Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Meklējām un atradām 16. maijā. Konferences apskats
Una Alksne, Sintija Kampāne un Ilze Tauriņa
31.05.2013

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotā 25. starpdisciplinārā zinātniskā konference “Meklējumi un atradumi” arī šogad bija neierastu pētniecības virzienu un dažādu disciplīnu sadures piesātināta.

Pirmo sēdi piepildīja četru pētnieku referāti, aptverdami folkloristikas loku. Tie pieskārās tādām tēmām kā latviešu folkloras apkopošana un atlases problēmas, atsevišķu latviešu folkloras pētnieku personības, tāpat arī autoetnogrāfiski performatīvie aspekti, balstot pētījumus bagātīgā piemēru slānī.

Alda Pūteļa referāts “Ko samurgojusi latviešu tauta: Krišjāņa Barona nepublicētie kristīgie teksti Dainu skapī” atklāja līdz šim noslēpumaināko Dainu skapja daļu, precīzāk, tekstus, kurus Krišjānis Barons atturējies publicēt – izrādās, tajos atklājas kristīgo tēlu ieplūšana. Šos tekstus vieno arī līdzīgi motīvi un reģionālās izplatības ierobežotība, kā arī kopiespaids, ka Kr. Barons tos tomēr ir vērtējis kā tautasdziesmas. Arī noslēpumainības oreols ap tautas mantojuma vācēju un viņa uzskatiem tiek uzturēts tieši ar šiem tekstiem.

Gluži loģiski, referāts par Kr. Barona darbu bija atspēriena punkts Gunta Pakalna referātam “Atradumi Pētera Šmita “Latviešu pasaku un teiku” manuskriptā”, kas atspoguļoja robežas nenoteiktību starp publicēšanai pieņemamo un nepieņemamo folkloras tekstu. Tika atklāts pasaku vākšanas, labošanas un publicēšanas process, ko virzīja latviešu folkloras pētnieks Pēteris Šmits. Šī procesa fiksācijā vērojami gan politkorektuma, gan valodas modernizācijas (latviešu literārās valodas rašanās) iespaidi, kas radīja spēcīgu un neatgriezenisku spiedienu mutvārdu tradīcijas pierakstā, tostarp izskaužot mutvārdu daiļradei raksturīgas sintaktiskas konstrukcijas, rusicismus, frazeoloģismus. Referāta noslēgumā tika pausta doma, ka pasaku manuskriptus būtu nepieciešams publicēt internetā.

Citu folkloristikas pusi akcentēja Rita Treija referātā “Meklējumi Ziemeļu muzejā”, kas balstījās autores ekspedīcijā uz Zviedriju. Ziemeļu muzeja arhīvā Stokholmā intensīvu meklējumu procesā tika atrasti materiāli par latviešu folkloristiku starpkaru periodā 20. gadsimtā. Referāts analītiski raudzījās zviedru etnologa Dāga Trociga (Trotzig, 1914–1944) dokumentos (piemēram, bibliotēkas talonos, apgūtās literatūras sarakstos utt.), kuri atrodami muzeja krājumā. Fokusējot zviedru pētnieka gaitas Rīgā, Treija akcentēja, ka Trocigs 20.gs. trīsdesmito gadu nogalē bijis LU docents, kā arī Viļakas ekspedīciju rīkotājs. Viņam līdzās tika apskatīts arī pēc Otrā pasaules kara Zviedrijā dzīvojošā un darbojošā latviešu folklorista Kārļa Strauberga darba periods, caurskatot Zviedrijas muzeja arhīvā atrodamos manuskriptus u.c.

Laine Kristberga prezentēja referātu “Autoetnogrāfijas performatīvie aspekti”, kurā lielākoties caur amerikāņu poststrukturālisma filozofes Džūditas Batleres teorētisko uzskatu prizmu tika uzlūkotas trīs performatīvas izpausmes: Kristīnas Inčiūraites (Inčiūraitė) videoperformance “Lejup pa kāpnēm” (Downstairs, 2000), Fidēlijas-Signes Rootsas (Fideelia-Signe Roots) autoetnogrāfiskā performance “Nemiers – gājiens cauri Igaunijai ar kailām krūtīm” (Angst – Bare Breasted Walk Throught Estonia, 08. 08. –13. 08. 2011.) un Ievas Epneres autoetnogrāfiskās fotogrāfijas “Es tur gandrīz biju” (2012). Tika akcentēti pašidentitātes meklējumi, kuri saistāmi ar Batleres proponēto varas manifestācijas jēdzienu un uztveres pieredzi.

Konferences otrajā sēdē paredzēto referātu nosaukumi radīja priekšstatu, ka gaidāma tematiska daudzveidība un dažādība, tomēr jāatzīst, ka, raugoties no novitātes viedokļa, bija vērojamas zināmas kvalitatīvas atšķirības.

Aijas Priedītes referāts „Cittautieši latviešu zemnieku literatūrā” pretendēja uz pārliecinošu latviešu zemnieku literatūras izpēti, jo referente atzina, ka pētījumā aptverti 12 romāni, kas kopskaitā esot ap 5000 lapaspusēm. Tomēr jāatzīst, ka pētījums atstāja mazuma piegaršu, galvenokārt izceļot čigānus un žīdus un zemnieku literatūrā atklāto attieksmi pret tiem kā nevēlamiem, atšķirīgiem un kaitnieciskiem. Interesanti būtu dzirdēt viedokli arī par citām tautībām un tām piedēvētām īpašībām, kas atklājas kā „citādais” literatūrā. Zināmas pārdomas raisīja arī tēmas uzstādījums par zemnieku literatūru, jo referātā skaidri netika izvirzīti kritēriji, pēc kādiem tiek noteikta piederība šim tematiskajam „virzienam”.

Postmodernu skatījumu uz vēstures, literatūrzinātnes un antropoloģijas attieksmēm atklāja Mārtiņš Mintaurs referātā „Vēsture starp literatūrzinātni un antropoloģiju: ko var iesākt ar pagātni?”. Tika izvirzīti būtiski jautājumi par mūsdienu un mūžīgo skatījumu uz vēsturi: kas ir vēsture? Vai vēsture ir māksla vai zinātne? Tika atklāta arī vēstures neviennozīmība un tās kā sociālas konstrukcijas un subjektīva naratīva iezīmes.

Sēdi noslēdza Anitas Rožkalnes referāts „Rakstnieks Kārlis Zariņš un latviešu bohēma: fakti un tēli”, kurā gan, kā pati referente atzina, neesot tikts līdz faktu un tēlu kopsaucēm pētījuma ietvaros. Interesanta un saistoša bija pētījuma materiālu atlase un bagātīgais vizuālais materiāls, tomēr kopumā nepameta nepabeigtības un dziļākas tēmas izpētes nepieciešamības sajūta.

Jāatzīmē, ka lielu klausītāju ieinteresētību raisīja Bārbalas Simsones priekšlasījums „Vladimira Kaijaka šausmu pasaule”, kurā jāuzteic referentes spēja iedzīvināt uzmanību, raisīt klausītājā asociācijas un līdzpārdzīvojumu. Simsone mērķtiecīgi izcēla Kaijaka šausmu stāstu pamatiezīmes – neizskaidrojamo, grotesko un pārdabisko – kā citu no cita izrietošas rakstnieka vēlīnās daiļrades kontekstā. Referātā bija jūtama arī pašas referentes ieinteresētība, un atzīmēšanas vērti ir citētie Kaijaka intervijas fragmenti – gan par baiļu un šausmu pasaules uztveri, gan iespējām publicēties padomju periodikā. Referāts atzīmējams kā veiksmīgākais un iedvesmojošākais šajā sēdē.


Pēc pusdienu pātraukuma konferences trešā sēde aizsākās dramatiski. Raiņa pētniece Gundega Grīnuma atsedza tradicionāli neapspriestu Raiņa tēla šķautni referātā „Rainis – banku laupītājs?”. Tika apskatīti vācu laikraksti 1906. gadā, pievēršoties rakstiem ar tādiem “dzelteniem” virsrakstiem kā „Pliekšāns kā laupītāju bandu organizators”. Gandrīz vai apsūdzības pozīciju Grīnbergas plašākā materiālā balstītais skatījums tiecās līdzsvarot, tomēr atzīstot par nepieļaujamu kādu notikumu pilnīgu noklusēšanu.

Daugavpils Universitātes pētnieks Dmitrijs Oļehnovičs referātā „Holokausts un propaganda: mijiedarbības korelācija” pēc gara, taču saistoša ievada par holokausta uztveri sabiedrībā un ar to saistītajām vēsturiskās izpētes problēmām mēģināja lietot laikraksta „Tēvija” rakstu analīzē Janisa koeficientu, kurš, izrādās, ļauj aprēķināt tekstu emocionālo slogu, taču holokausts arī šoreiz izvairījās no kvantitatīvas definēšanas.

Rīgas Stradiņa universitātes pārstāve Ilva Skulte pieteica virkni interesantu tēmu referātā „Jaunā rakstīšana. Tekstveides prakses jauno mediju laikmetā.” Izmantojot par piemēru sociālā tīkla twitter.com tekstus, I. Skulte runāja par to, kā pēdējās gadu desmitgadēs mainās teksta īpašības un tā radīšanas process. Intriģējošākais referātā bija jautājums par to, kā vajadzētu mainīties valodas un literatūras apmācībai skolās, lai sagatavotu jauno mediju sekmīgai lietošanai.

Visbeidzot Laura Laurušaite no Lietuviešu literatūras un folkloras institūta iepazīstināja konferences dalībniekus ar literārās imagoloģijas jēdzienu. Parādību var nosacīti dēvēt par postkoloniālisma vecāko māsu no Eiropas. Šī literatūras un citu tekstu izpētes pieeja, kura koncentrējas uz nacionālo identitāšu tēliem (images), ko tautas veido pašas par sevi un cita par citu, izpelnījās klausītāju skepsi, dažiem uzskatot, ka viss referātā aprakstītais ir tikai diskursa analīzes apakšgadījums.

Teju katram runātājam radās grūtības ar savu interesanto ideju un plašo kontekstu ierobežošanu laikā; kā atzīmēja sēdes vadītājs Kārlis Vērdiņš, „labā sabiedrībā minūtes skrien kā stirnas”.


Noslēguma sēdi atklāja LU Sociālo zinātņu fakultātes pētnieces Olgas Procevskas intriģējošā un analītiski pārliecinošā prezentācija „„Zelta būris” – publiskie intelektuāļi un mūsdienu Latvijas nācijvalsts”. Atkāpjoties līdz inteliģences rašanās apstākļiem 19. gs. beigu Krievijā un Austrumeiropā un izsekojot tās vēsturei līdz mūsdienu Latvijai, Procevska atklāja dažādu inteliģences un intelektuāļu formu funkcijas sabiedrībā un izgaismoja procesu, kādā atjaunotās Latvijas intelektuāļi ir nokļuvuši „šaurā funkciju koridorā” kā nacionālās identitātes kopēji.

Jānis Ozoliņš un Kārlis Vērdiņš referātu „Zilie stāstījumi mūsdienu latviešu īsprozā” uzsāka ar īsu ekskursu stāstītāja un skatupunkta teorijā, izsaucot publikā atzinīgus smieklus ar literatūrinterpretācijas termina queering latviskojumu „zilināšana”. Tālāk tika ieskicēts homoseksualitātes atspoguļojums latviešu literatūrā, sākot no 80. gadu beigām; var secināt, ka tipisks homoseksuāls varonis latviešu literatūrā ir ārzemju literāts ar tādu pašu vārdu kā dzīvesbiedram.

Toms Ķencis piedāvāja neparastu pieeju folkloras sižetu interpretācijai, ļoti izklaidējošā priekšlasījumā „Sniegbaltītes metamorfozes” analizējot pazīstamās pasakas transformācijas dažādos laikmetos un medijos. Publiku priecēja gan pikantas detaļas no senākajiem vācu folklorā pastāvējušajiem pasakas variantiem, gan trāpīgi komentētu video fragmentu klāsts no dažādu žanru „Sniegbaltītes” ekranizācijām.

Novēlam tuviem un tāliem pētījumiem arī nākamgad meklēt un atrast konferences gultni zinātniskās upes ietvaros.