Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Tuvības aritmija. Dzeja
Arita Strode-Kļaviņa
02.01.2013

Tu noteikti esi šeit stāvējis smēķējis vai arī tāpatās skatījies kā virs jumtiem lec saule kā zaķis kā bumba kā temperatūra    

Arita Strode-Kļaviņa ir mazliet mūziķe un mazliet dzejniece, taču šobrīd – mamma un mājsaimniece uz pilnu slodzi. Jauši vai nejauši iegūts maģistra grāds baltu filoloģijā (ar domu – ja nu noder), ar grupām „Inlay” un „Baobabs” nodziedāti un nospēlēti neskaitāmi koncerti, plauktā kladīte ar vairākiem desmitiem labāko dzejoļu un dziesmu tekstu, turpat arī fotoalbums ar vairākiem desmitiem labāko autorfotogrāfiju – Aritas interešu loks ir plašs, un šobrīd tiek „iemēģināts” jauns lauciņš – pasakas bērniem (līdz pieaugušo pasakām, teic Arita, vēl jāpieaug pašai).

 

 

mēs ļoti sen neesam runājuši

tie ir mēneši

tās vairs nav dienas

 

pēkšņi es Tevi atkal ieraugu

un Tu izskaties mīļš un mierīgs

 

es braucu rūcošā tramvajā

garām soliņam uz kura Tu sēdi

un mana sarkani krāsotā mute

atstāj uz stikla pēdas

 

 

Tava mugura pret mani pagrieztā,

perfektas līnijas, es nezinu

mākslinieku, kas tās vilcis,

mēs neesam pazīstami.

 

un ar to sajūtu, kas mani pārņem,

krūšu galiem skarot Tavu ādu silto,

es arī tikai nesen iepazinos.

ļoti patīkami.

 

 

ko es daru vakaros, kad man nezvani?

zīmēju Tevi

 

ar kreiso roku.

 

 

situ sev pļaukas

citu rokām.

 

izkrīt mutautiņš, svešas kājas to bradā.

 

dubļainie puszābaki, kā man jums izlūgties,

mīdot drāniņu, zemledus māllēpes nesabradāt?

 

situ sev pļaukas

abām rokām.

 

noskan.

 

 

debesis tik sterilas

ar tām varētu dezinficēt brūces

 

ja man būtu

 

 

logs ir vaļā un saules apspīdēts

 

pieeju klāt

vējš sajauc man matus

 

Tu noteikti esi šeit stāvējis

smēķējis vai arī tāpatās

skatījies kā virs jumtiem lec saule

kā zaķis kā bumba kā temperatūra

pēc aukstas nakts vienā jakā

vienā jakā pie ledainas jūras

 

bet tagad Tu prom

ir tikai krekls

Tavs un kaķis

 

uzzīmēju logrūtī seju

un manas acis Tavējās skatās

 

 

silti ir tikai metra rādiusā ap sirdi

un sildītāju, iekšā tam eļļa

kā uz pannas čurkst.

 

divi soļi pa labi, kreisi

un Himalaji – lavīnas kā lamuvārdi,

troksnis dārdošs, es negribu turp.

 

karstu vannu ar burbuļiem gribu, pirkstus

kas ūdenī līdzīgi večukiem

kļūst vai rozīnēm, abiem krunkas, ai,

un vēl gumijas pīlīti ar sarkanu knābīti,

lielisko vīrieti siltos zābakos, jo

pie mums zeme un grīdas tik aukstas.

 

cik dienas es vēl izturēšu, savās nesaņēmusi Tavas plaukstas?

 

 

...

mūzika manī

sirdspukstos aritmija, izdzirdot Tavus soļus

 

gamma hromatiskā

augšā lejā pa artērijām

publika pianista priekšā galvas noliec

 

noliec galvas arī saņemtie ziedi

narcišu smaržai nevar veikt ierakstu

skaņuplate nav bumerangs

atceries to

pirms svied

 

 

...

reizēm lietus ir skaists

piemēram šovakar

gādīgi skalo man matus

 

 

...

nāss ciet kā svētdienās,

vienīgais pilsētas grāmatveikals.

 

plānās zeķes pie vainas vai tas, ka

šodien ar Tevi tik maz esmu runājusi?

 

svece nodziest, man nav nekā vietā, tai

bija skaista krāsa. ir dziesma

par tādiem matiem, skaļa un intīma. Juri

 

es zinu to stāstu par sievieti

kāpņutelpā. Tev veicies,

manā pārsvarā dzērājas

un tās, kas tādas reiz būs.

kņudina nāsī, asaro acis,

rīt necelšos.