Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Par dažiem ar bērnu literatūru saistītiem pasākumiem šajā vasarā
Una Alksne, Jūlija Dibovska, Līvija Baumane
30.07.2013

Ir ierasts, ka šādi un tādi lasījumi allaž izpelnās vairāku video un foto/video kameru uzmanību... Kam šīs nervozās grimases, ja kaut kas nedarbojas un kāpēc jākustas, ja netiek uzņemta dokumentāla filma ar pretenzijām uz montāžas metaforām? Bet pats galvenais – kam tas viss un kur to var redzēt? Mūžīgā mīkla.

 

 

Piezīmes ar zīmuli uz ābeces malām. Jāņa Baltvilka Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi 2013

 

Mīkla: maza zāle, daudz bērnu – kas tas ir? Jāņa Baltvilka Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi 2013 „Tumšās lietas, gaišās lietas”. Jaunā Rīgas teātra ciešākā telpa vairs nespēj panest ikgadējos bērnu literatūras lasījumus pirms laureātu izziņošanas. Zāle nu jau ne tikai nemierīgi kņud, bet arī plīst pušu, ļaudis stāv durvīs, sēž kāpnītēs un klēpjos viens otram – gan lieli, gan mazi. Mierina vien Ineses Zanderes solījums nākamgad visus klausītājus pulcēt teātra Lielajā zālē. Bet vai tas nebūs „teatrālāk”?

Popūrijs. Čellistu grupa „DaGamba” ļoti veiksmīgi atsvaidzināja publikas noturību pret literatūru un izpelnījās sirsnīgus aplausus. Vienīgi pēc pirmā muzikālā „dzejoļa” repertuārs sāka ekspluatēt raibo pasaules mantojumu – sākot no ABBA’s līdz „jūtūbā populārākajam Baha gabalam”. Patīkams vidusceļš stila ziņā? Vai bezgaumīga vēlme patikt visiem un uzreiz?

Mākslinieka pieskāriens! Reiņa Pētersona ilustrācijas, kuras tapa un zuda reālajā laikā, projicētas uz skatuves aizmugurējās sienas, ir šī gada lasījumu lielākā veiksme. Bērni burtiski bija hipnotiski pārņemti ar redzētā un dzirdētā savienojumu! Vienīgā piebilde – ilustrācijas netop vienā laikā ar teksta deklamāciju, tām bieži vien pietrūkst laika un, nav ko slēpt, arī radošas izdomas. Īsts pārbaudījums arī talantīgam māksliniekam un vēl tādas auditorijas priekšā! Par zīmētā skaistumu atgādināja mirklis, kad ilustrācijas zuda uz visiem laikiem – lai atdotu vietu nākamajām.

Kur paliek video pēc dzimšanas? Ir ierasts, ka šādi un tādi lasījumi allaž izpelnās vairāku video un foto/video kameru uzmanību. Šoreiz pat tik daudz, ka divi „operatori” nemitīgi grozījās skatītāju acu priekšā, aizsedza redzamību un rādīja par daudz skaidri saredzamas sava kā jau operatoriem pieticīgā apģērba detaļas. Kam šīs nervozās grimases, ja kaut kas nedarbojas un kāpēc jākustas, ja netiek uzņemta dokumentāla filma ar pretenzijām uz montāžas metaforām? Bet pats galvenais – kam tas viss un kur to var redzēt? Mūžīgā mīkla.

Datori. Tiem, kas vēl nezina, kāds šobrīd laikmets, būs pārsteigums, ka mūsdienu bērnu literatūrā savā digitālajā tronī labi iejuties datora tēls. Protams, publika ikreiz reaģēja ļoti atsaucīgi, jo arī pieaugušie šī aparāta priekšā kļūst par īstiem bērniem.

Briesmu valdzinājums. Ne velti Guntars Godiņš saņēma Jāņa Baltvilka balvu par Andrusa Kivirehka daiļrades popularizēšanu latviešu valodā: stāsts „Briesmīgās Bārbijas” balvas pelnīto klātesamību tikai apstiprināja. Savukārt publikas reakcija apstiprināja darbā atsegto cilvēka dabas šķautni: acīmredzot briesmīgajam tiešām piemīt kaut kāds īpašs valdzinājums. Un vai maz ir zināms, kas ir skaistums un vai tam patiesībā nav vampīra zobu?

Drēbju pakaramie. Līdzīgi datoru aktualitātei, modē ir arī drēbju pakaramie, kam lasījumos bija tas gods iemantot uzmanību pat divreiz – acīmredzot šajā patērētājsabiedrībā beidzot tiek kompensēta tā nevērība, kādu cilvēkiem ir tendence izrādīt pret paša untumus stutējošiem palīgrīkiem. Pētera Brūvera vienmēr dzīvā dzeja Gundegas Muzikantes lasījumā aicināja apžēloties par pakaramajiem, kuri karājas skapī bez darba un pamazām zaudē dzīves jēgas izjūtu, savukārt poļu rakstnieks Mihals Rušineks ar Ingmāras Balodes atdzejojuma starpniecību brīdināja, ka tie pakaramie, kas priekšnamā rindā pieskrūvēti pie sienas, tomēr ir ragaini un diezgan bīstami zvēri. Nē, tomēr pakaramie šeit nav svarīgi, gan jau atkal tiek runāts par cilvēkiem.

Mainītās lomas? Neviļus nāk prātā ķecerīga, nepareiza doma, ka daži lasījumu autori samainījušies ar tekstiem (lai gan pirms tam ir rūpīgi trenējušies to deklamācijā, it kā paši gan rakstītu, gan tulkotu). Piemēram, interesantas dzimtes variācijas ir svarīgas nevis „zilo teorijas” popularizētājam latviešu literatūrzinātnē Kārlim Vērdiņam, bet gan Inesei Paklonei – viņas pasakā „Okeāns un tuksnesis” divi ķirzaki sastop lapsi vārdā Zorro, ko papildina „šauri” ventiņiski pingvīni ar plaši ģeogrāfisku identitāti „mēs visi i’ Humbolt”. Un tad nebūtu brīnums pēc Laimas Kotas darba „Mana turku kafija” no rakstnieces mutes dzirdēt „Lāčplēša” sižetu – labākais latvietis uzvarēja sliktāko ārzemnieku (Melno Bruņinieku), ko tomēr Gunara Saliņa atmiņu veidolā prezentēja Kārlis Vērdiņš. Tā vietā Kota pievērsās gliemežu mafijai fragmentā „Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur”.

Maigā dīva. Ineses Zanderes – latviešu mūsdienu bērnu literatūras svētās aizgādnes – klātbūtnes aura, kas aptvēra visu pasākumu, gāja tālu ārpus viņas lasīto, nesen īpaši pasākumam sacerēto tekstu robežām.

 

Tīkami radoša pēcpusdiena parka koku paēnā. Mākoņu kutināšana kopā ar Aneti Meleci

25. jūlijā Viesturdārzā noritēja radoša pasaku darbnīca un pirkstiņgleznošanas meistarklase bērniem, ko rīkoja izdevniecība "Liels un mazs" sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru. Pasākuma centrālais ierosinātājs bija dzejnieka Jura Kronberga dzejoļu krājums bērniem “Mākoņu grāmata”, ko ilustrējusi māksliniece Anete Melece. Pats dzejnieks gan parkā nebija sastopams, bet vadību bija uzņēmusies grāmatiņas māksliniece. Mazie dalībnieki, varbūt pat topošie mākslinieki varēja piedalīties improvizētā “loterijā”: izlozēt zīmīti, uz kuras rakstīts, kāds mākonis uzzīmējams – piemēram, mākoņu govs kalna galā utt. Teltī bija iespēja ne vien radīt savu unikālo mākslas darbu, bet arī iegādāties grāmatiņas: miniatūrā grāmatu galda piedāvājumā bija Bikibuku sērijas izdevumi un, protams, “Mākoņu grāmata”, kā arī atklātnes. Līdzās “mākoņu kutināšanas” teltij ar patiesu aizrautību paši mazākie mākslinieki, darbojoties gan ar pirkstiem, gan ar dabas materiāliem, uz 15 kvadrātmetru lielas papīra loksnes radīja milzīgu “gleznu”. Priecē, ka bērnu grāmatas gūst papildu izvērsumu, kalpojot par ierosmi arī jaukai, radošai pēcpusdienai. Tematisks pasākums ar iespēju iesaistīties arī mazajiem lasītājiem noteikti ir teicama tradīcija, kad runa ir par bērnu grāmatu vai nu atvēršanas svētkiem, vai vienkārši radošu, neuzkrītošu reklāmu.