Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Zudušās grāmatas meklējot I
Arnis Koroševskis
04.09.2013

Rudens ir atskata un apcerīguma, melanholijas un miera laiks. Latviešu literatūras interesentam, tieši tāpat kā latviešu zemniekam, rudens ir auglības laiks – bieži vien tieši gada otrajā pusē vai nogalē tiek izdotas gaidītākās grāmatas, tieši tad atsteidzas dzejas dienas, tieši tad vakari kļūst straujāk tumši un arvien vairāk vilina atgriezties pie lasīšanas. Sākot ar septembri, „Ubi Sunt” dalīsies ar jums, dārgie lasītāji, nelielās pārdomās un atmiņās par sev tuvām, mīļām grāmatām, tādējādi mudinot arī jūs ļauties apcerīgumam un neviltotam lasīšanas priekam!

Līdztekus jaunākās literatūras plūsmai tomēr katra lasītāja apziņā mājo mītiskā izpratne par pagājušo un aizgājušo kā augstvērtīgāku, tuvāku un sev vēlamāku par visu tagadējo. Mirkļos, kad jaunākā literatūra ir nogurdinājusi tieši ar sava ambiciozā jaunuma žņaugiem, lasītājs nereti atgriežas pie vecām, mīļām grāmatām. Tas nebūt nav banāli teikts, ka viss jaunais ir labi aizmirstais vecais – tā ir patīkama (nebūt ne rūgta) dzīves patiesība. Par to vēl jo vairāk iespējams pārliecināties tieši literatūras un mākslas lauciņā. Zudušo grāmatu meklējumi gan nenozīmē, ka aplūkojamās grāmatas būtu zudušas tiešā šo vārdu nozīmē, vien drīzāk nozaudētas lasītāju atmiņu dzīlēs vai nepelnīti aizmirstas kaut kur starp grāmatplauktu rindām.

 

Pasaku kāre. Trīs vēja mezgli 

Latviešu tautas pasaku krājums „Trīs vēja mezgli” tika izdots 1988. gada rudenī. Teju vai 600 lapaspušu apjomīgais krājums tika laists iespaidīgā 93 000 vienību metienā, savukārt pati grāmata tika iespiesta un iesieta Smoļenskā, jo tieši tur atradās KPFSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Krievijas galvenās poligrāfijas rūpniecības kombināts. Grāmatas specifika – dažāda izmēra ilustrācijas, kas gan pakārtotas tekstam, gan iekļautas vienlaidus tekstā – prasīja attiecīgu tehnisku nodrošinājumu šāda izdevuma īstenošanai.

„Trīs vēja mezgli” kļuva par ievērojamu izdevumu – tā viennozīmīgi bija viena no lasītāju plauktos sastopamākajām un atpazīstamākajām grāmatām vēl ilgus gadus pēc tās iznākšanas. Grāmatas popularitāti ir noteikuši dažādi faktori. Pirmkārt, tā tika izdota ļoti piemērotā laikā. Bija sākusies atmoda, un par spīti padomju varas centieniem atbrīvoties no dziļākas folkloras izpētes (1970.gadu beigās folkloras sektors paziņoja, ka folkloristiskās aktivitātes tiek izbeigtas, jo „visa folklora bija izpētīta”) šis process uznira no jauna un ar nepārprotamu uzviju. Līdz ar dziesmoto revolūciju folkloras kustība bija pārtapusi par kontrkultūru. Nacionālā simbolika un estētika kļuva par būtisku, atsevišķu valodas/vēstījuma formu. Un tieši no tā izriet otrais punkts: grāmatas formālās un saturiskās īpatnības pavēra tās ceļu uz faktiski jebkāda vecuma mērķauditoriju. Tieši šī iemesla dēļ „Trīs vēja mezgli”, nonākuši manās rokās, tika šķirstīti tik bieži un tik daudz, ka neilgā laika posmā viss grāmatas saturs bija zināms no galvas (šeit labpatikā vēlētos ņemt piemēru no angļu mēles un teikt – „pēc sirds”). Talantīgās mākslinieces Ināras Garklāvas ilustrācijas padarīja „Trīs vēja mezglus” par vienu no vizuāli baudāmākajām grāmatām jaunlaiku latviešu literatūras vēsturē, savukārt Kārļa Arāja ieguldītais darbs, sakārtojot un organizējot latviešu tautas pasaku atlasi, ir neizmērojams. Katrai pasakai (krājumā to ir ap 200!) ir veltīta vismaz viena ilustrācija; vairākām pasakām – ilustrācijas pilnā grāmatas atvērumā. Vizuāli pievilcīgais noformējums jaunāko mērķauditoriju burtiski ievilināja latviešu tautas pasaku pasaulē un nelaida vairs no tās ārā. Tādējādi „Trīs vēja mezglus” varam uzskatīt par hrestomātisku piemēru pedagoģijā – neapšaubāmu veiksmi, kas demonstrē spēju ieinteresēt gan bērnus, gan pieaugušos pētīt tekstu korpusu, kurš šķietami citos apstākļos (aizspriedumu pret folkloras „garlaicīgumu” un apjoma dēļ) būtu uzskatāms par biedējošu vai vismaz nesaistošu.

Pats pasaku saturs jeb vēstījums likumsakarīgi vilina un turpinās vilināt vai ikvienu lasītāju. Nespēšu to paskaidrot labāk par Knutu Skujenieku, tādēļ nāksies atsaukties uz autora ievadvārdiem: „Pasaka ir sapnis, slēpta vai atklāta vēlēšanās, pilnas, stabilas un skaistas dzīves ideāls. (..) Tādēļ pēc pasakas kāro lieli un mazi, veci un jauni.[1] Pasakas turpinās lasīt un klausīties mūžīgi – un šai ziņā tikpat mūžīgi lemts dzīvot arī „Trim vēja mezgliem”, pat ja fiziski laika zobs pirmos izdevumus sagrauzīs. 

            Piecus gadus pēc „Trīs vēja mezgliem” latviešu folkloras interesenti vai parastie lasītāji piedzīvoja analogu jau apskatītajam krājumam. Tika izdots „Vēja vanadziņš” – latviešu tautas teiku krājums. Šoreiz to izdeva apgāds „Sprīdītis”, bet grāmatu rotāja izcilas Kārļa Dobrāja ilustrācijas. „Vēja vanadziņš” radīja absolūti citu atmosfēru, kolīdz nonāca lasītāja rokās. Teiku sižetos nereti slēpās baisākas ainas, un to lieliski papildināja groteskas un mītiskas iedabas vizuālais materiāls. Kaut arī grāmata bija visnotaļ populāra 90. gadu vidū, tai neizdevās iekarot manas simpātijas tik lielā mērā kā tas bija izdevies „Trīs vēja mezgliem”.

            Abi krājumi kopā veido nevainojamu, izglītojošu izklaidi vēlos rudens un ziemas vakaros. Laikā, kad pasakas, teikas un nostāsti kā informācijas vienība tika nodota nākamajām paaudzēm mutvārdos, laikā, kad stāstnieki un klausītāji sēdēja dūmistabā pirms miega, no sirds iesaku arī atteikties no mūsdienu steigas un likstām, aizmirsties folkloras dzīlēs.

Rakstu cikls „Zudušās grāmatas meklējot” nepretendē ne uz literatūrzinātniska, pat ne literatūrkritiska teksta pozīcijām. Tā drīzāk būs mirklīga dalīšanās ar atmiņām par sev tuviem literāriem pārdzīvojumiem, ko „Ubi Sunt” var apsolīt arī šī rakstu cikla turpinājumā. Sekojiet līdzi!

 


[1] Trīs vēja mezgli. Rīga: Liesma, 1988, 8.lpp.