Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Pašportrets
Pašportrets

“Atsūti adresi – es atsūtīšu stāstu!”
Ar brīvmākslinieku Lari Krēsliņu sarunājas Elīna Kokareviča
12.03.2013

Problēma ir tā, ka esmu Amerikas latvietis, man ir šaurs vardu krājums, un man arī ir ļoti slikta gramatika. Bet tomēr es runāju, domāju un sapņoju latviski.

Kad uzzināju, ka Laris Krēsliņš izdevis dzejoļu grāmatu, sirds dziļumos nopriecājos, jo savā pētnieciskajā dzīvē ar tā saucamo „trimdas literatūru” esmu cieši saaugusi, pētot Jura Kronberga dzeju. Zinu, Juris mazliet skaišas, ja viņu sauc par trimdinieku, bet nevar noliegt, ka saikne ar trimdu tur ir. Arī Lara Krēsliņa gadījumā, lai gan ir skaidrs, ka viņš jau pavisam noteikti no trimdas ir miljons kilometru attālumā. Bet prieks bija par to, ka es atcerējos Jura stāstīto par savulaik īsteno trimdinieku izteikto domu, ka pēc viņiem neviens viņu pēctecis latviski pavisam noteikti nerakstīs. Un mums ir Juris. Un tagad arī Laris. Lai gan viņa dzejoļu grāmata „Cik es atceros. Vai punktiņi” ir visnotaļ savdabīga dzejas grāmata. Ja man ļauts definēt, saku – tā ir minimālisma literatūra. Vai tas sagādā vilšanos? Jā un nē. „Nopietnās”, „īstās”, „pareizās” dzejas cienītājiem pavisam noteikti šķitīs, ka ne smakas no dzejas te nav, ka autors kaut kādā veidā manipulē ar lasītāju, nostādot viņu muļķa lomā... Varbūt dzejoļu grāmata nenonāks latviešu literatūras vēstures foliantos, nemainīs un nesatricinās latviešu dzejas pamatus, taču tajā ir kas pavisam cits. Pirmkārt, tas ir dzīvesprieks un dzīvesspars (es pat teiktu – valodas dzīvesspars), kas staro no punktiņu rakstu rindām. Mēs redzam, kā valoda ir ieskaņojusies dzejniekā, ka no tās nevar aizbēgt, lai arī tās „asni” ir tikai nelieli domugraudi, kam piemīt fragmentārisma raksturs. Bet valoda dzīvo, un tas ir skaisti. Un jautri – ne velti grāmatas atklāšanā piedalījās latviešu tautas smīdinātāja Baiba Sipeniece-Gavare. Lara minimālisms iekustina kādu stīgu valodas izjūtā un apziņā, taču iztiekot bez nevajadzīga sentimenta. Otrkārt, jāatgriežas pie stāsta par pēctečiem, kas nerakstīs latviski. Viņi raksta! Šajā valodā ir esības vieglums un esmības būtība, patiesība un sirsnīga atvērtība pasaulei. Un mazliet spēles. Daudz draudzības. Joki. Un formālisms. Vai tiešām tik daudz var ietilpt minimālismā? Izrādās, var. Pat Endzelīns tur ir! Laris gan atzīst, ka grāmatā ir kļūda, un ja izdodas to atrast, tad jāatzīst, ka tai piemīt savs īpatns šarms. Ja nelielie dzejoļi – mikordzejoļi! – ir sava veida Amerikas latvieša domu atspulgs, tad kļūda ir vairāk nekā patiesa. Domām taču nav jāatbilst nekādām shēmām, pat ne gramatiskām.

Domāju, Lara grāmata patiks tiem, kam varbūt neinteresē „nopietnā” dzeja un varbūt literatūra vispār neinteresē, bet patīk daudz kas cits. Varbūt tie ir savvaļas, dažādās literatūras shēmās „nesamaitāti” prāti, kas atradīs punktiņu minimālismā savdabīgu „laimes aku”.

Lai iepazītos ar Lari un uzzinātu, kas viņš par „putnu”, uzdevu viņam visvisādus jautājumus. Gribēju zināt, kā var rasties šādi mikrodzejoļi un kas tas par mikrostilu tāds vispār ir. Viņš izstāstīja. Un tagad es ar nepacietību gaidu pastkastē stāstu. Nekad iepriekš stāsti pie manis nav nonākuši pa pastu!

 

 

Savā dzejoļu grāmatā "Cik es atceros. Vai punktiņi" Jūs rakstāt, ka neesat dzejnieks. Toms Grēviņš intervijā radio 101 ēterā Jūs nosauca par brīvmākslinieku. Varbūt Jūs varat pastāstīt, kas Jūs īsti esat?

Domāju, "brīvmākslinieks" ir piemērotāks apzīmējums. Bet es sevi īsti neredzu kā "mākslinieku". Savā dzīvē esmu vairāk bijis producents, kas izpilda citu cilvēku vīzijas. Tikai pēdējos pāris gados pats daru savas lietas. Īstenībā es nedomāju, ka esmu dzejnieks. Varbūt šī būsi pirmā un pēdējā dzejas grāmata, ko izdošu. Kas to lai zina? Es daru daudzas lietas. Tagad rakstu bērnu grāmatu un viencēliena lugu, bet nākotnē varētu atgriezties pie dzejas arī. Visa tā dzejas lieta ir diezgan sarežģīta… Es daru, kas ienāk prātā. Man ļoti patīk radīt lietas. Pabeigt lietas. Un iesākt kaut ko jaunu. Es jūtos dzīvs, kad pie kaut kā piestrādāju vai kaut ko radu.

Grāmatas atklāšanā Jūs vēlējāties, lai Jums uzdod jautājumus - par visu ko, pat ne par grāmatu. Vai Jums svarīgs tāds dialogs, sarunāšanās? Vai arī Jums vienkārši patīk atbildēt uz jautājumiem?

Tas dialogs man ir svarīgs. Bet man arī patīk jautājumi. Arī tie, uz kuriem nevaru atbildēt. Es vasarā uzrakstīju mikrostāstu un nosaucu to "Atbildes. Jautajumi".


Kā Jūs nonācāt līdz dzejai un dzejoļu grāmatai?

Kaut kā tie vienkārši ienāca prātā. Es tos īstenībā nerakstu, bet pierakstu. Un tad vēlāk nedaudz pārmainu. Ideja par punktiņu struktūru radās, jo es dzīvoju fragmentos. Es arī nezinu īstās dzeja strukturas. Šoreiz es izgudroju pat savu struktūru. Tādu, kāda man bija saprotama. Varbūt tikai es tā domāju. Man patīk vienkāršas lietas.

 

Kāpēc Jūs rakstāt latviešu valodā? Ko Jums nozīmē latviešu valoda?

Latviešu valoda ir mana pirmā voloda. Kad piedzimu, vecāki ar mani runāja tikai latviski. Problēma ir tā, ka esmu Amerikas latvietis, man ir šaurs vardu krājums, un man arī ir ļoti slikta gramatika. Bet tomēr es runāju, domāju un sapņoju latviski. Man ir arī svarīgi projekti latviešu valodā, jo man patīk piestrādāt pie manas latviešu valodas un trenēties tajā runāt. Taču nodarboties ar mākslas lietām man tomēr vieglāk ir latviski.

Ko man nozīmē latviešu valoda? Domāju, tā ir svarīga valoda, ko kopt, bet es arī saprotu, ka tā mainās. Varbūt es tai nepalīdzu, jo es latviešu valodu bieži lietoju nepareizi.

 

Kādas ir Jūsu attiecības ar latviešu un angļu valodu – kā tās savā starpā uzvedas?

Nezinu, dažreiz manas domas ir krust-tulkotas, bet man tas patīk. Ja nezinu pareizo frāzi latviski, tad vārdus tieši partulkoju no angļu valodas salieku kopā. Šad un tad daru arī pretēji - partulkoju latviešu frāzes angliski. Jāpiebilst – tā es domāju –, ka mana angļu valodas gramatika ir arī švaka. Man nekad nav gājis labi ar matimātiā, sportā un gramatikā.

 

Jūs arī spēlējat grupā "Mācītājs On Acid". Vai mūzikai ir nozīme dzejošanas procesā? Vai šie procesi - muzicēšana un dzejošana - ir saistīti?

Jā, domāju, ka manu dzīvi diktē kaut kāds dabīgā kreatīva process. Nezinu, kur tas rodas. No vecākiem. No radniekiem. No draugiem. No skolotājiem. Un tas kreatīvais process vada manu dzīvi. Un ar MOA es rīkojos tieši tā, kā es rakstu dzejoļus vai zīmēju, vai dejoju utt. Vienīgi lieta ir tāda, ka MOA ir arī mans brālis Kristaps un citi dalībnieki, un tajā  procesā es izeju uz kompromisu, mums ir sadarbība, kas veido kaut ko, kas nav tikai mans, bet visu kopīgs ražojums.

 

Kādu mūziku Jūs klausāties?

Es klausos daudz ko, bet tagad ļoti, ļoti daudz klausos Brian Eno ambient darbus. Es arī tagad ļoti fanoju par Brian Eno kopumā. Viņš man tagad ir kā tāds elks. It sevišķi man patīk, kā viņš domā un dara lietas.
Man arī ļoti patīk bedīgas dziesmas. Jo bēdīgāk, jo labāk. Tā jocīgā lieta ir, ka es domāju, ka esmu diezgan priecīgs un pozitīvs. Bet kaut kādā veidā skumjas ir man pievilcīgas. Labs bēdu soundtrack ir Iļģu “Bāreņu dziesmas”.
Man arī patīk mūzika, kurai nav bail būt politiskai. Domāju, ka māksliniekiem ir bail izteikt politiskās domas. Bet atkal – tā jocīgā lieta ir, ka tas, ko es daru/radu, nav politisks. Nav tā, ka man būtu bail kaut ko tādu izdot, bet tieši tagad man nav, par ko rakstīt. Varbūt drīzumā būs.

Un tas pats par dzeju - kādu dzeju Jūs lasāt?

Es īstenībā dzeju  pārāk bieži nelasu, bet, ja jānosauc vārdi, tad varētu teikt: Juris Kronbergs, Modris Mednis, Uldis Grasis (dziesmu teksti), daži Ojāra Vācieša dzejoļi, kā arī Imanta Ziedoņa dzeja. No jaunā viļņa es īstenībā neko nezinu. Es pat nezinu, kur meklēt. Kādreiz palasu Satori, bet man patiešām nav prakstes tajā pasaulē.


Vai Jums ir kādi rakstnieki-elki - latviešu, amerikāņu, angļu vai jebkuras citas tautības?

Jā! Tas noteikti ir Modris Mednis.

 

Kas ir Modris Mednis?

Te var dzirdēt Modri: http://vimeo.com/user9962688. Un te izlasīt: http://zagarins.net/jg/jg8/JG8_Dzeja.html, http://zagarins.net/jg/jg18/JG18_Dzeja.htm. Un vēl man patīk arī šis dzejnieks: http://caconrad.blogspot.com/. Viņš arī ir mans draugs.


Jūs minējāt, ka esat uzrakstījis arī mirkostāstu. Kas ir mirkostāsts un kur to stāstu var izlasīt?

Atsūti adresi – es atsūtīšu stāstu! Tas ir tikai 3 lapaspuses garš, tāpēc tas ir mikrostāsts. Uzrakstīju to lidmašīnā. Pilnīgā miega halucinācijā! Tad izdrukāju 100 eksemplārus un izdalīju draugiem pagājušā vasarā Latvijā. Gribu, lai manus rakstu darbus cilvēki izlasa tieši grāmatā, drukātā formā. Tekstus nepublicēšu tīmeklī.

 

Kāpēc ne?

Jo es nevaru ciest internetu.

 

Kā Jūs domājat, cik lielā mērā un vai ir nepieciešams radīt dažādus literatūras žanrus, radīt savu, individuālu pieeju rakstīšanai un skatu uz literatūru?

Varbūt tas ir tapēc, ka es īpaši daudz nelasu, jo man patīk ražot pašam savu. Nu, tas nav īsti nepieciešams… Man vienkārši tā patīk, un es arī domāju, ka cilvēkiem vajag drusciņ izlauzties no pazīstāmās formas.

 

Kāds ir Jūsu uzrakstīto darbu mērķis?

Mērķis ir tikai ražot. Ražot bieži un meģināt ražot kaut ko jaunu. Citreiz man izdodas. Citreiz – nē, bet man nav bail no neveiksmēm. Mana dzīve ir pilna ar neveiksmēm, bet es no tām mācos. Un es turpinu.

 

Ko Jūs ieteiktu Ubi Sunt lasītājiem pavisam noteikti izlasīt?

Manu mīļāko bērnu grāmatu THE PHANTOM TOLLBOOTH. Un varbūt arī Georg C. Lichtenberg aforismus.