Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Raibais dzejas vēders. 65. Jauno un iesācēju autoru seminārs

11.02.2013

“Ja zobārsts būtu vīrietis un tu nolaizītu viņa spoguli, tas būtu baigais kases grāvējs.” /Inga Žolude, Prozas apspriešana/

Ronalds Briedis „Rakstnieka tapšana”

Pirmdien, 21. janvārī, tajā pašā Lāčplēša ielas namā, kur stāvu augstāk dzīvo Čaks, ar Ronalda Brieža lekciju „Rakstnieka tapšana” aizsākās nedēļu gara atvērtu nodarbību virkne, ko Rakstnieku savienība organizēja iesācējiem autoriem „Literārās akadēmijas” ietvaros. Pat cauri sienām skanošā urbja dūkoņa liecināja par pašas Rakstnieku savienības jauno telpu tapšanas procesu. Lai gan šī nodarbību nedēļa bija izsludināta kā plašākai publikai brīvi pieejama, valdīja noslēgta semināra atmosfēra. „Par rakstnieku piedzimst, tikai tas, ka zobu nav mutē, pasargā pārsteigtos dzemdību nama darbiniekus no tā, ka zīdainis sāk bārstīt literārus aforismus,” R. Briedis atbildēja uz paša uzdoto jautājumu, vai rakstniekiem nepieciešama profesionāla izglītība? Izrādās, ka seminārus ar mērķi palīdzēt jauniem autoriem ienākt literatūrā, veicināt literatūras konkurētspēju un sabiedrības izpratni par literāro procesu Rakstnieku savienība organizē jau kopš 20. gs. 40. gadu beigām. Savukārt programmā „Literārā akadēmija”, kura pastāv kopš 2003. gada, šīs atklātās nodarbības ir tikai sākums gada garumā izkārtotām dažādiem literatūras veidu tehniskiem jautājumiem veltītām meistardarbnīcām, kurās klātesošie cilvēki nopelnījuši tiesības piedalīties, uzvarot konkursā ar saviem iesūtītajiem tekstiem.

R. Brieža lekcijas galveno daļu veidoja hronoloģiska rakstnieka radošās dzīves analīze, kurai veiksmīgi tika izmantota metaforiska analoģija ar cilvēka dzīvi, nosaucot literārās darbības stadijas par „embrionālo”, „bērna”, „pusaudža”, „brieduma” un „novecošanas”. Visvairāk uzmanības, protams, tika veltīts pirmajām no tām, ar ievērojamu psiholoģisku izpratni un labvēlīgu humoru iztirzājot dažādos šķēršļus un nepieciešamos soļus rakstnieka ceļā no naivi psihoterapiskas skribelēšanas slepenajā kladītē līdz savas patstāvīgas balss atrašanai. R. Briedis uzsvēra iesācēju rakstnieku nepieciešamību pēc argumentētas kritikas, kādu var sniegt literārie konsultanti vai recenzenti (bet ne ģimenes locekļi vai interneta komentētāji), pieskaroties arī klasiskajām grafomānu atrunām, piemēram: „Tas bija speciāli – šeit es gribēju, lai lasītājs garlaikojas.” Vai arī: „Es neko tur mainīt nevaru, jo manā vietā runā Dievs.” (līdz ar Jāņa Rokpeļņa patentēto atbildi: „Nav taisnība, Dievs tik s*dīgi neraksta.”).

Rakstnieka veidošanās procesā R. Briedis akcentēja vēl divus problēmu lokus. Pirmkārt – cik daudz lasīt? Pieeja „Es citus nelasu, lai neietekmētos” novedot pie šaura redzesloka kopēšanas un iespējamas otrreizējas velosipēda izgudrošanas, kamēr, lasot daudzas un dažādas grāmatas, samazinās katra lasītā autora ietekmes īpatsvars un ir iespējams attīstīt savu literāro dzirdi, lai izjustu literatūras likumsakarības, kas nodrošina tās veiksmīgu funkcionēšanu. Otrkārt – simtkāja problēma: cik daudz domāt par tekstu funkcionēšanas likumiem? Lai arī šeit iespējama tiklab neapzināta pieeja (mācīties likumsakarības, daudz lasot), kā apzināta, R. Briedis uzsvēra, ka topošajam rakstniekam nepieciešams tā vai citādi studēt tehniku tā, lai radīšanas brīdī varētu par to vairs nedomāt. Semināristu iespējamajā nākotnē R. Briedis ieskicēja dumpīguma fāzi, kurā tiek pārkāptas robežas un gāzti elki, tā šokējot pie tradīcijām pieradušos lasītājus, bet kā galīgo mērķi atstāja rakstnieka briedumu, kurā tiek radīts nevis reakcijā uz citiem, bet saskaņā ar savu nostabilizējušos gaumi un pasaules redzējumu.

Sergejs Timofejevs par tekstgrupas „Orbīta” pieredzi ar „dzeju multimediālās dimensijās”

Tekstgrupas „Orbīta” pārstāvis Sergejs Timofejevs pievērsa topošo literātu uzmanību iespējām piešķirt vārda mākslai (šajā gadījumā dzejai) papildu dimensijas, sintezējot to ar attēlu, kustību un pat smaržu. Dzejnieks iepazīstināja klātesošos ar pirmo videodzejoli Latvijā, kas izveidots 90. gadu vidū, un pastāstīja par pašas „Orbītas” pirmo performanču tapšanu kā mēģinājumu pietuvināt dzeju mūsdienu kultūrai un piekļūt auditorijai, kas nemeklē „intelektuālu literatūru”. Sekoja raiba mākslasdarbu un performanču klāsta apraksti un demonstrējumi – sākot ar neordināru grāmatu dizainu, dažādiem videodzejoļiem un radošiem radiouztvērēju izmantojumiem, beidzot ar tekstu projicēšanai izmantojamiem lasītāju darbinātiem veloģeneratoriem, metodi viena „Rīgas dzejas kartes” objekta apdvešanai ar gluži reālu maizes smaržu un, iespējams, pirmo dzejas datorspēli tehnikas vēsturē. Stāstījums neaprobežojās ar „Orbītas” veikumu reklāmu: tika demonstrēti arī citu autoru darbi, piemēram, Mārtiņa Grauda un Roberta Gobziņa šarmantais videodzejolis „balāde par skolnieku”, un pastāstīts par K. Vērdiņa, P. Draguna un A. Puntes veiksmīgi īstenoto ideju okupēt kāda televīzijas raidījuma čatu, saskaņoti iesūtot dzejas rindas. S. Timofejevs piebilda, ka citu jomu mākslinieki labprāt sadarbojas ar dzejniekiem, redzot šādos kopīgos projektos iespēju piešķirt vizuālajai mākslai vai mūzikai „mesidžu” (nozīmi, domu). Viņš uzsvēra, ka stāstījuma mērķis nav apgalvot, ka „mūsdienu mediji ir foršāki”, bet tikai palīdzēt literātiem apzināties iespēju daudzveidību: „Mums vienkārši interesē, kā var kombinēt dzeju ar visādām lietām.

Dzejas apspriešana

„Nu tur kaut kas ir” vai arī „ir forši” - lielākoties tik abstrakti Inga Gaile, Anna Auziņa un Jānis Rokpelnis raksturoja jauno autoru dzeju. Starp iebildumiem: neizstrādātie tēli, motīvi, vispārēja dzejoļa nepabeigtība, neprecizitāte un iztēles trūkums vārdu izvēlē. Ieteikumi lasīt. Oskara Kupcāna dzejā esot laba intonācija un temprs, bet ne pacietība „izaudzēt” dzejoli. Kamēr I. Gaile ieteica runāt par paša izdzīvoto vai izprasto, citi aicināja trenēties strofu rakstīšanā. Jānis Rokpelnis atzīmēja, ka svelošais naids pret gramatiku traucē izteikt domu, bet lasītājam – uztvert to. Annas Pantejevas dzejā vērojama interesanta valodu sajaukšanās, kas gan nenostrādā, tāpat vēstījuma neprecizitāte un forma formas pēc, samocīta sintakse. Bet dzejniecei ir materiāls: ļoti spēcīgi tēli, melodiskums, personiskā klātbūtne dzejā. Ingai Gailei patika dusmu un izmisuma klātbūtne Annas Ščepetovas dzejā, lai gan daudzi darbi nepabeigti un pilni ar pašmērķīgu rupjību, neestētismu. Edgars Sondors esot spēcīgs erotiskās dzejas lauciņā! Darba daudz, bet sieviete un ķermenis viņa dzejā jau tagad ir spēcīgi tēli.

Renāte Kārkliņa „Skatpunkti un vēstījuma stratēģija” un Jānis Ozoliņš „Stāstītāja funkcijas un tā nozīme”

Lai gan ne unisonā, bet dažādās nedēļas dienās klausāmi abi lektori pievērsās samērā līdzīgiem epikas aspektiem, bieži vien sakrītot jēdzieniem, piesaukto teorētiķu uzvārdiem utml, taču atšķiroties vielas pasniegšanas manierē. Būdami literatūrzinātnieki, R. Kārkliņa prezentēja jau praktiski gatava promocijas darba koncentrātu, bet J. Ozoliņš – vienu no saviem jaunākajiem augstskolas studentiem sagatavotajiem kursiem, kas daudz vairāk bija orientēts uz klausītājiem. R. Kārkliņa nekautrējās piedāvāt prozas praktiķu ausīm, kādas telpā dominēja, daudzus jo daudzus teorētiķu vārdus ar īsi izklāstītiem konceptiem, kas liecināja par lektores dziļo erudīciju prozas poētikas jautājumos, taču diez vai palīdzēs jaunajiem rakstniekiem atrast īsto prozas balsi. Lektore papildināja lekciju ar praktiskiem uzdevumiem, kuri katram piedāvāja sajust teorētisku atšķirību starp zāļu recepti un prozu, kā arī, trenēties vēstītāja visvarenībā, sasaistot mazā tēlojumā nejaušos faktus: “pamodās, pa logu sniegs” un “lifts aizveda uz 5. stāvu”. Ar šo R. Kārkliņa bija iekarojusi jauno autoru simpātijas un pierādīja, ka aiz sausām teorijām slēpjas liela praktiķa sirds. Zīmīgi, ka J. Ozoliņa vēlme latviskot daudzus no R. Kārkliņas piesauktajiem anglosakšu literatūras teorijas terminiem pavēra arī jaunas dimensijas dažu mazāk dzirdētu prozas poētikas jēdzienu izpratnei, rosināja meklēt latviešu literatūrteorijas ceļu starp Vitoldu Valeini un Džonatanu Kaleru. Ozoliņš atšķirībā no Kārkliņas pieskārās ne tikai rietumu pieredzei, bet arī krievu formālistu nozīmei prozas poētikas attīstībā – klausītāji varēja tikai vēlēties plašāku izvērsumu šim aspektam, bet lekcijas laiks bija nepielūdzams.

Prozas apspriešana

Izskatās, ka jaunie prozaiķi šogad bija nobijušies, noslinkojuši vai atmetuši domu profesionalizēties seminārā. Tā varēja secināt, kad Kristīne Ulberga, Osvalds Zebris, Inga Žolude vēlējās nosūtīt atpakaļ uz mājām romāna “Verķu māte”, publicētu stāstu autoru un literāru balvu īpašnieku Jāni Valku un atpakaļ veiksmīgajā profesijā – mākslinieci Lauru Feldbergu. Varbūt semināra tekstu pieņemšanas komisija cīnījās ar šaubām – pieņemt labus darbus no augšupejošiem autoriem vai dot iespēju šausmīgu tekstu autoriem, kuru vārdi nav plaši dzirdēti. Bet varbūt arī necīnījās.

Jāņa Valka topošais romāna fragments par “bradātājiem” (tiem, kas apmeklē pamestas ēkas un tajās pārnakšņo) recenzentiem bija labojams vienīgi redaktoru lomā – valoda, vārdu izvēle, ieteikumi sižetam, bet piesardzīgi, jo autoram ir absolūti skaidrs, ko viņš raksta. Osvaldam Zebrim šajā un citu stāstu sakarā “pietrūka gaļas” (varbūt dabiski, jo viņa paša rakstītā proza brīžiem ir stipri “veģetāra”). Laura Feldberga recenzentu vidū izsauca neizpratni ar mūžīgo kritiķa izsaucienu “nu un?”, lai gan autores pievēršanās Rīgas mikrorajona videi un homoerotismam nevar atstāt vienaldzīgu nevienu mūsdienu lasītāju. Daudz mazāk prātā paliekoši ir poētiskie Daces Akermanes mēģinājumi – neredzot tekstu, šķita, ka autore aizraujas ar dzejprozu, bet jo sīvāk recenzenti skatīja katra vārda un dažu patiešām amizantu vārdu savienojumu izvēli. Helgas Tormanes literārā darbība gan sāk zaudēt krāsas – tajā ziņā, ka viņa arī 2012. gada Prozas lasījumos nāca ar stāsta gabaliņiem par latviešu piedzīvojumiem Francijas vīnogulājos, tas pats tika publicēts portālā Satori un, cik var noprast, šo tekstu saņēma arī semināra žūrija. Kurš no visiem stāv uz vietas un nedomā tālāk?

Drāmas apspriešana

Inga Ābele, Lauris Gundars un Rasa Bugavičute diskutēja par labu lugu radīšanas principiem, kā arī par Vigitas Pumpures, Ivetas Salgrāves, Ināras Šteinbergas un Zanes Zīles darbiem. Brīžiem jaunās dramaturģes lugu rakstības stilā aizsniedzās līdz absurda un brīvas fantāzijas lidojumam: traģikomēdija, kuru esot rosinājis kādas sievietes portāla draugiem.lv dienasgrāmatā veiktais ieraksts, kura saturs izsakāms ar šādu jautājumu: ir manam draugam prezervatīvs kabatā vai nav? Cita autore centusies lugā patiesīgi izstāstīt savas vecmāmiņas atmiņas par Otrā pasaules kara laiku, bet, lai gan tēma “sieviete karā” ir cieņas vērta, recenzenti saskatīja grūtības, ko sagādājusi dokumentālisma, reālistiskuma un lugas formas samierināšana. Toties recenzentiem patika Rīgas Leļļu teātra konkursam rakstītā Zanes Zīles bērnu luga „Brēmenes muzikanti”. Kā komentēja kāda mamma klausītāju vidū: „Es neskaitīšu savus elektrības rēķinus tajā brīdī.” Drāmas apspriešana patiesi izrādījās arī produktīva, jo, kamēr jaunā dramaturģe Vigita Pumpure prezentēja lugu „Elna. Koncerts vijolei un klavierēm” - par talanta upurēšanu laulātā drauga labā, Inga Ābele esot paspējusi prātā uzburt divu iepriekš minētās ģimenes drāmas inspirētus lugu sižetus sev. Līdzās gaisīgajai iedvesmai ikvienam klausītājam noteikti noderēja dramaturģijas tehnikas zelta likumi no Laura Gundara, piemēram: dramaturģijā cilvēks ver muti vaļā tad, kad vajag kaut ko panākt; vienmēr jārāda alternatīvas jeb nevar pateikt, kas ir auksts, nepasakot, kas ir karsts; lugu ar diviem nobeigumiem 100% gadījumu rāda paša autora problēmu ar sūtījumu; trīs stundas no vietas ierēkt mēs [t.i., skatītāji] nevaram; tad, ja cilvēkam [varonim] ir daudz naudas, dramaturģiskā situācija ir baigi s*dīga utt. utjpr.

Ilmārs Šlāpins „Rakstnieka vieta mūsdienu sabiedrībā” un Inga Surgunte „Mākslinieciskās hierarhijas problēma literatūrā"

Viens no 65. Jauno un iesācēju autoru semināra dalībniekiem – Jānis Valks dalījās pārdomās par Ilmāra Šlāpina lekciju: aktuāla tēma, jo ir dzirdēts, ka atsevišķi autori kvēli ilgojas pēc privilēģijām, ko īsteni rakstnieki varēja baudīt citos laikos. J. Valks pauda, ka, viņaprāt, diez vai par šo lekciju kāds spētu izteikties vēl labāk par Aivaru Eipuru, kurš 31. janvārī rezumēja lekcijā dzirdēto, atzīstot, ka mūsdienās „rakstnieki sabiedrībā vairs netiek uztverti kā sava laikmeta ilgu izteicēji un rupori, kā arī ietekmīgi taisnības advokāti. Rakstnieks nav kulta persona kā agrāk.”1 Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka šodienas pasaulē raksta tik daudzi, tādēļ bieži tik jauki jēdzieni „rakstnieks” un „rakstītājs”. Tomēr, par spīti visam, arī šodien ap (īstu) rakstnieku vijoties kas mazliet mitoloģisks.

Interesants bija Ingas Surguntes skatījums uz brīžiem nerakstīto hierarhisko sistēmu literatūras iekšienē, autoru, lasītāju vidū. Jo daudzi taču zina vai vismaz tīri intuitīvi izjūt, ko, piemēram, „nav prestiži” lasīt inteliģentam cilvēkam, ko intelektuālim tomēr jābūt lasījušam vai vismaz būtu puslīdz jāzina. Hierarhija literatūrā var būt autoru savstarpējās attieksmes (rīkojot dažāda veida literārus pasākumus, nevar iztikt bez smalkām apjausmām, kuru autoru atrašanās blakus vai vienā telpā „nav pieļaujama”). Ir autori, par kuriem runāt kritiķi atsakās, jo „tas ir zem viņu goda”. Hierarhijas jēdzienu bieži saista ar kvalitātes principu. Ir autori, kurus lasīt ir „nestilīgi”, kuru radītie teksti grauj gan pašu, gan lasītāju reputāciju. Tomēr ir laiks diskutēt arī par „alternatīvo literatūru”, jo mūsdienās, kā akcentē I. Surgunte, aktuāli pieejamības, sociālās atvērtības principi, bieži izskan lozungs „nost ar snobismu”, tiek runāts par to, ka „kultūrai būtu jākļūst pieejamai visiem”. I. Surgunte citēja arī Ievu Melgalvi: „Latviešu literatūra jau labu laiku ir bijusi hierarhiska. Vienmēr ir bijuši pieredzējuši autori, kas veidojuši literatūras spici, rokrokā ar kritiķiem noteikuši tās virzienu un „labo gaumi” rakstīšanā (...) Tajā pašā laikā pēdējos gados ir aizsākusies jauna rakstnieku veidošanās stratēģija, kas pēc būtības ir nevis hierarhiska, bet atvērta2. Kā piemēri tiek minētas vietnes www.karneola.lv, www.i-cukkarpa.lv, nanoromāna rakstīšana.

Indivīdam ir nepieciešamas binārās opozīcijas savs/svešais, meklējumu gadsimtā vajadzīgi kādi orientieri. Piemēram, ne visi lasīs Jāņa Einfelda tekstus, taču cilvēks, kurš orientējas literārajos procesos, nenoliegs autora novitāti. Kāds dāvinās Kārļa Vērdiņa „Mēs. Kopota dzeja”, citi tuvējā bibliotēkā vai mājas plauktā meklēs Kornēlijas Apšukrūmas sējumiņu, lai uzrakstītu daiļskanīgu apsveikuma kartīti draugam.

Jāatzīst, ka arī daudzi jaunie, aktuālie latviešu autori izvēlas veidot „elitāru klubu”, viņi nealkst savas rindas „nest tautai”. Nenoliedzami, eksistē „literatūras centrs”, bet apkārt vai līdzās tam tikpat dzīvelīgi zeļ perifērija, dažādas marginālijas. „Kanoniskā literatūras telpa” – ar to jāsaprot nevis tikai „pieminekļu parks”, latviešu literatūras klasika, bet arī „modernā klasika”, piemēram, G. Repše, N. Ikstena u.c.

Un kas notiek ar literatūras mācīšanu skolās? Vai tiešām literatūras stundas ir pārvērtušās par paraugdemonstrējumu „literatūras, grāmatu ienīšanas mācībā”? Viss atkarīgs no pedagoga, taču, ielūkojoties skolu programmās vai literatūras mācības grāmatās, rodas iespaids, ka latviešu literatūra beidzas labākajā gadījumā ar Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti. Arī paši literatūras skolotāji nereti godīgi atzīstas, ka nezina, ko iesākt ar jaunāko latviešu literatūru, daži pat nekautrējas atzīt, ka „šīs grāmatas vaļā nemaz never”. Bet par to – citreiz.

Dzejas apspriešana

Par spīti Andras Manfeldes eksistenciālu šaubu momentam („Mēs esam te, lai palīdzētu cilvēkiem rakstīt… bet es nezinu, vai es to māku.”) un pārdomām par to, ka no recenzēšanas patiesībā paliekot tikai fragmentāri emocionāli iespaidi, viņa līdzās Tomam Treibergam un Arvim Vigulam labas četras stundas apsprieda autoru Annas Andersones, Agritas Grīnvaldes un Emīlijas Petraškevičas dzejas vārdu izvēli, tēlus, rindiņu garumu u.c. Katrai no jaunajām autorēm piemītot sava balss, kas ļauj atšķirt darbus arī tad, ja gadījies tos izdrukāt visus kopā vienā un tajā pašā fontā. A. Viguls pauda uzskatu, ka jauno dzejnieku darbu līmenis vispār pēdējos pāris gados esot audzis: tagad mazāk cilvēku rakstot klišejās, drīzāk gadoties izveidot kaut ko nereālu un samudžinātu, tiecoties pēc oriģinalitātes. Tā Annas Andersones dzejā, kura nolasīja veltījumu klātesošajam Aivaram Eipuram, tika saskatīts „histērisks dzejas trakums” un spēja „lasītāju aizvest tālāk par nākamo pieturu uz Čaka ielas”. Dzejas recenzenti arī paši nonāca oriģinalitātes meklējumos, kad A. Manfelde apšaubīja vārda “mīlestība” tiesības pastāvēt mūsdienu dzejā. Cita sinonīma meklējumos (tāds ir?) visi bija novesti pie improvizēta „uzmanīgo” vārdu saraksta: ilgas, zvaigznes, sirds, Parīze, Venēcija… Agritas Grīnvaldes darbos tika augstu vērtēta lakoniskā, koncentrētā forma un atkārtojumi, kas lika domāt par buramvārdiem vai mantru. Emīlijas Petraškevičas dzeja tika salīdzināta ar garos kadros slīdošas kinokameras filmētu materiālu, izteikti garajām rindiņām spējot ievilkt, bet arī iemidzināt, trūkstot, pēc T. Treiberga un A. Manfeldes domām, ciešākai emocionālai saiknei un personīgajam viedoklim, kas radītu materiāla atlasi.

Par šī dzejas apspriešanas vakara vadmotīvu var uzskatīt A. Vigula teikto, ka „sīkumi mēdz .. pazudināt visu dzejoli”. Recenzenti veltīja daudz laika atsevišķu vārdu apspriešanai: vai vēlams zālei pievienot epitetu „lekna”, ar ko gļēvi dzeltens atšķiras no gļēvi zaļa, vai „sasilt” var arī dzīvs cilvēks, ne tikai saulītē novietots līķis u.tml. Toms Treibergs, vairākos dzejoļos saskāries ar vārdu, kas, viņaprāt, rada nevēlamu „riebuma un nelaimīguma sajaukumu”, beigu beigās solīja nākamā gada Literārās akadēmijas dalībniekiem nolasīt lekciju „Vārda „kuce” nozīmīgums un nepieciešamība latviešu mūsdienu lirikā”. A. Viguls pievērsa uzmanību vārdu kārtības niansēm un pastāvīgi meklēja iespējas dzejoļus padarīt koncentrētākus, izlaižot vietniekvārdus, saikļus u.tml. pēc principa, ko pats formulēja kā „paņemt tekstu un mēģināt izsvītrot pēc iespējas daudzus vārdus”. Radās priekšstats, ka vismaz dzejnieks A. Viguls lieliski pavada laiku, ne tikai apspēlējot tādu vārdu kā „mīlestība” un „Venēcija” lietošanas priekšrocības un trūkumus, bet arī sajūsminoties par A. Grīnvaldes aprakstīto rotaļu, kurā „zaudētājs tiek sacirsts gabalos/ un paslēpts malkas grēdā”, un spriežot, vai vilciena biļetes uz Krustpili kādreiz tiek pirktas uzreiz arī atpakaļbraucienam, ņemot vērā ceļā pavadīto laiku.

Sandra Ratniece par leksiju mūsdienu literatūrā

Dr.philol. Sandras Ratnieces vēlme izteikties zinātniski precīzi bija tik spēcīga, ka lielu šīs lekcijas daļu būtu precīzāk saukt par „ievadu akadēmiskās leksikoloģijas terminoloģijā”. Līdzās būtiskiem un interesentiem novērojumiem, piemēram, par pašreiz pieaugošo vecvārdu lietojuma biežumu un iespējām, ko rakstniekam sniedz sinonīmi un apvidvārdi, runātāja veltīja laiku tādām tēmām kā sešas frazeoloģismu klasifikācijas kategorijas, kas diezin vai ir jebkādi saistītas ar prasmi lietot frazeoloģismus literāros tekstos. S. Ratniecei par labu jāatzīst, ka lekcija bija pārdomāti strukturēta, lai uzturētu saikni ar klausītājiem; ik pēc kāda laika publika tika aicināta „paspēlēties ar valodu”, un daži tiešām iedegās vecvārdu un aizguvumu atpazīšanas azartā. Nodarbības apmeklētāji saņēma arī trīs lapaspuses lielu pareizrakstības un stila kļūdu tabulu, lai varētu brīvajā laikā sīki un smalki iepazīt „nepareizās formas, kādas latviešu valodā nelieto” [lasi – lieto]. Lekcijas noslēguma daļā S. Ratniece pievērsa publikas uzmanību dažiem neparasta valodas lietojuma piemēriem mūsdienu latviešu rakstnieku tekstos. Šī daļa bija tikpat interesanta un pārdomu vērta kā pārējie lekcijas fragmenti, kas atbilda pieteiktajai tēmai; žēl, ka tādu bija tik nedaudz.

Imants Belogrīvs par fantastikas žanru

Rakstnieku savienības telpas ar savu klātbūtni pagodināja viens no cilvēkiem, kas Latvijā vissenāk un nopietnāk interesējas par fantastikas un fantāzijas literatūru, – izdevējs Imants Belogrīvs. Lekcijas paredzētā tēma bija „Fantastikas žanra kritika Latvijā”, taču I. Belogrīvs ar savu sirmā mentora viedību šoreiz dalījās drīzāk racionālas struktūras neiegrožotā veidā. Tiesa, stāstījumā tika pievērsta uzmanība arī kritikai, visvairāk D. Leinerta pārskata rakstam 2011. gada „Latvju Tekstu” vasaras numurā. I. Belogrīvs izteica interesantu domu, ka fantastika esot vienīgais no prozas paveidiem, kura izprašanā un apcerēšanā galvenais esot izjūta, jo fantastika tāpat kā dzeja balstoties simbolos. I. Belogrīvs mēģināja parādīt fantastikas žanra darbu kritiķiem, kā tad īsti vajadzētu pamatot konkrētu grāmatu lasīšanas jēgu, atsedzot to visdziļāko būtību. Izšķirošs bija arī lektora entuziasms un pazīšanās ar divām pagājušajā gadā Latvijā izdotām grāmatām – Toma Kreicberga stāstu krājumu „Dubultnieki” un Ursulas Le Gvinas romānu „Tumsas kreisā roka” – un gluži dabiska vēlēšanās iepazīstināt visus ar grāmatām, kas to pelnījušas. Tieši I. Belogrīva vadītajā izdevniecībā 90. gados Latvijā iznākuši Le Gvinas Jūrzemes sērijas romāni, un ar rakstnieces daiļradi viņš ir labi pazīstams. Īsi apskatījis „Tumsas kreisās rokas” tulkojumam veltītās recenzijas „Dienā” (B. Simsone) un „Ubi Sunt” (U. Alksne), kurās netiekot adekvāti pasniegta romāna problemātika, I. Belogrīvs apņēmās klātesošajiem atklāt, par ko Le Gvinas romāns ir „īstenībā savā dziļākajā būtībā”. Daudzslāņainajā un filozofiski nopietnajā romānā tiešām klātesošo politikas, kara, dzimumu attiecību un dzimumattiecību problemātiku I. Belogrīvs iztirzāja, ņemot palīgā gan Aukstā kara kontekstu, gan pašas Le Gvinas teorētiskās esejas, gan vairāk vai mazāk obskūru 19./20. gs. mijas krievu mistiķu ietekmes uz romāna filozofisko slāni, kā arī salīdzinot līdzīgu tēmu atklāsmi vairākos citos fantastikas žanra darbos. Beidzoties lekcijai atvēlētajam laikam, I. Belogrīvs paspēja vēl garāmejot atklāt vampīrisma īsto simbolisko jēgu, izstāstīt patiesu anekdoti par Staņislavu Lemu un kādu vēstuli FIB un ieteikt visiem izlasīt nesen iztulkoto Daniela Kīza romānu „Puķes Aldžernonam”.

Viesturs Rudzītis „Dieviete un dievs”

Lai gan pēc I. Belogrīva stāstījuma uzliktās latiņas tam noticēt grūti, piektdienas otrā nodarbība izvērtās vēl neordinārāka un atstāja vēl spēcīgāku iespaidu. To nodrošināja pazīstamais psihoterapeits un literatūras pētnieks Viesturs Rudzītis. Vispirms tika izjauktas frontālai lekcijai piemērotās krēslu rindas un klausītāji izkārtoti aplī, V. Rudzītim paskaidrojot, ka sagaidāmās sarunas (seansa?) kā unikāla notikuma veidošanā nozīme ir visu klātesošo reakcijām un interesēm. Sarunas tēmas „Dieviete un Dievs” aktualitāti V. Rudzītis pamatoja ar novērojumu, ka pēdējā laika literatūra tiecoties atrauties no arhetipiskās patiesības, taču augsta līmeņa mākslai vienmēr būtu jārezonē ar cilvēka psihes pamatstruktūrām.

V. Rudzītis skaidroja ieinteresētajai, reizēm – šokētajai publikai desmitiem tūkstošu gadu senus pirmatnējās ģimenes modeļus, kuri neapzinātu arhetipu veidā joprojām nosakot 90% mūsu uzvedības. Runājot par vīriešu lomu ģints kopienā (laikā, kad cilvēki vēl nenojauta, ka bērnu radīšanā iesaistīts arī tēvs), secinājām, ka nosacītā „senākā profesija” nav bijusi “vieglas uzvedības sieviete”, bet gan apsargs. Vairāk par cilvēka un Dievietes attiecību formām, kā arī par vēlākajiem vīriešu centieniem papildināt kultūru ar tādām lietām kā monoteisms, lineārais laiks, zinātne un grupveida izvarošanas, esot iespējams izlasīt V. Rudzīša grāmatā „Pie tēva”.

Stāstījuma saistība ar literāro jaunradi lielākoties palika vispārīga postulāta līmenī, ka jebkurā literārā darbā, ja vien tas nav balstīts uz tukšu valodas spēli, esot iespējams saskatīt Dievietes klātbūtni. Lekcijas ievada daļā V. Rudzītis šīs domas ilustrēšanai citēja kādu Jāņa Baltvilka trioletu („tās indīgās, tās ir tik skaistas…”), kā arī Annai Kernai veltītu Aleksandra Puškina dzejoli. Pēdējās publikas vidū izraisīja negaidīti spraigu vārdu apmaiņu par to, vai sievietes jebkad iedvesmojušas cilvēku uz kaut ko labu. Patiesībā visā nodarbības laikā bija redzams, ka tik vispārcilvēciskās un reizē personiskās V. Rudzīša stāstījuma tēmas katrā no klātesošajiem aizskāra pa kādam sāpīgam jautājumam un ne vienam vien lika ieraudzīt savu dzīvi jaunā gaismā. Daži pēkšņas atklāsmes iespaidā sāka pārstāstīt savu ģimenes vēsturi, citi krita izmisumā par cilvēka primitīviem instinktiem pakļauto likteni, bet nodarbības beigās visi atzina, ka šodien palaimējies uzzināt (arī piedzīvot) kaut ko neparastu un ievērības cienīgu.

Dzejas apspriešana

Pēdējā Jauno autoru semināra jaunrades apspriešanas sēdē Ineses Arzovas, Raivja Kapilinska, Zigfrīda Kapilinska un Ilonas Ķepales dzeju recenzēja Maira Asare, Kārlis Vērdiņš un Jānis Vādons. Vērojami ierastie centieni neaizvainot, ieņemt redaktora lomu un norādīt uz būtisko. Bet mieru tik un tā nedeva jautājums: kāds ir šo jauno autoru semināru mērķis? Ja sākotnēji varētu šķist, ka te galvenais ir norādīt uz autora pozitīvajām un ne tik pozitīvajām talanta izpausmēm un potencēm, tad apspriešanas gaitā radās sajūta: katram recenzentam apziņā ir „pareizās”, „labās”, „gatavās” dzejas modelis, kuram viņi seko un kuram jāseko arī iesācējiem dzejniekiem. Tāpēc katrs autors un ikviens viņa dzejolis nokļuva zem „gatavās” dzejas giljotīnas, diemžēl izpaliekot tam, uz ko visvairāk šādos semināros var cerēt – uz recenzentu spēju vai vēlmi, vai prasmi, akcentējot katra autora individuālo rokrakstu, stilu, pieeju, sniegt ieskatu virzienā, kas ejams tālāk – jau pēc semināra noklausīšanās un meistardarbnīcu apmeklējuma. Taču nereti sākotnēji izteiktās uzslavas par spēju labi rakstīt beidzās ar pilnīgi pretēju ieteikumu: tu raksti labi, bet labāk raksti citādi...

Dzejas apspriešanās izkristalizējās vairāki dzejai būtiski jautājumi, kas norāda uz to, kādā veidā mēs esam pieraduši runāt un uztvert dzeju. Pirmais: spēja galvenokārt runāt par formu, nevis saturu. Te vietā jautājums: vai tiešām mūsdienās mēs neesam tikuši nekur tālāk par dzejas dalīšanu pēc formas un satura? Vai tas ir nepieciešams? Vai ir kāds cits veids, kā runāt par dzeju? Un vai tas ir vajadzīgs?

Otrais: pieredzes „kultivēšana”. Nereti radās vēlme pajautāt, kas tad īsti ir pieredze. Vai tai ir kāds mērs, kas liek apjaust, ka, jā, pēc šīs pieredzes vai pēc tās pieredzes daudzuma, kas man ir, es varētu kļūt par rakstnieku? Protams, pieredze (gan dzīves, gan lasīšanas, gan rakstīšanas) palīdz rakstniekam tapt un veidoties „apaļam”, taču, ja cilvēks ir jauns, pieredzes uzsvērums ir aplams. To, ka stereotipiskā „gatavā” rakstnieka uztverē pieredzei ir milzīga nozīme, varēja redzēt abu gados jaunāko autoru – Raivja un Zigfrīda – uzskatos: viņi raksta tikai to, ko pieredzējuši. Katram sanāk citādi, bet izrādās, ka ar pieredzi vien nepietiek. Raivis pat uzskata, ka autoram jādzīvo tā, lai būtu, par ko rakstīt. Gribētos gan mazliet ironizēt: raksti, lūdzu, tā, lai man gribētos dzīvot! Un te recenzenti norāda, ka pieredze nav viss: būt dzejniekam nozīmē būt amatniekam, māksliniekam – tātad nepieciešams pie tekstiem strādāt. Taču, vērtējot Zigfrīda dzejoļus, pieredze tiek padarīta par svarīgāko aspektu. Maira Asare norāda, ka emocijām jākļūst par pieredzi, lai dzejoļi kļūtu meistarīgāki. Bet, ja cilvēka „trumpis” ir tieši emocijas? Kā viņam rīkoties tad? Un ja viņš nav tik viegli „transformējams”, jo viņa pasaules uztvere nedarbojas tā, kā tiem, kas zina, kāds ir „gatavās” dzejas modelis, bet nespēj to definēt? Turklāt abām dāmām tiek norādīts, ka viņu dzeja ir labākā līmenī tieši tāpēc, ka tajā var just pieredzi.

Trešais: prozaiskas loģikas jeb stāsta pieprasīšana. Ja man reiz kāds jautātu, vai esmu aiz katra dzejoļa, kas man paticis, „uztvērusi” konkrētu autora pieredzes, dzīves vai idejas stāstu, es šo cilvēku... Vai dzejā daudz lielākā mērā nedarbojas noskaņas, sajūtas iekustināšanas mehānisms? „Dvēseles lifta” mehānisms? Nav taču obligāti jāzina, ko īsti dzejnieks ar to domājis – visi taču zina, ka lasītāja un rakstītāja „patiesības” var atšķirties un obligāti atšķiras! Ja nav iespējams saprast dzejoļa domu, varbūt vaina nav tajā, ka trūkst stāsta, lai kas tas arī nebūtu...

Jauno un iesācēju semināra recenzenti visbiežāk, protams, bija „ķērušies vērsim pie ragiem” norādot uz acīmredzamām nepilnībām. Kādam varēja rasties sajūta, ka kaut kas nav kārtībā: vai nu autori patiesībām ir slikti un nekam neder; citam šķita, ka recenzenti ir pārāk pieklājīgi. Bet kopējā atziņa paliek tā pati: iemācīt kādam rakstīt ir ellīgi grūti, tāpēc atrast pareizos vārdus, kā „pamācības” formulēt, nav viegls uzdevums ne teorētiķiem, ne praktiķiem.

1 Raksts pieejams tiešsaistē:

www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/cilveki-turpina-rakstit-13990908

2 Melgalve I. Jauna literatūra. Bez hierarhijas. Žurnāla „Ir” elektroniskā versija. 28. oktobris – 3. novembris, 2010. Pieejama tiešsaistē: