Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Zane Ernštreite
Foto: Zane Ernštreite

„es pati sev netieku klāt”
Ar rakstnieci Ingu Ābeli sarunājas „Latvju Tekstu” galv. redaktors Jānis Ozoliņš
21.12.2012

Kā atzina sarunas organizētājs un vadītājs Jānis Ozoliņš, Inga Ābele patiesi ir viena no nozīmīgākajām pēdējās desmitgades autorēm, ražīga rakstniece visos žanros, īpaši prozā un dramaturģijā. Tomēr tā ir viena puse – rezultāts, ko lasītājs var paņemt rokās, izlasīt, saprast. Otra puse ir pati autore – viņas domas un sajūtas, radot savus darbus. Šādā gultnē ievirzīta saruna kļuva transcendentāli trausla un patiesa. Vēlāk kāds klausītājs pat jautāja: kas ir laime? Un, šķiet, tieši Inga Ābele ir īstais cilvēks, kuram to vaicāt.

 

Sākšu ar dramaturģiju. Redz, ir tā, ka spēju aptvert aicinājumu rakstīt dzeju un prozu, bet kāpēc pievērsties dramaturģijai? Kā Tu nonāci līdz šai izvēlei?

Es tīri nejauši nonācu, izlasot sludinājumu avīzē „Literatūra un Māksla”. Izlasīju, ka Lauris Gundars uzņem pirmo eksperimentālo kursu Kultūras akadēmijā dramaturģijas specialitātē, un es viņam vienkārši aizsūtīju savu... Man liekas, tur bija jāraksta iestājeksāmena darbs „Klintons Latvijā”, un es tādu nelielu dramaturģisku, dramatisku skici iesūtīju. Tad mani paaicināja uz otro kārtu. Man bija jau 26 gadi, un man tiešām ļoti gribējās studēt. Tā nebija runa par vienkāršu studēšanu, tā jau bija runa par to, ka es jutu, ka vienkārši pazaudējos dzīvē, es neko vairs nesaprotu, un man vajadzēja tikt atpakaļ uz kaut ko tādu. Jo man īsti nepadodas tāda praktiska dzīvošana, esmu vairāk teorētiķis. Sākumā, pēc skolas es domāju, ka man padosies praktiska dzīvošana, bet tad sapratu, ka neesmu tajā stipra un nevaru... Man noteikti vajag atsvaram to, kaut kādu... Atceros, toreiz „Literatūrā un Mākslā” bija publicēti Roberta Mūka filozofiski raksti: lasu, varbūt saprotu pusi no tā, kas tur rakstīts, bet es ļoti priecājos. Man ir vajadzīgs tas savādais – kas citiem cilvēkiem varbūt liekas savāds – vajadzīga teorija.

Lauris Gundars ar jums cītīgi strādāja. Runājot ar Taviem kolēģiem, kas ir studējuši dramaturģiju, viņi atzīst, ka ir bijis ļoti grūti un tā ir pat bijusi savā ziņā cīņa.

Es domāju, jā, jo pirmais kurss viņam bija astoņi... Mēs laikam beidzām astoņi, sākumā, liekas, bijām trīspadsmit. Bija interesantas lekcijas; tas viss bija jauns, pirmo reizi sastādītas programmas, un tie bija svētki četru gadu garumā, es varu teikt: gan studentiem, gan pasniedzējiem. Ļoti interesants kurss tas bija.

Tavs diplomdarbs bija „Tumšie brieži”, vai ne?

Nē, „Dzelzszāle” – tas bija bakalaura darbs. „Tumšie brieži”, man liekas, bija pirmajā kursā. Maza ludziņa, ļoti maza. Naumanis izlasīja un teica: tā taču ir dramatiska skice, noteikti vajag pierakstīt otro cēlienu. Tad es Kairišam pierakstīju arī otro cēlienu.

Ir arī filma.

Bija filma, jā. Guntars Godiņš teica, igauņiem ļoti patikusi. Latviešiem, man liekas, tā nepatika.

Domājot par Tavu prozu, daļa stāstu veidoti kā atmiņu retrospekcija. Varbūt pirmajā brīdī darbība šķiet monotona, kā, piemēram, stāstā „Pils”, kur aprakstīts adīšanas process, taču patiesībā mēs izceļojam cauri dažādām atmiņām, pārdomām un tad atgriežamies atpakaļ pie pamatdarbības. Saki, kas Tevi rosina rakstīt stāstus? Dzejā tas noteikti ir vārds, arī literatūrā, protams, tas ir vārds, bet kas kalpo par impulsu prozā? Kad šie uzplaiksnījumi parādās...

Man tagad ir grūtības ar to, jo tas uzplaiksnījums man jau laikam ir uzrakstīts. Kaut kā ir tā – ir viena, varētu teikt, skaņa, vai, es nezinu, kāds vilnis, un viņš iet, un tas noteikti nav kaut kāds apziņas process, tas ir bezapziņas process. Jo tu nonāc kādā sfērā, kur parasta darbība saiet kopā ar kaut kādu lielu lietu, un tu vienkārši ej un ej, kamēr tā mūzika izbeidzas. Ļoti raksturīgs stāsts ir „Trīssimt žēlīga bez vārdiem”, jo tur arī – kas notiek: vienkārši iet meitene uz Barona kapiem, nonāk kaut kādā aizaugušā krūmājā, tur nav nekā loģiska, viss ir tādā novembra pustumsā... Un ļoti bieži, man liekas dzejnieki vispār, ir ar ļoti plānu ādu. Piemēram, Raups man ir stāstījis, ka viņš nevarēja agrāk, jaunībā braukt ar vilcienu, jo viņam vilciena ritms tā dzina dzejoļus, ka viņš kļuva gandrīz vājprātīgs. Viņam visu laiku nāca... Un arī, kad tu esi pacilāts vai spārnots un ej pa ielu, tu reizēm it kā iekrīti stāstā, un mājās to ir ļoti viegli atsaukt atpakaļ un vēlreiz tam iziet cauri jau pierakstot, un tur ir kaut kādi notikumi. Grūti to paskaidrot – katrā ziņā tas ir pilnīgi pretējs process nekā rakstīt lielu darbu. Jo stāsts ar to ir labs, ka tas ir straujš, ar lielu amplitūdu; tas ir viegli valdāms, tas nav arī tik garš. Stāsts ir ļoti labs.

Vai stāstu uzrakstīt ir grūtāk nekā romānu?

Nē, romāns ir grūtāks. Jo labā romānā ir grūti noturēt gan valodu, gan temperatūru, gan intensitāti. Daudz, daudz grūtāk sasiet kopā... Jo, ja tu iekrīti stāsta vilnī, tas iet un pats tevi nes, kamēr izbeidzas – ļoti labi: ir radies stāsts! Bet tas tev nepalīdzēs romānā. Viņš izbeigsies, kā tu turpināsi? Tur jau jāpieslēdz prāts ir.

Kas Tev šobrīd ir iedvesmas, impulsa avots? Tu raksti stāstu vai romānu?

Redzi, stāstu vairs nerakstu, romānu tā kā baidos. Baidos, bet domāju par to. Principā kādus divus gadus baidos. Ar to arī nodarbojos: vācu informāciju, daudz lasu un baidos. Jo, man liekas, kad būs uzkrājies pietiekami daudz fona informācijas, tad varēs aiziet tā..., pāri tikt – tā kā lielai upei kam jātiek pāri: ja pietrūks spēka vai elpas, tad aiznesīs pa straumi lejā. Kad jutīšu: pamostos, un, jā, šodien ir tā diena, kad jāiet pāri, tad sāksies. Taču līdz tam, kamēr nav tās drošības sajūtas, tikmēr baidos. „Paisums” jau arī... Tas ir ļoti sašķelts romāns un nav pat romāns. Kaut gan, kad romānu tulkoja Kaija Straumanis Ņujorkā angļu valodā, viņa nopriecājās un teica: ja visa grāmata būtu tāda kā pirmā nodaļa, es neizturētu un mestu..., man to nevajag, bet tad es ar prieku atklāju, ka otrā ir pavisam citāda un trešā ir vēl citādāka. Vārdsakot, stilu dažādība ir tajos gabalos, bet kaut kā romāns kopā turas. Katrā ziņā es neesmu vēl izpratusi to, kā jāraksta romāni. Tāpēc tas ir interesanti! Un stāsts – kaut kas jauns arī par stāstu ir jāatklāj, lai varētu turpināt rakstīt, jo es esmu nonākusi tādos – es nezinu, vai tie ir gadi, kā visi brīdināja, ka nebūs jau tik priecīgi visu laiku tai dzīvē, jo es kaut kā tagad pati sevi apstrīdu. Vairs nevaru, kā senāk darīju... Arī kopkrājumā „Mēs” cīnījos ar sevi, ļoti. Uzzināju stāstu par konkrēto laiku – nejauši man gadījās tādu cilvēku satikt un ar viņu runāt – pierakstīju viņas teikto, un pēkšņi man uznāca spīts, es domāju: es netaisīšu stāstu, es nevaru uztaisīt stāstu par dzīvu cilvēku! Es ielikšu, kāds tas ir – interesanti, kas būs. Ieliku, kā ir... Kā tas viss spēlējas, par to daudz jādomā. Latviešu stāsti, ko Jaunais Rīgas teātris taisa, un tas, ko raksta kāds dramaturgs speciāli teātrim kā stāstu – par to daudz jādomā. Viena atbilde ir tā, ka valoda pati par sevi ir vērtība: var rakstīt stāstu, ja valoda pati sevi aizvien uztur – tu vari aiziet nost, un tur nekas nesagāžas. Bet, ja nav tādas krāšņas valodas, jāmeklē kaut kas cits, kas stāstu uztur. Mūsdienās tas aizvien biežāk ir kas dokumentāls – kaut kas tāds, ko cilvēks no savas pieredzes atsijā un liek iekšā, un ir skaidrs, ka tas patiešām ar viņu ir noticis.

Kādā sarunā reiz teici, ka trešajā personā uzrakstīt var patiesāk, varbūt pat subjektīvāk nekā pirmajā personā. Lai gan literatūrzinātnē pieņemts otrādi – pirmā persona ir tā, kas ļauj tuvāk piekļūt tēla izjūtām.

To man Juris Kronbergs teica. Viņam arī stāstu rakstīšanā tagad ir liels atklājumu laiks, viņš tā kā sāk rakstīt, visu mūžu bijis dzejnieks, tagad prozu mēģina. Viņš teica: ļoti interesanti, ja es rakstu par sevi trešajā personā, tad es varu būt it kā atklātāks. Sanāk spoguļa efekts, aiz „es” var vairāk slēpties. Ja raksti trešajā personā, vari vairāk par sevi pateikt.

Un kā ir ar stāstījumu otrajā personā? Tas ir paradokss, bieži vien raksturots kā pārāk mākslīgs paņēmiens prozā, parocīgs tikai epistolārajai formai, bet Tev ir stāsti, kuros tieši ar otrās personas stāstījumu visspēcīgāk uzrunā lasītāju.

Mēs jau tur spoguļojamies, visi, kas kaut ko rakstām. Jāskatās, kāda ir personība. Ir personības, kuras staigā pa pilsētu gandrīz kailas – vienmēr ir atklātas. Man ir tā, ka es pati sev netieku klāt: aiz tā vēl kaut kas ir, aiz tā vēl un aiz tā vēl un vēl, es pati netieku skaidrībā. Varbūt tāpēc arī sanāk tā meklēšana, jo būtībā, vai tu lieto pirmo, otro vai trešo personu, tas neko nenozīmē. Galvenais, man liekas, ir, cik tuvu sev laid, cik dziļi griez. Nav jēgas par dziļu griezt, jo tad nesanāks tā vaga, un nav jēgas arī pa virsu laist. Jāatrod optimālais, lai nesabīstas, kad notiek lasītāja un rakstītāja tuvināšanās. Citreiz notiek sabīšanās, jo kaut kur... Jā, tās pasaules, kurās mēs ieejam, ir ļoti dažādas. Tikko lasīju „Rīgas Laikā” interviju ar Elmo Nīganenu, kur viņš saka, kad viņš taisa Čehovu, viņš tur var ilgi uzturēties un dzīvoties, taču, kad viņš taisa Dostojevski, tad – nu, ja nebūtu kāds nieks mīlestības beigās, tad aktieris būtu jālikvidē, jo viņš vairs dzīvei nebūtu derīgs. Tā pasaule ir ļoti mokoša varbūt, sarežģīta.

Kur dramaturģijā rodas impulss? Stāstā, Tu saki, tas ir plūdums, ritms, romānā atkal kas cits, bet dramaturģijā?

Es gribētu uzrakstīt tādu lugu, kur dialogā būtu tikai „jā” un „nē”, kur vārdu nav vispār. Brīnišķīga dramaturģija! Es esmu redzējusi vienu norvēģu autoru: viņi stāvēja uz steķiem pie laivām un viens otram teica tikai „jā” un „nē”, saskatījās, un bija brīnišķīga dramaturģija. Kaut kā tā gribētos – bez vārdiem aiziet uz dramaturģiju. Bet pats tas princips attiecīgi – es nezinu, kā citiem, bet man bija tā, ka mana tēva kursa vadītājs Celtniecības tehnikumā bija Gunārs Priede, un, protams, man no bērnības bija ieradums lasīt lugu grāmatas, jo to mums mājās bija daudz. Es atceros, ka staigāju pa laukiem un sarunājos dialogos pati ar sevi – ārkārtīgi interesanti! Visu dienu varēju ņemties! Mani tik bieži vecāki uz teātri neveda, bet varbūt, kad es izlasīju sludinājumu, ka uzņem dramaturgus, man likās, es to varu tāpēc, ka es bērnībā biju pazīstama ar lugām. Tas vienkārši ir tāds domāšanas veids, kad ir ļoti interesanti arī pašam: tu izdomā vienu spēcīgu personu, un viņam ir visi argumenti, kāpēc lai pasaule būtu tāda; tad tu uztaisi situāciju, kad pie viņa uz vakariņām atnāk otra persona, kurai piemīt pretēji uzskati, un tu skaties, kā viņi tiek galā – tas ir ļoti interesanti!

Šobrīd teātrī ir postdramatiskais posms, kad darbība ir svarīgāka par tekstu. Savā ziņā teksts ir piekāpies. Kāda ir dramaturga loma šobrīd? Kalpot režisoram vai kādā noteiktā veidā tomēr pārstāvēt vārdu?

Nu, skaties, kā notiek, – Rasa [Rasa Bugavičute – dramaturģe] ar kolektīvu dabūja Spēlmaņu nakts balvu dramaturģijā. Varbūt tagad dramaturga uzdevums ir strādāt ar visiem kopā un kaut ko dot kopā. Agrāk kā lepns ērglis savā klinšu vientulībā dramaturgs varēja vientuļš sēdēt, tagad tas neiet cauri. Arī pati postdramatuģija – ko tā dara? Tikko biju Pēterburgā uz festivālu „Балтийский дом”, un tur mūsējie spēlēja „Leģionārus”. Tēma ir diezgan tāda... Visu laiku domāju, kā būs, taču ļoti labi uzņēma, skatījās ļoti labi. Varbūt tieši tāpēc, ka vairs nav tās nopietnības mākslā. Jo kā viņi tur ālējās!.. Cilvēki pieņem, skatītājs pieņem, Pēterburgā pieņem, lieliski pieņem, pie mums pieņem. Varbūt ir tāds laiks, kad galvenais vārds ir ‘pieņemt’. Arī dramaturģija varbūt strādā uz to, lai mēs varētu pēc iespējas vairāk dzīves pieņemt. Agrāk mēs dzīvojām, it kā kaut ko atstumjot: tas nav pieņemams, nav pieņemams... Tagad ir pieņemams gandrīz viss tādēļ, lai pats labāk varētu dzīvot. Jāpieņem ir, un varbūt dramaturģija ir vairāk kā spēle, kā kompromiss.

Tu esi strādājusi ar virkni brīnišķīgu režisoru, aktieru...

Jā, Spēlmaņu naktī stāvēju pašā maliņā, jo aktieri ir tik spoži, tā ir viņu ballīte, un es tur tā piespiedusies pie sienas. Bet man bija tāds prieks, kad es redzu: tur iet no Valmieras teātra Tālivaldis Lasmanis – viņš spēlēja Augustu, un tad, re, kur Māra Mennika – viņa Riu spēlēja. Un es atceros... Tad nāk Gundars Āboliņš, viņš spēlēja „Salā”. Un Evija Skulte. Un es sajutu, ka man tāda mīlestība pret viņiem, viņi tā kā mani bērni tur staigā! Jo, kad es ieraugu kādu no viņiem, atceros konkrētu laiku ar visām smaržām un sajūtām: Valmiera vai kas, un Ķimele... Un es tad biju ļoti priecīga. Es tiešām jutos kā mamma, kas radījusi viņus. Tas bija tā uz brīdi. Es sapratu: man tā ir liela laime, ka viņi ir spēlējuši tos varoņus un ka ir bijis tāds laiks, un ka es vispār, paldies Dievam, neko labāku nevaru vēlēties.

Valters Sīlis iestudējis tavu lugu „Jasmīns”. Šķiet, tas ir pavisam cits „Jasmīns” nekā Viesturam Kairišam.

Jā... Tas ir ļoti sarežģīti, jo luga tomēr ir rakstīta pirms desmit gadiem. Es uz tiem notikumiem, kurus toreiz tā... It kā jau vajadzētu laika pārbaudi izturēt, bet man „Jasmīna” kategorisms... Un tur viss sarakstīts tā gari, bet nu neko, kaut kā turas. Paņevežā skatījos šogad septembrī Ķimeles „Jasmīnu”: viņa bija uztaisījusi ar ironisku, komisku piesitienu, skatītāji visu laiku smējās. Man pašai šķiet, ka „Jasmīnu” varētu vēl trakāk kariķēt; tur varētu riktīgu komēdiju uztaisīt, tā, ka jāsmejas pilnīgi būtu. Bet Valters taisīja pilnīgi pretēji: kā dzīvē un ļoti nopietni. Interesanti, jā!

Pie kā Tu šobrīd strādā?

Šobrīd cenšos saprast, kas notiek. Tiešām ir tā, ka pa vecam nevar, bet pa jaunam vēl nav prasmes. Grūti.

Vai tā ir proza?

Mhm. Kaut kādi lielāki gabali. Bija arī apsolīts Dacei [Dace Sparāne-Freimane – grāmatizdevēja], ka būs, un tagad jāraksta vien ir. Jātiek galā. Prozas lasījumos bija pilnīgs pārpratums, kad paņēmu tekstu, kas mani pašu neliek mierā, ko es nesaprotu – nolasīju; lasīju gari, pusstundu. Izrādījās, Bankovskis nav ieradies, kaut kā vismaz izlīdzinājās tas laiks. Vispār šausmas. Bet ļoti labi tekstu ar publiku var pārbaudīt. Es saprotu, ka publikai jālasa gatavi teksti. Tādā ziņā tas bija eksperimentāls teksts... Pēdējā laikā gribas rakstīt pretēji sev.

 

Sarunas laikā Inga nolasīja stāstu „Terra Mariana jeb kā Kazimirs pazaudēja zirgu un ieguva debesis”, kura rašanos ietekmējusi Latgale un tās cilvēki. Piedāvājam to autores lasījumā noklausīties šeit.