Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vienkārši par mīlestību. Žaks Prevērs „Šī mīlestība”
Anna Elizabete Griķe
28.02.2013

Izlasē apkopotie četrdesmit dzejoļi ir daudzveidīgi formā – te trīsrinde, te viens triju lappušu garumā. Tie visi ved savādā emociju pastaigā, kurā lasītājs tiek iemests svešā mīlas pasaulē, ieņemot vērotāja lomu.

Šī gada janvārī „Neputna” bilingvālajiem samta dzejas izdevumiem pievienojās Žaka Prevēra dzejas izlase „Šī mīlestība” (Jacques Prévert „Cet Amour”) Kristīnes Sniedzes atdzejojumā ar Antuāna Šatlē priekšvārdu. Koši sarkano vāku iespējams uztvert kā izaicinājumu iepazīt un iepazīties ar kādu varbūt nedzirdētu skatu uz pierasto un varbūt ierasto mīlestību. Kad apmierināta iekāre paņemot grāmatu rokās, pastāv liela iespēja, ka pirmais, kas uzradīsies acu priekšā, ir pats dzejnieks, sēžot kādā Parīzes kafejnīcā ar savu suni. Ja iepriekš nav sanācis saskarties ar šo uzvārdu (bet kā gan, ja vienīgais iespiestais viņa dzejas avots latviešu valodā ir deviņi dzejoļi franču mūsdienu dzejas izlasē „Es tevi turpinu” no tālā 1970. gada!), tad rodas pamatots jautājums – kas ir šis vecais vīrs un ko jaunu viņš pastāstīs par mīlestību?

Ir divas iespējas – vai nu ķerties klāt dzejai un tikai pēc tam pašam autoram vai otrādi. Es gāju pirmo ceļu, turklāt pilntiesīgi baudot bilingvālā izdevuma priekšrocības paralēli slīdēt pāri abām valodām. Žaka Prevēra valoda ir lakoniska, nereti vienkāršība ir klaji kliedzoša, piemēram, dzejolī „Brokastis”: „Un tā viņš/ Lietū aizgāja/ Ne vārda neteicis/ Uz mani neskatoties/ Un es saņēmu/ Galvu rokās/ Un raudāju.” Dzejas lasīšanu var papildināt ar muzikālo baudījumu, šo pašu dzejoli noklausoties Marlēnas Dītrihas izpildījumā, kura ir viena no daudzajiem mūziķiem, kas izvēlējusies izdziedāt Prevēra dzeju.

Atdzejot franču valodu, kur vārdi nereti saplūst un veido sarežģītas atskaņu virtenes, ir vesels izaicinājums, kas šajā gadījumā lielāko tiesu ir veiksmīgi atrisināts, lai gan dažviet kāda atskaņa vai vārdu salikumi skan smagnēji („bet skaistuļu virtenē neesi zvaigzne” vai „Šausmu istaba tām taisīja konkurenci”). Prevērs turklāt nelutina, izmantojot franču valodai neierastas konstrukcijas, piemēram, atskaņā veidotais nosaukums „L’enfant de mon vivant”, kas burtiski būtu „mana dzīvotāja bērns”, ir atdzejots kā „Mans dzīves bērns”. Neapšaubāmi, nekas nevar atspēkot uzdrīkstēšanos stāties aci pret aci ar lasītāju, piedāvājot blakus dzejas rindu oriģinālus; kopumā valodas izjūta un dzejas muzikalitāte ir veiksmīgi pārnesta latviešu mēlē.

Izlasē apkopotie četrdesmit dzejoļi ir daudzveidīgi formā – te trīsrinde, te viens triju lappušu garumā. Tie visi ved savādā emociju pastaigā, kurā lasītājs tiek iemests svešā mīlas pasaulē, ieņemot vērotāja lomu. Viss sākas ar sāpēm un izmisumu: „Un tevi meklēju/ Bet neatradu/ Tevi/ mana mīļā.” vai „Tā arī mana sirds reiz pazudīs/ Un visas asinis no manis aizplūdīs.” Vairāki dzejoļi veltīti sievietei („Dieva noliegums velna noliegums/ nespēdama būt vainīga/ tu esi nenoliedzami/ daiļa” vai „Tavs smaids ir tikpat īsts/ Kā visas manas patiesības”). Tad seko ciešanas kā dzejolī „Brokastis”, kam seko mīlas aicinājums: „Mēs mīlam viens otru un dzīvojam/ Mēs dzīvojam un viens otru mīlam.” Dzejnieks lasītāju ieved arī baudas un uzdzīves pasaulē ar dejām un palaistuvēm: „Tu esi mana kuce/ tavs vienīgais vārds ir Fida/ tev būt manai izpriecai/ Tā viņa teica// Es alkstu saldas atraitnības/ es alkstu sēru laimības.” Tuvojoties liriskā ceļojuma beigām, tiek sperts milzu solis atpakaļ bērnībā: „Ak cik gan bēdīga ir bērnība/ Zeme pārstāj griezties/ Putni vairs negrib dziedāt/ Saule atsakās spīdēt/ Visa ainava sastingst.’ Noslēguma dzejolis ir kā atslēga; tā nosaukums ir kļuvis par visas izlases nosaukumu: Žaka Prevēra mīlestība ir „tik vētraina/ tik trausla/ tik maiga/ tik bezcerīga” – vienu vārdu sakot, daudzpusīga, bez kura dzīvot nav vērts: „Parādies pēkšņi/ Padod mums roku/ Un glāb.”

Jāatzīst, Prevēra dzeja – tāpat kā daudzu citu dzejnieku dzeja – nevar tikt atrauta no dzejnieka personības. Diemžēl ievadvārdos lasītājs atradīs vien pāris faktus par dzejnieka biogrāfiju, un tie itin nemaz neapmierina iekāri uzzināt ko vairāk par viņa dzejas iedvesmas avotiem. Taču tam noteikti nevajadzētu būt šķērslim – mūsdienu informācijas iespēju labirintos var sameklēt nepieciešamo iztrūkstošo biogrāfisko faktu klāstu, kas papildinās izlases ievada otro daļa, veltītu izsmeļošam Prevēra dzejā sastopamās mīlestības atainojumam.

Kopumā Žaka Prevēra dzejas izlase „Šī mīlestība” gan vizuāli, gan saturiski ir ļoti veiksmīga. Tā sniedz labu ieskatu viena no ietekmīgākajiem 20. gadsimta franču dzejnieka daiļradē un ļauj lasītājam, lai gan esot vien novērotājam Prevēra pasaulē, atgriezties pie universālās un arhetipiskās mīlestības tēmas, taču – nereti, esot tieši novērotāja pozīcijā, var atnākt visneiedomājamākās atklāsmes!