Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Skats uz pasākumu "Diskodzeja 1970...2012" Rakstniecības un mūzikas muzejā
Ligita Levinska
20.12.2012

Maģiskā 12. decembra vakarā Rakstniecības un mūzikas muzejā norisinājās pasākums Diskodzeja 1970...2012 (starp citu, tematisks papildinājums 1970.–1980. gadu kultūras norisēm veltītajai izstādei „Smacenis”). Pasākuma mērķis bija imitēt Ziemassvētku balli kādā lauku kultūras namā.

Jāatzīst, interjers ieguva lielu nozīmi un izrotātā telpa tiešām radīja Ziemassvētku noskaņu: bija gan krāšņi izrotāta eglīte, gan rotājumi pie griestiem. Pasākumu piesakot, tika lietoti Padomju Savienības laika stila slavinājumi un cildinājumi, piemēram, apjūsmota imitētā kultūras nama pasākumu plānu īstenošana ar uzviju. Priecājamies, ka tika pieminēts arī Ubi Sunt un tā pārstāvji, dēvēti par centīgiem pionierīšiem, kas atspoguļoja dažus iepriekšējos muzeja pasākumus. Jāteic, Ubi Sunt pateicas muzejam par laipno uzaicinājumu ierasties arī uz šo pasākumu, tikai precizitātes dēļ gan jānorāda, ka neviens no Ubi Sunt pārstāvjiem nav redzēts sarkanā kaklautā, domājams, arī netiks redzēts un par centīgiem komjauniešiem nekļūs, partijā nestāsies...

Diskodzejas sakarā pateicība jāizteic muzeja aktīvajām darbiniecēm par publikas mudināšanu mosties, mosties un vēlreiz mosties, dejot, dejot un vēlreiz dejot, tā ikvienam it kā kļūstot par ripojošo ratiņu visiem zināmajā dziesmā un apvienojot vienā „toreiz” un „tagad” laikus, kas savu piepildījumu sasniedza ar dzejas palīdzību.

Sarīkojuma pieteikums izklausījās gana iespaidīgs, piedāvājot mūsdienu zināmāko dzejnieku klātbūtni. Dzeju klausītājiem un dejotājiem dāvāja Ivars Šteinbergs, Toms Treibergs, Andris Ogriņš, Krišjānis Zeļģis, Ērika Bērziņa, Andris Hiršs, Inga Gaile, Anna Foma un Daina Sirmā, kura atzina, ka no rīta nemaz neapjautusi, kur dienas gaitas viņu aizvedīs. Katram dzejniekam bija jādeklamē kāds no saviem jaunākajiem dzejoļiem, savukārt vēl kāds bija jāatrod no 70. gadu dzejas devuma – Jura Kunnosa, Ojāra Vācieša, Montas Kromas u.c. dzejnieku darbiem. Pie eglītes sēdošajam Salavecim dzejnieki deklamēja iecerētos un izvēlētos dzejoļus; vispirms gan pārējiem bija jāatmin mīkla (tradicionāli Ziemassvētku tradīcijām – mīklas, skaitāmpantiņi, rotaļas u.tml.) par konkrētu rakstnieku. Lielākoties tika izmantoti Valda Luksa rēbusi. Pēc uzstāšanās katrs dzejnieks saņēma pateicības iepriecinošu un vērtīgu dāvanu no Salaveča – protams, grāmatas!

Diemžēl diskžokejs Uldis Rudaks nebija ieradies, tādējādi Ziemassvētku vecītim bija jāuzņemas otrs pienākums, kas likās amizanti, taču neveikli, jo tiklīdz radās nepieciešamība pēc Salaveča, diskžokejs lika galvā tradicionālo Salaveča cepuri un devās pie Ziemassvētku eglītes sagaidīt nākamo viesi. Izpalika arī pieteiktie „kaitīgie” Rietumu grāvēji, tika sniegts vien ieskats Padomju Latvijas estrādes klasikā, sākot no jestriem gabaliem līdz pat smeldzei, piemēram, dziesmās „Mežrozīte”, „Dzeguzes balss”, „Alvas zaldātiņi”, „Viņi dejoja vienu vasaru” u. c. Vakara noslēguma daļā, kad visi ieplānotie labumi tika izsmelti, sākās tematiskais dūdu vakars, kad meitenes dejoja, piemēram, gransveru jeb pankūku danci.

Ļoti simpatizēja ar projektora palīdzību izveidotā informatīvā Padomju Ziemassvētku kartīšu izstāde, protams, arī ar valsts iekārtai un aktuāliem politiskiem procesiem atbilstošu simboliku – sarkanu zvaigzni, kosmonautiem u. tmldz. Īpaši sirsnīgu atmosfēru pasākumam piešķīra dzejnieku bērnības fotogrāfijas Ziemassvētku notikumos, tādējādi paredzot veiksmīgāku dialogu apmeklētājam ar dzejnieku un raisot pozitīvas emocijas, jo tās ir personīgas liecības, kuras reti kur var ieraudzīt vai nevar ieraudzīt nekur.

Pasākuma ideja bija interesanta, taču izvērtās par mazliet nogurdinošu procesu. Liela loma tomēr ir apmeklētājiem (kuru diemžēl bija gaužām maz). Darbadienas beigu nogurums vai aizsāktie/turpinātie klejojumi pa lielveikaliem, lai sagādātu Ziemassvētku dāvanas, vai latvieša introvertums un malā sēdētāja sindroms tomēr pasākuma otro daļu pārvērta par skatīšanos citam uz citu. Vai blenzšanu disko bumbā, jo iecere dejot, līksmot un pat nodeklamēt kādu dzejoli lielākoties pārvērtās par „čupošanos” katram savā kompānijā. Iespējams, tas tāpēc, ka senos laikus atdzīvināt nav iespējams... un varbūt nemaz ar’ nevajag!

Par spīti misēkļiem, informatīvi izklaidējošais pasākums Diskodzeja 1970...2012 kļuva par pagātnes ratiņa ritējumu tagadnē un vienu no spilgtākajiem mirkļiem pirmssvētku gaidās. Muzeja darbiniekiem tomēr piemīt izcilas spējas improvizēt krīzes situācijās, apliecinot Ērikas Bērziņas sacīto: „Dzīve jau nav konfekte, bet ķiplokgrauzdiņš!”