Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Labais pagrieziens. Stāsts
Agnese Gusarova
27.08.2013

Patēvs jau sniedz manu apaļīgo glāzi uz stikla kājiņas vectēvam, kurš piepilda to ar sarkano. Žēl. Izdzeru pusglāzi vēl pirms pateikts jebkāds tosts. „Marta!” vecmamma sašutusi sarauc pieri. „Tā taču nav sula!” Es paveru joprojām miklās lūpas muļķīgi teatrālā izbrīnā: „Nopietni? Tā jau man likās, ka tikai vīnogu nektārs... nelieši...” Mamma pagriežas pret mani, un viņas strupajā skatienā drukātiem burtiem stāv rakstīts : „ESI TAČU REIZ PIEAUDZIS CILVĒKS!” Bet es taču neesmu!

Devītais marts. Ziedu veikaliem un tirdziņiem skumjas paģiras tāpat kā man. Saules retie stari gausi kusina sniega mūrus. Lielāko dienas tiesu tomēr apmācies. Visa diena noritētu kā lietus lāse pār logu – viena no tūkstoš pilēm, kas skar zemes vaigu mākoņainos laikapstākļos. Varētu skumt, skumjas pārvērst dzīves bezjēdzību popularizējošos saukļos un piemēslot ar tiem virtuālo pasauli. Tas būtu cool. Bet nē taču. Jau pēcpusdienā jābrauc pie radiņiem. Jāapsveic visas ģimenes daiļās būtnes ar vakardienu. Radi. Dīvains vārds. Vai radies no vārda „radīt”? Īsajā dzīves pieredzē esmu izlobījusi tikai vienu secinājumu – radi rada daudz problēmu. Viena no tām esmu es.

Mamma ir saposusies kā uz bērēm – melni spīdīgi atlasa brunči, žakete ar retām, gaišām strīpiņām kā pārtrauktām ceļu līnijām. Vismaz viņas izskats saprot, ka nekādi svētki te vis nebūs. Sasēžamies apkārt ar salātzaļu galdautu apsegtam galdam, kas nokrauts ar taukaini spīdīgām cūkgaļas karbonādēm, krāsnī ceptiem, zeltainiem kartupeļiem un lasi kažokā. Maizītes ar sārtu ikru pilītēm arī pa rokai, tantes gatavotie salāti ar cieto sieru, kaut kāda kūka. Pussaldais franču sarkanvīns mirkšķina man no 0,7 pudeles, kamēr es pati kārīgi piemiedzu caurspīdīgajam šķidrumam stikla karafes sienās. Nē, nekādu attiecību mums šovakar nebūs! Patēvs jau sniedz manu apaļīgo glāzi uz stikla kājiņas vectēvam, kurš piepilda to ar sarkano. Žēl. Izdzeru pusglāzi vēl pirms pateikts jebkāds tosts. „Marta!” vecmamma sašutusi sarauc pieri. „Tā taču nav sula!” Es paveru joprojām miklās lūpas muļķīgi teatrālā izbrīnā: „Nopietni? Tā jau man likās, ka tikai vīnogu nektārs... nelieši...” Mamma pagriežas pret mani, un viņas strupajā skatienā drukātiem burtiem stāv rakstīts : „ESI TAČU REIZ PIEAUDZIS CILVĒKS!” Bet es taču neesmu!

Rijam un dzeram. Mana pakaļpuse nekust ne no vietas, lai gan kārtējo reizi sev biju piekodinājusi nešaut pār strīpu. Nekā. Esmu iztukšojusi arī divas vīna glāzes. Patēvs jau piepilda trešo. Viņš rīkojas tā ikreiz, kad tiekas ar maniem vecvecākiem. Ak, kāds izdabātājs! Labi, var arī tā. Līdz brīdim, kad sākas vēstures lekcija.

„Nē, nudien. Tāds tak vēl nav pieredzēts!” Onkulis pirmais izšauj skrotis, un tūlīt, tūlīt pievienosies pārējā rotas daļa. „Es paskatos uz tiem mūsdienu bērniem, man skudras pār muguru skrien. Piemēram, Andrīša meitiņa. Tā, kurai pērn desmit palika. Tak sēž vien pie tās melnās kastes, un urbjās, urbjās tajā kā zombijs, kā robots, pif paf... Bail iedomāties, kas gan tos nabaga vecākus sagaida pēc pāris gadiem. Jau tagad nevienā ausī nedzird, ko vecāki saka. Tikai – lieciet mani mierā, es gribu, es dar...”

„O, jā, Andrīša mazā ir tāds diktators. Hitlers mazais,” tante pārtrauc onku pusvārdā. „Un vēl tik asociāla. Bet vai atcerieties kādi mēs bijām? No rīta līdz vakaram šaujam pa pagalmu kā tādas lodes! Visi kopā! Cik sniegavīri mūsu laikā velti, cik šūpolēs izšūpojušies, cik štabiki uzcelti, cik puni uzdauzīti... bet paskaties tagad uz mums, esam dzīvi un veseli! Vēl tagad atceros, kā trešajā klasē nokritu no šūpolēm un apsitu seju līdz asinīm, lūpu pārsitu...it kā tas būtu noticis vakar... tu toreiz mani, māsiņ, iešūpoji... kā es  baidījos, ka lūpa nemūžam nesadzīs, ka uz vaiga paliks skrambas un rētas... uz skolu baidījos iet, ka izsmies, bet tomēr drīz vien gāju...”  

Mamma, mazliet stostoties, piebiedrojas aizsāktajam kanonam. „Guntuc, tu jau pati toreiz... gribēji tik augstu lidot gaisā.” Un gribēšana nav pārgājusi, pie sevis saraucu degunu. „Un, māšuk, mēs taču bijām pilnīgi trakas... atceries, kā pēc skolas izlaiduma basām kājām bridām līdz pat mūsu sētai... nevarēja taču atrast smukas sava izmēra kurpes! Nopirkām abas ar Guntu trīsdesmit septīto, īstas ādas sandalītes bēšā krāsā ar smalku siksniņu. Bet abām bija par mazu... ballē turējāmies kā īstas dāmas, bet atpakaļceļā vairs neizturējām un steberējām basām. Ak, kungs, un dārgās neilona zeķbikses, vienīgās, ko varēja dabūt pa blatu pie tantes Mašas unītī – pagalam! Bet bijām tik priecīgas par tām kurpēm, pašām skaistākajām visā pasaulē, un par importa zeķbiksēm... Vai tad tagad kas tāds iespējams? Tu viņiem vari puspasaules nopirkt, skapju sienas vai lūzt no drēbju un mantu kravas, bet tagad jau to nemāk novērtēt.” Patēvs tikmēr ar skubu piepilda man ceturto vīna glāzi. „La, lala, lalalallā,” es klusi nopurpinu, dancinot nagus gar glāzes maliņu, bet neviens man nepievērš uzmanību.

„Meitiņas, bet vai jūs atceraties, kā bijām uz tantes Staņas kāzām? Kas toreiz par lusti bija, vai man dieniņ... Kāzas Latgalē... Mēs tak trīs dienas no vietas dancojām, kāds vienkāršs un īsts prieks visiem bija... un nebija taču nekā daudz uz tiem galdiem,  ja nu vienīgi siltais, salātiņš un šņabītis, tā viņu šmakovka... Ne tā, kā mums te tagad, pirmais, otrais, desmitais... Toties visiem tik jautri un labi, vienkārši ne no kā!”  Vectēvs spīganām acīm nošūpo galvu, smagi nopūšas un ierauj vienu maziņo.

„Ak, jā, jā, un tev, Guntiņ, uz deju toreiz visi puiši rindā stāvēja. Tik skaista un gudra man meitene biji!” Ome uzsmaida manai tantei Guntai, kas, priekā notvīkstot, it kā kautrīgi novēršas, uzliekot vīram plaukstu uz rokas kā kurpes papēdi. „A tagad šie taču pat nemāk pareizi iedzert! Viens piedzeras, apsauc visus par maitām, tad tie sakaujas kā mežoņi, vēl, pasarg’ Dievs, kādu nožmiedz! Vai arī meitenes, ak Dievs, tās trakās meitenes, kas apdzeras, svārku vietā uz gurniem uzstutējušas jostu, šauj tik pa klubiem, pašas pirmās lec puisim kaklā un tad vēl brīnās, vai man’ dieniņ... mani neviens neuzskata par nopietnu, tikai izmantot grib... es te pavisam nesen „Patiesajā Dzīvē” lasīju rakstu par to jauniešu izklaidēm, nu nav tas normāli, nu nav!” Jāuzraksta taču sms Gatim, man ienāk prātā. Uztrūkstos kājās, lai dotos pēc telefona, bet mamma mani spēji saķer aiz rokas.

„Tas nav pieklājīgi, Martiņ! Paklausies, ko tavi senči saka, tā taču ir vērtīga mācība!” Viņas zilās acis satraukti spulgo.

„Jā, Martiņ, ieklausies gan!” Guntas tante viltīgi nosmīn un samirkšķina savus plakstus, kas mūždien nokrāsoti ar tirkizzilām ēnām kā eksotiskam putnam. Arī stila ziņā viņa nav spējusi pārkāpt astoņdesmito gadu slieksnim pāri. Mirkli  neatlaidīgi cīnos ar viņas papagaiļa acīm, kas tomēr ir spītīgākas un piedevām arī spīdīgākas par manējām, tāpēc ātri padodos un sabrūku uz krēsla. „Nudien, nudien. Reti kuri bērni mūsdienās saprot, kāda ir īstā dzīves jēga, vai ne, Marta?” viņa atkal uzmet man divdomīgu skatienu. Nu, nu, kāda tad ir tā īstā dzīves jēga? „Bet mūsu Agnesīte gan. Īsts zelts, ne bērns. Tikko taču paaugstinājumu dabūja! Tagad galvenā apdrošināšanas speciāliste... Visi par viņu tikai to labāko runā: labākā klientu apkalpošanas centrā, laipnākā, ātrākā un saprātīgākā darbiniece!”

„Par to jāiedzer,” mans patēvs jau atkal piepilda savu un manu pustukšo glāzi, jo cita ko darīt jau viņam nav. Tante uzmet viņam daiļrunīgu skatienu un, kā man šķiet, galda otrā malā saspiež manas vecmammas plaukstu.

„Aha, ik minūti KASKO pārdod!” Onkulis iesmejas, metot mutē lašmaizīti. Viņa pirksti un lūpas laistās taukos.

Tam seko neveikls klusuma brīdis, kurā Guntas tante pievēršas man un mammai. Tagad mana mamma fiksi melos. Viņa apjukusi nober: „Agnese nudien ir malacis, apsveicu, Guntiņ... Mums jau arī paveicies, Marta mums tik saprātīga un laba. Atzīmes skaistas un draugu daudz, visi tikai to labāko saka. Kārtīgs bērns.” Skaistas atzīmes? Kas tas par domugraudu?

„Kā tad,” vecmamma, sazīmējusi pieri dzīslainās nošu līnijās, paskatās uz mani, „nebūs taču tēvā atsitusies vai...?” Viņa saraustīti iesmejas. Atkal mulsinošs un muļķīgs klusums. Iekožos apakšlūpā, līdz uz tās kā sarkanvīns izplaukst pāris asins pilieni. Patēvs ieklepojas kā aizrijies.  

„He, he,” tante neveikli iesmejas, „mammīt, to nu tu tagad varēji nepieminēt...”

Mamma sasarkusi novēršas. „Bērni vecākus neizvēlas.” Tātad, tomēr esmu atsitusies tēvā. Uzlecu kājās un dāvinu visiem niknu zibsni.

„Man vajag uz tualeti!” Asi noberu. Tante pārsteigumā izbož savas papagaiļa acis. Iedomājos, ka viņa sāk ķērkt. Protams, aizeju nevis uz tualeti, bet aizšvīkāju garām tai uz mazo istabiņu gaiteņa galā. Ieveļos dīvānā un dusmojos. Nu viss, pieriebies. Šovakar es satikšos ar Inesi, mēs piedzersimies, sajauksim svārkus ar jostām un tad iesim uz klubu. Tur mūs sagaidīs Gatis. Viņš būs mazliet iereibis, kopā ar draugiem, pa ceļam gandrīz sakāvies ar kaut kādu lecīgu džeku. Varbūt jāpaprasa viņam, lai tā arī izdara, būs jautrāk. Es uzlekšu viņam kaklā un mēs bučosimies kā neprātīgi. Bet rītdien es visu dienu lūrēšu melnajā kastē. Un tvītošu par to, ka dzīve ir mēslu kaudze, kura smird tik ļoti, ka ikviena puķe uz tās nosmaks, pirms vēl būs paspējusi uzplaukt. Un Inese to retvītos, bet Gatis man atbildēs ar izsmējīgu smaidiņu. Un es viņu uzaicināšu uz randiņu. Un viss būs forši, jo es it kā mīlu viņu, un kas par to, ka viņš mani varbūt ne. Un pavisam drīz mēs kļūsim skumjas, ar dzīves pieredzi piesūkušās rokzvaigznes un popularizēsimies ar tīmekļa palīdzību. Jo netveramais tīkls tagad ir mūsu durvis uz plašo pasauli. Ai, sirds skurbuma priekā palecas kā kaučuka bumbiņa. Lūk, tā būs!

Jau trinkšķinu pirmos vārdus Inesei, kad pēkšņi saņemu sms no viņas. „Ligita vkr notrieca kkādu puiku ar savu vāģi!!! Dragāja dzērumā!” KO? Man acīs saskrien asaras. Ne jau Ligitas dēļ, viņa man nav nekāda draudzene. Ligita vienkārši ir iedomīga, bagāta meitene no manas klases. Un tomēr daļēji žēl arī viņas. Kā gan viņa spēs tālāk dzīvot?... Man šķiet, ka viņas dzīve pēkšņi būtu aprāvusies. Tas taču nav iespējams! Tas taču nav iedomājams! Ja tagad atceros, arī es esmu pāris reizes sēdusies pie stūres mazliet ierāvusi. Tikpat labi es varētu būt viņas vietā. Tīras šausmas. Noskurinos. Noskurinos vēlreiz. Nē, nē. Tā es negribu. „Ārprāc. Tas ir vnk fckg briesmīgi,” nosūtu Inesei.

Domas mani stindzina un krata kā asas ledus plaukstas. Man ir gandrīz astoņpadsmit gadu, no kuriem pēdējos piecus esmu aizvadījusi, trauksmaini alkstot vakarus, kad satikties ar draugiem, lai darītu neko, tas ir, vienkārši piemēslotu dzīvi. Iedzertu, uzpīpētu un kaut ko tur drūmu filozofētu. Nē! Šovakar es nekritīšu ap kaklu Gatim. Šovakar es pat nedzeršu kokteili ar Inesi. Es pat nezvanīšu viņai un vispār atslēgšu mobilo.

Viens pīpis par radiem, lai viņi turpina vadīt „aizraujošās” vēstures lekcijas. Mamma. Labāk parunāšos ar mammu. Neesmu to darījusi dikti sen un zinu, ka viņa ļoti grib, lai mēs kādreiz pavadītu vakaru kopā. Kaut kas traks, man pat liekas, ka es mazlietiņ gribu to darīt. Un vēl varētu arī beidzot atkārtot braukšanas teoriju. Īsti neatceros, vai pretim braucošajai mašīnai bija jādod ceļš, kad nogriezies pa labi.