Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Vētra krūšu kabatā. Dzeja
Madara Lazdiņa
19.12.2012

uzraksti man vēstuli kā kliedzienu asu. kapa klusumu pāršķel ar vārdu, ar spalvas kātu.  

Madara Lazdiņa ir no jaunajiem dzejdariem un par sevi saka, ka nupat, nupat iekāpusi pieaugušo dzīvē: diendienā sēž birojā, bet vakarus pavada teātrī, savukārt naktis velta teātra kritikas studijām. Viņa nebaidās atklātības un nebaidās izteiktu vārdu. Madara ietērpj skumjo un savdabo vārdos un aizved lasītāju klusā un reizē sajūtu ziņā ekspresīvā pastaigā, kas nereti no lēniem soļiem pārvēršas straujā skrējienā. Madara norāda: "Dzīve ir nepārtraukts skrējiens, bet mācos apstāties un ieraudzīt sīkumus, nepalaist garām nianses, kas dod to īpašo noskaņu kā teātra izrādei, tā dzejolim, stāstam un, jā, dzīvei!" Apstāsimies un ieklausīsimies arī mēs! 

 


 

es viņam paģērēju mīlestību tādu karstu, acumirklīgu un traku

 

toreiz, kad tikāmies, lija lietus. aukstas lāses (cik netipiski vasarai!) sāpīgi sita man

pa muguru, vējš rāva mani prom un smilgas sasēja rokas, kas stiepās pie viņa kakla.

es aizrijos ar dziesmu, kad liecos skūpstam, un putni pārkliedza mani, kad čukstēju: „bēgam...”

 

tik ļoti daba bija pret mums, ka likās, jāpārvar viss, vai tā ir vētra, kas noplēš ādu no kauliem, vai okeāns, kas saspiež, atrauj nost un aizsit tālumā.

 

es viņam paģērēju mīlestību. tādu karstu, acumirklīgu un traku.

es neko nedevu pretī, tikai grābu saujām un bāzu krūšu kabatā, un ēdu kā desu bez

maizes – ar grēka sajūtu, tomēr kāru muti.

 

 

melnbaltajā fotogrāfijā

es skatījos uz viņu

līdz noslīku

zilo acu atvarā

 

 

stacijas laukums un centrāltirgus

tā kņada man galvā ielauzusies

un prāts kā vecs dzērājs ubago pēc santīma

vislētākajam polšam

vakardienas paģiras jāsalāpa

 

es lēni mirstu ar nepanesamu tukšumu

kas dzīvo aiz sirds un neļauj tai pukstēt.

 

 

vecais pulkstenis manas ausis saēd

un tikšķi ar ķirmjiem mijas un kliedzieniem

no blakus dzīvokļa un būkšķiem tad ej nu sazin ko tur

dara sit vai drāž

 

 

es staigāju uz rokām

es redzu visu otrādi

es staigāju uz rokām

es nekad neesmu redzējusi zvaigznes

es staigāju uz rokām

es pasveicinu katru akmeni

es staigāju uz rokām

es neredzu tavu smaidu

es staigāju uz rokām

es atstāju asiņainu sliedi

es staigāju uz rokām

man sen vairs nav kāju.

 

 

uzraksti man vēstuli kā kliedzienu asu.

kapa klusumu pāršķel ar vārdu, ar spalvas kātu.

plēšot papīru, brūces pielej ar tinti un sasmērē rokas,

pludinot asaras, kas laužas caur plakstiem neapturamas,

tik svilinoši karstas.

 

 

es lecu un kliedzu un spiedzu

un situ pa vienu pa otru pa

trešu sienu un lienu pa zemi

un ielu un vielu kas iztek

no acīm kā asaras vasarā un

kā masa tek pāri man rasa

un lasa uz muguras man

skudras tik gudras tos vārdus

kas izkliedz lāstus un prasa glāstus

kas ietver sevī stāstus.