Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mantojuma izpēte. Ieskats konferencē „Rūdolfs Blaumanis un 19./20. gs. mijas kultūras revolūcija Eiropā: proza, drāma un teātris tekstā un kontekstā”
Ubi Sunt
17.04.2013

14.-16. martā notika apjomīga literatūrzinātnes konference par godu rakstniekam, kuram šogad svinam simtpiecdesmito dzimšanas dienu. Vai varbūt astoņpadsmito? Rakstniecības muzeja drosmīgā aritmētikas kļūda pārtrauc šķist absurda, ja ņem vērā aktualitāti un klātbūtni, kādu izjūtam attiecībā uz jubilāra tekstiem un viņu pašu.

Latvijas Universitātes prorektors un profesors Indriķis Muižnieks konferences atklāšanā dalījās pārdomās par šo rakstnieku kā „lauku vides pamatīguma, ilgtspējas un morālo vērtību nesēju”. Bet ne visiem lauku un vērtību nesējiem izdodas sasniegt statusu, ko raksturoja Latvijas Republikas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, sakot, ka viņš ir „mūsdienīgs, klātesošs un ikona”. Apliecināt autoram cieņu bija ieradušies vairāku izglītības iestāžu pārstāvji un Vībke Brāe no Vācijas vēstniecības Latvijā. Noteikti jāuzsver, ka konferences ierosinātāja un atklājēja bija Dr. philol., prof. Ieva Kalniņa, kuras attiecības ar šo rakstnieku jau mērojamas gadu desmitos (un kopoto rakstu lappušu simtos, lekciju mēnešos…). Protams! - šis unikāli mīlētais morālo vērtību nesējs, klātesošā ikona un cilvēcīgais formas meistars ir neviens cits kā Rūdolfs Blaumanis.

 

Konferences pirmajā sēdē Heinrihs Bose referātā „Rūdolfs Blaumanis un ciema stāsts” deva ieskatu ciema stāstā, kas Vācijā 19. gadsimta vidū izkristalizējies par atsevišķu rakstniecības žanru. No literatūrzinātnes viedokļa ciema stāsts bijis idillisks, jo tajā trūkst strādnieku un lielpilsētas, tāpat kā citu svarīgu modernizācijas tēmu. Kā ciema stāstu varot interpretēt noveli „Nāves ēnā” ar savu kopienas autonomiju.

Edgars Lāms referātā „Noveles statuss un tipoloģiskais izvērsums 20. gadsimta sākuma un 21. gadsimta sākuma latviešu literatūrā” iztirzāja noveles žanru, tā attīstību, iezīmes un spilgtākās šī žanra figūras 20. un 21. gadsimta sākumā, kā arī Rūdolfa Blaumaņa kā reālpsiholoģiskā novelista nozīmi, kurš devis spēcīgus impulsus noveles žanra izaugsmei un bagātinājis žanra vēsturi. E. Lāms referātu noslēdza ar retorisku jautājumu: „Vai novele šodien zaudējusi savu žanrisko identitāti?”

Anneli Mihkeleva referātā „Reālisms, romantisms un daba Rūdolfa Blaumaņa un Eduarda Vildes darbos” secināja, ka abu autoru īsie stāsti apvienojot romantisko un reālistisko „stilu”. Galvenie motīvi R. Blaumaņa un E. Vildes literārajos darbos, ko referente analizēja un salīdzināja 19. gadsimta Eiropas romantisma un reālisma kontekstā, ir daba, muižas, zemnieku kultūra ciematos un zemnieku piedzīvojumi.

Ilze Rūmniece referātā „Raudupiete. Vai Mēdeja? (femīnā ass pāri gadsimtiem)” detalizēti un interesanti aplūkoja kopīgo un atšķirīgo Mēdejas un Raudupietes tēlos, kuru tapšanu šķir divdesmit pieci gadsimti. I. Rūmniece atzina, ka rakstīt referātu mudinājis bērnu nogalināšanas motīvs. Referente skatīja arī abu tekstu žanriskos krustpunktus, secinot, ka stāsta naratīvs pietuvinās drāmas teksta principiem.

 

Pēc pirmās konferences sēdes dalībnieki un klausītāji atkarībā no interesēm sadalījās starp trijām konferences norises vietām. Mazās Ģildes greznajās sienās konferenci pēc pārtraukuma turpināja Maija Burima ar referātu „Telplaika semantika Blaumaņa prozā”. Pēc pamatīga teorētiska ievada kompleksajā telpas jēdzienā M. Burima izteica vairākus trāpīgus un pārliecinošus novērojumus par telpu Blaumaņa stāstos, pieskaroties gan proksēmikai, gan vēstījuma stratēģijām un tekstu simboliskajam slānim. Plašākam ieskatam Blaumaņa prozas laikā referentei diemžēl pietrūka laika.

Nākamais uzstājās Benedikts Kalnačs ar tikpat atraktīvu, cik asredzīgu referātu „Rūdolfs Blaumanis, Ābrams un angļu-būru karš – nācijas konstruēšana un koloniālā diference” par R. Blaumaņa „antikoloniālā diskursa” izpausmēm publicistiskajos tekstos par angļu-būru karu un ebreju tēlos viņa daiļradē. Referātā B. Kalnačs analizēja gan plaši pazīstamus Blaumaņa tekstus („Skroderdienas Silmačos”), gan retāk aktualizētus („Vadons pa Dreifusa jucekli”), akcentējot rakstnieka centienus definēt latviešu vietu Eiropas civilizācijā.

Valda Čakare referātā „Topogrāfija Blaumaņa lugas „Indrāni” jaunākajos iestudējumos” aplūkoja režisoru Elmāra Seņkova un Valtera Sīļa veiktos iestudējumus attiecīgi Rīgas Krievu teātrī un Nacionālajā teātrī. Pēc dažu saistošu impresiju izteikšanas par pašu „Indrānu” telpu (tā tika sastatīta ar Ēdeni, Ptolemaja Visumu un Dekarta idejām) referente pievērsās konkrētu scenogrāfijas piemēru analīzei, ieskatoties dziļi lugas simboliskajos slāņos un analizējot to atklāsmi abu režisoru atšķirīgajās koncepcijās.

 

Pēc starpbrīža Līna Lūkasa uzstājās ar referātu par tēmu „Vācbaltu novele Rūdolfa Blaumaņa laikā”. Referātā īpaša vērība tika pievērsta zemnieku noveles žanram, pētniecei salīdzinot un vērtējot dažādu autoru māksliniecisko izpildījumu. Interesants bija ieskats vācbaltu literatūras recepcijā ārpus Baltijas robežām: izrādās, noteiktos laika posmos Baltijas zemnieku dzīves atainojums prozā bijis īpaši pieprasīts, Rietumeiropas lasītājiem baudot to kā sava veida eksotiku.

Ieva Kalniņa pievērsās Blaumaņa recepcijai latviešu mūsdienu kultūrā un sadzīvē, uzskaitot Latvijas pilsētas, kurās ir Blaumaņa iela un sniedzot ieskatu Blaumaņa tvitera kontā. Referente ilustrēja Blaumaņa pazīstamāko darbu – „Indrāni”, „Skroderdienas Silmačos”, „Purva bridējs”, „Salna pavasarī” un „Nāves ēnā” – recepciju ar izklaidējošu piemēru klāstu no visdažādākajām jomām, atklājot, kā Blaumaņa tēli faktiski jau pārvēršas sugasvārdos, zaudējot daļu sākotnējo nozīmju.

Līdzīgu nozīmi latviešu kultūrā ieguvis režisors Jānis Streičs, ar kura darbiem Inga Pērkone-Redoviča salīdzināja Blaumani referātā „Rūdolfa mantinieks – Jānis Streičs”. Abus vieno viņu darbu kulta raksturs, kā arī vīriešu – „nenopietno cilvēku” – tēli; īpaši pārliecinošas bija I. Pērkones norādītās paralēles starp izrādi „Skroderdienas Silmačos” un filmu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. I. Pērkone runāja arī par Blaumaņa „filmiskumu”, savukārt referātam sekojošajā diskusijā tika secināts, ka svarīgas abu mākslinieku radniecības atslēgas ir viņu cieņa pret cilvēku un sirsnība.

Jānis Streičs, noklausījies savas daiļrades analīzē, atsaucās uzaicinājumam teikt nelielu runu. Viņš uzsvēra to, cik vērtīga ir konference, kura parāda Latvijas kultūras iekļaušanos pasaules kultūrā, un dalījās ar saviem radošās darbības principiem, kuros galvenā ir dzīves patiesības izjūtas saglabāšana un „lielu” tēmu atklāšana caur šķietami sīko, ikdienišķo.

 

Ceturtdienas pēcpusdienā ES mājas Lielajā zālē Kristiāna Ābele referātā „Mākslinieks un viņa alter ego Rūdolfa Blaumaņa novelē „Baltais”. Kultūrvēsturiskais konteksts un psiholoģiskie aspekti” norādīja uz noveles galvenā varoņa, mākslinieka Jāņa prototipu Jani Rozentālu, ilustrējot stāstījumu ar šī un citu mākslinieku gleznām vai skulptūrām.

Kārļa Vērdiņa referāts „Rūdolfa Blaumaņa „Baltais” zilo teorijas lasījumā” bija ļoti intriģējošs. Vairāki noveles pieturas punkti tika interpretēti kā homoerotiski, varoņiem līdz jebkāda veida atklātākām attiecībām nenonākot. K. Vērdiņš noveles galveno varoni traktēja kā slepenu homoseksuāli, kuram bailēs no publiska nosodījuma jāslēpjas aiz tādām sabiedriski akceptētām darbībām kā aktu gleznošana vai kopīga iedzeršana.

 

Eiropas Savienības mājas mazajā zālē sēdi 13:30 atklāja Pauls Daija ar referātu „Blaumaņa latvieši, Blaumaņa vācieši”, kurā aplūkoja sociālās un etniskās identitātes problemātiku galvenokārt lugā „Ugunī” un novelē „Andriksons”. P. Daija secināja, ka šajos tekstos priekšstats par nojēgumiem „zemnieks” un „latvietis” kā savstarpēji nešķiramām vienībām tiek daļēji deformēts – etniskā identitāte pamazām atbrīvojas no sociālās identitātes. Blaumanis izvēlas novērotāja pozīciju, fiksējot liktenīgo spriedzi starp rādītajiem cilvēkiem, kas patiesībā iemieso spriedzi starp pagātni un nākotni.

Olga Senkāne referātā „Rūdolfa Blaumaņa noveļu naratīvs: tekstveides stratēģijas aspekts” kā mērķi izvirzīja noskaidrot Blaumaņa kā naratora (tekstveides stratēģa) tendences, pamatā aplūkojot divas noveles („Raudupieti” un „Atvadīšanos”), atzīstot, ka Blaumanim būtisks neitrāls vēstītāja skatupunkts līdztekus pārskatāmības un objektivitātes aspekta saglabāšanai. Referente uzsvēra, ka Blaumaņa vēstījums, vienlaikus saglabājot gan ironisku attieksmi, gan noteiktu pozīciju, ļauj atšķirti izjust paša autora pozīciju.

Ilze Brēmere referātā „Skatu atklātne kā jaunās vizualitātes reprezentants Rūdolfa Blaumaņa dzejā” vērsa uzmanību uz reproducēšanas tehnikas ienākšanu ikdienā 19. gadsimta otrajā pusē. Referāta centrā atradās Blaumaņa dzejolis „Bēklina gleznu „Miroņu sala” uzlūkojot”. I. Brēmere atgādināja, ka šī glezna bijusi kā kulta priekšmets – aizrāvusi plašu cilvēku loku, sākot ar Freidu, beidzot ar Ļeņinu; „Miroņu sala” atradusies arīdzan Brakos, bijusi viena no Blaumaņa mīļākajām gleznām. Būtiski, ka Blaumanis apraksta tieši reprodukciju, nevis oriģinālu.

Mārīte Opincāne pievērsās rakstnieka laikabiedra Džozefa Konrada izpētei referātā „Cerību ilūziju un vilšanās sasniegtajā atspoguļojums Džozefa Konrada autobiogrāfiskajās novelēs”. Referente uzsvēra 19. gs. beigu literatūrai raksturīgo spēli ar žanru apzīmējumiem: Konrāds lielu daļu savu darbu dēvējis par „jūras stāstiem” („sea stories”), „īsiem romāniem” („short novels”) u.tml. Konrada konstruētajiem tēliem problēmas sagādā orientēšanās un mērķu meklējumi pasaulē, kurā valda divkosība un instinktīvas dziņas slēpjas zem trauslā civilizācijas slāņa.

 

Karīne Laganovska nākamo sēdi sāka ar referātu „Gotfrīda Kellera noveles „Ciemata Romeo un Džuljeta” un Rūdolfa Blaumaņa noveles „Romeo un Jūlija” komparatīvā analīze”. K. Laganovska uzsvēra, ka, lai gan abu rakstnieku varoņi izvēlas laimi mūžībā, jo laicīgajā dzīvē tā nav iespējama, pašnāvības motīvi ir ievērojami atšķirīgi. Blaumaņa meistarība atklājas tajā, ka darbā tiek rādīta tikai viena diena – no rīta sākas darbība, taču nākamajā rītā tā beidzas ar pašnāvību.

Līga Ulberte referātā „Irmas Bračas drāma „Velni”: Blaumaņa konteksts” iepazīstināja gan ar Braču kā visnotaļ odiozu personību, gan kā talantīgu un skandalozu dramaturģi. Atsauces uz Blaumaņa „Indrāniem” uzsver faktiski visi Bračas izrādes recenzētāji – L. Ulberte soli pa solim izgāja cauri visas drāmas saturam, uzsverot kopīgo un atšķirīgo ar „Indrāniem”. Referente piedāvāja novērtēt arī Bračas pašas zīmēto, jāatzīst, visnotaļ iespaidīgo „Velnu” plakātu – tajā klātesošais koka krusts saprotams kā dzīves krusts, kuram līdzās pie kapa atrodas latviešu vecsaimnieka tēls.

Sēdi noslēdza Viesturs Vecgrāvis ar aizraujošu referātu „Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Poruka konflikts: dažas hipotēzes”. V. Vecgrāvis uzsvēra, ka abu rakstnieku nesaskaņu pamatā ir galvenokārt divu dažādu estētisku sistēmu izpratne; Blaumanim modernisma paņēmieni šķituši kā liekulīga māžošanās literatūrā. Blaumanis pieprasījis manuskripta kvalitāti, mazāku uzmanību pievēršot filozofiskajai, idejiskajai pusei, savukārt Poruks – tieši pretēji – vislielāko uzmanību pievērsis pēdējam. „Skroderdienu Silmačos” sižeta un tipāžu ceļojums no viena autora pie otra lielā mērā paliek kā atklāts un strīdīgs jautājums, kuru pēc referāta nolasīšanas ar Viesturu Vecgrāvi turpināja risināt publikā klātesošā literatūrzinātniece Līvija Volkova.

 

Piektdienas rītā konference turpinājās paralēli trīs dažādās norises vietās. Eiropas Savienības mājas Lielajā zālē piektdienas pirmo sēdi atklāja vācu pētnieks Rolfs Fīlmanis ar referātu „Noveles teorijas spektri ap 1900. gadu ar atskatu uz Blaumaņa novelēm”. Noveles poētikai un Blaumaņa vietai žanra vēsturē bija veltīta jau plaša R. Fīlmaņa ievadlekcija konferences priekšvakarā. R. Fīlmanis aprakstīja trīs slāņus, no kuriem veidojusies noveles poētika Blaumaņa laikā: renesanses noveles tradīciju, 19. gs. reālistiskās noveles tradīciju un avangarda noveli, kuras tapšanā un attīstībā savi nopelni ir arī Blaumanim. R. Fīlmanis visai plaši pārstāstīja renesanses laika noveles teoriju, piemērojot arī Blaumaņa novelēm tādas kategorijas kā žanra saistību ar tēlotājmākslu, dramatisku pavērsiena punktu no nezināšanas uz zināšanu, slaveno „vanaga teoriju” un vidusslānim piederīgus varoņus. Gan lekcijā, gan referātā tika uzsvērts Blaumaņa formas un satura novatorisms, piemēram, rakstniekam atsakoties no apgaismības ideālisma elementiem prozā un aizstājot „Romeo un Jūlijas” sižetā ģimeņu naidu ar racionāli pamatojamiem eigēnikas apsvērumiem.

Irina Kušņira skaidroja bērnu tēlu nozīmi franču novelista Ž. M. G. Leklēzio daiļradē referātā „Bērnības telpa Žana Marī Gistava Leklēzio novelēs”. Leklēzio bērnu vienkāršajā, tīrajā skatījumā redzējis atbildes uz pasaules problēmām. Ar bērnības ideju referente saistīja arī rakstnieka interesi par Meksikas un Dienvidamerikas indiāņu cilšu dzīvesveidu kā sava veida zaudētās paradīzes atslēgu.

Sēdes noslēgumā dzirdējām Ivetas Narodovskas referātu, kurā Blaumaņa „Raudupiete” tika sastatīta ar Nikolaja Ļeskova garstāstu „Mcenskas apgabala lēdija Makbeta”. Referente visai detalizēti iepazīstināja ar abu tekstu saturu, kas Ļeskova garstāsta gadījumā bija jēgpilni un visnotaļ kolorīti: uzzinājām par padzīvojuša tirgoņa sievas Katerinas Izmailovas dēmoniski melnajām acīm, melnajiem matiem un melnajām domām, kas dzimušas garlaicībā, kurā pat pakārties šķietot jautri. Blaumanim neiedomājamā pārmērībā Ļeskova Katerina noindē savu radinieku, arī vīru mēģina noindēt, iesit ar svečturi un visbeidzot nožņaudz, bet pēc tam vēl paspēj noslepkavot nevainīgu bērnu, pavadīt ilgāku laiku katorgā un atteikties no sava pašas bērna, līdz visbeidzot mīļākais Katerinu pamet un viņa izdara pašnāvību. Salīdzinājumā „Raudupietes” pārstāsts un analīze likās nobālam, kaut gan pārliecināja referentes nosauktās paralēles un būtiskākās atšķirības starp abu tekstu varonēm.

 

Sēde ES mājas Lielajā zālē piektdien plkst. 13:45 sākās ar Olgas Kupcovas referātu „Rūdolfa Blaumaņa lugas „Pazudušais dēls” tulkojumu un iestudējumu vēsture Krievijā”. Pētot teātra arhīvu materiālus, ticis secināts, ka vienīgais R. Blaumaņa lugas iestudējums Krievijā bijis luga „Ugunī”, kas 1954. g. iestudēta Aleksandrovskā, Sahalīnā. Tomēr Krievijā valdījusi interese par R. Blaumaņa lugām; to apliecina daudzie tulkojumi, ko piedzīvojusi kaut vai luga „Pazudušais dēls”.

Referātā „Krievu „Indrāni”: Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas estētiskā variativitāte” Anastasija Vedela iepazīstināja ar R. Blaumaņa lugas „Indrāni” iestudējumu vēsturi krievu valodā. „Indrāni” krievu valodā pirmoreiz iestudēta 1912. gadā Krievu teātrī Rīgā (rež. N. Mihailovskis). Iestudējums vērtēts atzinīgi (tas izrādīts 10 reižu), pati Blaumaņa drāma – līdzvērtīga citiem tā laika Eiropas labākajiem dramatiskajiem darbiem. Pēc Otrā pasaules kara „Indrānus” inscenējis Osafs Litovskis ar nosaukumu „Jaunais saimnieks” (Новый хозяин), tuvinot lugu sociālistiskā reālisma kanoniem. 2012. g. M. Čehova Rīgas Krievu teātrī veidots moderns „Indrānu” iestudējums (rež. E. Seņkovs). Lai gan lugas pamatteksts principā mainīts nav, iestudējumā parādās moderni jeb „postklasisma” (A. Vedela) teātrim raksturīgi elementi.

 

ES mājas Mazajā zālē Ilona Miezīte referātā „Reliģiskie motīvi Rūdolfa Blaumaņa prozā” aplūkoja reliģiskos motīvus, kas liecinot gan par viņa paša uzskatiem, gan arī garīgajiem procesiem R. Blaumaņa dzīves laikā. 19. gadsimta 80. gadu otrās puses tekstos ticības jautājumi skatīti no kristīgās morāles skatupunkta. I. Miezīte detalizētāk skatīja ciešanu jēgu kā Dieva taisnīguma apliecinājumu. No 19. gs. 90. gadiem – 20. gs. sākumam notiek lūzums R. Blaumaņa uzskatos, sāk dominēt uzskats, ka ticības pamats jāmeklē sevī.

Iveta Leitāne referātā „Providences un fortūnas jēdzieni Rūdolfa Blaumaņa daiļradē” iztirzāja providences un fortūnas jēdzienus, skatot veiksmi un neveiksmi laimes spēlē, kalkulāciju, nejaušu gadījumu, likteni un dievišķo gribu, mīlestību un mīlestību aiz aprēķina un secinot, ka svarīga ir pašrealizācijas un kopības sintēze.

Antra Leine referātā „Paralēles Tomasa Hārdija un Rūdolfa Blaumaņa daiļradē” aplūkoja minēto autoru gan biogrāfiskās detaļas, gan daiļradi. Sociālais stāvoklis ir līdzīgs, abi ir no laukiem un spēcīga ir mātes ietekme rakstura attīstībā. Abu ievērojamākie reālistiskie lauku dzīvi atainojošie darbi tapuši gandrīz vienā laikā deviņpadsmitā gadsimta nogalē. A. Leine skatīja vienojošo un kopīgo gan tēmu izvēlē, gan tēlu traktējumā, par pamatu izvēloties R. Blaumaņa stāstu „Baltais” un T. Hārdija romānu „Tesa no d' Erbervilu cilts”.

Jānis Ozoliņš referātu „Stāstījuma jēdziena binaritātes metakritika” sadalīja trīs daļās: detalizētāk apskatot stāstījuma, binaritātes un metakritikas jēdzienus, balstoties teorētiskajā bāzē. J. Ozoliņā skatīja minētās binaritātes ģenēzi un tās kritiku literatūras teorijā 20. gadsimtā, par pamatu izvēloties pētniecības virzienus, kas izmantojuši formālo pieeju tekstu analīzē (no krievu formālisma līdz pat kognitīvajai naratoloģijai).

 

Zirgu pastā (Kultūras akadēmijas telpās) piektdien kā pirmā referātu „Bērna tēls Rūdolfa Blaumaņa daiļradē” lasīja Ilze Kopmane. Referente atklāja, ka bērna tēls Blaumaņa tekstos sastopams kā laimes, miera nodrošinātājs, kā nelaimes nesējs, lāsts un kā starpnieks, vidutājs. Detalizētā tēmas izklāstā I. Kopmane secināja, ka R. Blaumanim bērna tēls svarīgs galvenokārt, aktualizējot paaudžu jautājumu.

Jūlija Dibovska lasīja faktoloģiski bagātu referātu „„Nāves ēnā”: cik garš ir ceļš no noveles līdz kinoscenārijam?”. Referātā pieteiktais jautājums tika aplūkots dažādos aspektos, sīki analizējot noveles „Nāves ēnā” 1971. gada ekranizējuma Gunāra Pieša režijā scenāriju, kurš tapis, režisoram sadarbojoties ar literatūrzinātnieku Jāni Kalniņu. Divi būtiski jautājumi, kas palīdzot saprast noveles ekranizēšanas principus, ir: 1) kā nekinematogrāfisku (kritikas viedoklis – novelē „Nāves ēnā” nav nekā, kas nepieciešams ekranizācijai) noveli piemēro ekrānam; 2) kā mainās (padziļinās) noveles tēli pēc ekranizēšanas.

Sintija Kampāne klausītājus iepazīstināja ar plaši tvertu referātu „Rūdolfa Blaumaņa daiļrades pozīcija latviešu literārās pasakas attīstībā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā”. Interesanti bija dzirdēt tās iezīmes, kas Blaumani atšķir no citiem literāro pasaku meistariem. Referente konstatēja, ka Blaumaņa literārajās pasakās nozīmi zaudē didaktiskais un reliģiskais aspekts, kamēr centrā izvirzās fantāzija, izdoma, komisms, dramatisms, teiksmainība, tā iezīmējot tuvināšanos 20. gadsimtam ar tam raksturīgo neomītismu.

Dārtas Dzenītes mazliet haotiskais referāts „Rūdolfs Blaumanis kā Rīgas Latviešu teātra recenzents laikrakstā „Zeitung für Stadt und Land” laikā no 1887. līdz 1894. gadam” iepazīstināja ar Blaumaņa kā teātra kritiķa aktivitātēm un nostādnēm. Referente bija rūpīgi pētījusi laikrakstā publicētās recenzijas, secinot, ka Blaumanim svarīgi bijis motivēt lasītājus, dramaturgus un aktierus attīstīties. Tika secināts, ka Blaumaņa recenzijas vēsta par viņa interesi par tautas mentalitāti, par kaimiņtautām, iepazīstina ar dramaturģijas teoriju, norāda uz izrāžu trūkumiem, atklāj attiecības ar kolēģiem.

 

Otro Jauno zinātnieku sekcijas sēdi ievadīja Una Alksne ar vizuāli bagātu un interesantu referātu „Mitoloģiski tēli un laikmetu liecības Blaumaņa „Velniņu” ilustrācijās (1928–2011)”. „Velniņi” piedzīvojuši septiņus izdevumus ar dažādām ilustrācijām, kuras ir sava laikmeta zīmju piepildītas. Apskatot visus izdevumus, varot secināt, ka, balstoties uz tekstu, tiek veidotas ilustrācijas, kurās apvienojas ilustratora vispārējie priekšstati par laikmetu un mitoloģiskajiem tēliem, kultūrvēsturiskais fons un ilustratora estētiskie un politiskie uzskati.

Blaumaņa un mūsdienu teātra attiecībām klausītājus tuvināja Ieva Rodiņa ar referātu „Rūdolfa Blaumaņa tekstu dekonstrukcijas tendences Elmāra Seņkova režijā”. Referente analizēja trīs E. Seņkova iestudējumus, kas esot īpaši spilgti – „Purva bridējs”, „Indrāni” un „Raudupiete”, un kuros teksts zaudējis primāro nozīmi. Izrādēs svarīga ir fiziskā darbība, zīmes un eksperimenti ar vēstījumu. Referente detalizēti analizēja izrādes, norādot uz režijas dekonstruktīvo pieeju, un radīja visai pārliecinošu iespaidu par tēmas izklāstu.

Maijas Treiles referātā „Telpas koncepcijas loma Blaumaņa darbu interpretācijās jaunākajā Latvijas teātrī” tika analizētas septiņas izrādes. Referente piedāvāja telpas dalījuma konceptu, kurā reālo spēles telpu kā zīmju sistēmu var iedalīt divos pamatvirzienos: tukšā telpa un pārpildītā telpa. Tukšā telpa ir telpa „bez scenogrāfijas”, kad tiek dota iespēja „izvērsties” aktieriem, akcents tiek pārnests uz individuālo, savukārt pārpildītā telpa nozīmē klasiskās vides pārnesumu uz citu laiktelpu un tajā dominē eksotika, detaļu kokteilis. Tika secināts, ka telpas koncepcija var būtiski ietekmēt izrādi, pat operējot ar laiku, un tajā ne mazāk būtiski ir iezīmēt telpisko daudzveidību.

 

Noslēdzošo konferences dienu iesāka Pēteris Štols ar priekšlasījumu par „Rūdolfa Blaumaņa darbu recepciju Čehijā”, kurā tika iezīmēti latviešu un čehu literatūras procesu saskares punkti 20. gadsimta sākumā. P. Štols salīdzināja R. Blaumaņa daiļradi ar tā paša laika čehu dramaturgu brāļu Mrštiku lugu „Mariša”, secinot, ka autoru apskatītais tematiskais loks ir līdzīgs un iekļaujas reālisma tradīcijā, tomēr „Mariša” izceļas ar sakāpinātu naturālisma estētiku, kuras tēlojums latviešu publikai šķitis nepatīkams un svešs, par ko liecina negatīvās recenzijas pēc „Marišas” izrādes.

Helena Johansone referātā „Lielie Eiropas novelisti – Rūdolfa Blaumaņa laikabiedri – Somijā” sniedza īsu ieskatu noveles žanra vēsturē 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma somu literatūrā. Autore iepazīstināja ar iespējamo noveļu tipoloģizāciju, plašāk pieteikto teoriju neizvērsa, atklājot vienīgi galvenos motīvus, kas sastopami apskatītā perioda somu literatūrā. Tika piedāvāts ļoti bagātīgs kultūrvēsturiskais materiāls, kura labirintos varēja sastapt Arvida Jarnefelta, Juhani Aho, Aino Kallas un citu somu klasiķu novelistikas iezīmes, kas sekmējušas somu literatūras piesaisti plašajiem Eiropas kultūras procesiem.

Māras Grudules priekšlasījumā „Rūdolfs Blaumanis un Baltijas vācu prese” tika apskatītas recenzijas par R. Blaumaņa dramaturģiju laika posmā līdz 1943. gadam. Pozitīvās atsauksmes, kas visbiežāk bijušas ļoti izvērstas un intelektuāli pamatotas, ļauj spriest ne tikai par R. Blaumaņa daiļrades kvalitāti, bet arī par Baltijas vācu stāvokli Latvijā dažādu politisko un sociālo notikumu kontekstā; mazinoties Baltijas vācu varai, kritika aizvien vairāk centusies idealizēt 19. gs. 80. gadu sabiedrības modeli, šo periodu sasaistot ar latviešu kultūras zelta laikmetu.

Sēdi noslēdza Jānis Zālītis, pastāstot par „Tālavas taurētāja tēlu latviešu dzejā”. Autora vēstījums izvērtās ļoti plašs, iekļaujot arī stāstus par Teodora Zaļkalna veidotā R. Blaumaņa pieminekļa pārvietošanas darbiem (tie esot atsevišķa detektīvstāsta vērti). J. Zālīša sniegtā informācija bija ļoti daudzpusīga, bet diemžēl laika trūkuma dēļ stāstījums bija jāpārtrauc, kā rezultātā tas palika bez pienācīgiem secinājumiem.

 

Priekšlasījumus turpināja Stefans Keslers ar referātu „Postīšanas motīvs Blaumaņa drāmā „Indrāni” un Čehova drāmā „Ķiršu dārzs””. S. Keslers pieļāva iespēju saistīt koku nociršanas motīvu ar 19. gs. lietuviešu dzejnieka A. Baranauska darbu, taču uzskatīja par ticamāku, ka gan Blaumanis, gan Čehovs pārnesuši jaunā kontekstā folkloras vai Bībeles motīvu. Referāts izraisīja spraigu diskusiju par to, ciktāl ķiršu dārzs un Indrānu sētā stādītie koki pielīdzināmi mežam, un par citiem šo koku simboliskajiem aspektiem, jo uz S. Keslera izvēlēto tēmu acīmredzot var attiecināt diskusijā izskanējušos vārdus par mežu: tā ir noslēpumu pilna vieta, kurā var ieiet un neiznākt.

Interesants izvērtās Ingrīdas Vilkārses priekšlasījums „Rūdolfa Blaumaņa lugas „Ugunī” un noveles „Purva bridējs” transkripcija Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna mūziklā „Hotel Kristina””. Neskatoties uz to, ka I. Vilkārse vairākkārt akcentēja teksta analīzes nošķīrumu no pārējiem mūzikla elementiem, centieni izskaidrot M. Zālītes libreta personāžu nosacītības pakāpi un simbolisma ģenēzi noveda pie diskusijas par mērķtiecīgu dramaturģijas radīšanu un autora atbildību, rezultātā secinot, ka mūzikla galvenais veidotājs tomēr ir režisors, kura pakļautībā teksts iegūst noteiktas īpašības.

Zinātniskās konferences lasījumus noslēdza Aurēlija Mīkolaitīte ar referātu „Rūdolfa Blaumaņa un Žemaites lugas: divu baltu klasiķu raksti teātrim”. Autore lakoniski un strukturēti iezīmēja gan abu rakstnieku daiļrades (galvenokārt komēdiju) tapšanas sociālos un politiskos apstākļus, gan arī aktuālo problemātiku un motīvus. Žemaites dramaturģija izceļas ar asu satīru un sociālā modeļa kritiku, kas Blaumanim nav tik raksturīgi, tomēr A. Mīkolaitīte norādīja, ka abus autorus cieši vieno interese par cilvēku – par cilvēka pamatvērtībām un stereotipiskiem raksturiem, par ko liecina arī minēto autoru aktualitāte 21. gadsimtā.

 

Konference nenoliedzami lieliski iezīmēja R. Blaumaņa daiļradi Eiropas kultūras un vēstures procesu kontekstā, akcentējot tekstu universalitāti un daudzpusīgu interpretāciju iespējas dažādu tradīciju saskares punktos, spējot iedvesmot un sniegt ierosmes – kā var pētīt literatūru, dažreiz – kā labāk nevajag pētīt literatūru; kāds varbūt saprata, ka īstais laiks pārlasīt Blaumaņa noveles, kāds vienkārši labi pavadīja laiku.

Blaumaņa darbus pazīstam tik labi, ka to patiesā nozīme mūsdienu latviešu sabiedrībā varbūt jau meklējama ārpus literatūras, kā to savā referātā darīja Ieva Kalniņa: rakstnieka nozīmes būtību viņa saskatīja „Liepkalnu” maizes reklāmas tekstā, pārfrāzējot – Blaumanis mums ir vajadzīgs, jo prot smieties un mīlēt, tur godā zemi, saprot savu tautu un tic tai. Un, pētot Blaumani, mēs varbūt patiesībā pētām sevi.

 

Konferences sēžu videoieraksti (pieejamas sēdes ceturtdien Mazajā Ģildē, piektdien un sestdien ES mājas Lielajā zālē):

http://www.lu.lv/par/mediji/video/konferences/2013/blaumanis/