Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Āboli mulsi svīdušiem vaigiem. Dzeja
Auguste Firksa
14.08.2013

Sjerraleonē reiz zaudēju mīļoto, Lēju rūgtas asaras, spēlēju bandžo. Tecinu kandžu vakaros, pokālos leju, bālo seju pret naidīgo mēnesi griežu.  

 

 

In Memoriam

Veltīts manam tēvam

 

Bail, ka aizmirsīšu viņa balsi

neatcerēšos

un saukšu, saukšu —

„atbalss skan, un tu to vēro”

 

Naktī iegriezies rietumvējš

lēns

pūš no liedaga puses

lēns rietumu vējš

 

Transtremers un Vuolijoki

Kronins, Gulbransens un Dikenss

 

bet vārdi, nepateiktie vārdi

deg kaut kur

starp Kauguriem un Brakiem

starp ošiem un spīdošu mēness ratu

 

iegriezies lēns rietumu vējš

nes smiltis un līdzina pēdas —

 

atcerēšos

 

 

vecs es gribu būt*

Kā asās šļakatas pret liedaga plakano krūti
Vecs es gribu būt.
Gludiem oļiem līdzi
Un kaiju spīgainiem lāstiem
Lietus lāsēm spītīgām, slīpām
Vecs es gribu būt
Nemierā nedegt
Dvēseli slāpēt un dzēst

elpu remdēt –
Vecs es gribu būt
Aprimis un mierā
rimts —
Vīna tvaikus, vijīgo tevi piemirsis, rimis

To vēlmju vilkmi
Zilās vilku mēles, kas
Sirds sārteno serdi

laiza.


/iekšpusē
uz iekšu vērstās
vilku, vēršu, čūsku
mēles
lodā
līdz mielēm —
vecs es vēlos būt
nevēlēties.
būt./

------------------
* pēc I. Ziedoņa

 

 

 

Biruta

Cienītā,
man tiešām patika jūsu dzeja
(kā kas tāds varēja dzimt šajā laikmetā?)
patika
jūsu tumšās cirtas

sēru apdvestās acis

nievīgais smīns
jūsu tumšais izmisums
jūsu baisais splīns


bet tagad tas jāaprok.


Rindas
atraisījušās no šīs rokas
vairs nepieder tai.
Pārāk tā smaga — tagad.


Jūs, tumšās balles karaliene,
melnās pērles, Bodlērs, zēravi un kāvi
iziris, iziris viss —

dzeram jūsu bēres.

 

 

vecais

Sjerraleonē reiz zaudēju mīļoto,
Lēju rūgtas asaras, spēlēju bandžo.
Tecinu kandžu vakaros, pokālos leju,
bālo seju pret naidīgo mēnesi griežu.

Sjerraleonē reiz mīļoto zaudēju,
Sen tas, vien atgūties nevaru —
Dzīvot un dzīrot.
Pa vakariem kandžu tecinu, spēlēju bandžo.
Gaidu, zinu, reiz viņa nāks,
atsvabinātāja svētā un bālā —
Nāve.

 

 

augusts

nāca rīti ar aukstu rasu
putnu kliedzieniem
aizsviestiem gaisā
Ar smiltīm vēsām
liedagu atstāto
Ar kailiem ogu ceriem
izziedējušiem ziediem
aizejošu dienu smaržu
Ar neraksturojami raksturīgo
tvaniem virs upes
siltu pienu
dēļu vārtiņiem
noslēgtiem


veļas auklām bez baltiem karogiem
salauztiem šūpuļkrēsliem
Ar novāktu tīklu starp līkām ābelēm
un ābolu grēdām
/Āboli mulsi svīdušiem vaigiem/
Ar garāmbraucošiem vilcieniem
arvien tukšākiem
Ar pāraugušiem kaķu bērniem

Ar putekļiem uz apaļā galda

kaltušiem flokšiem
aizlaistām taciņām
Ar vabolēm dārza apavos
Ar pleķainu porcelānu
/un beigtu mušu tajā/
Ar aizvilktiem aizkariem
Ar bezsmaržu, bezkrāsu virtuvi
Ar pāraugušām gārsām
kārnām un stiegrainām
nātrām un balandām.


Ābolu sejas miklajās zemēs
Ābolu sejās kritiena pēdas.

Liekas, dažreiz tu nāc —
Es klausos soļu dunā.

 

 

[mazliet Vācieša motīvs]

Tevī
Starp citu
Es jūtos īsta
Un arī īsti sviedri
Pār pieri man līst.

No sāpēm nebīšos.

Paies diena.
Paies vēl viena.
Vēl daudzas paies
Starp citu
Es neiešu
Palikšu tur, kur tu stāvi.

Varbūt nebūšu sev
Un arī nogurums man būs tik īsts,
Starp laimītēm, smaidošu bērnu un sešlapu ceriņiem.

Bet pat sapņos arvien
Lieli, tukši logi, mucas un rūpnīcu jumti man rādīsies,
No gulšņu darvotās smaržas
Sajūsmā atmiņas auļos.

Tur, tais laukos, tais laimīgos laukos,
Kuru vairs nav.

To es nezinu,
Vai mums tur vēl satikties gadīsies,
Bet seno vilcienu svilpes un rūpnīcas trokšņi
Man reizēm caur dziesmām skan.

Ar ko tad varam vēl saaugt?
Ar atmiņām, ar viņu, ar rētām senām —
Kā saaug koki.

Sapņos
Zem kājām čirkst rūsa,
Sapņos,
Mēs vīnu dzeram, dzīvi svinam
Naktīs,
Sapņos.

 

 

 

Šūpuļdziesma

Tumšām samta vilka ķepām
atnāk vakars, klusi aizspiež logus ciet.
Dusi, mans bērns!
Dienas gaišums nu dzisis,
Dusi!

Zvaigžņu miriādes spieto kosmoslaukos aukstos,
viņu lokā vecs un vientuļš mēnessvecis
rēnu gaismu dārzos, pērnā zālē lejup sēj.
Dusi, tagad gan dusi.

Piekļauj lapas ziedi pirmie,
un tev arī plaksti, smagi zieduvāki, lejup krīt,
dusi.

Tumšām vilka ķepām nakts ir dienu nozagusi,
dusi, tagad gan dusi.
Viss ir klusi, klusi,
nakts ir gaismu apēdusi,
mēness viņu apraud.

Dusi.

Tavu miegu sargu es.

 

 

 

dubļos

 

pa pavērto logu plūda

tumsa


mēness

kā neapstrādāts zelts,
nepiedienīgi dzeltens un jēls

aiz masīvu namu jumoliem
grima


un pasaule krita
un pusizdzertā dzirkstošā pudele
zaļgana stikla
vertikāli šķēla istabas gaisu

aptvēra atmosfēru, slējās

pasaule grima

vēdeklis trausls
gurušam tumsas taurenim līdzīgs
pārlēni cilāja spārnus
dzestrumu nenesot
vedinot tumsā —

pa pavērto logu plūda vējš —

ne jaudāja matu šķipsnu tas celt
ne rokas
kas risušas stīgas ap augumu
bija

mēness iegrima
tumsa aicinoša un silta

----
„Es mīcīju dubļus un darināju no tiem zeltu.” /Ch. Baudelaire/

 

 

2007–2011