Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Brodskim nav taisnība, nolādēts. Dzeja
Kristiāna Kārkliņa
12.02.2013

bet manis nav ielā, pa kuru tu katru dienu staigā, domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.  

Kristiāna Kārkliņa Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē studē Baltu filoloģiju, ko jūt kā savu īsto vietu, jo nākotni vēlas saistīt tieši ar literatūru. Tāpēc arī brīvajā laikā tuvu esoša ir literatūra, daudz tiek lasīts, lai paplašinātu redzesloku un domu apvārsni, neizpaliek arī kultūras pasākumu apmeklējumi.

Dzeju Kristiāna raksta impulsu, ne mērķu vadīta – labās emocijas izdzīvojot sevī, bet negatīvās un mieram traucējošās izliekot uz papīra. Kristiāna par sevi saka: „Ar vienu kāju uz zemes – tā ironiski raksturoju savu iekšējo pretrunīgumu un dziļdomīgumu.”

 

 

***

aiziet kuģi, mūs atstājot krastā

pilniem koferiem nobružātu atmiņu citātu

starp aizpūstām pēdām smiltīs,

pie apdrupušā mola, kur čuksti

kā zvaigžņu atlūzas viļņos slīka.

ostas tualetē aizmirsta lapiņa

ar neidentificējamu kardiogrammas rakstu

un vientuļu piezīmi – es jūtu tevi.

 

kuģi ir projām, mēs skatāmies ūdens atspulgos

un meklējam durvis,

bet ir tikai siena

ar aizklātām fotogrāfijām ieplaisājušos rāmjos.

 

 

Mājās

izdegušas naktis izvaro domas

saviem kaulainajiem pelnu pirkstiem

tās žņaudz,

es izskatījos laimīga,

nogalinot Kalibanu sevī.

 

ar kokaīnu ūsās kaimiņš

meklē siltu plaukstu, čukstot

man ir bail aizmigt.

tur, kaut kur no augšas

asaro patiesība, bet

es nespēju pacelt galvu

un neaizvērt acis,

neaizvērt acis saduroties ar gaismu.

 

nav, kas uzdrošinātos noliegt -

šī elle ir mūsu mājas

 

 

manis šeit nav un nebūs

aiziet durvis, smaržu atspīdus atgrūžot

melnu asiņu saķepušās lappusēs,

lūdzu, atmiņu skeletus Viņai atdod

Laiks savā negausībā mūs rīs un klusēs

 

sagriežos ar septīto debesu lauskām

šīs plaisas ir tālāk par mani un jums

drupas, uz kurām mēnesnīcā kāpām,

Mārtiņ, patiesi zeme pēc mums skums?

 

Brodskim nav taisnība, nolādēts

paradīzes putni nedzīvībā klusē

par daudz pelnu uz spārniem klāts

 

sapuvušas sirdsapziņas trulās saknes

sālīts lietus, pravietis, lien mirkļa brūcē

sekunžu soļi, tikšķi, nē, sairst kāpnes

 

 

***

mēs paslēpjam pases

un izdomājam sev jaunus vārdus.

tā nebūs mūsu āda

ar skrāpējumiem un nenosakāmām smaržām,

ar atdzisušiem lūpu nospiedumiem,

bet dīvāns mitrā jumta istabā

vairs neatcerēsies mūsu izplūdušās aprises.

tās nebūs mūsu pēdas

pa vidu nē un varbūt tomēr

uz slideno pagriezienu fona.

tās nebūs mūsu izsalkušās acis

uz katras jūsu ķermeņa šūnas,

kas uzsūks sevī asinsrites tirpas

un mūsu jaunos vārdus,

uz kuriem atsauksies kāds cits.

mēs izdomājam sev jaunus vārdus

un bēgam no pāršķirtajām lapām.

 

 

***

viņi prasīja vai sāpēs,

sāpēs ļoti

vairāk nekā, kad straume aizrāva sev līdzi,

un asi noplunkšķēja atvadas pretējam krastam

kā frekvences maiņa iemīļotas dziesmas vidū -

you changed the way

you kiss me.

and never change back.

 

 

***

aizdurvē pamesti klaudz tavi smiekli

es iepļaukāju Mefistofeli un sekoju kājām,

kas pazīst nepareizos virzienus.

 

bet manis nav

ielā, pa kuru tu katru dienu staigā,

domā, kuru tu nekad nespēj izdomāt.

 

starmeši mūs izmetīs Kolumba neatklātajā Amerikā,

kur piedzērušas priedes mēģinās satvert debesis

ar dziestošo sauli, kurai būs tava seja.

 

neklauvē pie durvīm, es vienmēr atstāju vaļā logu

 

 

***

vienmēr

sveces apdzisīs,

benzīns beigsies,

brūcēs birs sāls,

laiks satecēs

mazā krūzītē un  izlīs,

kamēr

ar drupainiem instinktiem,

tu lāpi savu eksistenci.

 

---------------------------------------------

2012. rudens – 2013. janvāris