Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Puķe podā. Stāsts
Kristaps Auzāns
08.02.2013

Pār pavecā vīra vaigiem notecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja.

Kristaps Auzāns, iepazīstinot ar sevi, stāsta: „Mans lielākais talants ir mana sirds. Cilvēkiem ir dažādas sirdis, ir plašas un bagātas, arī šauras un nabadzīgas, bet katra no šīm sirdīm ir cilvēka talants, kas parāda personas dvēselisko esību. Mans talants ir manējā.” Kristaps sakās esam brīv-laika rakstnieks, kuram dažreiz uzrodas iedvesma, un tad vairs nav iespējams aiziet gulēt, līdz ideja nav ieģērbta vārdos. Karjeru viņs sācis, uzrakstot pāris muļķīgu dzejoļu, atvainojiet, pantiņu! Bet tad sapratis, ka nespēj tajos izklāstīt domu un iemīlēt to tēlus: „Man patīk just līdzi varoņiem, cerams, ka lasītājiem arī patiks mani varoņi un varbūt kāds tajos saskatīs savu dzīvi.”

 

~

Ik rītu, kad parādījās pirmie gaismas stari, viņa jutās kā piedzimusi no jauna. Puķe pacēla savu vienīgo ziedu, lai ļautu saules stariem to apbrīnot. Otra lielākā mīlestība ziedētājai bija sajūta, kad viņu aplaistīja. Tomēr kaut kas nebija tā, viņa nejutās, kā vajag. Dīvainajā istabā puķe baidījās no tumšajām ēnām, no baisajām sejām, kuras ik dienu apraudzīja viņu.

Kā sauca puķi? Uz šo jautājumu atbilde būtu jāprasa dārzniekam. Ja kāds to izdomātu pavaicāt pašai puķei, viņa noteikti ilgi domātu atbildi. Jā, kamēr cilvēki staigāja ap viņu, sarkanā zieda īpašniece dzirdēja daudz vārdu. No tiem viņa saklausīja arī tādus, kas aprakstīja viņu. Tomēr vienam istabas augam tas bija pārāk daudz. Viņa neatcerējās savu vārdu, patiesībā ziedošā būtne pat neizprata, kāpēc gan puķēm vajadzētu dot vārdus, viņa vēlējās, lai puķes dēvētu viņu īpašību vārdos. Izdzirdot latīnisko nosaukumu, viņai sametās slikti un gribējās nokalst aiz šausmām par cilvēku naivumu. Sarkanziedīte gribēja, lai viņu sauc vienkārši. Par skaistu. Par smaržīgu. Par žilbinošu. Par iepriecinošu. Kad cilvēki viņu dēvēja šajos vārdos, puķe priecājās, jo jutās tik īpaša, kā viņai nelika justies neviens, pat garākais un skanīgākais vārds. Pārējais viss bija tukšs.

Bet kaut kā pietrūka. Sarkanziedītei nebija gana tikai ar cilvēku uzmanību, viņa to novērtēja. Ik reizi, kad saimnieks viņu aplaistīja, ziedīte centās ziedēt vēl skaistāk. Taču tas nebija tas, ko viņa vēlējās. Kopš sēkliņas laikiem, viņa sevi pazina tikai vienā vietā, vientuļu bez gala, ar savām skumjām, dzīvojam puķupodā. Viņa nebija pārstādīta puķe. Vienīgais, ko viņa zināja par ārpasauli, bija skats caur logu. Puķe zināja, ka eksistē ārpasaule, taču tas arī bija viss.

Tomēr bija kāds fantastisks, neapturams spēks, kas piesaistīja viņu pie šīs pasaules. Viņa domāja, ka tā varbūt nemaz nav jābūt, varbūt viņa nav dzimusi, lai atrastos visu mūžu vienā podā.

Puķi tas nomāca. Jo vairāk savā puķes prātiņā viņa par to domāja, jo skumjāk tas šķita. Tā nebija vienkārša situācija, kuru atrisināt, pasakot, ka laiks mainīt dzīvesvietu, vai vienkārši aizbēgot. Puķe to nespēja pateikt. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa nerunāja vienā valodā ar dārznieku. Tā bija daudz dziļāka problēma.

Ja arī kādu dienu viņa sāktu sarunu, tad ne jau par to, ka vēlas doties prom, drīzāk par ko pavisam citu - viņa pateiktu paldies dārzniekam par ilgo uzticību, sirsnību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī puķe nemācēja pateikt: „Ar dievu!”. It īpaši, ja kāds par viņu rūpējās. Bija pārāk sāpīgi kādu sāpināt. No tā viņa baidījās, taču bija laiks. Bija laiks doties prom, tikai tas bija kaut kā jāpavēsta viņas kopējam.

Sarkanziedīte mēģināja pievērst uzmanību dažādos veidos. Vienu rītu viņa centās ziedēt tik skaisti, kā vēl nekad. Viņa gribēja, lai zieda saimnieks to ievērotu un pateicībā ļautu viņai iet prom. Šis plāns, protams, nenostrādāja, saimnieks tikai pateica pāris skaistus vārdus un augu aplaistīja.

Vēl viņa mēģināja pagriezt savas ziedlapiņas citā virzienā. Tas bija vēl bezcerīgāk. Lai gan dārznieks bija vērīgs kopējs, viņš to nepamanīja. Viņš tikai turpināja savas ierastās gaitas, nemaz nepievērsdams uzmanību puķes klusi izteiktajiem lūgumiem.

„Tas laikam raksturīgi cilvēkiem. Nesaprast, ja lūdz klusu, ar labu,” Sarkanziedīte domāja pie sevis. Nekas, ko viņa mēģināja, neizdevās. Viņai pamazām izzuda spēki. Bija grūti kaut ko panākt, ja ar katru savu darbību puķu meitene atdūrās pret neizpratni. Zūdot spēkiem, viņa pamazām nonīka. Viņas sarkanās krāsas vairs nebija tik spilgtas. Arī zaļais stumbrs nespēja noturēt smago puķes galviņu, kura lēni, bet nenovēršami dienu no dienas liecās arvien zemāk.

Par pārsteigumu, dārznieks beidzot puķi pamanīja, taču tikai tad, kad viņa jau bija padevusies, jo visi skaistie un labie veidi bija izsmelti. Dārznieks darīja visu, kas viņa spēkos. Viņš sāka biežāk laistīt ziedu, sāka uzbužināt viņas poda zemi. Viņš runāja ar puķi jaukiem vārdiem, cerēdams, ka tie uzmundrinās ziedu. Dārznieks pat izmēģināja kaut kādu ķimikāliju, ko piebēra ūdenim, kad laistīja puķi. Šie vitamīni sagrieza galvu ziedītei. Tie lika viņas ziedam pacelties uz augšu. Arī krāsas palika spilgtākas. Taču tas bija tikai īslaicīgs prieks. Vitamīni ārstēja ķermeni nevis garu, un, kad to efekts beidzās, viņa atkal nolīka skumjajā pozā.

Dārznieks bija neizpratnē, arī viņš bija izmēģinājis visu, bet nekas nelīdzēja. Viņš domīgi skatījās uz lēnā nāvē mirstošo ziedu. Aiz viņas spīguļoja gaišie saules stari, kuri ielauzās istabā. Tie bija dzīvības pilni un tik jauki, ka vīrs nespēja apjaust, kas īsti notiek. Taču pēkšņi viņš saprata. Puķei vajadzēja brīvību, viņa vēlējās ārā. Galu galā sēkliņa, kuru viņš bija paņēmis no kāda augļa, – tā nebija istabas puķes sēkla. Gluži loģiski, ka savvaļas ziedam bija vēlēšanās nokļūt tur, no kurienes tas bija nācis. Tas bija tas pats, kas likt tīģerim dzīvot divistabu dzīvoklī trešajā stāvā. Protams, ka nelaimes cēlonis bija tieši tas!

Sapratis īstos iemeslus, dārznieks nekavējas ne mirkli: viņš paņēma puķu podu un izsteidzās ārā. Puķe uzreiz jutās dzīvāka, kad viņu pāršalca vēsa vēja brīzīte. Viņa nebija droša, vai viņas lapas notrīsēja brīzītes vai satrauktās sirds dēļ, bet tās trīsēja.

Sarkanziedīte vērās apkārt. Šeit bija pavisam cita pasaule. Viss bija tik dzīvs, tik zaļš. Jā, šī bija pasaule, kurā viņai vajadzēja dzīvot! Ziedīte nepacietībā gaidīja, kur dārznieks viņu aiznesīs.

Arī dārznieks nezināja, kur īsti iestādīt ziedu, līdz izlēma, ka vispiemērotākā vieta būtu tā, kurā viņš bija paņēmis puķes sēkliņu. „Jā, laikam jau labi visu beigt tur, kur viss sākās,” viņš domāja. Vīrietim nebija tālu jāiet. Viņš apstājās pie liela lauka, kurš laistījās sarkanos toņos.

Puķe visu mūžu bija jutusies kā vienīgā šajā pasaulē, taču pēkšņi viņa atradās šausmīgas patiesības priekšā – bija tūkstošiem tādu kā viņa! Viņa atskārta, ka nebija nekas īpašs, tikai viena no daudzām. Pēkšņi puķe atradās baiļpilnā situācijā. No vienas puses, viņa nevēlējās zaudēt brīvību, bet, no otras puses, viņa gribēja tādu pašu dzīvi kā visām viņas māsām. Un puķe sāka just milzīgu sirsnību pret savu dārznieku. Visapkārt bija tūkstošiem tādu ziedu kā viņa, taču dārznieks bija izvēlējies mīlēt un aprūpēt tieši viņu. Viņš negribēja nevienu citu, bet tieši šo vienu īpašo. Viņa jutās pateicīga.

Savukārt dārznieku mocīja vēl lielākas šaubas. „Vai tad es tavu sēkliņu nepaņēmu tāpēc, lai padarītu tevi sev īpašu? Vai es to nedarīju, lai atšķirtu tieši tevi no visām pārējām magonēm šai laukā?” Viņu mocīja šaubas par savu rīcību. Viņam bija skumji, taču par vienu gan viņš nešaubījās. Ja patiešām vēlējās, lai viņa puķe būtu laimīga, viņam bija jāļauj tai augt laukā, kur bija viņas īstā pasaule.

Viņš strādāja klusēdams. Šī bija skumja nodarbe. Pavisam maigi viņš izņēma ziedīti no viņas podiņa. Tad maigi noguldīja viņu zemē, lai iekārtotu apkārtni viņas jaunajai dzīvesvietai. Dārznieks rūpīgi izraudzījās vispiemērotāko vietu, un tā bija tieši tā pati vieta, kur bija atrasta magones pogaļa. Vīrietis izplūkāja garās zāles ap izraudzīto punktu un ar līdzpaņemto lāpstu izraka mazu bedrīti, kurā ielēja ūdeni.

Tad viņš paņēma skaisto ziedu un ievietoja to pēc iespējas taisnāk jaunajās mājās. Vīrietis ar rokām aizraka bedri un nostiprināja to, lai spēcīgākais vējš nespētu izpostīt viņa mīļo ziedu. Visi darbi tika veikti neierasti lēni. Tie ievilkās kā ģenerāļu sarunas pirms došanās karā. Neviens nesteidzās darīt skumjas un sāpīgas lietas. Tomēr tās nācās darīt, un šis bija tāds brīdis.

Pār pavecā vīra vaigiem notecēja divas asaru lāses. Tās bija veltītas viņa ziedam, kuru viņš atstāja vienu jaunajā pasaulē. Viņš pagriezās un aizgāja. Pēkšņi puķe jutās kā noziedzniece. Tik ļoti viņa bija domājusi pati par savu labumu. Viņa domāja tikai par to, kā būtu dzīvot brīvā dabā, ne brīdi neapsvērusi domu par to, kā varētu justies viņas mīļotais dārznieks. Viņa jutās briesmīgi, taču neko nevarēja darīt, lai šī sajūta mazinātos. Viņa bija tikai maza un naiva pļavas puķīte, kurai bija ļoti attāla izpratne par jūtu pasauli. Un laikam arī nebūtu godīgi ko tādu prasīt no puķes, kura nezin savu vārdu, bet grib, lai viņu sauc emociju vārdos, kuras viņa izraisa cilvēkos.

Viņa apskatīja apkārtējo pasauli un jutās laimīga. Jā, tieši šī bija tā vieta, kur viņai atrasties, kur būt laimīgai. Puķei izdevās, viņa bija atradusi savu īsto vietu! Un tas viss, pateicoties viņas dārzniekam. Atkal! Atkal šis cilvēks bija viņas prātā. Sarkanziedīte vēlējās, kaut spētu visu mainīt, viņa gribēja, kaut varētu dabūt abus – gan savu dzīvi, gan mīļoto dārznieku. Tomēr laikam tas nebija iespējams, viņu mīlestība bija zudusi...

Nākošajā dienā notika kas neparasts. Caur pļavas garo zāli nāca viņš. Turēdams ūdens pildītu lejkannu, dārznieks devās apraudzīt savu puķi. Viņa seja bija pavisam citādāka nekā pirms dienas. Tajā vairs nebija bēdu. Viņš smaidīja, kad redzēja, cik labi izskatījās pārstādītais zieds, kurš atkopies sārti mirdzēja.

Vīrietis aplaistīja puķi, tad nolaidās uz ceļiem un klusi uzrunāja ziedu: „Redzi, es vakarnakt visu pārdomāju. Zini, tām nav jābūt beigām. Es domāju, ka pārstādot tevi, es tevi zaudēšu, bet tā tam nav jānotiek. Manuprāt, es varu tevi mīlēt arī nepiesavinoties tavu brīvību. Es varu mūs padarīt laimīgus arī tad, ja ļauju mums katram dzīvot savu dzīvi, kādai esam radīti.”

Sarkanziedīte ieklausījās katrā vārdā. Lai gan teikumi bija pārāk gari, un drīz viņa daļu aizmirsa, vienu viņa atcerējās uz mūžīgiem laikiem. Viņa varēja paturēt abus. Gan dārznieku, gan savu pasauli.