŠĀ”. Sekoja mazāk aizraujošs, bet dziļš un labā nozīmē pārsteidzošs Sigitas Kušneres referāts par dievatziņu Andreja Eglīša pirmajos dzejas krājumos, kurā pārliecinoši analizēti mazāk pazīstami šī ievērojamā patriotiskā dzejnieka reliģisko priekšstatu aspekti saistībā ar A. Eglīša mīlestības un dabas izpratni. Savukārt Zita Kārkla pievērsās jaunākajai latviešu literatūrai un, izmantojot pamatīgu teorētisko bāzi un tikpat pamatīgu analizējamā teksta autores apzināti radītu materiālu, izklāstīja tēmu „Bībeles motīvi un sievišķās ģenealoģijas meklējumi Noras Ikstenas romānā „Jaunavas mācība”". Z. Kārklas referāts sniedza ieskatu gan Virdžīnijas Vulfas un Džūditas Batleres teorijās, gan dažādu laika modeļu un reliģisku mītu variantu piesaistē dzimtei, gan arī „jaunavas pieredzē, dzemdējot bērnu”. Pirmās sēdes noslēgumā Ieva Kalniņa iepazīstināja klātesošos – jau aptuveni divdesmit klausītājus – ar latgaliešu kristīgās dzejas klasiķa Alberta Spoģa (dz. 1924) daiļradi un teorētiskajiem uzskatiem, izceļot gan A. Spoģa teoloģisko un filozofisko izglītību un simpātijas pret angļu kritiķa un dzejnieka T. S. Eliota darbiem, gan šādas klasicistiski apskaidrotas dzejas nespēju reaģēt uz dzīves negatīvajām parādībām, piemēram, „jautājumiem, ko uzdod Aušvice”.

 

Starplaikā starp 1. un 2. sēdi LU Humanitāro zinātņu lasītavā tika atklāta izstāde „Bībele – no E. Glika līdz mūsdienām...” Izstādē varēja aplūkot gan paša pirmā Bībeles latviešu tulkojuma eksemplāru un citus senus izdevumus, gan mūsdienu Bībeles variantus – Bībeli tīņiem, Bībeli krustvārdu mīklās un Lūkas evaņģēliju glancēta žurnāla veidolā. Izstādi atklājot, LU HZF dekāne Ilze Rūmniece dalījās atmiņās par Bībeles izdevumiem savā personīgajā bibliotēkā. Savukārt profesore Māra Grudule sniedza nelielu grāmatniecības vēstures kontekstu, paskaidrojot, kā tika lietota „Handbibel” (rokas Bībele), un piedāvājot visiem klātesošajiem laika zoba sagrauzto, pirmo vāku zaudējušo izdevumu pasvārstīt rokās un pašķirstīt. Šo priekšlikumu profesorei līdzās stāvošā bibliotekāre Aldona Volkova uzņēma ar apsveicamu mieru. Savukārt Teoloģijas fakultātes vadošais pētnieks Juris Cālītis, kurš bija ieradies arī kā jaunākā Bībeles tulkojuma darba komandas pārstāvis, izglītoja klausītājus ar visai plašu un dziļu stāstījumu par Bībeles lasīšanas un tulkošanas problēmām, kā arī atklāja iemeslu, kādēļ Bībeles interpretācija galu galā ir tik svarīga: jo tā var palīdzēt cilvēkiem saprast, kā labi un laimīgi dzīvot!

 

Nākamā konferences sēde turpināja zem reliģijas karoga apvienot plašu un kontrastainu tēmu loku. Māra Grudule referātā „G. F. Stenders un pirmā ilustrētā Kurzemes latviešu Dziesmu grāmata” saistoši iepazīstināja ar pazīstamā apgaismotāja mazāk pazīstamu talantu – izrādās, Vecais Stenders bijis prasmīgs grafiķis un rasētājs. Stendera ilustrācijas minētajai „racionālas ievirzes dziesmu grāmatai” referātā tika skatītas plašā kontekstā, kavējoties pie ilustrāciju parakstu lietojuma emblemātikas tradīcijā, sasaistot G. H. Stendera uzturēšanos Vācijas piētisma centrā Hallē ar tur populāro Architectura sacra – zinātni par bibliskajām būvēm – un interpretējot lielo arhitektūras elementu īpatsvaru Stendera ilustrācijās kā apgaismības kultūrai raksturīgās sakārtotās vides zīmi. Konferenci ar savu klātbūtni papildināja katoļu mūķene un filoloģijas doktore Skaidrīte Kalvāne (māsa Klāra), kura šoreiz stāstīja par 18.–19. gadsimta garīgajām dziesmām referātā „Katoļu „dzīsmes svātas” un daži to autori: 18. gs. – 19. gs. sākums”. Lidijai Leikumai izpalīdzot ar prezentācijas pārslēgšanu un sinhronu datorpeles norādīšanu uz tām teksta vietām un ilustrācijām, kuras tika pieminētas S. Kalvānes stāstījumā, klausītājiem bija iespēja uzzināt par katehisma dziesmu skaitāmpantiņam līdzīgo uzbūvi, vērša un ēzeļa tandēma ceļošanu pa Ziemassvētku dziesmām un 18. gadsimta latgaliešu zemniekiem pieejamo dziesmu plašo kultūrtelpu, ko iezīmēja Akvīnas Toms, svētais Ambrozijs, kā arī poļu un baltkrievu autori. Ilze Brēmere rūpīgi analizēja reliģisko ekfrāzi – svētbildes aprakstu J. Akuratera balādē „Mākslinieku Kristus”, referāta noslēgumā negaidīti sasaistot poēmu ar kādu A. Kurcija dzejoli, kurā acīmredzot aprakstīts tas pats Parīzes krodziņš. Visbeidzot uzstājās Elīna Kokareviča ar referātu „Laika sakralitāte Jura Kronberga un Josifa Brodska dzejā”, kura garajā teorētiskajā ievadā tika iekļautas gan laika trīs izpausmes un neparasts variants par dzejnieka kā mesijas identitāti, gan Laika atriebība Dievam, dzemdinot Nīči. Referāta turpinājumā E. Kokareviča nosauca virkni intriģējošu tēžu par laika, reliģijas un dzejas attiecībām, skatot laiku abu autoru dzejā ne kā saistītu ar Dievu, bet analogu Tam. Referātu noslēdza J. Kronberga dzejoļa rindas: „laiks ir bezgalīgs kritiens/ bet mūsu vajadzība/ lekt tam acīs/ vēl bezgalīgāka.”

 

Pēc kafijas pauzes sākās trešā sēde Skaidrītes Kalvānes vadībā. Ināra Klekere referātā „K. Bornmana poēma „Mitau” (1686): baznīca un pilsētas reliģiskā dzīve” iepazīstināja ar dažādiem vēsturiskiem akcentiem: balstoties poēmas tekstā, tika skatītas konfesijas vēsturiskajā Jelgavā, minētas ievērojamākās tā laika personības. Autore akcentēja, cik ļoti detalizēti K. Bornmans daiļdarbā pievērsies baznīcas interjeram, altārim un sava laika „mākslas pasaulei” kopumā, poēmā savienojot reliģisko un estētisko pārdzīvojumu. Autore atzīmē, ka, vērtējot poēmas „Mitau” kontekstā, K. Bornmanā dominē sekulārā pasaules uztvere.

Referātā par tēmu „Cilvēks un reliģija totalitārisma laika latviešu bērnu prozā” Ilze Kopmane bija analizējusi un strukturējusi atsauces uz reliģiju tādos bērnu literatūras tekstos, kur šķietami šādu atsauču vispār nevarētu būt. Tika analizēti kanoniskākajā padomju perioda laikā tapuši A. Sakses, J. Vanaga, A. Griguļa un E. Birznieka-Upīša teksti, secinot, ka tajos sastopamas atsauces uz reliģiju kontrasta radīšanai (pretstatot agrākos „tumsonīgos, sliktos” laikus „gaišajai tagadnei”); kā nosacīti kultūrvēsturiskas atkāpes; kā elementi vecāka gadagājuma un negatīvi vērtējamu personāžu leksikā utt. I. Kopmane secināja, ka, protams, atsauces uz reliģiju šajos tekstos parādās tikai un vienīgi negatīvā kontekstā. Sintija Kampāne analizēja mākslas/mītiskā sintēzi, sakrālā/cilvēciskā saplūsmi un rituāli meditatīvo momentu referātā „Reliģiskā esamība Veltas Sniķeres dzejā: senās latviešu folkloras un senās indiešu kultūras atspulgi”. S. Kampāne akcentēja arī dzejnieces neordināro personību, dzīvesveidu kā vienu no iespējamiem impulsiem dzejas savdabības ģenēzei, radošā veidā iezīmējot smalko metafiziku, mistiski enigmātiskos slāņus V. Sniķeres dzejā. Referātā tika pieminētas arī sasauces ar simbolisma, sirreālisma poētiku un aplūkoti V. Sniķeres skaniskie meklējumi lirikā. Savukārt Nataļja Kononova aktualizēja baznīcu un ar to saistītos tēlus nosacīti perifērākā tekstā – I. Saburovas (Ирина Сабурова) romānā „Vecpilsētas kuģi” (Корабли Старого Города), kurā atrodams interesants pirmskara Rīgas (līdz ~1940. gadam) tēlojums no Baltijas krievu skatupunkta; tā ir fikcija, kas tomēr piedāvā gana precīzu vēsturisko fonu. Romānā Rīga iezīmēta kā „dievnamu marķēta” pilsēta; tekstā plaši tēloti daudzie Rīgas dievnami, detalizēti aprakstīti to interjeri, eksterjeri, arhitektūra. Referātā akcentēta arī romāna centrālās varones reliģiozitāte; romāns ir simbolisks piemineklis zudušo laiku galvaspilsētai.

 

Ceturtajā un pēdējā piektdienas sēdē Guntis Dišlers ekspresīvā izteiksmē uzstājās ar priekšlasījumu „Jānis Līcis, 19. gadsimta ticības meklējumi, jukas un to atspoguļojums Indriķa Straumītes pareizticīgā latvieša piezīmēs”. Referātā tika atklātas Brāļu draudžu izjukšanas sekas, kurās aktvizējās luterāņu un pareizticīgo opozīcija. 20. gadsimta kristīgā identitāte iespaidoja tautas identitāti, līdz ar to Jānis Līcis pauda domu, ka pareizticība, kas nostādīja attieksmi „mēs” pret Dievu atšķirībā no luterāņiem (attieksme „es” un Dievs), būtu īstais ceļš, kas cilvēkus savienotu un sniegtu vitalitāti piederības apziņā. Zanda Misiņa priekšlasījumā „Auseklis un Jaunpiebalgas mācītājs Kēlbrants: vēsture un literārs teksts” atspoguļoja nacionālās atmodas dzejnieka Ausekļa saikni ar brāļu draudzēm. Referente atklāja, ka dedzīgās Ausekļa runas par latviešu apziņu izraisījušas nepatiku Jaunpiebalgas draudzē, kura vēlējusies jaunlatvieti izslēgt no tās. Savukārt Ingus Barovska priekšlasījumā „Reliģiskie motīvi Andras Manfeldes dzejā” tika aptverti sakrālie elementi Andras Manfeldes dzejoļu krājumos „tranšejas dievi rok” un „Betona svētnīcas”, kuri izpaužas gan vientulības brīžos, gan fatālās novecošanas apziņā un reliģiskas ekstāzes meklējumos. Referātā izkristalizējās doma par sievišķo pirmsākumu, kas saistāms ar mūžīgo dzīvības atjaunošanu, līdz ar to sievietes tēls A. Manfeldes dzejā tika iesaistīts mītiskās kategorijās.

 

Konferences otrās dienas rīts pagāja bez nokaitētām diskusijām un iebildumiem, dalībniekiem savos uzskatos paliekot drīzāk vienotiem un cenšoties citam citu papildināt, ne apstrīdēt. Agrajā rīta stundā (it īpaši agrajā, jo sestdienā) ar traģikomisku referātu klātesošos pamodināja Atis Rozentāls, kurš runāja par „Ziemassvētku rituālu nomaiņu ar padomju Jaungada svinēšanas instrukciju krājumā „Egles zieds”(1947)”, atgādinot, kas notika laikos, kad desās mēģināja saskatīt svastiku, salūtā sadzirdēt lielgabalus, bet politisko varu pielīdzināt reliģijai, kam jāupurējas. Pievēršoties individuālākām reliģijas izjūtām, Iveta Ratinīka lasīja referātu „Dieva un citu būtisku ar kristīgo tradīciju saistīto tēlu ģenēze J. Rokpeļņa dzejā”, uzsverot, ka konferencē klātesošais rakstnieks ir alfa viņas pētnieciskajā dzīvē, bet viņa attieksme pret Dievu ir ne tikai nesludinoša, bet teju netverama. Ar jau tiešākām reliģiskām nostādnēm uzstājās Ilona Miezīte, kuras lasījums „Reliģiskie motīvi Augusta Saulieša dzejā” apliecināja autora noturīgumu kristietības un folkloras elementu sinkrētismā un ticību kā skaidru un vienotu pārliecību visā rakstnieka daiļradē. Sašķeltāku pasaules redzējumu piedāvāja Zane Šiliņa, kuras referātā „Dievs un dievišķais Raiņa dramaturģijā” tika pētīts divu Raiņa lugu „Dievs un velns” un „Īliņš” idejas, meklējot cilvēka vietu starp Dievu un velnu.

 

Sestdienas otrā sēde piedāvāja enerģētiski pretējus referātus, kas lieliski aptvēra abas konferences tēmas puses: gan literatūru, gan reliģiju. Iepretim nebūt ne sliktiem, tomēr no klausīšanās viedokļa ne tik spilgtiem Solvitas Elertas un Ilzes Jansones referātiem (attiecīgi „Ortodoksālās baznīcas ikona Latvijā starpkultūru sintēzes kontekstā” un „Mirušais Dievs Elmāra Ansona romānā „Latvijā nomirst Dievs””) nepieciešams izcelt Lidijas Leikumas un Ingunas Daukstes-Silasproģes priekšlasījumus, no kuriem pirmais izsauca pat klausītāju ovācijas, bet otrais izjusti emocionālā noskaņā lika domās atgriezties laikā un nokļūt tālajā Austrālijā. Lidija Leikuma turpina latgaliešu literatūras vēsturisku izpēti, un, lai gan latgaliešu literatūra varētu daudzus nesaistīt, cienījamās un daudzu studentu acīs stingri šerpās profesores uzstāšanos ir vērts dzirdēt. Kā pati L. Leikuma atzina, tieši konferences organizatores profesores Ievas Kalniņas uzstājības dēļ viņa katru gadu atgriežas pie literatūras izpētes, jo primārā pētnieces interese tomēr ir valodniecība. Taču, iespējams, tieši skats uz literatūru „no malas” (un skats „no malas” uz „malas” literatūru) ir atsvaidzinoša epizode, kas īpaši interesanta profesores azartiskā stāstījuma dēļ, no kura ir skaidrs, ka latgaliešu sfēra L. Leikumai ir sirdslieta. Arī šoreiz referāta tēma „Grāmatas Latgales latviešiem: M. Jackevičs, J. Macilevičs, A. Beļskis” slēpa ko vairāk, nekā nosaukumā teikts. Referente pievērsās tām baznīckungu sastādītajām un papildinātajām grāmatām, kas veltītas pretalkohola propagandai, taču, ņemot vērā, ka tās ir 19. gadsimta grāmatas, tēma tajās atklāta pietiekami kuriozi, piemēram, norādot 19. gadsimta latgaliešiem, ka nedrīkt dzert rumu vai araku – afrikāņu iecienītu dzērienu. Savukārt Ingunas Daukstes-Silasproģes referāts „Šaubīties un tomēr ticēt. Skats latviešu literārajās noskaņās Austrālijā” atklāja latviešu trimdinieku izjūtas mītnes zemē Austrālijā, kura ar savu tik radikāli neparasto un atsvešināto dabu latviešos neradīja ātru piemērošanās un identificēšanās sajūtu, īpaši Ziemassvētku laikā, kura tematiku referente aktualizēja tuvojošos svētku noskaņā. Austrālijā Ziemassvētki iekrīt gada karstākajā laikā, eglīšu vietā aug eikalipti un palmas, skujas ir tikai priedēm. Austrālieši svētkus svin kā priecīgu notikumu, ar baloniem un krāsainām lentu virtenēm dekorējot svētku telpas. Taču latviešiem, un to atspoguļo arī literatūra, vairāk tīkams svētvakara uzsvērums, kad, iededzot priedes zarā saspraustas svecītes, dziedāt „Klusa nakts, svēta nakts”. Šie un citi piemēri lika aizdomāties par nosacījumiem, ar kuriem saskārās trimdinieki, par ko aizdomāties bieži ir neiespējami personīgās pašapmierinātības dēļ, taču literatūrzinātniece visai precīzi norādīja, ko ir vērts ņemt vērā, pētot trimdas literatūru.

 

8. decembra konferences 3. sēdei pieteiktie referāti diemžēl netika nolasīti pilnībā, izpaliekot Ivetas Leitānes referātam „Ebreju literatūra 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē Latvijā: žanri, motīvi un adresāti”. Cerams, ka ar viņas pētījumu interesenti varēs iepazīties citos apstākļos. Marijas Semjonovas referāts „Vizmas Belševicas triloģija „Bille”: jaunās sievietes identitātes un padomju „reliģijas” cīņa” pārsteidza ar savu interesanto skatījumu, jo, aplūkojot leksiskās un sintakstiskās vienības un konstrukcijas, pētniece rādīja jaunas identitātes veidošanās apstākļus padomju hiperbolizētās reliģijas ietekmē, kas, protams, jāuztver kā reliģija padomju ideoloģijas sistēmā. Referente rādīja vairākus posmus Billes dzīvē: vecās ticības un identitātes paradigmas pakāpenisku zudumu, identitātes nāvi un krīzes motīvu, kā arī jaunās identitātes rašanās apstākļus padomju reāliju iespaidā. Signe Veipa priekšlasījuma „Reliģiskie priekšstati Regīnas Ezeras darbos analītiskās psiholoģijas šķērsgriezumā” gaitā iepazīstināja ar galvenajiem reliģiskajiem priekšstatiem iepriekš minētās rakstnieces prozā, secinot, ka R. Ezera (kura nav ticējusi Dievam) konstruējusi Dievu savā izpratnē. Tika aplūkota arī likteņa nozīme, gan uzsverot, ka tas nav tas pats Dievs, bet gan Dieva atribūts, arī laika un telpas mistērija (laiku gan nav iespējams definēt, to var tikai salīdzināt) un pēcnāves dzīves modelis, ko traktē kā dvēseles brīvu pārvietošanos. Tieši romāns “Zemdegas” (1977) kļūst par transformējošo robežu Dieva izpratnes maiņā. Bārbalas Simsones referāts „Apokalipse latviešu literatūrā” bija pēdējais konferencē, ko pati autore nodēvēja par likumsakarību pēdējā laikā masu medijos izsludinātā pasaules gala (galu) dēļ. Autore plašāk apskatīja tehnoapokalipsi latviešu literatūrā, dodot arī nelielu ieskatu pasaules literatūrā ar tēzi, ka pēc II Pasaules kara notikumiem aktualizējusies zinātniskā un šausmu literatūra, kas ietver arī apokalipses tēmu. Referātā tika aplūkoti Vladimira Kaijaka, Egīla Ermansona, Paula Bankovska, Jāņa Mauliņa, Gundegas Repšes u.c. teksti, taču jāatzīst, ka tēma noteikti ir vēl papildināma: ne velti B. Simsone saņēma ieteikumu aplūkot, piemēram, Jāņa Einfelda prozu.

 

Pieņemot, ka plānus neizjauks apokalipse, konference noslēdzās cerībā atkal tikties nākamajā gadā ar jauniem pētījumiem un pētniekiem. Šī raksta autoriem un, domājams, daudziem citiem divas dienas garās konferences dalībniekiem un klausītājiem atliek tikai pievienoties B. Simsonei, kas pēc konferences tviterī rakstīja: „konference par latviešu literatūru un reliģiju rada īstenāku Adventes noskaņu nekā visi veikalu tingeltangeļi kopā ņemti.”