Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Aiz atslēgas cauruma. Stāsts
Alise Redviņa
02.09.2013

Esmu noskaņojusies uz mierīgu un vienpatīgu, gluži mietpilsonisku dzīvi, bet drīz atklāju zosādu uzdzenošu faktu – dzīvokļa durvis aristokrātiskā augstprātībā ir atteikušās klausīt atslēgai. Griežu atslēgu vienreiz vai divreiz, maigi vai agresīvi, līmēju durvis ar skoču vai skaitu lūgšanas, bet, kad atgriežos no prombūtnes, dzīvoklis ir vaļā. Sodu slēdzeni par nepaklausību ar tās nomaiņu, strostēju sevi par jūras gurķa cienīgu aizmāršību un pat aizeju pie ārsta, bet viņš atzīst manas smadzenes par cilvēciski veselām un tabletes neizraksta.

Paiet ilgs laiks, kamēr es saprotu. Vēl ilgāks, kamēr noticu, un vēl daudz dienu, kamēr pieņemu, izprotu un iemācos. Viss sākas ar dzīvokļa durvīm. Vai pat vēl pirms tam – ar ievākšanos dzīvoklī .

Eleganto un mājīgo dzīvoklīti pirms gadsimta celtā ēkā pilsētas centrā man mantojumā atstājusi pusjukusī vientuļniece vecmāmiņa, kura nesen pārcēlusies adīt zeķes aizsaules šūpuļkrēslos. Vēl bēru vainagi nav novītuši, kad es jau stiepju mantu kastes uz savu jauno dzīvokli, grezni inkrustētu mēbeļu un klusu kaimiņu idilli. Esmu noskaņojusies uz mierīgu un vienpatīgu, gluži mietpilsonisku dzīvi, bet drīz atklāju zosādu uzdzenošu faktu – dzīvokļa durvis aristokrātiskā augstprātībā ir atteikušās klausīt atslēgai. Griežu atslēgu vienreiz vai divreiz, maigi vai agresīvi, līmēju durvis ar skoču vai skaitu lūgšanas, bet, kad atgriežos no prombūtnes, dzīvoklis ir vaļā. Sodu slēdzeni par nepaklausību ar tās nomaiņu, strostēju sevi par jūras gurķa cienīgu aizmāršību un pat aizeju pie ārsta, bet viņš atzīst manas smadzenes par cilvēciski veselām un tabletes neizraksta. Es domāju par Čārliju.

Neesmu pilnīgi droša par ārsta spriedumu, tāpēc kādu rītu pirms darba slēdzu ciet durvis un pie sevis skaitu pantiņu: „Es tagad aizslēdzu durvis. Iebāžu atslēgu slēdzenē. Pagriežu vienreiz, divreiz. Skrip, skrap, dzirdu kā slēdzene noklikšķ. Izvelku atslēgu. Durvis ir aizslēgtas.” Paraustu rokturi un vēlreiz pārskatu tikko notikušo ainu uz prāta projektora, lai iekodētu dziļāk atmiņā. Lai tas izdotos labāk, pat mēģinu uz brīdi nedomāt par Čārliju.

Kad vakarā pārnāku, durvis ir vaļā. Vienkārši vaļā, un viss, kā zobodamās par manu nevarību un demonstrēdamas savu neatkarību. Dusmās cērtu kāju pie zemes, ielidinu somu un kurpes stūrī un sāku kā satracināts zvirbulis šaudīties pa istabām, meklēju, vai kaut kas nav nozagts vai izvandīts, vai skapī paslēpies kāds slepkava vai mobilo tarifu reklamētājs. Lai redzētu, vai kaut kas ir aiztikts, no rīta esmu arī ar gudru ziņu vairākās vietās izlikusi matus un diegu galus – no kriminālseriāliem iemācīta metode. Viss ir savās vietās. Bezspēcīgi atkrītu dīvānā. Piere kņud tā, it kā kāds uz tās zīmētu milzīgu uzrakstu „kāpēc”. Mugurkauls nodreb, kad nākas pieļaut domu, ka mani vajā kāds maniakāls kramplauzis, psihopāts, kurš gūst baudu, atmūķējot durvis, bet neko neaiztiekot. Iespējams, viņš te bijis jau agrāk un mocījis arī nabaga vecomāti. Ja tā, tad nav brīnums, ka viņa novirzījās no saprāta takas. Nez, ko manā vietā darītu Čārlijs. Varētu piezvanīt un pajautāt... nē taču, muļķe!

Pēc mulsuma pilnas pusstundas pieceļos un apņēmīgi ķeru telefonu, bet sameklēju citu, ne Čārlija numuru. Esmu nolēmusi ķerties klāt šai lietai nopietni.

Paceļ vīrietis un paziņo, ka runāju ar pašvaldības policiju. Labdien, jā. Es vēlos ziņot, ka mana dzīvokļa durvis visu laiku ir vaļā. Aizslēdzu ciet, aizeju no mājām, pārnāku un katru reizi durvis ir atslēgtas... Nezinu, ko lai dara. Vai notikusi ielaušanās? Nē, it kā... Tas ir, iespējams... Kaut kas ir nozagts? Nē... Esat pazaudējusi atslēgu? Nē! Man ir divi eksemplāri, abi pie manis, nesen nomainīju slēdzeni, neesmu atslēgu devusi nevienam citam. Vēl daži pieklājīgi jautājumi, tad pieklājīga atkratīšanās. Atvainojiet, kundze, nav noticis noziegums, neviens jūs nav apdraudējis, mēs nevaram jums palīdzēt. Bet es uztraucos par savu drošību! Ko tad jūs gribētu, lai mēs darām? Patiešām, ko gan? Nolikt sardzi pie manām durvīm? Izrakstīt nosūtījumu uz psihiatrisko klīniku? Neko, paldies, uz redzēšanos. Nolieku klausuli.

Brīdi mans skatiens ganās pa istabu, kura ietiepīgi klusē savā neaiztiktajā nekārtībā. Pēc atnākšanas mājās  dzīvokļa durvis esmu atkal aizslēgusi. Aizeju pārbaudīt. Ciet. Sāku staigāt pa koridoru turp atpakaļ, runājot ar sevi skaļā balsī: „Kādēļ durvis vienmēr paliek ciet, kad esmu mājās? Kāpēc tās nekad neatslēdzas pa nakti, kamēr guļu?”

Mana pēda atduras pret kaut ko mīkstu. Uz koridora grīdas netālu no vasaras kurpēm guļ rakstains dūrainis. Neatceros, ka man būtu paticis jūlijā mētāties ar cimdiem. Paceļu to un nolieku uz spoguļgaldiņa. Aizeju uz guļamistabu un redzu tur uz paklāja mētājamies vēl vienu apģērba gabalu – šoreiz vilnas zeķi, kuras tur pirms piecām minūtēm noteikti nebija. Sirds sāk dauzīties. Atspiedusi rokas pret kumodi, ielūkojos pie sienas piekārtajā spogulī, meklējot neprāta dzirkstis savās acīs. Pēkšņi sausa vēsma izskrien caur skropstām un pāršķir lapu uz kumodes gulošajam atvērtajam veselības žurnālam. Man uzmetas zosāda. Vai dzīvoklī spokojas? Šī doma jau iepriekš sākusi rāpties augšup no prāta pagrabiem un tagad izkļūst brīvībā caur skaļu jautājumu. Skatiens atduras pret žurnālu. Tajā uzšķīries raksts „Vientulība paaugstina asinsspiedienu. Dusmīgi paķeru izdevumu un iesviežu stūrī. Nekas vairs nenotiek. Vēlreiz aizeju pārbaudīt durvis. Ciet.

Tajā naktī guļu slikti. Nebeidzu sev atkārtot, ka spokiem un gariem neticu, tie nepastāv, tomēr prātu neatstāj vīzija ar gaisā planējošu caurspīdīgu vecmāmiņu. Kad no rīta ceļos un veļos uz vannas istabu ar aizpampušām acīm, prātoju, vai nevajadzētu piezvanīt uz darbu un pateikt, ka esmu slima. Muļļājos uz gultas malas, nespēdama izlemt, līdz pēkšņi, izdzirdot telefona zvanu, salecos kā dzelta. Vēlāk nosodīšu sevi par muļķību, bet šajā brīdī man ienāk prātā šausmu filma, kurā ļaundaris zvana upurim un aizkapa balsī saka: „Tu mirsi pēc septiņām dienām.” Trīcošām rokām sameklēju mobilo, ieraugu zvanītāja vārdu un uzreiz sajūtos viegla kā putns. Anna, mana labākā draudzene. Lai ko viņa gribētu pusastoņos no rīta, tas neietvers manis nogalināšanu.

Neļauju zvanītājai bilst ne vārda un uzreiz noberu klausulē: „Anna, atnāksi šodien ciemos? Mums jāparunā.”

Anna iesmejas. „Paga, paga... kurš kuram zvana? Man šoreiz nebūs laika ciemoties. Gribu tev kaut ko lūgt. Zinu, ka tev nepatīk dzīvnieki, bet vai es nevaru uz pāris dienām atstāt pie tevis Rodeo?”

Rodeo ir dumjš papagailis ar tikpat dumju vārdu. Doma par to vien liek man saviebties.

„Nu paga, man nav citu variantu,” Anna neļauj man uzreiz atbildēt. „Mēs ar Gundaru tā spontāni izdomājām braukt trīs dienu roadtripā, un nav citur, kur to zvērēnu atstāt. Vienīgi tev es uzticos. Tikai no rīta un vakarā jāieber trauciņā barība, tas arī viss.”

Sakožu zobus un noburkšķu: „Tu man kādreiz par to pamatīgi atlīdzināsi.”

„Bučas,” Anna izmet un pārtrauc sarunu.

Pēc piecpadsmit minūtēm viņa zvana pie manām aizslēgtajām durvīm. Vēl neesmu tās līdz galam atvērusi, kad draudzene jau grūž man rokās milzīgu būri un graudu saini, sabučo mani, apber ar paldiesiem, nosūta gaisa skūpstu savam mīlulim un tad pati aizspurdz kā brīvībā ticis kanārijputniņš. Nopūšos un novietoju krātiņu uz kumodes. Dzeltenpelēkais putnelis sēž uz laktas, groza galvu un skatās manī trulām acīm. Es domāju par Čārliju.

„Gundaram smird zeķes,” papagailis spalgi čērkstošā balsī noskaita.

Es skābi pasmaidu. Muļķa putns. Izlemju, ka negribu palikt vietā ar spoku omēm un ķērcošiem dzīvniekiem, iestīvējos darba drēbēs, aizslēdzu durvis un aizeju. Kafejnīcā apkalpot klientus ir grūtāk nekā atsēdēt lekcijās, un šodien es to daru tik lēni un īgni un domāju par Čārliju tik daudz, ka priekšniece pēc atkārtotiem aizrādījumiem padodas un palaiž mājās pāris stundu agrāk. Es negribu atgriezties dzīvoklī, bet nezinu, kur citur iet, tāpat man – kā jau katru reizi – bail, ka šoreiz atradīšu to izdemolētu.

Mājas trepju telpā nemaz neķeksēju no somas ārā atslēgu, bet uzreiz spiežu rokturi. Tas sniedz man negaidītu pārsteigumu un nepadodas. Durvis ir ciet! Priecīgā satraukumā meklēdama atslēgu, domāju, ka varbūt tomēr esmu bijusi tikai slimīgu iedomu pārņemta aizmārša un tagad viss būs tā, kā vajag.

Kad ienāku, Rodeo mani sagaida ar vārdiem „Rodeo grib cepumu!”

„Nekādu cepumu tu nedabūsi,” es atcērtu. „Rij savus graudus!”

 Noāvusi kājas, atveru būri, viebdamās ieberu graudu maisījumu un prātoju, vai ir tādi maniaki, kam piemīt neizskaidrojamas bailes no papagaiļiem.

„Ko tādu varētu paveikt tas spalvu kušķis ar knābi galā?” skaļi prasu, nevienu neuzrunājot.

Spēcīgi aizcērtas istabas vaļējais logs. Es nodrebu. Caurvējš? Nē, visi pārējie logi dzīvoklī ciet. Mans atvieglojums sačokurojas un norimst. Šausmu filma vēl nav galā. Apjukums nospiež plecus. Vienīgais, par ko spēju domāt, ir dzīvokļu sludinājumu sleja avīzē. Avīze stāv blakus veselības žurnālam. Pamanu, ka tagad tajā uzšķīries raksts „Mājdzīvnieku terapija”.

„Es to žurnālu neesmu aiztikusi,” murminu pie sevis. „Pareizi, es taču to vakar iemetu kaktā. Pie velna...”

Kā apmāta grābju pēc avīzes un meklēju sludinājumu lapu. Ja tur kaut kas būs, izvākšos jau šodien. Uzšķiru īsto lappusi un paspēju tikai ieraudzīt pirmo vārdu „izīrē”, kad lapas stūris nolokās, aizsedzot dzīvokļu piedāvājumu sadaļu. Mēģinu to atlocīt, bet lapa pretojas kā salīmēta. Es nometu avīzi, nokrītu ceļos un sāku raudāt. Gribu, lai Čārlijs būtu te, gribu viņam visu izstāstīt, bet viņš tikai domās, ka esmu traka muļķe, tāpēc nedrīkstu.

„Es jūku prātā,” klusi šļupstu caur asarām. „Tas nenotiek pa īstam. Kam lai es to izstāstu? Mani ieliks trakomājā. Kas ar mani notiek?”

„Gundaram smird zeķes,” saka Rodeo.

Sajūtu uz pleciem kaut ko siltu un mīkstu. Vecāsmātes rūtainais pleds. Un man klēpī – kas tas? Vecais plīša lācītis, ko vienmēr spiedu pie krūtīm bērnībā, kad pietrūka siltuma. Kliegdama pielecu kājās, nopurinu pledu no sevis un metos uz durvīm, asarām joprojām līstot pār seju. Es te nepalikšu vairs nevienu minūti! Nepūlos pat uzvilkt kurpes, ķeros pie durvju roktura... un durvis ir ciet. Skaidri atceros, ka tās neaizslēdzu, bet uzkarināju atslēgu uz naglas pie durvīm. Nagla ir kaila kā zobgalīgi izsmejošs deguns.

„Ko tas nozīmē?” es gribu saukt skaļi, bet sanāk tikai pusčuksts. Izmisumā atspiežu pieri pret durvīm. Atkal sajūtu uz pleciem to pašu pledu. Šoreiz es nekustos, tikai drebu. Pamazām arvien mazāk; pleds ir mierinoši silts.

Tāds ir sākums. Tālāk seko padošanās. Nespēju nekur aizbēgt, tāpēc atmetu savus loģiskajā pasaulē balstītos spriedumus un ļaujos vai nu nezināmam spēkam vai vienkārši savam vājprātam. Savelku vecāsmātes pledu ciešāk ap pleciem, atgriežos guļamistabā, apguļos gultā un gaidu, kas notiks tālāk. Necik ilgi un ieslēdzas radio. Sāk skanēt mierinošā The Beatles dziesma Let It Be. Sajūtu mīkstu kunkuli zem augšstilba, pieceļos sēdus un redzu, ka tur saņurcīts mans plīša mājas tērps. Pārģēbjoties pēda atduras pret putekļainu, kailu grīdu vietā, kur paklājs atlocīts uz augšu. Paskatos apkārt un ievēroju, cik piemēzts ir viss dzīvoklis. Nopūšos un eju liet spainī ūdeni. Papagailis noskatās, kā es beržu grīdu un palaikam izsaka kādu piezīmi, piemēram: „Šodien ārā jauks laiciņš” vai „Ēd to marinēto gurķīti lēnāk!”

Tikko esmu izlējusi netīro grīdas ūdeni podā, salecos no dārdoša ūdens skaņas virtuvē. Krāns ir pilnībā atgriezts, un plūdi gāžas pār dienām nemazgāto trauku kaudzi. Es neko nejautāju, nekrītu panikā, nezvanu santehniķim. Ar delnas virspusi noslauku pieri, uzvelku atpakaļ gumijas cimdus un sāku rāpties apkaltušajā stikla, plastmasas un metāla kalnā. Kad tas ir pārvietots no izlietnes uz trauku žāvētāju, agresīvi nosviežu cimdus un noprasu dzīvoklim: „Nu, kā vēl tu mani izrīkosi?”

Klusums. Arī radio vairs neskan. Es tomēr nolemju vēl izdabāt savam tīrību mīlošajam spokam, ieliekot mazgāties netīro veļu, kuras arī sakrājies ne pa jokam. Tad atkal apguļos gultā, ietinusies vecmāmiņas pledā, un klausos veļasmašīnas murrāšanā. Ar katru tās pulsāciju mazliet novibrē sienas tā, it kā istabas elpotu. Redzu, ka Rodeo ir pabāzis galvu zem spārna. Drīz vien aizmiegu , domādama par Čārliju.

Pamostos no melna bezsapņu miega, sajuzdama kņudoņu uz vaiga. Ar delnu noslauku gruzi, pieceļos sēdus un atveru acis. Blakus guļ sārts kaktusa zieds, ko kāds noplūcis no auga otrā istabā un uzlicis man uz sejas. Papagailis nepacietīgi mīņājas uz laktas. „Rodeo grib cepumu!” Smagi izveļos no gultas, lai iebērtu tam barību. Mēģinu notrulināt savas Homo Sapiens smadzenes, kas vienā laidā sūta signālu „neiespējami!” cauri manam ķermenim, un vienkārši skaļi pasaku „paldies” par pamodināšanu, jo saprotu, ka neesmu paspējusi uzlikt modinātāju pirms iesnaudos pēc ģenerāltīrīšanas. Šodien universitātē ir divas lekcijas, kuras nedrīkstu atļauties nokavēt. Ieslēdzas mūzikas centrs, un sāk skanēt dziesma „You’re welcome”. Iesmejos. Ātri saģērbjos un aizslēdzu durvis no ārpuses.

Pēc tam seko dažas interesantas dienas, kuru laikā papagailis vēl mitinās pie manis, jo Annas ceļojums ieilgst. Šo laiku es pavadu, mācoties sadzīvot gan ar Rodeo niķiem, gan ar sava dzīvokļa dīvainībām. Neredzu vairs nekādus siluetus , nedzirdu čukstus un nejūtu vēsus pieskārienus, tāpēc ar laiku vienkārši sāku domāt, ka tas ir dzīvoklis, kurš ir dzīvs un kurš sarunājas ar mani priekšmetu pārbīdīšanas un dziesmu liriku valodā. Es lādējos par to, ka tas slēpj manas zeķes un saku paldies par to, ka tad, kad izlemju sarīkot nelielu pasēdēšanu ar draudzenēm, pirmie trauki, pret kuriem atduras mana roka, izrādās vislabākie. Tāpat man nākas atzīt, ka dzīvoklim piemīt diezgan laba muzikālā gaume, kā arī pamanu, ka tas vērtē cilvēkus. Vienai no draudzenēm, ko pati paslepen mazliet neciešu, tas liek paklupt aiz zupas kausa, kas nezināmā veidā uzradies uz grīdas. Citai visu laiku savādi dreb tase, kā rezultātā kafija vairākas reizes izlīst uz viņas dārgās blūzes.

Pēc divām dienām, šķiet, sāku ar savu dzīvo dzīvokli iedraudzēties vai arī vienkārši samierināties ar vājprāta iestāšanos. Tomēr drīz vien atgriežas Anna un sagādā jaunas galvassāpes. Viņas „pamatīgā atlīdzināšana” izpaužas lēta šampanieša pudelē, ko draudzene iespiež man rokās pēc tam, kad ir atnākusi pakaļ savam mājputnam.

„Braucam pie manis!” viņa staro. „Man ir tik daudz, ko tev stāstīt.”

Ap Annu vienmēr ir plīvojusi pacilājoša un dzirkstoša dzīvības aura, kas elektrizē arī mani, tāpēc kopā ar viņu esmu gatava jebkādām trakulībām. Nedomādama paķeru somu, aizslēdzu durvis un ieveļos mājās tikai vēlu naktī, līgodamās alkohola reibumā. Tas tomēr netraucē nākamajā rītā aptvert, ka esmu iezvēlusies pa durvīm tāpat, atslēgu neizmantojot. Pusi rīta cēliena pavadu, sēžot noplukušā klubkrēslā. Pie krūtīm pievilkti ceļi, pret tiem atspiesta akmenssmagā piere, blakus ūdens krūze. Man šķiet, ka, ja varētu vērot savu prātu no malas, es redzētu, kā smadzeņšūnu puzles gabaliņi viens pēc otra sakrīt savās vietās. „Vientulība paaugstina asinsspiedienu. Mājdzīvnieku terapija.

„Nē,” es saku skaļi, „es neņemšu utainu, kakājošu un ķērcošu mājdzīvnieku tikai tāpēc, ka kaut kāds iedomāts spoks ir vientuļš un grib sev zvēriņu.”

Tomēr durvis joprojām ietiepīgi stāv vaļā. Kādu nedēļu es to vienkārši paciešu. Izejot no mājām, paslēpju klēpjdatoru un dažas citas vērtīgākās mantas. Kad pretējā dzīvoklī ievācas jauni, aizdomīga paskata ļautiņi, es saprotu, ka tā tomēr nevarēs turpināties. Pat pielieku piekaramo atslēgu ārpusē, bet dzīvoklis atklikšķina to vaļā kā nieku un vēl spēlē dziesmu „You’re mine” brīdī, kad nāku iekšā pa durvīm. Izmisusi piezvanu Annai un, ko tu neteiksi, atklājas, ka viņai mājās glabājas vecs kāmju būris. Vispirms pusstundu lādēdamās veikalā pētu avīžu sludinājumu sadaļas, tad ieeju zooveikalā un par pieciem latiem nopērku neglītu žurku, kurai nu tagad lemts kļūt par mana dzīvokļa vientulības slāpētāju. Prātoju, ko par to teiks Čārlijs.

Kad pārnāku mājās ar savu jauno lolojumu, jau būrī sēdošu un ūsas kustinošu, istabā rotaļīgi noplīvo aizkari, raidot uz manu seju siltu saules staru.

„Tas ir tev,” es saku. „Vari izvēlēties, kā viņu saukt, un darīt ko gribi.”

Esmu iecerējusi novietot būri tajā pašā vietā uz kumodes, kur dzīvojās Annas papagailis, bet traucē tur noliktā Philips tējkannas iepakojuma kaste. Tējkanna? Ko tas nozīmē? Aizgrūžu kasti ar elkoni un nometu būri mazliet par smagu žurkulēna patikai; tas iepīkstas. Aizeju uz virtuvi apskatīt tējkannu, pūlēdamās saprast ziņu. Vēlreiz izlasu firmas nosaukumu uz ūdens vārītāja, un redzu, ka tam blakus stāv divas krūzītes. Paskat tik, dzīvoklis atradis veidu, kā ar vienu pateikt man divas lietas! Es nosaucu žurku par Filipu un uzaicinu ciemos Čārliju.

Esmu gribējusi Čārliju atvest uz savu jauno mitekli jau sen, bet baidījos no dzīvokļa dīvainībām. Tagad nolemju, ka pienācis īstais laiks.

„Es gribu, lai tu izturies pret viņu labi,” skaļi runāju istabā, skatoties spogulī, tā ka nevar īsti saprast, vai runāju ar sevi vai ar dzīvokli. „Ja nē, es izmetīšu Filipu renstelē un pati arī izvākšos. Tad varēsi virināt durvis, cik vien gribi.”

Šķiet, ka dzīvoklis respektē manus argumentus. Man ir stunda laika, lai sagatavotos, un pēc ātras dušas esmu gatava krist izmisumā par to, ko lai velk mugurā. Izvandu skapi un esmu jau gatava asarainām acīm krist gultā un spiest pie krūtīm savu lācīti, kad ieraugu uz grīdas mētājamies pavecu žurnāla izgriezumu ar stilīgi ģērbtu modeli. Savukārt no atvilktnes ārā lien zaļš auduma stūris, un es apskatos un saprotu, ka tā ir mana mīļā, zaļā blūze, kuru uzskatīju par sen pazudušu. Netālu uz grīdas mētājas līdzīgas bikses kā žurnāla modelei. Redzot, ka viņa ir izgreznojusies ar krellēm un rokassprādzēm, piemeklēju kaut ko arī sev no nelielās rotu kolekcijas. Ieskatos spogulī un pasmaidu. „Paldies.”

Čārlijs ir klāt ar nelielu novēlošanos, bet es ieskatos viņa glītajā, brūnacainajā un mīļajā sejā un nedusmojos. Vienīgi savā satraukumā esmu jau izdzērusi vienu vai divas tējas tases un tagad nervozēju par to, ka vajadzēs doties uz tualeti, kamēr viņš ar mani runās. Bet šie uztraukumi drīz tiek aizmirsti līdzās tam, kas seko. Es izrādu Čārlijam dzīvokļa iekārtojumu, bet dzīvoklis izrāda Čārlijam savu nepatiku. Protams, Čārlijs to nepamana, viņš ir loģisks un racionāli domājošs cilvēks, tāpat kā es pirms ievākšanās šeit, bet es to redzu un man ir grūti nekliegt. Vispirms tie ir sīkumi. Izlieta tēja. Kaut kur pazudusi soma, kas beigās tomēr atrodas. Pret durvīm atsists kājas pirksts. Tad uz viņa galvas sāk birt apmetums. Viņš apdedzina roku, pieliekot pie plīts, kaut tā nav bijusi slēgta iekšā trīs dienas. Paslīd uz vannas istabas grīdas, kuru atceros izslaucītu sausu, gandrīz nokrīt un lauž kaklu. Kroņa numurs tiek izspēlēts tualetē: Čārlijam raujot ūdeni, saplīst tualetes kaste, kura atrodas gandrīz pie griestiem, un auksta ūdens šalts nolīst pār viņa galvu un drēbēm. Kad Čārlijs aiziet, mani noskūpstījis vien uz vaiga, esmu gatava eksplodēt. Tomēr nākas savaldīties dažas minūtes, kamēr viņš nav aizgājis tālāk, jo es  jūtu, ka manus kliedzienus varēs dzirdēt arī uz ielas.

„Kā tu uzdrošinies! Tūlīt es nožņaugšu to stulbo žurku, sadedzināšu visas mēbeles, izliešu uz grīdas skābi, izsitīšu logus un izvākšos!”

Ieslēdzas radio, pa kuru tieši pašlaik skan Buckcherry dziesma „Sorry”. Bezvārdu dusmās es paķeru galda lampu un metu ar to pa radio. Lampa ar troksni nogāžas uz grīdas, radio paliek karājamies vadā un apklust. Vairs nekas nenotiek. Pēc neilga laika notīru kosmētiku, uzvelku pidžamu un palienu zem segas. Piespiežu pie krūtīm lācīti. Domāju par Čārliju.

Kādu laiku Čārlijs pie manis nenāk. Kad saņemos viņu uzaicināt vēlreiz, viss ir kārtībā, notiek tikai daži sīkumi, piemēram, nolūzis dakšiņas zars, un es mazliet nomierinos. Žurku gan neciešu ar katru dienu arvien vairāk, jo īpaši pēc tam, kad atklāju, ka Filips ir pietiekami slīpēts, lai kāmju būra durvis nebūtu šķērslis uz brīvību. Kamēr neesmu mājās vai guļu, viņš grauž visu, kam tiek klāt. Pamazām sāku ievērot, ka Filips arvien biežāk kaut kur iesprūst vai savainojas, reiz uz viņu izlīst pilna ūdens glāze un nākamās dažas dienas viņš šķauda, citreiz gandrīz nožņaudz sevi, sapinoties interneta kabelī. Man šis jandāliņš, kā arī žurkas kopšana un būra tīrīšana, ir jau noriebusies līdz kaklam, kad pēkšņi tam tiek pielikts punkts. Virtuvē mazgājot traukus, izdzirdu kalnu nogruvumam līdzīgu dārdoņu, šķindoņu un tam pa vidu īsu, griezīgu pīkstnienu. Izrādās, ka dzīvojamā istabā nogāzusies milzīgā koka stāvlampa, – tieši tajā brīdī, kad Filips devies pastaigā pāri paklājam.

„Paldies,” es atkal atviegloti nopūšos. Acīmredzot nebiju vienīgā, kuras sirdi Filipam neizdevās sasildīt. Bez ceremonijām izmetu žurku atkritumos un jau tajā pašā vakarā aizvedu Annai atpakaļ būri. Atgriežoties atklāju, ka durvis ir vaļā, un ieķeros ar rokām matos. Man ir radušās aizdomas, ka kaimiņi tirgo marihuānu vai kādu citu narkotiku. Vēl vienu žurku es nevēlos. Domāju par Čārliju un šoreiz arī piezvanu viņam. Esmu nogurusi un tuvu asarām, viņš atbrauc pēc stundas.

Esmu domājusi viņam to visu izstāstīt, bet, viņu ieraugot, šī doma izgaist tik viegli, it kā nekad nebūtu nākusi man prātā. Tāpēc es tikai nolaižu skatienu un runāju par to, ka esmu nogurusi būt viena un domāju, ka viņš varētu pārcelties pie manis. Kaut arī jūtu sevī kņudoņu, virtuves priekšmeti un griesti stāv mierīgi. Čārlijs, nodūris acis, saka, ka padomās, un tajā brīdī pilnā tējkarote, ko viņš tur rokās, nodreb un mazliet karstas tējas izlīst uz viņa biksēm. Es sakniebju lūpas. Čārlijs saka, ka paliks pie manis pa nakti. Kamēr viņš ir tualetē, es sēžu istabā uz gultas un klusi čukstu, ka nodedzināšu visu māju, ja mūs iztraucēs kāda krītoša lustra vai jebkas cits. Ielieku visu sirdi šajos draudos, tomēr uzmanos, lai nebūtu pārāk skaļa. Visu nakti mūs nekas neiztraucē, un no rīta esmu neizsakāmi laimīga un jau gatava svinēt uzvaru, līdz pēkšņi no plaukta, kurš atrodas virs gultas, Čārlijam uz galvas uzkrīt milzīga, veca, pēc ādas vākiem smirdoša Bībele. Tā atsitas pret viņa pakausi ar stūri un atstāj sāpīgu punu, uz kuru es varu tikai bezpalīdzīgi noplātīt rokas, jo nelaimīgas sagadīšanās dēļ tieši šonakt neizskaidrojamā kārtā izslēgusies saldētava un viss ledus izkusis. Kad viņš ir prom, es lādēju dzīvokli un saku, ka tam neatliek nekas cits kā samierināties, bet pēc stundas Čārlijs man atsūta īsziņu: „Mēs šķiramies. Tu neesi vainīga, man ir cita, piedod. Es apklustu un ilgu laiku blenžu mazajā, zilajā ekrānā, nesaprazdama, vai tas ir īsts. Trīcošām rokām sameklēju viņa numuru, piezvanu un lūdzu teikt, ka tā nav taisnība. Čārlijs apstiprina pretējo, iejūtīgi izskaidro, ka citādāk nespēj, ka sen jau gribējis pielikt punktu, ka mans piedāvājums ievākties pie sevis nācis tik negaidīti... Es nespēju darīt neko citu, kā vien papurināt galvu un pārtraukt sarunu, viņam pusvārdā esot. Tad es attopos, atmetu galvu un sāku kliegt uz griestiem: „Tu esi vainīgs! Ja tu nebūtu darījis to un šito, un arī to tur un šo te, tad viss būtu kārtībā!”

Es kliedzu un ārdos: šķaidu suvenīrus un traukus, rauju laukā atviktnes un ar visu saturu triecu pret grīdu, plēšu žurnālus un grāmatas, mētāju lampas un krēslus, apgāžu kafijas galdiņu, norauju aizkarus. Tad, kad beidzot nogurstu, sabrūku blakus gultai uz grīdas un izplūstu šņukstos, tūlīt sev ap pleciem sajūtu vecmātes silto pledu. Ieslēdzas mūzikas centrs un sāk skanēt dziesma, ko iepriekš neesmu zinājusi.

Do you feel cold and lost in desperation? 
You build up hope, but failure’s all you've known. 
Remember all the sadness and frustration
And let it go. 
Let it go
.

Smagnēji, uzstājīgi klauvējieni pie manām durvīm. Lēni pieslejos pussēdus. Kamēr pieceļos un aizšļūcu līdz durvīm, klauvējieni kļuvuši skaļāki un nu dzirdu arī metālisku balsi: „Atveriet, policija!” Es attaisu durvis, aiz kurām man priekšā stāv divi melni ģērbti cietsejaini vīri ar stekiem. Nošļupstu, ka policiju neesmu izsaukusi.

„Labdien, mūs izsauca jūsu kaimiņi, teica, ka te notiek kautiņš, kas traucē viņu mieru.”

„Kāds kautiņš? Esmu viena mājās.”

„Kaimiņi sūdzējās par troksni, plīstošiem priekšmetiem, par sievietes kliedzieniem.”

„Atkārtoju, esmu viena mājās.”

„Tad kas tā bija par trokšņošanu?”

„Es... man nokrita divas krūzes... un lampa... un man ir diezgan vāji nervi... Dažreiz es sāku kliegt.” Policisti skatās uz mani aizdomīgām acīm un lūdz atļauju ienākt. „Nē, man nepatīk sveši cilvēki dzīvoklī, man ir nevaldāms suns, kurš kož, tas vairs neatkārtosies, jūs varēsiet mani apcietināt, ja kaimiņi vēl sūdzēsies...”

Pēc piecpadsmit izstieptām minūtēm viņi beidzot ir prom, likuši man apsolīt, ka tiks ievērots klusums, un apņēmušies sodīt, ja tas netiks darīts. Es vēlreiz apliecinu, ka viss būs kārtībā, mierīgi atvados, aizslēdzu durvis, aizeju līdz savai gultai un tad sabrūku uz tās, sākdama raustīties elsās. Drīz atkal sajūtu pledu ap pleciem un plīša lācēns uzrodas iespiests starp manām sažņaugtajām rokām.

„Uzliec vēlreiz to dziesmu,” es nopīkstu tik klusi, ka pati tik tikko dzirdu, un tūlīt ieslēdzas mūzika. Šoreiz tā skan no mana datora, un pirms tam tiek pieteikts dziesmas izpildītājs un nosaukums.

„Vēlreiz,” es lūdzu, kad dziesma ir noskanējusi. Pēc tam tā skan atkal un atkal, un es tikmēr raudu un raudu. No asarām cilvēks nogurst vairāk nekā no darba. Pēc stundas iemiegu, piespiedusi vaigu mitrajam lācēnam.

Pāris nākamās dienas pavadu, bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām. Naktīs raudu, dienās klimstu caur daudzdzīvokļu ēku pagalmiem un privātmāju rajona nomalēm. Man ir vienalga, vai dzīvokļa durvis tikmēr ir vaļā vai ciet, tomēr apstājos, ieraudzīdama pie atkritumu konteineriem novārgušu kaķeni ar pieciem kaķēniem. Viens no tiem modina manī interesi – pelēki pinkains spalvu kunkulis ar ūdeņainām ačelēm, spicām ausīm un mazu rozā deguntiņu. Ilgu laiku nolūkojos kaķēnos. : viņi gulšņā, jo ir par vārgu, lai rotaļātos, par vārgu, lai bēgtu un pretotos. Pēc pusstundas pārrodos mājās ar kaķēnu. Vārdu šoreiz izdomāju pati – nosaucu par Mēnestiņu, jo  viņa kažoks man šķiet  pelēcīgi bāls kā mēness. Turklāt mazais ir ļoti piemīlīgs un dzīvoklī jūtas kā mājās.

Arī es jūtos kā mājās. Ar katru dienu arvien pārliecinošāk apzinos, ka dzīvoklis nekļūdījās un Čārlijs ir kretīns. Mēnestiņu nekad nelaižu ārā, bet izskatās, ka viņam tāpat ir labi – nekad neaptrūkstas mīkstu vietiņu, kur nosnausties, un uz grīdas nokritušu sīku priekšmetu, kurus dzenāt ar ķepām. Mīlestību pret kaķiem sevī tomēr nespēju atrast uzreiz, bet katrreiz, kad, pārnākusi mājās, atklāju, ka Mēnestiņš apčurājis paklāju, vēlreiz aizeju pārbaudīt durvis un nomierinos. Ciet.