Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Kauciens no dzīlēm. Dzeja
Liega Vītola
09.04.2013

  Daugava, plūsti... tikai vienu dienu plūsti uz otru pusi un atnes man jūru (..)  

Jaunā dzejniece Liega Vītola par sevi saka: „Ar literatūru un grāmatām esmu draugos kopš sevi atceros. Studējot poligrāfiju, apguvu grāmatas no ārpuses, tagad filoloģijā apgūstu no iekšpuses. Arī dzeja ir ar mani, kopš sāku runāt. Tā kā esmu visai izklaidīga, arī rakstīšana reizēm ir kā lidināšanās mākoņos, bet reizēm kā ar varu izdabūjama no pazemes dzīlēm...” Pazemes dzīļu tumšums noteikti ir nomanāms un sajūtams Liegas dzejā, tāpat kā viegla rotaļāšanās. Bet viņai viss noteikti vēl priekšā – gan samēra atrašana, gan individuālā rokraksta izkopšana!

 

 

Kaktusa monologs

 

„Ak, saule, tu karsē manu dzelkšņaino sirdi,”

Zaļas lāses svīzdams, sacīja kaktuss.

„Vai nav tev manis žēl? Drīz no manis paliks

Vien kauli un nepabeigts traktus.

 

Jo tuksnesī mītu un esmu karsta puķe,

Kas nes savus ziedus uz adataina kāta.

Es ceļot nevaru, pakustēt nespēju,

Un vai nav vienalga? Tāpat stāvētu kā māja...

 

Vēl balta mana pasaule, diena ir karsta,

Kad pienāks nakts, tad kā šahā, ko nobūru,

Kāpšu no kvadrāta balta uz melnu,

Kļūstot par asu, bet necilu figūru.

 

Riet saule un beidzas svelmainā drāma,

No balta kļūst tuksnes’s par melnu.

Es stāvu kā bandinieks, pretī kā dāma

Nāk dzejnieks ar lapu un spalvu.”

 

 

 

Lāsts

 

Bur, bur, uguni kur!

Zavē, lādi, lai liesma iet par skādi!

Liesma deg, dūmus augšup ved,

Dūmi ceļas, mutuļiem veļas.

 

Ceļas, veļas, ceļas, veļas...

Deg, deg, liesmo un kvēl,

Ogles gail, ugunis plēn.

 

Bur, bur, neskaties tur,

Tur, kur pats savu uguni kur.

Liesma karsta pagales tvarsta

Malka sagrūst, oglēs sabrūk.

 

Grūst, brūk, grūst, brūk...

Krīt, krīt! Veļas un irst.

Pelnos plēn, zemē birst.

 

Bur, bur, lūkojies šur,

Vai acīs deg vai acīs dur!

Vai elpa raujas ciet un smok,

Dzīves griba zūd un plok!

 

Zūd, plok, zūd, plok...

Zavē, lād, vārdus zemē rok!

Nost metas smagais, nolādētais slogs.

 

Bur... bur. Liesmas lai plēn.

Uguns lai iedegas... varbūt lai zūd.

Nē, bur! Lai deg. Lai kvēl!

Un liesmas zemē grūd!

 

 

industrializācija

 

tie vizuļi,

vārstuļi,

zobrati, liesmiņas

 

tvaiks, gaiss un turbīnas

metāls un svins...

letāls viss un miris.

 

riņķī griežas, apkārt sviežas

vidū liecas, malās stiepjas.

 

pretī tiecas

viss, viss, viss!

 

vējš kauc un auro

liesmiņas plīv

eļļa pil, caur šuvēm sūcas

smārds un garaiņi – viss ir tik sīvs

 

gaiss pat kā eļļa liekas tik blīvs...

 

un tomēr liesmiņas plīv...

 

 

 

Šahs

 

Kā uz šaha galdiņa,

Kā pasaulē virs zemes

dzejoļi melni un balti...

Kā figūras, pulkstenis,

spēlētāja rokas

Šahs un mats!

Tas atskan tik salti...

 

Šajā melni baltā pasaulē.

 

„Šahs un mats!” Klau, dzirdi?

Es dzirdu... bet vēl nesaprotu.

 

Raugos kā apmaldījies:

šķiet – figūras lūkojas pretī.

Tas māns vai kas cits... bet kā mirklī, kā mūžībā –

zirdziņš... man pamāj ar galvu.

 

Es apjūku šajā pasaulē,

šai nezināmajā zemē.

Figūras smejas, lūk, karalis krīt!

Kurš uzdrīkstas pasauli noraidīt?

 

Šo melni balto pasauli.

 

Es apjūku spēlē. Šaha rotaļā.

Savā lauciņā, šaha haosā.

Šajā zemē, visumā, universā!

 

Šajā melni baltā pasaulē.

 

 

Melnā upe

 

Tumšā naktī reiz brienu upē –

Es gribu zināt, vai ūdens ir auksts.

Šļakatas saltās man liekas tik siltas,

Pats ūdens melnās rievās raukts.

 

Iebrienu dziļāk, smiltīs grimst kājas,

Ūdens joprojām šķiet silts.

Mēness izlien no mākoņiem,

Pārklājas upei gaismas tilts.

 

Vēl dziļāk iebrienu ūdenī,

Nu liekas, ka beidzot kļūst vēss.

Reizi tik vienu atskatos –

Pāri upei liecas vītols sērs.

 

Es brienu vēl dziļāk,

Virs manis mēness

izplūst viļņu mirgā.

 

Ledainajā ūdenī

Pēc manis atjāj

būtne melnā zirgā.

 

 

 

 

***

 

Durvis nočīkst, skan smiekli un vaids,

Zvaniņš nošķind, skan kliedziens tik baigs.

Logi nodreb... nekas, tas tik vējš,

Gribas tam ticēt,  bet nespēju vēl.

 

Drebuļi krata, smagi smiekli smok kaklā,

Kauciens un sitiens skan tumsā tik aklā.

Žurka aizskrien pār kāju, sikspārnis pārlido pāri,

Durvis aizcērtas, sikspārnis satrūkstas, žurka paslejas kāri.

 

Vārtu čīkstoņa, kāds dodas iekšā,

Man viņa žēl, viņam viss vēl ir priekšā.

Es zinu visas šīs bailes un drausmas,

Es jau pārcietu mokas un šausmas.

 

Murgs... gara nakts, trauksmains šis rīts,

Pasaule smejas, bet debesis krīt.

Zeme atveras, kauciens no dzīlēm

Izlaužas.

Aizveru acis. Šai pasaulē nav vairs ko redzēt.

 

 

 

***

 

Dūmi un spogulis

ieplīsis.

Cigarete pirkstos,

Alus uz galda.

Sieviete gultā un istabā valda.

 

Dzīve tik gara

izliekas.

Cigarete izdegusi,

alkohols dabūjis savu.

Es gribēju teikt – mani.

Pildītu ar reibinošu lavu.

 

Dūmi un spogulis.

Deg izsmēķis zemē.

Gulta ir tukša,

pudele arī.

Tik es vēl stāvu pie loga.

Cik augstu... vai nolēkt?

Kāpēc...

pie joda, teic – kāpēc gan ne!?

 

 

 

***        

 

Daugava, plūsti... tikai vienu dienu plūsti

uz otru pusi un atnes man jūru,

Atnes man jūras ūdeņus saltus;

ideju jūra lai pārplūst man pāri.

Noslīkšu metāla jūrā tik saltā,

kur dzeja nemūžam vairs nebūs kā dzeja;

Un Daugava vairs nekad neskries uz jūru,

es došos tai līdzi un vainas ziņā smagā

Ieduršu krūtīs sev Daugavas vilni.