Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva.
Foto no autora personīgā arhīva.

“rakstnieka uzdevums ir būt patiesam pret sevi”
Ar dzejnieku un tulkotāju Juri Kronbergu sarunājas Elīna Kokareviča
05.06.2013

Pirms vairāk nekā mēneša HZF Literārajā klubā viesojās Zviedrijas latviešu dzejnieks un tulkotājs Juris Kronbergs. Savā bagātajā un interesantajā rakstnieka “karjerā” dzejnieks piedzīvojis ne mazums notikumu, darbojies kopā un līdzās daudziem ievērojamiem cilvēkiem. Tā veidojuies viņa skats uz šo pasauli dzīvi un cilvēka vietu tajā. Un dzejnieks tapis, veidojies un audzis, pats kļūdams par ievērojamu, saistošu sarunbiedru, kura dzejā ironija un skumjas caurvijas, veidojot stabilu, bet attīstībai pakļautu pasaules ainu.

Kāpēc sāki rakstīt savulaik? Kādas bija Tavas ierosmes?

Es diezgan vēlu sāku rakstīt – man bija jau pieci gadi. Ierosmes droši vien bija pasakas. Pirmais dzejolis, kas arī krājumā “Biszāles” vēlāk parādījās, bija par velnu un viņa ēdienu. Bija apmēram tā: gāju ārā pastaigāties, bet nāk velns un saka: nāc līdzi, te klētī man trekns auns būs – foršas pusdienas! Tad mēs nonākam pie velna klēts, viņš ieiet klētī, bet es gaidu. Nenāk, nenāk, un pēkšņi atsprāgst vaļā klēts durvis, izskrien velns un auns viņam pakaļ, velns kliedz: palīgā, mans ēdiens mani sabada! Tāds bija mans pirmais literārais darbs. Skolā Stokholmā es rakstīju nejēdzīgi garus domrakstus. Skolotāja pārrakstīja tos smuki uz rakstāmmašīnas, nākamajā dienā lasīja priekšā visai klasei, kas bija šausmīgi neērti. Vēlāk, padsmit gados rakstīju zviedru valodā. Lasīju Hemingveju un tamlīdzīgus rakstniekus, sāku rakstīt prozu viņu garā. Viens stāsts bija par to, ka braucu taksītī pa Parīzi un dzīve man riebjas – 13 gadu vecumā. Dažus gadus vēlāk sāku rakstīt dzejoļus, klasē man bija draugs, kas arī rakstīja dzejoļus zviedriski. Ap to laiku arī Pāvils Johansons – Veronika Strēlertes un Andreja Johansona dēls – sāka zviedru valodā rakstīt. Kādu dienu mums bija tāda saruna – varam taču mēģināt rakstīt latviski. Viņš saka – jā, jā, mamma tad varētu paskatīties un palabot. Es saku – forši! Toreiz man viņa bija tikai Pāvila mamma, nezināju, ka viņa ir arī “Veronika Strēlerte”, citādi es nebūtu viņai dzejoļus rādījis. Parādīju, viņa apskatījās, tad šausmīgi pieklājīgi (bijām visu mūžu uz “Jūs”, jo, kā viņai likās, esmu vīrietis) viņa atdeva dzejoļus, sakot: par to, ka Jūs varat rakstīt, nav ne mazāko šaubu. Tas, protams, mani iedrošināja turpināt. Interesantākais notika, kad sāku rakstīt latviski – tas sasaistījās ar manu bērnību, ar rastīšanu tādā ziņā, ka aktīvi sāku lietot atkal latviešu valodu, jo pirmsskolas vecumā biju runājis tikai latviski – mājās, ar draugiem, vienaudžiem, uz ielas – zviedru bērni pat nedaudz iemācījās. Zviedriski sāku runāt tikai skolā, bet es neatceros, ka man būtu bijušas grūtības ar zviedru valodu. Tad man otrreiz atklāt latviešu valodu bija kā dēka, man bija bauda to darīt.


Dzejošanas iedvesmas ir atrastas, bet – kā radās doma publicēt darbus un kā nonāci līdz pirmajam krājumam?

Izdevniecība “Imanta”, kas atradās Kopenhāgenā, bija izdomājusi, ka vajag izdot mazgrāmatiņu sēriju. To redaktors bija Edvīns Grīns (pazīstams kā rakstnieks Rihards Rīdzinieks). Mazgrāmatiņās bija pārstāvēti 12 dzejnieki. Izdevniecībai radās doma to turpināt, un tika izdoti vēl sešas grāmatiņas, kuras uzticēja Pavilam Johansonam. Un es biju viens no šiem sešiem – ar krājumu “Iesnas” 1968. gadā.


Bet krājums iznāca tikai 1971. gadā...

Jā, viņiem radās kādas grūtības – nebija laikam laicīgi manuskripti iesniegti, jo gribēja izdot sešus uzreiz. Pa to laiku man apnika gaidīt, izdomāju, ka varu izdot “dzejas lapiņu” A3 formātā. Ar nosaukumu “Pazemes dzeja” – 18 dzejoļi abās lapas pusēs. Es apzinājos, ka tas ir līdzīgs Pagrīdes dzejai, bet pazeme bija reāla vieta, jo es toreiz biju students un strādāju Stokholmas metro biļešu kasē. Tā ir fantastiska vide rakstīšanai, īpaši vēlos vakaros vai naktīs – kaut kādā priekšpilsētas metro pieturā, kur neviens nenāk. Es tur gan rakstīju, gan lasīju biezus romānus, piemēram, “Noziegums un s*ds”, Džeinas Ostinas darbus. Dzejas lapiņa (salokot divas reizes A5 formātā) gan nebija gluži mans izgudrojums, jo pastāvēja mazas izdevniecības, kas izdeva dzejas plakātus un visu ko citu. Bet šajā formā, kad pārloka – tas bija R. Rīdzenieka izgudrojums, jo viņš strādāja lielveikalā, kur veidoja reklāmas lapiņas, un viņam bija pieejama ofseta drukāšana, viņš saprata tehniku un to, kā sakārtot dzeju un pielikt fotogrāfiju.


Kā Tu šo plakātu realizēji? Kas ar to notika tālāk?

Bija izrāde Stokholmas latviešu teātrī – starpbrīdī es dzejas lapiņas pārdevu par vienu kronu gabalā. Bija fantastiski. Kad rādīja kādu komēdiju, bija pilna zāle – tad visi staigāja ar šīm lapiņām. Bet tur taču bija arī tāds saturs, kas vienam otram varēja nebūt pieņemams. Politiska dzeja. Konservatīvajiem trimdiniekiem nepatika. Tad es aizbraucu uz Ameriku pēc diviem mēnešiem, koferī paņēmis piecsimt gabalus. Gribēju pārdot pa vienu dolāru gabalā. Tas izdevās Toronto Latviešu dziesmu svētkos, kur uz informācijas galda es noliku šīs lapiņas, bet blakus kastīti, kur likt dolārus. Šad tad es varēju paķert nopelnīto žūksni un iet uz bāru.


70. gados Tev bija iespēja gan braukt uz Ameriku, gan izdot politiskus dzejoļus. Šeit toreiz nebija tādas iespējas. Kādu nozīmi Tu piešķīri toreiz brīvībai un kā Tu to vērtē tagad?

Rakstīt trimdā un nebūt brīvam – tas man nebija pieņemami. Likās, ka bija pārāk daudz trimdas rakstniecībā obligātā patriotisma. Mani agrīnie dzejoļi varbūt ir protests pret to trimdas konservantīvismu, noslēgtību. Tajā laikā jau nāca iekšā pasaules ziņas, varēja gandrīz skatīties tiešraidē Vjetnamas karu katru vakaru. Pasaule sāka kļūt globāla, Āfrika, Dienvidmerika un viss kaut kas. Man likās, ka kaut kas trūka un bija sastingums. Man kaimiņos dzīvoja igauņu avangardists Ilmārs Lābans, mums abiem šķita, ka mūsu uzdevums, ja tāds ir, bez pašas rakstīšanas, ir uzdevums būt brīvam. Varbūt tas dīvaini izklausās, bet es to tā izjutu. Es nekad nesaistīju rakstīšanu latviešu valodā ar naudas pelnīšanu vai karjeru. Jo es jutu, ka rakstu sevis dēļ. Un manus dzejoļus lasīs varbūt kādi 100 cilvēki visā pasaulē. Un drīz varbūt neviens vairs nerunās latviski, tas man deva milzīgu brīvības sajūtu. Es domāju, ka vēl joprojām katrs var izvēlēties būt vai nebūt brīvs, īpaši šajos apstākļos. Tas ir katra iekšējs lēmums, lai gan ieteikt būt brīvbam es negribu nevienam, jo tas sarežģī dzīvi. Bet iespēja pastāv.


Vai brīvība ir jāapzinās? Ir taču atšķirība tagad, kad brīvība ir “globāli pieejama”. Vai tas ietekmē domāšānu un maina attieksmi pret lietām?

Jaunām paaudzēm tas var būt, bet man tas neko nemaina. Mana pieeja ir tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi. Bet, protams, tanī pasaulē, kad jauns biju es, vienā pusē bija Padomju Savienība un visa tā Padomju Savienības pakļautā Eiropas daļa, bet Eiropā pašā bija fašistiskās diktatūras – Spānijā, Portugālē, Grieķijā kādu laiku, grīļojās Itālija, Vācijas Austrumdaļa piederēja padomju blokam. Bet bija Skandināvu valstis, Rietumvalstis – šaura brīvības strēle, varbūt tāpēc brīvība likās ļoti dārga. Man jau toreiz bija kontakts ar Latvijas rakstniekiem, un es sekoju līdzi, lasīju “Literatūru un Mākslu”, “Karogu”. Stokholmas latviešu rakstnieks Andrejs Irbe ļoti daudz rakstīja par Latvijas literātiem. Man Latvijas realitāte bija dzīva. Vienmēr, kad kāds brauca, jo daudzi brauca no Amerikas caur Stokholmu, iedeva iešmugulēt kādu grāmatu līdzi uz Padomju Savienību. Bija uzdevums – lai tur būtu arī toreiz Padomju Savienībā aizliegtā literatūra.


Tev ir iznākušas jau 14 dzejoļu grāmatas. Kā tev pašam šķiet – vai no 70. gadiem, kad iznāca pirmā, ir mainījies Tavs rakstīšanas stils, veids, kā Tu attiecies pret rakstīšanu?


Ja man nekas nebūtu mainījies, tad es vairs nerakstītu. Man liekas, ka vienmēr ir jāmainās, kaut kam ir jānotiek, jābūt ilūzijai vismaz, ka lietas mainās. Jo tas dod ierosmi rakstīt, jo tu atklāj vienmēr ko jaunu rakstot. Rakstīšana ir arī veids, kā uzzināt lietas par sevi, ko tu varbūt tikai nojaut, bet tad tu uzraksti un vari domāt. Es ceru, ka kaut kas ir mainījies...


Ko nozīmē rakstniekam literatūras pētniecība un kritika – ko tā rakstniekam dod?

Kad es biju jaunāks un vēl taustījos literatūrā – gan rakstīšanā, gan pasaules literatūrā vispār, tad jau labas esejas par literatūru man likās ļoti svarīgas. Bija daži tādi kritiķi Zviedrijā, kas mācēja šausmīgi interesanti rakstīt par literatūru... Tas ir jādara labam kritiķim – jāspēj radīt interesti par grāmatu. Tādi kritiķi ir zelta vērti, kas māk tā uzrakstīt, ka jāskrien uz veikalu vai bibliotēku, lai dabūtu to grāmatu. Tāpat ar zinātniskiem darbiem. Tādus daudz lasīju, man patika – bija daudzi lieliski literatūras pētnieki toreiz arī Latvijā – piemēram, Ruta Veidemane un daži citi. Lasot “Karogā” un “Literatūrā un Mākslā” par literatūru – es sapratu, kādos apstākļos tas viss rodas, bet tā bija arī informācija par to, kas notika literatūrā.


Vai kritika var iedvesmot rakstīt?

Kad bija iznākusi mana pirmā grāmata zviedru valodā, lielā avīzē bija recenzija, un es tās dēļ biju lielā sabrukumā. Bet man teica – tā taču ļoti pozitīva recenzija. Es saku – paskaties, ko viņš tur raksta! Man – bet viss pārējais ir labi, tā tikai viena nieka vieta. Es gan redzēju toreiz tikai to vienu vietu...


Publicēt un izdot krājumu ir viens, bet publicēt dzejoļus periodikā – cik liela nozīme tam?

Ir liela nozīme, kad ir žurnāls, kur publicēties, jo kamēr izdomā veselu krājumu un izdod to.... Bet pa starpām rodas dzejoļi un, ja ir iespēja tos kaut kur aizsūtīt, – lieliski. Trimdas gados bija “Jaunā Gaita” – tur vienmēr varēja aizsūtīt dzejoļus, un tas bija labi, jo to lasīja tie, kam tiešām literatūra interesēja. Tas aizsniedza globālo trimdu. Bija arī avīzītes – teiksim, Vācijā izdeva avīzi “Latvija” – arī tur lika dzejoļus un tā iznāca reizi nedēļā. Arī “Laiks” Ņujorkā. Daudz literāro žūrnālu bija arī Zviedrijā – lielie, glaunie un arī andergraunda žurnālīši. Bija iespējas, un tas bija ļoti svarīgi. Gribētos, lai šodien mums būtu vairāk literāro žurnālu. Ienāca prātā doma, ka vajag vienu literāro žurnālu, kur publicēt tulkojumus no citām valodām, jo mums te ir tik unikāla situācija, diezgan reta parādība, ko vislabāk var salīdzināt ar Zviedriju, taču arī tur nav tik labi dzejnieki, kas varētu tulkot no azerbaidžāņu vai tādām valodām. Šodien mums ir pieejami Rietumi ar lielajām valodām un arī tā pasaule, kas ir bijusī Padomju Savienība. Neskatoties uz internetu, mums draud provinciālisms. Tas paplašinātu skatījumu. Ja speciālisti šādā pasaules tulkojumu žurnālā būtu atlasījuši labāko no visām kultūrām, tas būtu ļoti rosinoši jaunajiem literātiem, zinātniekiem. Ja mans nākamais dzejoļu krājums būs bestsellers un es kļūšu miljonārs, es taisīšu tādu žurnālu augšā!


Tavs pēdējais jaunākais krājums saucas “Ikdiena”. Pastāsti par savu ikdienu!

Pieceļos no rīta, diezgan vēlu, ap 10iem parasti. Tad ēdu brokastis, atbildu uz epastiem – tie prasa daudz laika, jo cilvēki vairs nekomunicē pa telefonu – arī stokholmieši, kolēģi u.c. Tad es noteikti tulkoju, arī parakstu kaut ko. Pēcpusdienā es eju uz veikalu, iepērkos, taisu vakariņas, nāk kundze mājās – viņa ir skolotāja, nogurusi, nāk skāba. Praktiski esmu mājasmāte.


Tavs ikdienas darbs ir arī tulkošana. Vai tā palīdz dzejošanai? Un vai dzejošana palīdz tulkot?

Jā, tulkošana mēdz tā noriebties, ka sāku rakstīt. Īpaši, ja nākamajā dienā jānodod tulkojums... Bet, jā, palīdz tā darbošanās ar valodām, un pašam rodas vēlme rakstīt. Pamatā ir diezgan liela brīvība – varu izvēlēties, ko tulkot un ko ne. Man nepatīk biznesa teksti, bet gan literatūra. Vienmēr esmu tā darījis. Ja tulkoju kādu dzejnieku, tad pats atlasu arī dzejoļus, ko tulkot. Iedomājos, ka tas ir nozīmīgi, lai būtu labs rezultāts, ja mani dzejoļi uzrunā. Rakstu arī pārsvarā gan latviski, gan zviedriski, un strādāšana ar abām valodām noteikti kaut ko nozīmē. Dzintars Sodums teicis – dzejniekam tulkošana ir kā pianistam pirkstu vingrināšana. Rakstība tādā veidā tiek turēta tonusā.


Ko Tu pašlaik tulko?

Pašlaik latviski tulkoju zviedru dzejnieku Jeranu Sonevī. Tulkoju arī Zigmunda Skujiņa “Miesas krāsas domino” un Ingas Ābeles stāstus – “Ķimenes un virši” – nē, “Kamenes un skudras”.


Kas no latviešu literatūras ir Tevi pozitīvi ietekmējis, rosinājis?

Nezinu, varu teikt, kurus man paticis tulkot. Tie ir Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Veronika Strēlerte, Uldis Bērziņš. Tos esmu tulkojis visvairāk. Īpaši Belševicas darbus – zviedriski iznākušas 7 gramatas (Billes triloģija, daudz dzejoļu). Viņai bija laba izdevniecība, kas, tāpat kā es, cerēja, ka viņa dabūs Nobela prēmiju, tāpēc arī ar prieku izdeva. Cik viņi un kā mani ietekmējuši – to noskaidrot ir literzinātnieku uzdevums.


Ja Belševicai iznākušas tik daudzas grāmatas zviedru valodā viņu uztvēra, kādas bija atsauksmes?
Zviedrijā ir divi rakstnieki, kas bija plaši pazīstami. Pirmā bija Zenta Mauriņa – ļoti populāra Zviedrijā, zviedriski iznākušas viņas grāmatas 50. un 60. gados. Bija tādi, kas viņu dievināja. Gandrīz to pašu var teikt par Vizmu Belševicu – viņu lasītāji kvantitatīvā ziņā nepārspēj Mauriņas fanus, bet ļoti uzticīgi. Reiz iemīlējuši viņas rakstīto vārdu, tie sekoja, pirka grāmatas, interesejās, pat brauca uz Rīgu skatīties, kur tā Bille dzīvoja. Pat autorei pašai zvanīja un prasīja: esam uz tādas un un tādas ielas, vai te Bille dzīvo?


Vai esi gribējis zviedriski iztulkot kādu no jaunākajiem latviešu dzejniekiem?

Esmu šo to tulkojis no Vērdiņa – ceru, ka atradīšu viņam izdevēju. Arī citus – šo to no Ingas Gailes, Annas Auziņas, varētu atdzejot arī Vigulu. Šodien tā problēma ir paradoksālā kārtā mazliet lielāka – atrast izdevēju Zviedrijā ir grūtāk nekā agrāk. Es nezinu kāpec, bet man laimējās, kad es sāku. Pirmā grāmata, ko tulkoju, bija Ziedoņa “Epifānijas”. Bija ārkārtīgi jauks un inteliģents vīrs Stokholmā – Ilmārs Beķeris, kurš strādāja Zviedrijas Ārlietu ministrijā, viņš diemžēl pāragri nomira ar vēzi, bet viņa pēdējais darbs – Zviedrijas vēstnieks Ēģiptē. Toreiz, 1977. gadā viņš bija runājis ar Zviedru institūta direktoru un prasījis, kādas iespējas būtu izdot latviešu literātus zviedriski (viņam ļoti patika Ziedonis). Direktors teicis – mans kaimiņš ir rakstnieks Lennarts Friks, viņš nupat uzsācis savu izdevniecību, jo viņam šķiet, ka zviedriski par daudz tulko tikai amerikāņus un angļus, noteikti tajā Padomju Savienības perifērijā jābūt labiem rakstniekiem. Beķeris man piezvanīja, es pārtulkoju 10 epifānijas, iedevu Frikam, kuram patika, un 1968. gadā iznāca epifāniju izlase. Tā bija pirmā Latvijas autora grāmata zviedru valodā kopš 1936. gada, kad iznāca Blaumaņa noveles (ar nosaukumu “Nāves ēnā” – tulkotas no vācu valodas). Gāja labi, un zviedru pārsteigums bija milzīgs, jo valdīja zināms priekšstats par padomju autoriem un varbūt arī trimdas propaganda nedaudz bija vainīga, kas zviedriem teica, ka notiek pārkrievošana un totalitārisms. Zveidri arī man teica – mums bija tāda sajūta, ka tur viss ir pagalam, bet tagad, kad izlasām tādu Ziedoni un Belševicu, redzam, ka ir cilvēki, kas savu cilvēcīgumu, domu un intelektu nepakļauj režīmam. Recenzijās tas bija pozitīvi uzsvērts. Bet ar to nepietiek, jo triks ir būt labam rakstniekam, jo bija arī tādi, kas bija tikai pret padomiju, un tos neviens negribēja. Svarīga ir tieši šī kombinācija. Tas radīja milzīgu interesi, toreiz vēl katrai pilsētiņai bija sava maza avīzīte ar kultūras lappusi. Tas nozīmē, ka bija milzīgi daudz recenziju par grāmatām. Pirmajai grāmatai bijai kādas 30 recenzijas. Mazajās avīzītēs bieži vien bija ļoti interesatas recenzijas, jo tie bija neatkarīgi, brīvi rakstnieki, kas rakstīja, lai nedaudz piepelnītos. Rakstot mazām avīzītēm, viņi jutās brīvāk, jo lielās avīzes atspoguļoja Stokholmas literāro stilu, kas dotajā brīdī bija modē, kā vajadzēja rakstīt par grāmatām. Visas tās grāmatas, kas iznāca vēlāk – Belševica, Skujenieks, Ziedonis u.c. - par visām bija labas atsauksmes.


Kā Tev šķiet – par ko literatūrā, tieši dzejā, pavisam noteikti vajadzētu runāt? Par ko mēs nerunājam? Vai literatūrai vajag virsuzdevumu, piemēram, nacionālu vai kādu citu?

Tas bija 1985. gadā, kad Vankūverā bija Rietumkrasta Dziesmu Svētki ar rakstnieku cēlienu, kurā piedalījos. Iedzēram vīnu, runāja viens patriotisks rakstnieks, kas jautāja: kas ir rakstnieka uzdevums? Es zināju, ko viņš uzskata par uzdevumu – nacionālismu un cīņu pret padomju iekārtu. Es teicu, ka rakstnieka uzdevums ir būt patiesam pret sevi, un to es joprojām domāju. Tāpēc, ja kāds sāk runāt par virsuzdevumiem un tādām lietām, tas manī izraisa alerģisku reakciju.


Kurš no visiem krājumiem Tev pašam patīk – kuru bijis visinteresantāk rakstīt?

Katrs ir savā veidā ļoti interesants. Vai arī otrādi.


Kad biji Parīzē un piedalījies dzejas lasījumos vēstniecībā, Tu nelasīji dzejoļus no “Vilka Vienača”, ko Tev arī skumji pārmeta. Pastāsti par šo krājumu, jo tas ir pietiekami spilgts – tulkots ļoti daudzās valodās!

Tas vispār nav mans izgudrojums. Man bija acs operācija – gadījās tīklenes nobrukums. Toreiz es strādāju Latvijas vēstniecībā Stokholmā par kultūras atašeju, ikdienas dzīve bija raita un notikumiem pārbagāta, nebija laika apsēsties un kaut ko uzrakstīt. Vakaros mēģināju tulkot – uzskatīju to par daļu no sava kultūras vēstnieka darba. Pēc acu operācijas man bija uzdevums 5 nedēļas būt mierā, un viens no izšķiršajiem momentiem bija ķirurga teiktais – operācija ļoti labi izdevās (es neredzēju ar kreiso aci pilnīgi neko, bija migla). Es prasu – paliks labāk ar aci? Viņš – jā, jā. Vai pilnīgi atgūšu redzi? Viņš – par to tu vari tikai sapņot. Labi, ka es sēdēju, tas bija ļoti brutāli, telpa man sāka grīļoties. Tagad esmu atguvis redzi, lai gan neredzu perfekti. Toreiz gan nezināju, kā būs. Man bija gandrīz 50 gadi, pirms tam kopš dzimšanas nebiju bijis pacients slimnīcā, tikai apciemoju citus, un likās, ka tā ir milzīga netaisnība, ka nāve jau ņem nost daļu no manis. Sāku rakstīt par to – ak vai, kāda netaisnība, biju sašutis, bēdīgs. Galīgi neveicās tā rakstīt. Bet reiz parunāju ar vienu draugu pa telefonu – viņš teica, ka nu esmu vilks Vienacis. Tēls man uzreiz bija rokā. Man nebja jāraksta pirmajā personā, varēju rakstīt trešajā. Kā jau rakstnieki zina, ja gribi būt godīgs pret sevi, tad var rakstīt trešajā personā – arī memuārus. Kā Belševica “Billi”. Tad man nāca idejas, rakstīju un nolēmu, ka rakstīšu paralēli – zviedriski un latviski. Vienu dzejoli es iesāku latviski un turpināju zviedriski, tur notika valodu mijiedarbe. Īsti neatceros, kuri sākotnēji rakstīti kurā valodā. Pirmais “Vilka Vienača” izdevums tātad bija abās valodās.


Vilkam Vienacimir klāt arī mūzika. radās šī doma?

Tas nāca prātā Kristapam Grasim, kas rakstīja šo mūziku un arī spēlēja ģitāru. Viņam patika mani dzejoļi, viņš tos daudz bija lasījis. Pats arī biju nodarbojies ar mūziku, viens dzejolis reiz bija grupas “Dundurs” mūzikas pavadījumā un ar “Prusaku ansambli” man bija divi dzejoļi - “Ņujorka” un “Galapunkts”. Man patika tā forma, sākām diskutēt – varbūt kādu izlasi šitā uztaisīt. Un tā parādījās “Vilks Vienacis” – tas eksistē ar vārdiem un mūziku, zviedru, latviešu, lietuviešu, arī vācu valodā. Foršs izdevums sanāca – visa grāmata pārtulkota un grāmatas aizmugures kabatiņā mūzikas disks.


Zinu, ka parasti nestāsti, ko pašlaik raksti... Bet varbūt vari pateikt, ko Tu pašlaik lasi un ko visiem vajadzētu pavisam noteikti kādreiz izlasīt?

Pirms laika sāku lasīt Edvarda de Vāla romānu “Zaķis ar dzintara acīm”. Droši vien latviski tas vēl nav tulkots. Zaķis ar dzintara acīm ir maza japāņu skulptūra. Autoram kāds radinieks bija kolekcionējis šādas fgūriņas, tās sauc par metuski... Viņš sāka interesēties par kolekcijas vēsturi – kā radinieks nonāca pie šīm figūriņām. Tā varonis sāk rakstīt savas dzimtas vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām. No Odesas ebrejiem, banķieriem, kulturas cilvēkiem, kas personīgi pazina Marselu Prustu, dzimtes pārcelšanos uz Vīni utt. – faktiski sanāk lasīt par Eiropas kultūras vēsturi, un grāmata ir ārkārtīgi interesanta. Tad es arī lasu Valentīnas Freimenes “Ardievu, Atlantīda!”, un nupat izlasīju – nezinu, vai latviski ir tulkota – itāļu rakstnieces Silvijas Avalones grāmatu “Tērauds”. Šī romāna varone ir uzaugusi mazā pilsētiņā pie jūras, pretī Elbas salai, kur visi, kas dzīvo, strādā tērauda fabrikā. Stāsts ir par divām meitenēm. Ārkārtīgi forši uzrakstīts. Domāju, ka jauniešiem padsmit gados vai pieaugušajiem patiks kolosālā valoda. Ceru, ka Dace Meiere to pārtulkos; vajadzētu šo rakstnieci aicināt uz Prozas lasījumiem. Varbūt nav tik daudz to literāro žurnālu, bet šodien ir internets un var lejuplādēt, kādas grāmatas angļu valodā vien vēlies. Piemēram, Guntis Berelis saka, ka lasa pasaules literatūru no krievu interneta – tur esot daudz satulkots. Man gan krievu valodas nav, bet ir angļu valoda, ka paver durvis uz pasaules literatūru. Agrāk daudz lasīju – abonēju “New York Review of Books” un “Times Suplement”. Brīnos, kā es varēju paspēt tik daudz lasīt agrāk un pa kuru laiku – pa kuru laiku es dzēru un darīju muļķības?