Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personiskā arhīva.
Foto no autores personiskā arhīva.

Uz lūpām palika piena putas. Dzeja
Agnese Gusarova
23.01.2013

Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas, Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena

Agnese Gusarova stāsta, ka rakstīšana (līdzīga dzejai, bet par dzeju to nevar saukt) sākās bērnišķīgajā vecumposmā ap 13-14 gadiem, kad lielai daļai pusaudžu liekas, ka pasaule brūk, dzīvei nav nozīmes, cilvēki bezjēdzīgi tērē savu laiku, neinteresējas par garīgām vērtībām u.tml. Šāda depresīva tintes tērēšana turpinājusies vairākus gadus, līdz gudri padomdevēji un skolotāji Agnesei norādījuši, ko būtu vērts lasīt, par ko aizdomāties, ja ir vēlme ar rakstīšanu nodarboties nopietnāk. Tādā nopietna ceļa sākumā Agnese sevi sauc par pavisam zaļu rakstnieci, kurai priekšā daudzi izaicinājumi, grāmatu kalni un pamatīgs dzīves kumoss, ko baudīt un kurā kost. Taču pamazām un palēnām var nonākt līdz mērķim, un Agnese noteikti solās uzsākto ceļu turpināt.

 

*

Es varētu par tevi pilnasinīgu romānu izstāstīt

Tas lidotu apkārt zemeslodei pa visu manu draudzeņu

Mēlīšu lielceļiem

Es varētu beidzot noģērbt spīdīgo čaukstošo iesaiņojumu

Padalīties arī ar saldskābo pildījumu

Es varētu tev plaukstās sasmelt jūru un vizuļojošus gliemežvākus

Lai tu varētu peldēties klausīties jūras balsi kad esmu projām

Un zīmuļus uzasinātus

Gaidīšu kā tavi kautrie vārdi pieskaras manām maņām

Gaidīšu vēstules

**

Man ir alerģija no svaigiem āboliem

No rudenī slīkstošajiem dubļiem

Varbūt (tikai varbūt) tevis dēļ

Mēs uzņemsim vēl vienu dubli

Uz rudens lapu kalna virsotnes

Tu maini krāsas un krīti vēja pūsts

Nav taču vasara, bet es svīstu kā strādnieks

Es kūstu

Patiesībā es tomēr strādāju

Es ravēju tavas nezāles savā galvā

Tu maini krāsas kā hameleons

Kā kļavas lapa tintē slīkstoša putna spalva

Pareizi

Ļauj taču lai ikdienas burzma tevi nokrāso

Kā lieldienu olu pēc savas patikas

Kā mani izdaiļāja svešas otiņas

Es gribu tam pacelties pāri, tu arī

Mēs paliekam guļus zemē,

Jo

Mēs neesam trenēti

**

Ar mammas atļauju

Pārgriezu nabassaiti

Tā eleganti kā sarkano lentīti

Kad atklāj jaunu uzņēmumu

Saskandinājām ar viņu Cin Cin

Pat dejojām sadraudzības valsi

Bet uz lūpām palika piena putas

Kā plīša zvēriņš uz pamestas gultas

Viena es ceļos, viena es eju pie miera

Metos zem altāra, meklēju Dievu

Un taustu zemē iestigušos pēdu nospiedumus

Lai atgrieztos atpakaļ

**

Mēs baidāmies lekt pāri latiņai,

Tas kaut kas nepieredzēts,

Kaut kas augsts,

Varbūt

Tam pakaļ soļos kauns,

Ja mēs neveikli izmetīsimies garšļaukus

Un pasaule nogrozīs savu galvu no pirmā līdz pēdējam

Meridiānam.

Mēs taču esam tik jauni –

Skriesim kā bērni, neievērojot gājēju pārejas,

Izrausim plaukstas no mammu ciešā tvēriena

Šodien vairs nebūs ar rīkstēm pērienu.

**

Šokolādes mirklis izkusa uz mēles.

Jau tad man drebēja pirksti

Un sirdspuksti

Alka pēc zelta olimpiādē.

—Tāds salds rieciens,—Kāds man vēl pārmet,

—Varējāt taču kādreiz būt priecīga.

Samoku lūpas greizā smaidā,

—Neko jūs par mani neesat lasījuši,

Manus rentgenus neesat skatījušies.

Šokolādes garša uz manas mēles

Paliks mūžīgi mūžos un āmen.

**

Pazaudēt dzīves rokrakstu

Kaligrāfijas rišainos pantus

Un neveiklos ķeburus

Burtu pa burtam

Es zīmēju degošu melnrakstu

Uz virtuālas lapas

Un izdzēšu ... čiks

Nē drukātiem vārdiem

Nē iemītām pēdām

Nē atvērtiem logiem

Kuros iemaldās pukstošas vasaras elpa

Dzēšgumijas manos penāļos

Un pelēki pelēki zīmuļi

Visjaukākais punkts šajā izvēlnē

Nav jānovelk taisnas līnijas

Ja nu vienīgi rakstīt melnrakstus

Nav neapzināta līnija

Pārtraukta īsos kumosos

Man nekad nebūs sāta

**

Izmaksāsi man vienu dziesmiņu

Failu apmaiņas vietnēs

Paslēpsimies no pasaules atvērtās acs

Man tev ir viena klačiņa jāpastāsta

Ne tu Monteki ne es Kapuleti

Bet tev patīk ietērpties ēnā kad esam kopā

Un izģērbties saulē kad esam pa vienam

Izmaksāsi man vienu kinobiļeti

Failu apmaiņas vietnēs

Es apsolu neviens nemanīs

Tavas pēdas manās virtuālās ietvēs

Neviens nezinās ka noziedzies ar mani

Ka tava maigā elpa glāstīja manus nolaistos plecus

Neviens nekad es nestāstīšu nečukstēšu

Būs kā pa vecam