Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
No Curtis Zilar albuma Complications of the Space Man vāka
No Curtis Zilar albuma Complications of the Space Man vāka

Tūkstoš stāstu. II daļa
Vilis Kasims
20.03.2013

Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu.

Nākamajā dienā mani ar citiem bērniem ieskaitīja vietējo bērnudārznieku kukurūzas lobīšanas rotā. Darbā jēga no mums bija maza, toties kolhoza pagalmu gan pamanījāmies sacūkot dažās stundās. Vienubrīd mēģināju puikām atstāstīt vectēva un kamola notikumu, taču visu sajaucu, un mani apklusināja pusceļā. Sakaunējos.

Ilgi sarkt man tomēr nevajadzēja. Todien bērnudārza audzinātāja pastāstīja par Gagarinu, un drīz vien visi par viņu tik runāja, arī gribēja braukt kosmosā. Biju pārliecināts, ka man šai ziņā ir liela priekšrocība, jo pāris reižu jau biju lidojis uz Moldovu. Izmēģinājumu turklāt pārcietu itin labi. Tikai ausis aizkrita, bet citādi nebija ne vainas.

Ģimene manus plānus tovakar uzklausīja smaidot, slavēja, solīja atbalstīt. Vectēvs pat izstāstīja dažus kosmonautu vingrinājumus, un es nākamajā rītā tos izmēģināju. Mācījos aizturēt elpu, dažnedažādi locīties un staipīties, griezties riņķī un pēcāk noiet taisni. Pašam šķita, ka sanāk lieliski. Izskrienot ārā, jutos lepns un pārliecināts par sevi.

Nākamais rīts bērnudārzā sākās ar brokastīm. Putra bija garšīga, taču es neesmu nekāds lielais ēdājs. Nepierastais karstums un nepazīstamo bērnu pulks apetīti arī neko daudz neuzlaboja, un putru es vairāk knibināju ar dakšiņu nekā šķūrēju taisnā ceļā mutē.

Ticis bļodā līdz pusei, sāku skatīties apkārt un pamanīju vienu no vecākajiem bērniem, kurš bija devies tādā kā apgaitā, pētīja ikvienu svešzemnieku. „Tu būsi pirmais kosmonauts,” viņš paziņoja manam draugam Vitjam, kurš bija pamanījies notiesāt ne vien savu, bet arī daļu kaimiņa porcijas. Mans veikums puikam patika krietni mazāk. „Bet tu – pats pēdējais!” viņš teica, pienācis pie manas vietas.

Viņš gāja tālāk un turpināja runāt, bet es vairs nevarēju klausīties. Tik ar pūlēm atturējos no asarām. Pie pirmās iespējas skrēju atpakaļ uz vecvecāku mājām.

Pirmais jautājums vectēvam bija par putru: vai tiešām tā kosmonautiem ir tik svarīga? Kamēr atradu vārdus, sāpe jau bija sākusi mukt ārā pa acīm. Vectēvs satrūkās, jautāja, kas noticis, prasīja izstāstīt visu no sākuma.

„Ai, ko tu tā satraucies,” vectēvs beigās iesmējās. Pamanījis, ka atkal taisos uz raudāšanu, viņš pastiepa roku, pieskārās manam plecam. „Nav, nav viņam taisnība. Padomā tak pats – kas kosmonautam galvenais, kāds ir viņa darbs? Aizlidot uz vajadzīgo zvaigzni! Jā, putra dod spēku, bet ar to vien nepietiek. Ar pliku spēku pat uz Zemes neko daudz nepaveiksi. Vispirms jāsaprot, kurp ej. Kosmonautam tātad jāsāk ar zvaigžņu pazīšanu.”

„Es tak tās arī nezinu!” asaras uz brīdi bija apstājušās, taču jaunā atklāsme draudēja atkal nolaist slūžas.

„To var iemācīties. Sākumā naktī apskaties debesis, paskaiti zvaigznes. Daži vispār tur neredz nevienu, labākajā gadījumā tikai Mēnesi spēj saskatīt. Bet kosmonautam jāredz daudz. Tas ir viņa galvenais talants.”

Beidzot nomierinājos, pateicos un izgāju atpakaļ ārā uz lieveņa pasēdēt. Kā reiz aitas nāca atpakaļ no ganībām. Brālis ar brālēniem aizgāja ar čabanu parunāties, sievietes dārza pusē maizi cepa, bet es sēdēju un domāju par zvaigznēm. Kad satumsa pavisam un palika pārāk vēss, lai sēdētu ārā, vecmamma iznesa pāris ūdens bļodas. Mēs nomazgājāmies un gājām likties uz auss.

Aizmigt es tomēr nevarēja – domas nelika mieru. Pēc pusstundas vai stundas sapratu, ka ilgi tā izturēt nevarēšu. Piecēlos, uzvilku mammas čības, vecmammas jaku un izgāju atpakaļ uz lieveņa.

Debesis bija skaidras, zvaigžņu bija daudz. Sāku skaitīt no viena apvāršņa gala, bet drīz vien rēķins sajuka. Pacēlu galvu, lai aplēstu skaitu kaut aptuveni, bet netiku pat līdz Polārzvaigznei.

Debesis bija pilnas. Zvaigznes no viena apvāršņa malas līdz pat otrai. Miljons, miljards, – kas zina. Sirds noslīdēja vēderā, pleciem uznāca drebulis. Zvaigznes pulsēja kā sarunādamās, kļuva te lielākas, te mazākas, strīdējās, vienojās. Es atkāpos līdz durvīm, piespiedu rokas cieši pie vēdera. Cerēju, ka tās mani neredz, nezina manus iekarošanas plānus. Nav vērts man uzbrukt, es gribēju tām teikt, es taču esmu tikai mazs ķipars vecmammas jakā, ko es jums varu nodarīt. Tomēr zvaigznes turpināja mirgot, katrreiz aizvien paspilgtinādamās un pieaugdamas apmērā.

Nevarēju vairs izturēt, ieskrēju atpakaļ mājā, virtuvē. Vajadzēja atgūt spēkus un drosmi likties gultā, aizmirst par pasauļu miljoniem virs galvas. Dūrieni vēderā nepārgāja, es sāku klusām pētīt uz plīts atstātos katlus. Otrajā vai trešajā atradu putru, paņēmu karoti un sāku ēst pa taisno no katla. Man vajadzēja spēku izturēt zvaigžņu spiedienu.

 

*             *             *

„Tātad tolaik jūs par teleportāciju nezinājāt?”

„Citi zināja, es ne. Es ticēju, ka jālido daudzi gadi raķetē – tādā kā šaurā pudelē -, bezsvara stāvoklī, tāpēc spēkam jābūt gana lielam, lai atgriežoties viss nebūtu pazudis.”

„Vectēvs arī nezināja, kā ir patiesībā?”

„Droši vien zināja.”

„Kāpēc tad viņš tev stāstīja blēņas par raķetēm, nevis paskaidroja apziņas teleportācijas principus?”

„Nezinu,” mani jau bija sākusi nogurdināt Arlo prašņāšana, kaut mēs bijām sabijuši kopā labi ja pusstundu. „Droši vien gribēja, lai es paskatos tai zvaigznēs, padomāju par citām planētām. Stāstiem galu galā arī vieglāk noticēt – un vienkārši ļauties.”

Tagad mēs klusējām abi kopā, tad Arlo ierunājās atkal. „Vispār es arī sen neesmu redzējis zvaigznes.”

„Es vispār nezinu, kā pie jums tās izskatās.”

„Vēlāk iziesim paskatīties.”

„Ārā?”

„Jā. Tumsā tur viss mainās. Bet tagad pabeidz stāstīt.”

 

 

Turpinājums sekos.

Stāsta pirmo daļu lasiet šeit.