Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva
Foto no autora personīgā arhīva

Tikai sala. Dzeja
Kristaps Vecgrāvis
01.08.2013

vakars iztek debesīs kā pārbriedusi mellenes oga uz kuru dienā skatījās tavas bālās lūpas  

 

 

Lenčupītes etīde

Atmataino zemi pārlaidies,
egļu galus un bērzu,
ērglis rimstas zarā,
skatu piesaldējot pie līša;
apakš nav nokrasts
vēl ieņēmis pavasara bērnu
un klangā nedzīvus palu ūdeņus –
arvien un arvien tīši.

Zeme vēl auksta kā akmens
pavēnī zem egļu rokām,
kur pat sniegs sev negrib
cietu pagalvi rast.
Bet mežmalē sniegam cauri
akli cērtas sloka,
un atskan sauciens –
sauciens uzvarošs un ass.

Kūstošas dzērvenes krāsā
aiz blīgzniena iztek saule,
pakalnu muguras
un drēgnos krastus laitījot maigi.
Vēl nekārpās kurkulis,
un neplīst ligzdās olu čaulas,
un pasaule šūpo vējā līdz ar zariem:
nepiepildīta, jauna un snaiga.

 

 

 

Vasaras vakars

1

Stāj zaļgajās kalmēs
Un nosnieg bula laiks,
Virdzinoties ar pļavu smaržu
Piedugušajā gaisā.

Mēs esam divi vien.
Divi, bet iztālis.

2

Pār viļņiem pārlakstot,
Ķīsis sudrabu ezerā kaisa.

Tu laiski izjauc matu pīni
Un jaunā rakstā lēni liec.

Es kalmēs iebraucu,
Pret brangu atspēries.

Aijājas tev mati,
Pret sauli atplaukst tavs stāvs –l

Ar ezerrozi rokās
Gribu piepeldēt tev klāt.

Bet pāri ezerlaiksnēm
Nopland negaisa spārns.

3

Un svīst gaisma
Aiztūkušajai debesij cauri.

Nāk mīlestība
Pār vētras jauktiem ūdeņiem
No tevis uz mani.
No manis uz tevi.

 

 

 

***

Tad mijkrēšļa mēmajās debesīs
Pēdējo gaismas atsviedu
Aiztraukt vīkšas
Rūsgano mākoņu
Atvēzētās blīgznas,
Upju mugurām sastingstot!

Un nolīstot pār plecu
Izdzisušas elpas pieskārienam,
Iemieg pretējais krasts
Un tumsā noslīkst siltie brasli!

Pazudušās niedrēs tumsnējs dumpītis
Velti savu raibo draudzeni ilgi sauc
Un garenās ūjas trīsot
Smagā bezgalībā pārnīkst --

Tukšumam piesienot skatu,
Ļauju sevī atkal ienākties tumsai -
Aiz padevīgā skausta gausi un augsti
Pland izģinduši
Enģeļspārni.

 

 

 

Izdega

L.

 

Piedugusi jūnija sīpa

Iegriež

Lēnā vērpetē

Mežāja balto dieviņu

Kā gurdu dejotāju

Nokarenās rokas pludinot

Pār sabirzušiem ceriem

Apkveldušu

Un birgainu koku klajā

 

Sēklas jukli

Zem pelnu plēnes

Aizsapņojušās par vasēšanu

Kas vairs nepienāks

Un jaunus čemus

Vējš citur kur klās

Ar tūču pēkšņajām vēsajām rokām

 

Viņpus klajuma dzenis

Pustrupušu stumbru kaļ

Sausas šķēpeles sviežot

Un man gribas atpakaļ 

Tai tālajā vasarā

Kad vēl zem pasaules koka

Tu pūķi rāmi baroji

No savām baltajām rokām

 

 

 

***

vakars iztek debesīs kā
pārbriedusi mellenes oga
uz kuru dienā skatījās
tavas bālās lūpas

sēri klajuma cers
desmitās stundas pārkāpts
steidz iemigt izslēdzot
savu velšu gaismas

un lipekna ietek tumsa
pļavā kā aizas sveķi
kā zilmelni māli
pāri krasta smiltīm palos

tik tava silpurene tumšmēļi
vēl dūrītes savēzē
un iedegas pret dziestošo atvārsnīti --

smalkā gaismas nītī
tavā maigajā ellē

nolaižos

 

 

 

Etīde lauku sētai

 

Paistošas dienas urdzošajā galotnē

Vasē dzinumi ar pilnu palti

Aizmieg sniegi zemi segušies

Saulē rāmi veci un balti

 

Garaiņu virdzošais putns

Gurdi staipās virs atmatām blāvām

Un savu kluso saucienu izbļauj

Kā gadu tūkstošus jau bļāvis

 

Klētī dīžājas aprepis lemess

Durušķirbas gaismas tverot

Un viss aiz pakša skaļi čalo

Palus

        lietus

                kūšņus dzerot --

 

Mēs esam tikai sala

Debesu akvamarīna malā