Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Veļu saldējums. Domās brīvi pārlidojot Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājumam „Nosaukums”
Una Alksne
26.04.2013

Dzejas cilvēka galvenās raizes nepārprotami ir nevis tie, kas komentos klaigā, bet neapklusināmas šaubas par savu derīgumu un iederīgumu pasaulē, kas pāraugušas pārliecībā, ka, dzīvs būdams, cilvēks ir pārdzīvojis savu laiku.

 

Sajūta, ka viss jau ir pateikts. Tā neizbēgami uzmācas tam, kurš sēžas ko rakstīt, kad „Kultūras Forumā” Anda Kubuliņa ir detalizēti slavējusi krājuma formu, „Latvju Tekstos” Pēteris Draguns iejūtīgi apcerējis motīvus un nosaukumu un „Karogā” Guntis Berelis… bijis Berelis [1]. Un līdz ar šo sajūtu neviļus atnāk doma – nez, vai līdzīgi nejūtas dzejnieks, kurš ienācis literatūrā pirms 40 gadiem un paguvis pārdzīvot pats savu kopotās dzejas rakstu izdošanu masīvā iesējumā ar pulēta marmora blāvo spīdumu? Ko dzejnieks vēl var pateikt, ja plauktā stāv 600 lapaspušu ķieģelis ar to, kas jau izrunāts?

Iespējams, krājuma tikpat kā neeksistējošais nosaukums pauž ar šo apstākli saistītu izsmeltības, zināmas nevarības sajūtu, kuru noteikti izsaka dzejolis, kas sākas ar rindiņām „Nu, labi, labi. Šoreiz neizmantosim nokrišņus,/ Lai izrunātos par garlaicību un melanholiju.” (11. lpp.) Tomēr jāatceras, ka tā Rokpeļņa prasme, par ko kritiķi ir vienisprātis jau kopš 70. gadiem, ir pretstatu apvienošanas māksla – spēja ar neirastēniski spraigu [2] tēlainību savilkt vienā mezglā šķietami nesavienojamus stilus, tēlus un emocijas. Arī šī krājuma dzejas cilvēks ir emocionālu pretpolu nospriegots: par spīti minētajām šaubām ciklā „Sala” kļūst iespējama attīrīšanās tukšumā, sastopoties ar civilizācijas neskartu pasauli, kurā atjaunojas ticība brīnumiem:

(..) Vikingu akmeņi baznīcu sienās –

Laba izejviela priekš dižpārdokļiem.

Taču patīk mākonis nenoslienāts,

Nesagremots ar glamūriem žokļiem.

Patīk jūra bez identitātes,

Mentalitātes un politikas.

Jūra te ir kā no mātes

Miesām nākusi – plika.

Sala jūrā var iestrēgt rīklē

Tam, kas komentos lādās [sic] un klaigā.

Šeit ir zvejnieku, nevis globāli tīkli.

Vieta, kur vēl pa ūdeņiem staigāt.(16. lpp.)

 

Dzejas cilvēka galvenās raizes nepārprotami ir nevis tie, kas komentos klaigā, bet neapklusināmas šaubas par savu derīgumu un iederīgumu pasaulē, kas pāraugušas pārliecībā, ka, dzīvs būdams, cilvēks ir pārdzīvojis savu laiku:

jau kuru dzimpeni svini

bez whores un spiritus vini

jau pārdzīvojis tu Raini

šo baiso ziņu nedz atsaukt nedz mainīt

un tikai vientulīgs pīlādzītis

liek kaut kur rauties liek kaut kur dzīties.(46. lpp.)



(..)

jaunām ēnām

pieder nākotne tagadne

visas karjeras iespējas

senām ēnām

piederu es.”(27. lpp.)

Cilvēks jūtas pat nāvei parādā (dz. mana kārtējā nāve… 56. lpp.), un šīs izjūtas papildina bezcerīga emocionāla iztukšotība:

Viss lauks ar ugunskuriem.

Nav kur zvērādu izklāt diviem.

Klepoju dažus laukā

Dadžos un jasmīnu krūmos.

Nezvēro vairs.

Maigi kā pienenītes.

Tikai smaida vietā

Greizs smīns.

Un viegla degošas miesas dvaka

Jūtama gaisā.(41. lpp.)

Tomēr, lai arī cik pārliecināts Rokpeļņa dzejas cilvēks būtu par to, ka starp dzīvajiem viņam vairs nav ko darīt, viņam ir liegts tas miers, ko mirušajiem piedēvē, piemēram, F. Bārda „Skaidu spilvenā”. Viņš dzīvo stāvoklī, kurā „jūtu nav. miera arī” (25. lpp.), nedaudz līdzinādamies Knuta Skujenieka dzejā sastopamajam velim, kuram vēl paliek ilgas, kad nav vairs sirds. Rokpeļņa dzejas cilvēku pat brīžos, kad vairs it kā nav ilgu, nebeidz tirdīt vismaz ilgas pēc ilgām:

(..) vai kāds ilgojas pēc kādām tālēm ostā?

saskrien suņi beigtas ilgas osta

visa pasaule tepat, vien pastiep roku

kases lodziņā un atgādās bez moku

migla ceļas izšķīst ceļamkrāni

migla, mani apzināti māni

atklāj to ko nespēj redzēt acs

pierādi ko noliedzu es pats.(19. lpp.)

Iespējams, pats dīvainākais šajā dzejkrājumā ir tas, ka pat mirklī, kad liriskais „viņš” kā saplaisājis putns traucas pāri sasalušai ainavai, nesekmīgi meklējot, “kur paslēpta viņa balss?/ kur paslēpta viņa balss?(64. lpp.), Rokpeļņa kā dzejnieka balss nav pazudusi. Acīmredzot dzejniekam piemīt tāda mēroga talants, ka pat no apnikuma, izsmeltības un iznīcinošām šaubām rodas „dzeja, kas ir dzejas vārda cienīga[3].

Kur tad īsti mīt dzeja? Varbūt tā ir Rokpeļņa sen aprobētajā meistarstiķī, par kuru tomēr nekas labāks vēl nav izdomāts – mākā ar pretrunīgu tēlu apvienojumu pārsteigt lasītāju, sniedzot jaunu, spilgtu un emocionāli uzlādētu priekšstatu? Anda Kubuliņa raksta: „(..) starp apzīmējamo vārdu un apzīmētāju vērojami lieli attālumi, tie pieder katrs savai jomai. Jo garāks ceļš starp tiem pārvarams apziņai, apvienojot viņu ačgārnību vienā veselā, jo prātā iegulst vairāk emociju, uzjundot metafiziskas atjautas. [4] Literatūrzinātniece gan tikai definē metaforu, bet viņas uzrādītais process ir viens no labas dzejas pamatakmeņiem. Turpinot – svarīgāka, bet grūtāk notverama par jebkādu virspusēju formas triku ir Rokpelnim piemītošā spēja rakstot izteikt to, kas ir – vienalga, pasaulē vai savā prātā –, nevis ļaut diskursam sevi spēlēt, dzejas tradīcijai nest sevi pa straumi. Satura novitāte. Precizitāte. Asredzība (starp citu, nosaukuma burti uz krājuma vāka izkārtoti līdzīgi simboliem uz redzes pārbaudes plakātiem). Šī konsekventā izvairīšanās no iemītām uztveres takām atļauj Rokpelnim saskatīt tādas neprātīgas, bet trāpīgas sakarības kā salīdzinājumā starp rozi – mīlestības simbolu – un ērci – asinssūcošu parazītu un ietvert smalkā dzejā paģirām raksturīgas izjūtas: „nāks rīts/ ar nospodrinātu sauli/ pēc izvēles – medus vai zelta krāsā/ viņš nāk/ man nāk vēmiens/ un griežas galva/ visos virzienos/ izņemot rītu. (29. lpp.)

Lai izteiktu savu pasaules izjūtu tik precīzi tad, kad tā ir tik nepatīkama un pašam neglaimojoša, vajadzīgs talants un tehniska prasme apvienojumā ar drosmi un godaprātu. Uzskatu, ka šajā krājumā Rokpeļņa lirika ir ļoti intīma, brīžiem varbūt pat pārāk. Un piekritīšu G. Bereļa teiktajam, ka Rokpelnim, šķiet, „dzeja patiešām kļūst par nepārvaramu fizioloģisku reakciju pret pasaules kairinājumiem[5]. Proti, lasot rodas priekšstats, ka Rokpelnim izteikt pārdzīvojumus dzejā ir tikpat dabiski kā elpot. Es nesaku – viegli. Arī kādam, kurš visu mūžu elpojis, var kļūt smagi vilkt elpu. Tātad nerodas iespaids, ka dzeja autoram būtu nākusi viegli (par to nekā nezinu), bet gan, ka skaņas, formas un tēli, kas veido dzeju, ir valoda, ko viņš pārvalda nenoliedzami labi. Jau jēdzienos, kādos Rokpelnis domā par pasauli, manāma viņa tehniskā apzināšanās: „Vējš tevi aizpūš selgā kā buru,/ Kur bez mitas pār tevi plats pentametrs klaigā. (20. lpp.) Uz dzejnieka teorētiski erudītu pašrefleksiju norāda arī jēdziena l’art pour l’art (45. lpp.) lietojums. Rokpeļņa dzejā ir daudz spēļu ar līdzīgi skanošiem vārdiem, kas nešķiet samocītas, uzspiestas, bet iekļaujas dzejolī un pamanot visnotaļ sajūsmina ar to, cik dabiski tās sasaista dažādas nozīmes vārdus. Labi, „margināls margarīns” ir atklāta spēle (bet vai to var pārmest? Es vēlos, kaut būtu pirmā izgudrojusi marginālo margarīnu!), bet tīri brīnumainas ir, piemēram, šīs rindas par strūklaku: „saliekti tavi zari/ dīvainais ūdens koks/ bet tu esi derīgs malkai/ ko malkot/ izsusējušai sirdij.” (67. lpp.)

Pēteris Draguns recenzijas noslēgumā citē dzejoli par zvaigžņu saldējumu. Šis dzejolis pavisam noteikti ir viens no būtiskākajiem Rokpeļņa pasaules izjūtas atklāsmē:

pēdējā vēlēšanās

zvaigžņu saldējums

un lode pierē

un cilpa ap kaklu

bet ko var padarīt tam

kurš jau miris

no zvaigžņu saldējuma?(8. lpp.)

 

Zvaigznes un saldējums (lai atceramies Čaku!) ir divi tēli, kas dzejas tradīcijā pārliecinoši iemieso ilgu objektus. Saldējums ir kaut kas ļoti kārots. Ja zvaigžņu, tad normālos apstākļos arī tāls un nesasniedzams, bet, spriežot pēc dzejoļa, varbūt sasniedzams tikai vienreiz un par dzīvības cenu. Auksta aizsaules balva, kas atņem dzīvību, bet vienlaikus padara neiespējamu nāvi. Var nepiekrist, bet domāju: zvaigžņu saldējums trāpīgi izsaka to, kas krājumā „Nosaukums” moka Rokpeļņa lirisko „es” un kas vienlaikus atļauj viņam šīs mokas izteikt dzejā –  vai nu to sauc vienkārši par lielu talantu vai arī par meistarību, kādu var uzkrāt, tikai atdodot dzīvi dzejai. Rokpelnis ir ar zvaigžņu saldējumu sen inficēts – nolādēts un svētīts ikvienā elpas vilcienā neatkarīgi no tā, cik nožēlojams kļūtu ķermenis, gars vai apkārtējā sabiedrība. Jo dzejnieka talants ir tik acīmredzams kā formula ieelpot pasauli un izelpot dzeju.

 


[1] Tas ir, bagātīgi apveltīts ar šķietami bez mazākās piepūles demonstrētu erudīciju, spriestspēju un stilu, ko pārsniedz tikai paša Bereļa pārliecība par savu erudīciju, spriestspēju un stilu.

[2] Tā Rokpeļņa tēlainību raksturo Kārlis Vērdiņš (Latviešu dzeja 2010. gadā / Latvju Teksti / Nr. 3 / pavasaris 2011. 31.-33. lpp.).

[3] Draguns, P. Bez nosaukuma par „Nosaukumu” / Latvju Teksti / Nr. 1 / rudens 2010. 38. lpp.

[4] Kubuliņa, A. Jānis Rokpelnis un viņa jaunā grāmata / Kultūras Forums / 2010. g. / 18. jūn.- 2. jūl. 10. lpp.

[5] Berelis, G. (2010) Rokpelnis bez komatiem un nāves. / Karogs, 07/08.2010 / berelis.wordpress.com/2010/08/20/janis-rokpelnis-nosaukums/