Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva
Foto no autora personīgā arhīva

Bērnības mājvieta. Stāsts
Rolands Eliņš
09.01.2013

Vienā vakarā, kad tēvs ar māti bija jau aizgājuši no dzīvokļa, brāļi un māsas apsēdās aplī un nolēma uzspēlēt „Dejojošo zirnekli”. Šīs spēles uzdevums bija vienkāršs un izklaidējošs – viņiem bija jāpanāk, lai istabas vidū esošais zirneklis sāktu dejot. Šim mērķim varēja izmantot jebkurus līdzekļus, tikai ne fiziski aizskart zirnekli.

Rolands Eliņš ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura programmas absolvents, kurš nāk no Madonas puses. Šajā brīdī, Rolandam esot tālu prom no Latvijas un par savām mājām nu saucot Krakovu Polijā, jaunais autors piesaka sevi Ubi Sunt jaunrades sadaļā. Sava interešu loka virspusē Rolands nostādījis filozofiju: it sevišķi viņš cienot Ludviga Vitgenšteina veikumu. Rolands atzīst, ka bieži sevi pieķer situācijās, kad tik grūti par sevi izteikties, jo neizbēgami sanāk vai nu nevajadzīga kautrība, vai lielība, tāpēc pievērsīsimies Rolanda stāstam bez liekiem vārdiem un izplūdušām frāzēm.


~

Daudzstāvu mājas vidū bija dzīvoklis, kurš sastāvēja tikai no vienas istabas. Istaba gan bija plaša un gaiši dzeltenām tapetēm rotāta. Tajā arī bija milzīga lustra, kas nemitīgi spīdēja, jo logus nevienam nebija laika tīrīt, tādēļ gaisma caur tiem ieplūda tumša un izplūdusi. Ja kārtīgi ieskatījās, varēja saskatīt, ka aiz logiem atradās arī citas daudzstāvu ēkas, visas kā viena pelēki melnas. Šīs apbrīnojamās līdzības dēļ istabas iemītnieki sprieda, ka pie krāsas būs vainojams logs, bet pašas daudzstāvu ēkas noteikti ir pavisam citādas.

Istabu apdzīvoja viena liela ģimene. Platības šeit pietika, lustra spīdēja visu laiku. Arī naktīs, tāpēc visi bieži vien trūkās augšā no miega un meklēja zeķes, ar kurām aizsiet acis.

Ģimenes dzīve bija bezrūpīga un vienaldzīga. Reizēm gan izcēlās tracis, ja ātrumā kāds bija aizsējis acis ar brāļa vai māsas zeķēm, taču tracis tika apklusināts pavisam ātri, proti, atdodot zeķes atpakaļ, iztīrot tās un atvainojoties.

Pa dienu brāļi un māsas trenējās domāt un strādāt. Vakaros viņus apciemoja tēvs un māte, kuri deva padomus, kā labāk trenēties. Taču tēvs un māte šajā dzīvoklī drīkstēja uzturēties tikai neilgu laiku – diemžēl bija radušās problēmas ar varas pārstāvjiem, un likums noliedza tēva un mātes klātbūtni dienas un nakts laikā, tā bija atļauta tikai vakaros. Varas pārstāvji gan bija arī tie, kas ģimenei bija piešķīruši tiesības uz šo dzīvokli, tādēļ arī viņu lēmumi nebija ledus pilni vien. Nebūtu šī dzīvokļa, visi trīspadsmit ģimenes locekļi būtu uz ielas. Gan septiņi brāļi, gan sešas māsas.

Turklāt vecākiem patiesībā šis likums bija izdevīgs, jo tik daudz laika ģimenei viņiem nemaz nebija. Tēvs ar māti jau sen juta, ka viņu padomu svaram vairs netiek piespiests klāt ar pirkstu, līdz ar to arī cena par kilogramu lēnām saruka. Ģimene trenējās pati savām rokām, tikai zeķes gan vēl bija jāpiegādā, jo bez tām miegs nebija neiespējams.

Vienā vakarā, kad tēvs ar māti bija jau aizgājuši no dzīvokļa, brāļi un māsas apsēdās aplī un nolēma uzspēlēt „Dejojošo zirnekli”. Šīs spēles uzdevums bija vienkāršs un izklaidējošs – viņiem vienkārši bija jāpanāk, lai istabas vidū esošais zirneklis sāktu dejot. Šim mērķim varēja izmantot jebkurus līdzekļus, tikai ne fiziski aizskart zirnekli.

Kā jau ierasts, ģimene ļāva uzvarēt jaunākajai māsiņai. Viņa smaidīja un aicināja spēlēt vēlreiz, pat mēģināja izlikties bēdīga, kā arī apsolīja visu nākošo nedēļu neaiztikt brāļu zeķes, līdz beidzot ģimene piekrita uzspēlēt otru reizi. Taču šoreiz viņus iztraucēja nenosakāma gaisa vibrācija.

„Lidmašīna?”

„Nē, tā nav lidmašīna,” galvu papurināja vecākais brālis.

Lai arī tā nebija lidmašīna, rūkoņa skanēja kā tāda, tik tā nāca reizē gan no augšas, gan apakšas, kā īsta lidmašīna nedarītu. Vecākais brālis piecēlās, lai atvērtu logu un pārbaudītu, taču viņa māsa iekliedzās.

„Nē! Netaisi vaļā logu! Tad tas atnāks vēl ātrāk!” Vecākais brālis paklausīja, un no loga joprojām nāca tikai pelēkmelno daudzstāvu māju atblāzma.

„Vai tuvojas?” jaunāka māsiņa vaicāja. Jaunākie brāļi neatbildēja, bet vecākie saskatījās. Spēli viņi vairs neturpināja, bet visu atlikušo vakaru pavadīja trenējoties, gluži kā dienā. Visnopietnāk tam pievērsās vecākais brālis, jo viņam bija jābūt pirmajam. Nekur gan tas nebija rakstīts, bet vecākais brālis nojauta. Vispirms būs jāiet viņam, un viņš būs simbols nākošajam skaitlim pēc nulles. Ak, cik ļoti gan tas viņam nepatika!

Naktī neviens no ģimenes nepastiepa rokas pēc zeķēm, jo visi vēlējās palikt nomodā, lai nepalaistu garām mirkli, kad atkal atskanēs troksnis. Taču ģimene zeķes nometa malā velti, jo neparedzēts troksnis atskanēja tikai brokastu laikā. Kaut kur tālumā skanēja zāģis. Vecākais brālis atkal vēlējās atvērt logu, lai mēģinātu saskatīt, kas un kur tiek zāģēts, taču pārējie neļāva.

„Mēs logus nekad netaisām vaļā! Viens muļķa cirvis ar zāģi mani nepiespiedīs to mainīt!” dusmīgi noteica viens no brāļiem.

„Man liekas, ka tas nāk no lejas. Vai varētu būt, ka viņi jau zāģē durvis kāpņutelpā?” vecākā māsa drebēja. Viņa saņēma jaunākās māsas cienīgas atbildes, jo visi klusēja un devās pie saviem treniņiem. Drīz gan sarunas atgriezās istabā, jo sīcošā zāģēšana nebija tik vienkārši izturama. Brāļi centās balsis pacelt uz augšu, lai pārmāktu kāpņutelpas durvju agonijas vaidus, taču reizē brāļi arī pacēla un izkustināja savas nervu šķiedras. Un it kā jau ar to nebūtu bijis gana, vecākais brālis pēkšņi noskatīja savu treniņu telpu un aptvēra, ka tas ir viss. Viņš bija sagatavots, un treniņš bija beidzies. Vecākais brālis gan nevienam to neteica un turpināja kaut ko darīt – te nedaudz lasīt, te parakstīt kaut ko, te pastrādāt ko citu. Protams, bez jebkādas jēgas, taču neviens no brāļiem nekā nemanīja.

Vakarā atnāca tēvs ar māti. Viņi pārāk plaši nerunāja, jo zāģa skaņas bija kļuvušas daudz skaļākas un katru izteikto vārdu centās padarīt par savu brālēnu, kurš čīkst līdzīgā toņkārtā.

„Kas notiek tur lejā? Vai jūs nākot neko neredzējāt?” ģimene vaicāja, taču vecāki tikai purināja galvu.

„Varbūt mums ir vērts atvērt logu?” vecākais brālis ar sāpēm piedāvāja, taču tēvs sastinga šausmās, pārzīmējot savas acis no ovāla par sfēru. Māte noglaudīja jaunākās māsiņas matus un pasniedza viņai jaunu spoži dzeltenu zeķu pāri.

„Varbūt gribat uzspēlēt ar mums? Agrāk jums patika šī spēle,” vecākā māsa norādīja uz istabas vidū guļošo zirnekli, kurš, izdzirdējis piedāvājumu, riebumā noraustījās. Bet vecāki joprojām neteica ne vārda, jo zāģēšana apstājās. Pēc pusminūtes no lejas atskanēja blīkšķis.

„Izgāztas durvis!” vecākais brālis noteica. Visi dzirdēja, kā virmoja kliedzieni, sasaukšanās. „Kurā stāvā mēs esam?” viņš noprasīja vecākiem. Māte vēlreiz noskūpstīja jaunāko māsiņu un atbildēja, ka nu jau astoņpadsmitajā. Vecāki pacēla cepuri atvieglotā zirnekļa priekšā un aizgāja no dzīvokļa. Ģimene dzirdēja, kā viņi, kāpjot lejā pa kāpnēm, skaļi sasveicinājās ar augšup skrienošajiem cilvēkiem, taču viņi neatbildēja, bet gan turpināja izkliegt nāves draudus dzīvokļa iemītniekiem. Drīz jau šajā balsu virpulī varēja izšķirt arī atsevišķus vārdus.

„Tuvojas,” atzina vecākais brālis. „Nu logus atvērt par vēlu,” viņš nodomāja.

Katra māsa piegāja pie sava brāļa un uzmundrinoši saspieda viņa roku. Taču māsas bija tikai sešas, un vecākā brāļa roka glāstu nesajuta, līdz ar to nācās uzmundrināt pašam sevi.

„Man būs jādodas,” viņš noteica, jo bija nedaudz apvainojies, ka vienas māsas pietrūkst. Neviens neiebilda, un vecākais brālis apvainojās vēl vairāk. Viņš atvadījās no zirnekļa, kuru vairs nenāksies piespiest dejot, un izgāja pa dzīvokļa durvīm.

Ģimenes sirds sastinga. Viņi dzirdēja, kā brālis nokāpj pāris kāpņu posmus zemāk. Viņš centās apvārdot daudzgalvaino pūli, kas lauzās uz priekšu, paši samīdot savus karstākos censoņus, taču vecākā brāļa vārdi pārvērtās necilvēciskos sāpju kliedzienos. Ģimene spēja izšķirt viņa mokas starp pūļa kliedzieniem, jo brāļa notis bija daudz labāk pazīstamas.

„Man arī jāiet,” vecākā māsa skumji noteica. Viņa izrāva roku no brāļa plaukstas un panikā izskrēja pa durvīm. Brālis nevēlējās palikt viens un sekoja viņai.

Viņi nepaspēja noskriet pat vienu kāpņu posmu, kad nežēlīga rēkoņa ieplūda ausīs. Māsa un brālis sakņupa uz kāpnēm, piespiedās pie pašas sienas, un pūlis plūda viņiem garām, tik ik pa brīdim kāds pieliecās un iebļāva viņiem ausīs. Brālis centās aizsegt vecākās māsas ausis ar plaukstām, taču pūlis necieta šādu izturēšanos un nometa abus pa kāpnēm lejā.

To dzirdot, viens no brāļiem dusmīgi nospļāvās uz grīdas, ar savām zeķēm iesvieda vienmēr gaišajai lustrai un arī izgāja no plašā vienistabas dzīvokļa. Taču viņa kliedzienus ģimene nedzirdēja un atviegloti nopūtās. Brālis bija izgājis cauri.

„Kā viņi izvēlas, kurš izies cauri?” jaunākā māsiņa vaicāja, jo viņas roka vairs nevienu nesildīja. No ģimenes zinīga balss neatsaucās. Tā vietā uzmanīgi iekrekšķinājās zirneklis. „To nevar zināt, mazo meitenīt,” zirneklis iejūtīgi smaidīja, „un tāpēc jau jūs dzīvojat šajā dzīvoklī, jo mēs nezinām, kurš izies cauri.”

Pūļa kliedzieni bija atnākuši jau līdz pašām dzīvokļa durvīm. Tie skaļi sauca un pieprasīja ģimeni atstāt istabu. Pa atslēgas caurumu varēja redzēt, ka atnākušie cilvēki piepilda visu kāpņu telpu un no aizmugures tuvāk spiežas arvien jaunas niknumā un alkatībā saviebtas sejas. Visiem rokās bija naži, no vairākiem pilēja asinis, bet ne jau ģimenes asinis vien – atlika kādam nedaudz pieklusināt savus draudus un vērst balsi uz iekšu, kad pārējais pūlis jau iestiepa nažus viņa miesā, lai atgādinātu par daudzstāvu mājas kāpņu īpatnībām.

Milzīgā istabas lustra lēnām izbalēja, un arvien vairāk gaismas sāka nākt no logiem.

„Elektrība vairs netiek apmaksāta,” žēli noteica zirneklis. Ģimene saprata, ko viņš vēlas teikt, un ar zeķēm sev aizsējuši sev acis, akli metās cauri durvīm, tikai jaunākā māsiņa palika stāvot istabas vidū blakus zirneklim. Viņa dzirdēja, kā pūlis sajūsmā ierēcas un kā mežonīgs zvērs metas virsū viņas brāļiem un māsām. Šajā balsu cirkā nebija iespējas noprast, kurš ticis cauri un kurš palicis kāpņu telpā.

Tikmēr zirneklis aizdomīgi nopētīja jaunāko māsu. „Tuvojas,” viņš noteica.

„Neiešu!” jaunākā māsa iespiedzās. „Pavisam vienkārši neiešu!”

Zirneklis nopūtās, jo atkal atskanēja zāģa skaņas, šoreiz dzīvokļa durvīs. Tas darbojās daudz ātrāk kā no rīta, un jaunākā māsa jau redzēja, kā pa izzāģētajām šķirbām cenšas iespraukties nevaldāmas rokas ar nažiem, kuras nepārtraukti grieza viena otru un kliedza, jo no mugurpuses tās uz priekšu bīdīja citas nažu pilnas rokas.

Lustra nodzisa. Jaunākā māsa pieskrēja pie loga, atrāva to vaļā un izmeta savas zeķes ārā. Tad viņa pacēla savās rokās zirnekli, ar kuru bija aizvadījusi tik jaukas spēles, apskāva to no visa spēka un devās pakaļ pie saviem brāļiem, jo zirneklis viņai neļāva palikt šajā istabā, kuras tapetes nemaz nebija dzeltenas.