Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Albīna un Žufs. Stāsts
Dedze Dagnija Miķelsone
26.09.2013

Tad es devos uz Mariannas istabu. Galu galā viņa taču maza, nobīsies! Gāju uz gaiteņa galu, atvēru durvis un iekliedzos. Šeit valdīja drausmīga aina. Aizkari saplēsti, mantas pa grīdu, paklājs samurcīts, sega zemē. Brāzos atpakaļ uz savu istabu, ātri uzrāvu šādas tādas drēbes un skrēju ārā. Kādu laiku vienkārši bezcerīgi klimtu pa tumšajām ieliņām, tad sadzirdēju kādu skaņu, kas lika matiem saslieties gaisā un uz rokām uzmesties zosādai – augsts, izmisīgs kliedziens.

 

 

 

Es – Albīna

Par sevi pastāstīšu pavisam īsi. Mani sauc Albīna Fillija, man ir piecpadsmit gadu. Es mācos vidusskolā. Kopā ar manu mazo māsiņu (kurai ir pieci gadi) un mammu mēs dzīvojam trīsistabu dzīvoklītī Marijas ielā 19 a. Manu māsiņu sauc Marianna, mammu – Leonīda. Arī tētis mums ir, taču viņš mājās ir ļoti reti. Viņam ir interesants vārds – Franciuss. Mamma strādā par šuvēju, bet tētis ir policists.

 

Parkā

Mēs braucām uz parku. Tas bija vienkārši lieliski. Marianna bija tik priecīga, ka nekavējās divas reizes ieskriet kokā, tā ka, manuprāt, viņas sīkais deguntiņš vēl nav atguvis iepriekšējo krāsu – gaiši rozā. Tas ir lillā vai dzeltens. Bet ziniet, ja jums būtu maza māsiņa, jūs varētu tikai pakratīt galvu par viņas izdarībām. Tad Mariannu piesaistīja kāda atrakcija, un viņa aizskrēja turp. Tētis ar mammu viņai sekoja. Sak’, pazudīs vēl! Es paliku stāvot. Pēkšņi man likās, ka man kāds skatās mugurā. Žigli pagriezos, bet – nē. Tur nekā nebija. Tikai liela, zaraina priede. Paskatījos riņķī. „Kāpt parka kokos aizliegts!” Nekas. Ātri ar ietrenētām kustībām uzrāpos augšā. Redzēju, ka otrā parka galā skrien divi vīrieši. Nokāpu lejā un devos pie pārējiem.

 

Dīvainais pareģojums

Tas notika kādā parastā ceturtdienā. No rīta pamodos un lēnām rausos ārā no gultas. Pēkšņi izdzirdēju troksni – šķiet, tas nāca no manas gultapakšas. Steigšus pieliecos un palūkojos putekļainajā pagultē. Ieraudzīju vecu jo vecu pulksteni. Aši nospiedu pogu, lai tas apstātos grabēt. Acumirklī mani uzmanību piesaistīja kaut kas neskaidri dzeltens. Pastiepu roku, satvēru – papīrs! Tas bija izgriezums no avīzes, tiešām. Rokā man gulēja vairākas iedzeltenas avīzes lapas. Tur ar pusizdzisušiem burtiem bija rakstīts: „Pareģojums. Daniels Žufs. 2000. gada 21. maija naktī. Ļoti bīstami, apdraud mazu meiteni. To redzēs ...gadus veca. Lūdzu... Uzplaiksnījums apgaismo... meitene, kurai ... ja kas... ”

Un tālāk es neko nesapratu, jo lapām bija uzlieta tinte vai kaut kas cits zils. Uzmanīgi aplūkoju loksnes vēlreiz. Vēl joprojām prātodama, ko gan varētu apgaismot tāds uzplaiksnījums, lēnām čāpoju uz skolu. Pēkšņi apstājos un nobālēju. Bija 21. maijs!

 

Uzplaiksnījums

Bāla es gāju uz angļu valodu. Tur jau mūs gaidīja skolotāja Natālija Jevčenko (hmm, angliski?).

—    Kāpēc tu šodien tāda klusa? — stundā mani no pārdomām iztraucēja skolotāja.

—    Nē, jā, sk... skolotāj! — apjukusi šķirstīju mācību grāmatas lappuses.

Tā pagāja šī mācību diena (šķirstot lappuses).

Vakarā, kad gāju mājās, ļoti sāpēja galva. Ātri izmācījos un gāju gulēt. Un tad pēkšņi – nezinu, kā tas notika, vienkārši aizvēru acis.

Spožs uzplaiksnījums, zibens, tas apgaismo... Mariannu. Viņa stāv, baiļu un šausmu pārņemtu seju un mēmā kliedzienā pavērtu muti, bet apkārt ir plaša pļava. Debesīs negaiss.

Atvēru acis un sapratu. Ja neesmu nekāda gaišreģe, nevajadzētu ticēt šādām lietām. Taču nolēmu – šonakt īpaši jāpieskata Marianna.

 

Marianna naktī

Gulta klusi nočīkstēja, kad es kāpu laukā no tās. Uzmanīgi aizgāju un aiztaisīju durvis. Sejā man spīdēja gaisma, un es aizmiedzu acis. Nepaspēju acis pat atvērt līdz galam, kad man kaut kas sāpīgi tajās iekļuva. Pēkšņi tās sāka asarot tik ļoti, ka saliecos deviņos līkumos un pieķēros pie durvju roktura.

— Ātri! Pazūdam! — kaut kur atskanēja tik salta balss, ka man pār muguru pārskrēja drebuļi. Pagaidīju, līdz balsis nozūd, tad aiztaustījos līdz vannasistabai. Ilgi skaloju acis, līdz atkal varēju kaut ko saskatīt. Gāju atpakaļ un aiz kaut kā aizķēros. Palūkojos zemē – biju uzkāpusi asaru gāzes baloniņam. Paspēru to tālāk. Domāju, kas gan varētu būt tie, kas tikko bija šeit. Zagļi?! Nē. Mums jau nav, ko zagt...

Tad es devos uz Mariannas istabu. Galu galā viņa taču maza, nobīsies! Gāju uz gaiteņa galu, atvēru durvis un iekliedzos. Šeit valdīja drausmīga aina. Aizkari saplēsti, mantas pa grīdu, paklājs samurcīts, sega zemē. Brāzos atpakaļ uz savu istabu, ātri uzrāvu šādas tādas drēbes un skrēju ārā. Kādu laiku vienkārši bezcerīgi klimtu pa tumšajām ieliņām, tad sadzirdēju kādu skaņu, kas lika matiem saslieties gaisā un uz rokām uzmesties zosādai – augsts, izmisīgs kliedziens. Skrēju cik jaudas, uz vietu, kur skanēja šī biedējošā skaņa, kad pēkšņi saķēru galvu rokās un apstājos. Aizvēru acis.

Tur ir tumšs, taču šo vietu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu – mūsu mājas gaitenis. Iedegas gaisma, un kļūst redzams, ka mamma, ģērbusies pidžamā un halātā, aiz rokas tur tēti, kas savukārt pie pavadas cenšas novaldīt lielu, melnu suni. Tad viņš to palaiž vaļā, un suns, ošņādamies kā traks, metās uz Mariannas istabu.

Atvēru acis, es gulēju zemē. Laikam biju nokritusi. Īpatnēji. Vēl viens šāds „sapnis”. Jau iepriekš tādu biju piedzīvojusi, turklāt izskatās, ka (ceru, ka nē) tas ir diezgan ticams. Pieslējos kājās un gāju tālāk. Atkal tas pats kliedziens. Pēkšņi ieraudzīju neredzētu ainu – es vēl stāvēju vēsā un patīkamā gaisā, bet pāris metrus priekšā redzēju tikai zibens apspīdētu pļavu, kur lietus gāž kā ar.. kā ar... Nezinu. Baļļām. Skrēju tieši iekšā šajā blāķī un visbeidzot ieraudzīju viņu – Mariannu. Viņa stāvēja pārbijusies un skatījās debesīs. Tātad „sapnis” bija pareizs! Klupu uz priekšu un satvēru māsiņu. Cik labi, ka viņa ir atradusies! Jutu, ka man kāds ar karstu elpu elpo pie auss. Paskatījos un ieraudzīju suni. To pašu, ko redzēju savā  „sapnī”. Tātad manas vīzijas bija pareizas, nodomāju, kad gājām mājup – es, mamma, tētis, Marianna un suns. Kad atnācām mājās, visi uzreiz aizmiga. Pat es.

 

Izspiegotāji un ugunsgrēks

No rīta iztīrīju zobus, beidzot nomazgājos  un gāju uz skolu. Skolā gāju tieši uz matemātikas klasi. Atkal šķita, ka kāds man seko. Pagriezos un ieraudzīju, kā vairākas meitenes un skolotāja aizrautīgi runājas par skaistumkopšanas salona jaunāko akciju. Nobolīju acis un pavīpsnāju. Labi, meitenes vēl varētu tā runāt par skaistumkopšanu, bet skolotāja... Vēlreiz palūkojos uz gaiteņa galu. Likās, ka tur nozib divi pelēku un brūnu acu pāri. Noskanēja zvans, kas lika man un pļāpātājām salēkties. Visi steigšus gāja uz savām nodarbībām. Es iegāju matemātikas klasē. Runājām par kaut ko, nezin ko, jo es sapratu no šīs stundas tikai to, ka uz matemātiku labāk neiet. Kamēr visi pierakstīja mājas darbu, palūkojos uz durvīm. Kā, zvans jau tik ātri? Un vēl viens zvans? Visi jau bija paniski nobijušies, kad noskanēja trešais zvans. Šeit valdīja haoss, tas nebija izstāstāms. Visi skrēja, gāza citus no kājām. Citi raudāja, kliedza, metās uz izejām. Pēkšņi man vēderā viss sagriezās. Es ieraudzīju vīziju.

Četri nepazīstami puiši skrien uz izejām, tad apstājas un iekāpj liftā. Un atkal skan skaļā balss, ko jau sen, kad naktī pazuda Marianna, dzirdēju:

— Čaļi, redzējāt, tā Albīna nebija redzama monitoros, acīmredzot viņa ir kādā piektajā stāvā!

Viņi nospiež pogu, uz kuras spilgti zaļā krāsā zaigo milzu „5”.

Nodrebēju un atvēru acis. Beidzot man nesāpēja galva! Tad devu savām kājām vaļu, jo ieraudzīju, ka milzīgs uguns vilnis traucas man aiz muguras. Iespējami lielākā ātrumā skrēju neelpodama, tieši uz otro liftu. Aizelsusies to sasniedzu, ieskrēju tajā un nospiedu pogu „1”. Bez spēka sagumu liftā. Bet jau pēc mirkļa man prātā iezagās tāda doma, ka ļimt vairs negribējās. Ko bija teikusi skolotāja šā gada sākumā, kad uzstādīja liftu? „Ja nu pēkšņi notiek ugunsgrēks un ja gribat palikt dzīvi, NEKĀDĀ gadījumā nebrauciet ar liftu! ŠIS LIFTS ĻOTI REAĢĒ UZ KARSTUMU, TĀPĒC, JA BŪS UGUNSGRĒKS, TAS, VISTICAMĀK, NESTRĀDĀS.”

Šīs drausmīgās domas apstiprinājās tad, kad pēkšņi lifts apstājās. Ceturtajā stāvā.

 

Neticamā izglābšanās

Kā neprātīga es dauzīju durvis. Atkal mēģināju piespiest pogu, lai brauktu lejā, taču velti. Lifts nestrādāja! Pēkšņi paslīdēju uz paklājiņa un ar joni triecos pret sienu. Ar krakšķi un vaidu nokritu uz zemes. Ak, šausmas! Mans pirksts atgādināja saliektu gumiju. Taču šķita, ka esmu ko piespiedusi, jo lifts grabēdams sāka kustēties. Tomēr ne tā, kā es gribēju. Tas gāja uz augšu! Nē, uz leju! Uz augšu! Nesapratu, kas notiek. Lifts tad ar joni traucās augšup, tad burtiski krita lejup. Man sāka reibt galva. Augšā, lejā, augšā, lejā, augšā... tad man sagriezās melns gar acīm, un es ieslīgu nemaņā. Atmodos, kad lifts atkal stāvēja. Stāvs nerādījās, taču arī es šo vietu nepazinu. Cik daudz šeit ēdiena! Pēkšņi caur galvu izšāvās atbilde – šis bija skolas pagrabs jeb ēdnīcas noliktava. Aizvien briesmīgāk sāpošu pirkstu izkāpu pagrabā. Jocīgi, ka...

— Ei! Skolotāj! Es visus saskaitīju, vienīgi Albīnas Fillijas trūkst!

— Steigšus dodieties viņu meklēt!

— Protams! Jēkab! Markus! Pārmeklējiet liftus! Gunār! Dorian! Dodieties uz bēniņiem! Cerams, ugunsdzēsēji būs tikuši ar turieni galā. Diemžēl ugunsgrēks tuvojas noliktavai, es pati ar Ģirtu aiziešu turp.

Kāda meitene sāk skriet uz durvīm, skolotāja raizīgi pārskaita skolēnus vēlreiz.

— Labi, mani vismaz meklē! — ierunājās kāda balss manī.

— Nav gan labi! — ierunājās otra balss, — un kā ar ugunsgrēku?

— Apklustiet! — es nočukstēju pati sev.

Uzmanīgi gāju tālāk.

— Au! — biju ieskrējusi kaut kur un, aizsargādama savu galvu, biju pielikusi pie pakauša roku ar savainoto pirkstu. Palūkojos uz sāpošo vietu. Redzot to, es gandrīz atkal zaudēju samaņu – manu zeltnesi vairs ne pazīt nevarēja! Tas bija trīsreiz piepampis un tagad atgādināja milzu gurķi. Arī krāsa metās iezaļgana. Novērsu skatienu no plaukstas un pavēros uz priekšu. Nevar visu laiku stāvēt! Ir jāiet laukā! Saņēmu spēkus un beidzot atradu durvis, kas bija aizkrautas ar tukšām pārtikas kastēm. Taču tad man aiz muguras kaut kas nočūkstēja, un es ieslīgu tumsā.

 

Slimnīcā

Balts... balts... plankums! Rauga pankūka! Ņamma! Bet tik augstu...

—Hallo! Hallo! Vai jūs mani dzirdat?

— Viņa ir pamodusies!

— Tieši tā!

— Spiediens stabilizējas.

—Labi! Atvienojam sistēmu? Nē, labāk vēlāk.

—Vai tas nebūs bīstami?

— Nē, ja vien...

— Ātri, šķiet meitenei spiediens ir par lielu!

— Tā, palaidiet mani!

— Viss kārtībā?

— Jā!

— Sauciet vecākus!

— Tiks darīts.

Noraizējušies ienāca gan mamma, gan tētis, un pat mazā Marianna.

 — Kā jūties? – jautāja mamma, — vai tev nekas nesāp?

 — Nē! — atbildēju un lēnām sāku atcerēties notikumus.

Ja atmiņa mani nevīla, biju noģībusi... divas vai pat trīs reizes. Bet tā... šķiet, es biju gaišreģe. Lieliski! Īsu brīdi sajutos tik jauki, tik laimīgi, ka gribējās kliegt no prieka. Hmmm... laikam mazliet pārsteidzos. Bet kā ar Mariannu? Kas viņu paņēma, un kāpēc? Brīvā brīdī ar mazo māsu būs jāparunā! Un kāpēc vecāki neko nejautāja? Bija tik mierīgi... Tajā pašā brīdī es sapratu, ka tikmēr, kamēr domāju, bija ienākusi medmāsiņa un nomainījusi sistēmu.

Mamma ierunājās pirmā:

 — Nu, meitiņ? Kas tad tur īsti notika?

 — Ak... — negribēju īpaši atcerēties ugunsgrēku. — Nu nekas sevišķs, — nolēmu visu vienkāršot, — aizdegās skola, es skrēju uz liftu, sasitu roku, attapos pagrabā, un tad jau šeit — pabeidzu savu „garo” un „ne sevišķo” stāstu.

 — Albīniņ!? — Marianna iesaucās savā bērnišķajā balstiņā, — vai tu jūties labi? Vai tu drīz varēsi nākt ar mani spēlēties? Vai tev daudz laika vēl būs jāpaliek slimnīcā? Vai... — visu šo laiku viņas skatiens bija satraukts un seja – uztraukumā piesarkusi. Vēl viņa visu laiku uztraukumā žestikulēja, katru teikumu beigdama ar sparīgu uzsišanu pa manām kājām.

— Uz mirkli pierimsti! —  apstādināju viņas haotiskos vārdu plūdus. — Mammu, kas man īsti ir, ka man jāguļ šeit? — teatrāli pārlaidu palātai ciešanu skatienu.

— Tev, meitiņ, ir diezgan smagi pārsista galva, izmežģīts pirksts, saindēšanās ar dūmiem un kājas trauma, kas, izrādās, ir bijusi jau agrāk.

Agrāk? — nespēju neko īpaši atcerēties. — Un... vai, tas ir, kas tur notika tad, kad es atradu Mariannu? — jutos diezgan stulbi.

Tagad ierunājās tētis:

— Nu, man liekas, ka tas ir cilvēks, kurš zina par lielo mantojumu... un gribēja par viņu... nu... izpirkuma maksu.

—    Un... Ko?! – es biju pilnīgā nesaprašanā, – kāds lielais mantojums?!

—    Pēkšņi nomira mana tēvoča brāļa labākais draugs, tas bija arī mans draugs, — tētis satraukti murcīja rokās savu portfeli. Atklājas, ka viņš ir bijis ļoti turīgs, tāpēc savu naudu novēlējis mums ar tēvoča brāli uz pusēm.

—    Cik tad tur ir? — degu ziņkārē.

—    Ja godīgi, — viņš pieliecās man tuvu, tuvu, lai neviens nedzirdētu, — pusotra miljona.

—    Tik, tik... — nespēju izteikt savu sajūsmu, — ārprāts, tad jau mēs esam bagāti!

Laimīgi iekliedzos, aizmirstot pieklusināt balsi.

— Kuš! — mamma nikni nošņācās. — Francius, mums jādodas!

— Labi! — tētis atteica un pieslējās kājās. — Tikai, Albīna, nevienam ne vārda!

— Nu labi, labi, tēt! Atā! — noteicu un aizvēru acis. — Vai tad ar izmeklēšanu viss rit labi? — ar aizvērtām acīm pajautāju.

— Protams. Vēl vainīgie nav atrasti, bet drīz būs, — noteica tētis un izsteidzās no palātas. Te bija palikusi vēl tikai Marianna, kurai es pajautāju:

—    Vai tu redzēji nolaupītāju sejas?

— Nē! Viņiem galvā bija maskas. Viņi bija... četri.

— Ar... brūnām un pelēkām acīm? — noraizējusies jautāju.

— Jā! Bet... — viņas skatiens kļuva aizdomīgs, — kā tu to zini?

— Es... viņus redzēju skolā, man liekas, — biju nepatīkami pārsteigta, jo tikko biju atcerējusies un sapratusi, ka puiši liftā bija nosaukuši mani vārdā. Tas nozīmēja, ka  varbūt pat esmu runājusi ar viņiem.

— Un kā tu zināji, ka viņi mani bija paņēmuši? — aizdomās piemiegtām acīm jautāja mazā māsiņa.

— Vispār, — nolēmu viņai visu izstāstīt — nu, varbūt es esmu... nu, nezinu, gaišreģe. — nosarku, jo domāju, ka viņa mani uzskatīs par jukušu.

—    Tiešām? Ak, tiešām? — Marianna mirdzošām acīm jautāja. — Es bērnudārzā lasīju par princesi Elmīru! — viņa apsēdās un sāka aizrautīgi stāstīt, — Kā viņa aizmiga, tā redzēja kādu notikumu! Reiz viņa pieredzēja, kā viņas tēvs saslimst, un tas piepildījās! — viņa pabeidza stāstu.

Es smējos tā, ka nevarēju elpu ievilkt.

— Tu, tu... nesaproti! — beidzot varēju ievilkt elpu, — Manas vīzijas ir pēkšņas, pat ja neguļu! Un, man tiešām šķiet, es varu redzēt gan to, kas citur notiek pašlaik, gan arī to, kas notiks.

— Āāā... — viņa novilka un piecēlās. — Man nu jāiet!

Tad, priecīgi iespiedzoties, viņa izskrēja, nē, drīzāk pat aizlēkāja no palātas.

Cik jauki būtu, — nodomāju, — ja es varētu savas spējas vadīt. Tāpēc es no visa spēka iedomājos mammu. Aizvēru acis, lai varētu labāk koncentrēties.

Mamma satraukta skrien uz autobusu. Iekāpj, pasniedz vadītājam naudu. Tas nosaka:

— Nu, Fillijas kundze, knapi! — un iesmejas tā, ka tas liek ādai pāri pārskriet drebuļiem.

O, cik labi! Tā, tagad paskatīsimies tēti.

— Francius, jūs atkal par piecām minūtēm nokavējāt darbu, — saka kāds resns kungs. — Vai jums ir attaisnojums?

— O, jā, ir gan! Mana meita ir slimnīcā! Tādos gadījumos, kā rakstīts darba noteikumos, drīkst ierasties vēlāk.

—    Nu, labi, labi — priekšnieks vainīgi sarosās, — turpini darbu!

Interesanti! Aizvēru acis un sakoncentrējos uz Mariannu.

Marianna sēdēja, sakrustojusi kājas, un priekšā viņai gulēja liela grāmata.

— Viņa nolēma, ka dosies pie tēva, — māsa skaļā balsī lasa.

— Bērni! — priekšā iznāk audzinātāja, — iesim rotaļā!

Marianna nopūšas un piecēļas.

Arī es nopūtos. Ak, es jau sen zināju, ka mana mazā māsa ir pārāk gudra saviem gadiem. Viņa neskrēja pa bērnudārzu kliegdama: „Es esmu stiprā kaķene, bet tu – Spaidermens!” Viņai labāk patika apsēsties un palasīt. Vēlreiz nopūtos un aizvēru acis. Galvā bija dīvaina sajūta, — it kā no ausīm nāktu sāpes uz deniņiem un tālāk. Iesnaudos...

 

Vēl joprojām slimnīcā

— Paldies, — noteicu, kad māsiņa man atnesa paplāti ar ēdienu. Bija trīs dienā, mamma bija solījusi atnākt četros. Sapratu, ka varēšu viņai pajautāt, cik ilgi man vēl šeit jānīkst. Biju iemācījusies sevi izklaidēt, izmantojot savas spējas. Piemēram,  pirms pusdienām iztēlojos pavāru un jau redzēju, ko mums šodien gatavo. Kur tad mana kopēja? Tā... nu labi, nāk.

— Nu, draudziņ, kaut ko vēlies? — māsiņa jautāja, nesdama man zāles.

— Varbūt, varbūt  spoguli... ziniet... mamma nāks un tā... — laikam biju nosarkusi, jo vaigi svila tik ļoti, ka gribējās tiem pielikt ledu.

— Nevajag jau uztraukties, kāda problēma, — viņa teica. — Tīņi, tīņi... — viņa nobubināja, iedama laukā no palātas.

Drīz viņa atgriezās, nesdama rokās lielu spoguli. Tad, kaut ko pie sevis nomurminājusi, izmetās no palātas. Ielūkojos spogulī. Īpaši nekas nebija mainījies. Tie paši viegli viļņotie, garie, melnie mati, tā pati ovālā seja, arī tumši zilās acis nebija mainījušās. Ja nu vienīgi kļuvušas mazliet mirdzošākas. Seja gan bāla... Tagad vien jāsagaida mammu. Pēdējā laikā viņa tāda tramīga. Iekārtojos dziļāk spilvenos, atspiedos pret sienu un gaidīju.

Piecas minūtes pāri četriem durvis nočīkstēja un bija redzama mamma, taču dīvaina tipa pavadībā. Viņam bija tumša žakete, saulesbrilles, un pat izskatījās, ka pie viņa jostas karājas šaujamais. Pati mamma nebija ģērbusies labāk – arī viņai bija saulesbrilles, milzīgs melns lakats un baltas bikses. Viņa aši ieslīdēja palātā un rūpīgi aizvēra durvis. Jautājoši saraucu uzacis:

— Ko tas nozīmē? — jautāju.

Viņas savādās bailes sāka mani uztraukt.

— Ā, meitiņ! Jā, jā... — bija skaidri redzams, ka viņa jūtas šausmīgi neērti. — Jā, jā, jā... man tā jocīgi palika... un es nolīgu sev, kā saka... pavadoni.

— Tādu kā miesassargu? — es teicu. — Es sapņoju vai?

—    Jā, — pēkšņi viņas seja kļuva mākslīgi jautra, — tu drīz varēsi doties mājās!

— Kad ir drīz?! — jautāju. Kaut varētu šovakar!

— Pēc kādām trim dienām, meitiņ! Dakteris teica, ka tas esot visātrākais variants.

—  Tik vēlu... — nespēju apslēpt vilšanos, — vai tiešām nevar ātrāk?

— Nu pacieties! — mammas seja atguva singrību, — tu taču gribi kārtīgi izveseļoties?

—    Jā, protams, mammu, tur pilnīga taisnība!

Tā arī bija visa mana saruna ar mammu. Viņa mazliet pasēdēja, tad steidzās darīšanās.

Trīs dienas ievilkās līdz nedēļai. Es tajās vienīgi ēdu un gulēju, pa retam izlasot kādu grāmatu vai sazvanoties ar mammu vai tēti. Dažreiz pie manis atveda Mariannu. Beigās varēju secināt, ka šīs divas nedēļas, kas pavadītas slimnīcā, ir bijušas garlaicīgākās manā mūžā.

 

Beidzot ārā

Kā jau teicu, trīs dienas stiepās līdz nedēļai, un es jau sāku baidīties, vai vispār jebkad tikšu ārā. Tomēr šī diena tiešām pienāca. Vēl ilgi atcerēšos, kā Marianna iebrāzās istabā, nokliedzās — Māsiņ, tu tiksi šodien uz mājām! — un sāka  lēkāt pa gultu, man es gandrīz izkrītot no tās. Tajā pašā brīdī ienāca dakteris, kas, skatoties uz mazo nekārtībnieci, tik plati un dusmīgi ieplēta acis, līdz vainīgā nosarka un palīda zem gultas. Tad viņš pievērsa acis man.

— Jaunkundzīt, es nu gan nezinu...

— Nē, dakter! Es ilgāk šeit vairs nepalikšu! — stingri noteicu.

— Bet, — dakteris vēl mēģināja iebilst.

— Nē! — es viņu pārtraucu, — nē.

— Nu, kā gribi... — dakteris nopūtās, — vispār jau...

Es aizgriezos un novaidējos. Nu kad mamma nāks?

— Fillijas kundze! Fillijas kundze! — balss skan aiz durvīm mammas kabinetā. Viņa pati bezcerīgi cenšas atbrīvoties no tiem pašiem tipiem, kurus es biju redzējusi tad, kad nolaupīja Mariannu, un pēc tam skolā. Viņi neliekas ne zinis par mammas centieniem atbrīvoties, virzīdami viņu uz balkona pusi. Kā apzinos, no balkona iziet durvis uz evakuācijas trepēm, kuras ved uz ielu.

Pielēcu kājās no gultas, kur tikko biju apsēdusies, redzēdama vīziju.

— Jaunkundz, uz kurieni? — galīgi šokēts, iesaucās dakteris, kad es izšāvos pa durvīm.

 — Tūlīt atgriezieties, — viņš vēl iebļāvās un sekoja man. Marianna skrēja pēc viņa. Ātri notecējām pa trepēm.

— Skaties, kur skrien, — nobļāvās kāda tantīte, un, acīm redzot, bija gandarīta, ka paspējusi mani noslānīt ar savu zilo lietussargu. Taču tad mēs izspurdzām stāvvietā. Tikām mani elsdams, pūsdams panāca dakteris, kas tagad bija zili melns no dusmām.

— Jūs jau galīgi esat?! Nedrīkst šitā lāga vecu vīru! Bet varbūt man tev, atvainojiet, jums, izrakstīt vizīti pie psihoterapeita? — izrunājis vārdu „jums” viņš novaikstījās, un tā arī nebūtu beidzis pļurkstēt, ja es viņu rupji nepārtrauktu.

— Aizvediet mani līdz Frenka Lorri ielai, lūdzu!

— Frenka ko?

— Frenka Lorri ielai! Kur tad vēl?

Dakteris grasījās iebilst, taču piekāpās.

— Labi, labi, — viņš izskatījās nobijies.

—    Ātrāk! — es nikni nošņācos, — mammai jāpalīdz!

Kad iebraucām ielā, es izlēcu nomašīnas un traucos iekšā pirmajā ēkā. Tā... trešais stāvs... 72. kabinets. Tur pie durvīm ir zīmīte „Šūšanas nodaļas vadītāja Leonīda Fillija”.

Lieliski – es pie sevis nopriecājos. Varbūt būšu paspējusi. Iegāju iekšā, bet tur sastingu. Divi vīri, saķērušies tuvcīņā, gāja pa kabinetu kā vilciņš, bet mamma stāvēja, piespiedusies pie sienas. Pieskrēju viņai klāt, un viņa mani pavilka nost no kādas vāzes, kura krita no palodzes. Pēkšņi kaušanās apklusa. Tur viņi abi stāvēja – mans tētis un ... miesassargs.

— Artūr?!

—    Francius?!

Nosauktie brīnījās viens uz otru.

— Eu! Bet kur ir tie pārējie? Es taču domāju, ka spēkojos ar viņiem, — teica nosauktais Artūrs.

— Mammu, kas? — es jautāju.

— Noticis tas, ka, kā jau baidījos, man uzbruka. Mani gribēja izvilkt pa balkona durvīm, līdz ienāca Artūrs, kas saķērās ar tiem. Tad atnāca tavs tētis un arī iejuka pa vidu. Tagad tie ir prom, bet es... es... — viņa sāka šņukstēt.

— Viss labi, labi, — viņu mierināja tētis, — un kā tu te gadījies? Vai, atvaino, man zvana... — Franciuss runāja pa telefonu, ik pa brīdim saviebdamies un palūkodamies uz mani.

— Tā, ko tas, Albīna Fillija, nozīmē? — ja viņš uzrunā mani šādi, es uzreiz saprotu, ka kaut kas ir nogājis greizi.

— Kas noticis, dārgais? — jau attapusies, mamma prasīja, sarauktu pieri skatīdamās uz mani.

— Man zvana pārbijies dakteris, ka Albīna esot izlēkusi no gultas, aizbēgusii no palātas un izskrējusi stāvvietā. Tur jaunkundzīte esot likusi, lai viņš viņu atvedot līdz šejienei. Viņš domā, ka tu esi psihiski slima. Ko tas nozīmē?

— Nu... es... tas ir... – (ko lai es ātri samuldos!) – jā! Es pēkšņi atcerējos, ka tos, kuri nolaupīja Mariannu, redzēju skolā, tāpēc gribēju ātri nokļūt pie mammas.

Franciuss, noskatījies manī no galvas līdz kājām, saknieba lūpas.

— Braucam mājās! — noteica mamma un izgāja no kabineta. Mēs visi sekojām. Kad slimnīcā viss bija nokārtots un dakteris nomierināts, visi (ieskaitot Mariannu) gājām mājās. Lai arī biju galīgi sašļukusi un pārējie ar mani nerunāja, īstenībā visu laiku biju tik laimīga kā vēl nekad. Es biju brīva! Nokļuvuši mājās, devāmies gulēt. Tāpat kā pēc Mariannas nolaupīšanas. Neviens nerunāja, it kā nevienu neinteresētu, ka vēl viens no mūsu ģimenes teju, teju nolaupīts. Reizēm šī vienaldzība man vienkārši riebjas.

 

Noslēpumainais policijas vadītājs

— Labrīt! — uzsaucu, ienākdama virtuvē.

— Labrīt! — atņēma mamma, tiesa, mazliet stīvi. — Tētis aizgāja uz policijas iecirkni vēlreiz runāt ar priekšnieku.

— Kas tur? — gribēju visu uzzināt.

— Viņi atsakās veikt izmeklēšanu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka mēs abas ar Marianna esam dzīvas un veselas un neesam nolaupītas.

— Bet kā...

—    Vienkārši, — mamma noteica.

Sašļukusi aigāju uz savu istabu. Kā tad tā? Neatklās Mariannas nolaupītāju? Tas nekam neder. Domīgi paskatījos uz pulksteni, kas stāvēja uz galdiņa. Pēkšņi man aizrāvās elpa. Pulkstenis! Avīžu izgriezumi! Mariannas nolaupīšana! Mammas (teju) nolaupīšana! Iecirkņa vadītāja atteikšanās veikt izmeklēšanu!

Dziļi ievilku elpu un apsēdos uz gultas. Vajadzēja visu apdomāt. Kā es to agrāk nebiju iedomājusies? Kādā sakarībā kādu rītu zvanīja aizvēsturisks modinātājs? Kā es „netīšām” atradu papīra loksnes? Kāds šeit bija nolicis zīmes! Pag.. kur tās lapeles? Ahā! Daniels Žufs! Nebija daudz dzirdēts par viņu.

Aizlavījos uz mammas un tēta guļamistabu un paņēmu portatīvo datoru. Tā, Daniels Žufs, Daniels Žufs... Re! Daniels Žufs, Valsts Policijas vadītājs. Ak tā? Avīzē melns uz balta bija rakstīts, ka Daniels Žufs ir pareģojis. Googlē uzrakstīju: „Daniels Žufs, pareģojums”.

„Bijušais pareģotājs Daniels Žufs kļuvis par Valsts Policijas...” Skaidrs.

Viņš man atstāja zīmes. Jo 20.maijā – dienu pirms manas pirmās vīzijas – pie mums ciemojās, kā tētis teica, vadītājs – patīkama izskata vīrs ar sirmu bārdu. Ak, tādas tās lietas! Sajutos neomulīg. Adrese nebija zināma. Tātad man bija tikai viens veids, kā pie viņa nokļūt. Jā! Man viņš jāizseko.

 

Plāns iet kā pa diedziņu

Vakarā sīki izdomāju plānu, tad klusi aizvēru durvis un izslēdzu gaismu.

Pielēcu gultā sēdus no modinātāja, kas paslēpts zem spilvena. Ātri izslēdzu. Pulkstenis... seši. Super! Viss pēc plāna. Tagad atlika ātri saģērbties.

Iebāzu kabatā pāris cukurgraudus un pa gaiteni devos uz izeju. Aiz gleznas bija paslēpta atslēga. Tieši tur, kur tā vakar ar gudru ziņu nogādāta. Gāju ārā pa durvīm. „06:15” – precīzi. Tagad bija jāpaslēpjas krūmos.

Precīzi pulksten sešos un trīsdesmit minūtēs parādījās tētis, jau gatavs doties uz darbu.

— Viņas mūžīgi nozaudē tās atslēgas, un tad neviena neko nezina...  — viņš bubināja, nākdams laukā no mājas. Tiklīdz tētis devās garām krūmam, veikli pazudu aiz stūra. Ar visiem pirkstiem turēju īkšķus, lai tētis šorīt ietu kājām. Āre! Viņš nogriezās uz ceļa un gāja pāri ielai. Sekoju viņam.

Bez desmit septiņos pretī vīdēja lielā policijas ēka. Tagad sekoja pats grūtākais – man bija jāpārģērbjas, lai varu nepamanīta nokļūt trešajā stāvā. Nevarēju novaldīt smieklus, jo atskārtu, ka  visu darīju uz mata tāpat, kā filmās. Tikai tagad sapratu, ka tā taču ir bērnišķīga iedoma – nepamanītai iekļūt visstingrāk apsargātajā pilsētas ēkā. Vienalga stūrgalvīgi uzvilku tērpu, ko jau sen biju izzvejojusi no mammas skapja, — no laikiem, kad viņa gadu strādāja par apkopēju. Nogriezos sānieliņā un iegāju lielveikalā. Tā kā bija tikai septiņi no rīta, tas tikko atvērās, būdams pilnīgi tukšs. Tualetē uzvilku gumijas cimdus un halātu, ko izņēmu no sava „iepirkumu maisiņa”. Dziļi ievilku elpu. Pakatījos spogulī – tīri normāli. Izmēģināju dažādus smaidus, līdz beidzot izvēlējos to, kas pauž tādu kā padevību.

Paņēmu aiz veikala nobēdzināto slotu un drošā gaitā devos iekšā policijas ēkā.Izgāju cauri pirmajam stāvam. Mazliet drebēju. Man bija paniskas bailes no liftiem, tomēr uzbraucu augšā. Tur nokļuvu mazā gaitenītī.

„Izturies nepiespiesti, izskaties nepiespiesti,” sev visu laiku atgādināju. Visas novērošanas kameras pagriezās pret mani. Aizgāju līdz gaiteņa galam, bet tur – jāspiež kods. Apjukusi apstājos. Neko tādu nebiju gaidījusi.

—    Amēlij, vai tā esat jūs? Amēlij?

Pa gaiteni šurp steidzās resna sieva tādā pašā paltrakā kā es.

— Vai jūs esat jaunā darbiniece? — viņa nerimās.

— Jā, tas ir... — es nezināju, ko teikt. Ja mani pieķers...

—    Lieliski, es jums parādīšu kodu. Jūs tīrīsiet otro stāvu, gar priekšnieka kabinetu.

Ideāli.

— Paldies, — noteicu un gandrīz ievēlos pa durvīm.

— Kā jūs spējat saglabāt tik jauneklīgu izskatu? Man teica, ka jums esot trīsdesmit divi gadi, bet jūs līdzināties  piecpadsmitgadīgai meitenei!

—    O! Paldies! Es regulāri eju pie kosmetologa... — man nodevīgi ietrīcējās balss.

Gandrīz ieskrēju otrajā stāvā. Vai tiešām mani var atpazīt, ja uz maniem vaigiem uzkrāsoti sarkani pleķi un mani mati, speciāli sapinkāti, uzsieti augstā mezglā? Uztaisīju atbaidošu grimmasi un sāku tīrīt grīdu.

Lēnām virzījos pie Daniela Žufa. Izskatījās, ka viņš kādu laiciņu te uzkavēsies. Pēkšņi salecos – man zvana telefons! Kā tas man neienāca prātā! Ir jau desmit, un es biju domājusi, ka mamma nepamanīs manu prombūtni...

— Jā!?

— Čau, meitiņ! Kur tu esi? — viņas balss skanēja pārāk mierīgi.

— Mammu, es izsekoju tēti un pārģērbos par apkopēju...

Klausulē atskanēja smiekli:

— Meitiņ, pasaki tētim, lai viņš nopērk puslitru krējuma! Un tēta kabinetā, ja jau viņš tevi paņēmis līdzi, izturies klusi! Atā!

— Bet mammu?! Es... — pī, pī, pī. Mamma nolika.

Ārprāts, tagad viņa domā, ka tētis mani paņēmis līdzi uz darbu.

Tā notiek, ja otram neļauj pabeigt sarunu.

Bet man iesāktais ir jānoved līdz galam.

Daniels Žufs lēnām piecēlās no krēsla. Es, aši iespiedusi telefonu kabatā, noskrēju lejā un iegāju tajā pašā lielveikalā, norāvu cimdus un halātu un ieliku to visu maišelī. Paņēmu mitro lupatiņu, kas bija man līdzi, un notīrīju no sejas drausmos pleķus. Ātri izķemmēju matus un sapinu tos  franču bizē, kas gan izdevās ļoti mīksta, jo nepratu tā, kā to parasti man darīja mamma.

Slotu un spaini atkal nobēdzināju krūmā un izlīdu no aizsega. Tieši vienpadsmit. Viņš nu gan ātri gāja mājās. Tētis parasti mājās bija ap astoņiem vakarā...Policijas vadītājs ar diviem pavadoņiem izsoļoja no policijas ēkas. Viņš nogriezās pa labi un turpināja iet uz baznīcas pusi. Tur viņš atvadījās no pavadoņiem.

Kādam noteikti liktos – tā jau notiek tikai filmās un fantastikas romānos, jo, tiklīdz galvenajiem varoņiem sienā atveras  kāds caurums, viņi vienmēr drošsirdīgi tajā spēj ielīst, savukārt dzīvē tā nekad neatgadās.   Tomēr ar mani šoreiz bija citādāk. Man nebija bail iet pie sveša cilvēka –  tā kā viņš pats man nolika šīs zīmes, bija jāuzzina, kāpēc tā. Tiklīdz uzirdināju savu atmiņu, varēju atcerēties dažus faktus par Danielu Žufu, piemēram: bijušais pareģotājs, vēl aizvien stūrgalvīgi neatzīst, kur dzīvo. Turklāt kāds baumoja, ka, lai tiktu savā mājā, viņam bija jānosauc parole vai jāpārvar šķēršļu josla. Es sapratu, ka būšu pirmā, kura uzzinās, kur viņš dzīvo. Super!

Klusi palūkojos uz Žufu. Viņš bija notupies pie zemes. Izbrīnījusies palūkojos apkārt. Atkal pagriezos pret policijas vadītāju. Bet... viņš bija pazudis!

Uzmanīgi piegāju pie vietas, kur viņš bija pieliecies. Parasts asfalts. Arī es notuposturpat. Kaut kas tik tikko dzirdami nočīkstēja, un es aptuveni ar 100 km/h lielu ātrumu traucos pazemē.  Jau iepriekšējo baucienu ar liftu es nespēju ciest, taču tagad man šķita, ka tūlīt vemšu. Sakņupu un aizkniebu muti. Tomēr tikpat strauji, cik šis drausmais brauciens sākās, tas arī beidzās. Drebēdama un mazliet rīstīdamās, es palūkojos apkārt. Man priekšā vīdēja apgaismota telpa. Klusi virzījos gar sienu, kas bija daļēji paslēpta ēnā. Kad, aizturējusi elpu, palūkojos ap stūri, bija redzamas vien trepes. Tūkstošiem pakāpienu!

Viens, divi, trīs, — ja es vēl ilgi netikšu kaut kur citur, zvanīšu mammai, lai viņa mani atpestī no šīs vietas.

Piecdesmit seši, piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi, — vai vēl ilgi?

Astoņdesmit četri, astoņdesmit pieci, astoņdesmit seši, astoņdesmit septiņi, — trepes pat nepagriezās, vien gāja uz augšu.

Simt divpadsmit, simt trīspadsmit, — tagad patiesi bija kā „Gredzenu pavēlniekā” kurā Gollums teica: „Tad sekos garras, garras kāpnīttes...”

Divsimt viens, divsimt pieci, divsimt seši, divsimt septiņi, — vairs nevarēju. Bija jāatpūšas.

Vismaz piecpadsmit minūtes  nosēdēju uz divsimt astotā pakāpiena, cīnīdamās pēc elpas. Pēc pāris minūtēm, kad, kārtējo reizi atpūtos jau uz divi tūkstoši četrsimt piektā pakāpiena, priekšā atkal bija redzama gaisma. Kad, gandrīz mirdama aiz slāpēm, nokļuvu pie gaismas avota, es dzirdēju apslāpētu murdoņu. No bailēm līzdama četrrāpus, es, sarāvusies kunkulī, kritu. Tad apstājos, bet nesasitos. Gaiss mani turēja. Es karājos gaisā! Kas tad tas? Šķēršļu josla neprātīgajiem? Tad tu krīti, tad celies kājās, un kāp pa trīs tūkstoš pakāpieniem, tad atkal krīti un karājies gaisā! Pirms paspēju izdvest kaut skaņu, es atkal ar gaismas ātrumu kustējos. Tikai tagad – vēl uz augšu. Nē, man pietiek! Lai mani ved pie policijas, iesloga cietumā vai nosaka mājas arestu, tā būs labāk, nekā apvemties un nomirt no slāpēm, bailēm un elpas trūkuma.

Krampjaini turēdamās pie sava vienīgā atbalsta – somas, ar ledusaukstiem, nosvīdušiem pirkstiem es pogāju vaļā kabatu. Izņēmu telefonu un drudžaini uzspiedu numuru. Tad dziļi ievilku elpu, kuras nebija daudz, pieliku telefonu pie auss un zvanīju.

—    Atvainojiet, tīkls nav pieejams. Mēģiniet vēlāk! Paldies.

— Tas arī viss! Tagad esmu šeit iesprostota uz mūžiem, — pāri manam izsmalcinātajam degunam noritēja liela asara. „Pakš” – es dzirdēju, kā mana asara atsitas pret zemi, tiesa, tālu, tik tālu, ka tā bija saklausāma vienīgi tuneļveidīgās telpas dēļ. „Pakš, pakš, pakš, pakš...” – kā atbalss atskanēja pakšķi. Un es atkal kritu dziļumā. Ar izmisuma saucienu kritu, kritu, kritu, kritu... un apstājos. Pussēdus no šoka tik tikko spēju tvert gaisu. Bet manas mokas vēl nebija galā. Virsma, uz kuras nedroši stāvēju, bija  platforma.

— Nē, tikai ne to, –  vēl gurdi nodomāju, sagatavojusies atkal krist, tomēr apstulbu, jo nespēju normāli pakustēties. Es pārvietojos uz sāniem. Viss nāca uz augšu. Arī platforma sāka iet uz augšu. Mani tas vairs neinteresēja, gribēju vien aizmigt. Bērnišķīgā spītībā es nikni noslaucīju asaras, saņēmos, lai pieceltos. Uzdrīkstējos pat pietuvoties platformas malai. Ik pēc piecpadsmit metriem atklājās liels caurums, kurš bija diezgan gaišs un caur kuru pavērās grīda.

—    Nu nē! Kā tev, Albīna, kas tāds vispār varēja ienākt prātā?! — nepārliecinoši nobāru sevi. Bet doma kā uzbāzīga muša spiedās virsū. — Man jālec.

Apēdu kabatā iebāztos cukurgraudus drosmei. Vēlreiz, jau ziņkārīgāk piegāju pie malas. Paskatījos augšā – melna tumsa.

—    Esmu dikti drošsirdīga, — nodomāju, kad jau trešo reizi skatījos uz leju. No platformas līdz caurumiem bija vismaz pusotra metra. Bija jālec – jālec no 100km/h zibsnīgas platformas. Dūša strauji saplaka. Drebelīgi ievilku savu vājo elpu un piegāju pie platformas malas. Halātu, cimdus, matu suku un telefonu sapakoju maisiņā, tad to rūpīgi aizāķēju aiz pleciem kā mugursomu. Vai es jau sacīju, ka man ir bail no augstuma? Vai spējat iedomāties manas izbailes, redzot, kā metru pēc metra attālinos no zemes? Ja godīgi, es biju apmulsusi. Braukāju šeit kā pa amerikāņu kalniņiem un alku, kaut tas reiz beigtos! Pusstundu braucu tikai uz augšu – kā gan tas varēja būt iespējams?! Mazliet vēl pacietos, tomēr tunelim, šķiet, nebija gala, un es nopūtos, jau desmito reizi piegājusi pie platformas malas. Nekādi nespēju atraut kājas no platformas. Man taču tā nepatīk sports, kur nu vēl tāllēkšana. Pēkšņi atcerējos, ko man skolā stāstīja Elisa – vienīgā normālā klasesbiedrene un draudzene: „Saproti, es tik ļoti gribēju šļūkt pa trubu, bet nekādi nevarēju piespiest sevi atlaist rokas. Un tad es vienkārši nedomāju, līdz nedomādama un pret savu gribu atlaidu rokas. Es šļūcu. Un viss bija galā.”

Par spīti savādajai situācijai, es šķībi pasmaidīju. Tad pāris soļus pakāpos atpakaļ.

 — Nedari to, nē! — vaimanāja domas manā prātā. Un es aizmirsu, kas esmu, ko šeit daru, ko meklēju. Ieskrējos un lecu. Visu sev priekšā redzēju kā palēninājumā. Mala nāca tuvāk un tuvāk, bet nepareizā. Tā kā platforma kustējās ļoti ātri, bet cauruma garums un platums nebija lielāks par divarpus metriem, man bija jālec jau ātrāk pirms tā, lai paspētu trāpīt uz caurumā redzamās grīdas. Protams, kā jau saprotat, tas viss notika manā galvā sekundes desmitdaļas laikā. Bum! Au! Galva ar spēku triecās pret cauruma griestu betonu. Dīvaini, bet es nenomiru, vien atsitos un uzkritu precīzi uz cietas virsmas pusmetru no tuneļa. Aizvēru acis un sāku raudāt balsīgi. Tik nogurusi es biju! Parāpoju uz gaismas pusi un raudāju tālāk. Tur bija telefona būda. r asarojošām acīm, drausmīgi sāpošu galvu un sēžamvietu es, nosusinājusi asaras, devos uz būdiņu. Iekšā bija pilnīgi precīzas norādes: „1. Jauna trase. 2. Sauszeme. Mežs. 3. Sala. 4. Baznīca.” Apzinoties pirmo, trešo un ceturto norādi, es nepatikā noskurinājos. Vilcinādamās nospiedu pogu „Sauszeme. Mežs”.

—    Lūdzu, apsēdieties un piesprādzējieties! — atskanēja spiedzīga balss.

Akli paklausīju. Žvikt! Tā nebija pat sekunde. Jau ārpusē redzēju zaļus kokus un sulīgu zālīti. Tā bija neaprakstāma sajūta: pēc smacējošas tumsas ieelpot svaigu un smaržīgu gaisu, redzēt gaismu, kura stāvus laužas caur eglēm. Es nevilcinoties devos mežā. Zīme „Trokspundas mežs”.

Gluži kā paātrinājumā atgriezos pagātnē. Es sēdēju uz asfalta. Es pārdzīvoju šoku. Nekad vēl nebiju redzējusi tik garu un dzīvu vīziju. Toties zināju, kur meklēt Žufu. Trokspundas mežā! Tur bija stingri noteikts neiet. Nekas, gan jau!

 

Beidzot patiesība

—    Ko es teikšu, ko darīšu?! – pie sevis domāju, iedama uz mežu. — Stop, priekšā žogs! Nu ja, nav atļauts! — Pēkšņi aiz žoga samanīju kustību. Uzmanīgi palūkojos. — Dieviņ, tētiņ! Buļļi! Tur ganās buļļi!!

Ak, skaidrs! Bet kāpēc gan trakais Žufs bija sagatavojis šķēršļu joslu? Jo šeit slēpjas daudz lielāks šķērslis – buļļi. Savā ziņā jutos atvieglota. Žufs noteikti nav trakais, jo tad, kad traucos caur pazemi, es biju pilnībā satricināta, man šķita, ka esmu nonākusi nākotnē. Tuneļi, labirinti – tas sajauca man galvu, bet tagad viss skaidrs, – bija jāatgriežas pie pašreizējās situācijas. Pagājos gar žogu un pamanīju, ka netāli rēgojas vēl viens žogs. Tātad – aploka gals. Dzeloņstieples izskatījās aizdomīgas. Nu, protams, – pieslēgta elektrība. Gāju tur, kur redzēju otru žogu. Biju vidū. Priekšā atklājās plats grāvis, pilns ar dzeltenu, nezināma sastāva ūdeni. Tā kā mani nevilināja saslapēt kājas šajā draņķībā, es ieskrējos, izslēdzu domas un lēcu. Tagad šis attālums likās smieklīgs. Bet kur man to meklēt? No visa spēka iztēlojos Žufu. Nekā! Viss. Viņš nav iedomājams. Nobijusies, ka man vairs nav spēju, iedomājos tēti.

Tētis sēž pie datora un klikšķina taustiņus.

Fū, viss kārtībā. Devos iekšā mežā.

Kādu laiciņu gāju taisni, tad nogriezos un virzījos pa labi. Ne miņas no kādas apdzīvotas vietas. Kad man jau šķita, ka es bezcerīgi šeit eju un ka man jāgriežas atpakaļ, ieraudzīju dūmu vērpetes. Kur dūmi, tur uguns? Kur uguns, tur cilvēki. Kur cilvēki... Tur var būt tikai Daniels Žufs. Gluži automātiski, kļuvusi uzmanīgāka, es klusi virzījos uz aizdomās turamo vietu.

Priekšā pavērās pievilcīga ainava. Pasaku mājiņa ar sarkanu jumtu. Tieši blakus – lielākā, garākā un platākā priede, kādu jebkad esmu redzējusi. Gāju uz mājiņu. Pie durvīm karājās zvana aukla. Dziļi ieelpoju un parāvu to. Iekšā, man likās, – mūžību – skanēja putnu trellis. Durvis atvēra, šķiet, viņa sieva. Bija redzams, ka viņai ir apmēram piecdesmit gadu, bet viņa bija slaida un skaista.

Sākumā viņa stāvēja sastingusi. Es jau vēru muti, lai paskaidrotu, ko vēlos, līdz viņa iesaucās: „Tev bija taisnība!” Pēc tam notikumi risinājās aizraujošā tempā. Pie kāpnēm izskrēja Daniels Žufs un iesaucās: „Man bija taisnība!” Viņi abi mani uzrāva augšā pa kāpnēm, ievilka vannasistabā un uzlaida uz rokām aukstu ūdeni. Es attapos sēžam īstā atzveltnes krēslā ar cepumu rokā, un man pretī sēdēja Žufs un viņa sieva.

—    Sveiki! — bikli iesāku sarunu. — Jūs mani pazīstat?

—    Protams! —  acīm redzami aizkustinātais policijas vadītājs teica. — Kad biju pie jums mājās... Atvainojiet, jaunkundz, kā jūs sauca?

—    Albīna, kungs, Albīna — aplaimota teicu.

—    Nu ja, kad biju jūsu mājās, Albīna, es pareģoju, ka reiz tu man varēsi palīdzēt.

—    Palīdzēt? — klusu ievaicājos.

—    Cssst... — tikpat klusu noteica viņa sieva.

—    Izliku tev zīmes, cerēju, ka jau pirmajā dienā sapratīsi...

Stipri piesarku. Ilgi jau es nesapratu.

—     ... bet tad, kad visu dienu no tevis nebija ne miņas....

—    Piedodiet... Kāpēc jūs nevarējāt mani vienkārši palūgt uz sarunu?

—    Tas nav tik vienkārši, — pieklājīgi atbildēja pareģotājs. — Visur ir acis un ausis, lai to dzirdētu un redzētu. Ja es tevi paaicinātu, tad sāktos baumas, ka tu esi iesaistīta noziegumos vai ka es atkal esmu redzējis vīziju. Ja tā notiktu, mūs abus aizsūtītu uz Svētās Budas pansionātu.

—    Kas, pie velna, to izdomāja? — biju tiešām sašutusi.

—    Kurš cits, ja ne dakteris Bergants.

—    — Bet... es pie viņa ārstējos, — izstomīju.— Tieši tā. Viņš tevi paņēma ne tikai tāpēc, lai izārstētu, bet lai veiktu izmeklēšanu. Tagad spējas uzskata par nenormālībām. Es nebrīnītos, ja šādus cilvēkus kā raganas sešpadsmitajā gadsimtā sāktu dedzināt uz sārta.— Fui! – es pārliekā pretīgumā noteicu.Lai nu kā – priecājos, ka tu beidzot esi klāt. Vai izstāstīsi, kā mani atradi? — Žufs laipni pajautāja.

—    Es viņam izstāstīju visu – par nolaupīšanām, par zīmēm un apkopēju, par sekošanu un vīziju uz asfalta.— Bet kāpēc šī vīzija man bija tik īsta? –— jautāju. — Man liekas, tas notika īstenībā.— Tātad nostrādāja! — ar starojošām acīm Daniels sacīja. Tad, pamanījis manu samulsušo skatienu, viņš aizrautīgi paskaidroja.Kad reiz nejauši tiku apstādināts uz ceļa, man prasīja dokumentus, bet man to nebija, — elpu ievilcis, policijas vadītājs turpināja — tā nu es pagrābstījos un automātiski iedevu viņam savu bankas karti. Brīdi iedomājos – kā būtu, ja apstādinātājs kartē ieraudzītu manus dokumentus un – šeku, reku – šis saka: „Nu labi, dokumenti kārtībā, tiksit cauri ar brīdinājumu!” — viņš pabeidza savu dīvaino stāstu.

Ar klakšķi aizvēru savu pavērto muti.

—    „no tā laika saprotu, — turpināja Žufs, — es spēju pārveidot cilvēku domas.

—    Bet kādā sakarā tas saistīts ar manu vīziju? — man nepieleca, — āāā! Jūs pārveidojāt arī manu atmiņu!— Taisnība! Gribēju tev parādīt, uz kurieni iet!— Bet trase... tiešām pastāv? — jautāju.— Nu... daļa. Tur ir tikai nobraukšana lejā un uzreiz telefonu būdiņa....— Jums vajadzēja manu palīdzību, — lietišķi jautāju, it kā man ar šādiem pakalpojumiem nāktos saskarties katru dienu.— Ā..., — viņš brīdi parakās uz galdiņa pavirši samesto papīru kaudzē. — Tā, vai tu vari pamēģināt iedomāties šo,  noteikt, kur viņš atrodas?— Tā, paskatīsimies! — pastiepusies es ielūkojos fotogrāfētā vīrieša sejā. Tam bija zaļas, dzalkstīgas acis, ļauns smīns un zelta zobs. No visa spēka priekšā iedomājos šīs acis, zobu...— Rokā ir! — es iesaucos, tiklīdz uz mirkli paskatījos uz zagli miljoniem kilometru attālumā. — Viņš ir Melburnā! Viņš brauca autobusā un apstājās pieturā „Centrālais tirgus”.— Skaidrs! — atbildēja Daniels Žufs un steigšus piezvanīja.Tieši, tieši tā! Jā... Nē... konfidenciāla informācija... Nē, tā ir mana darīšana... tad piezvaniet... Jā.. jā.. Melburna, centrālais tirgus.... Jā... Nē.... Jā... Labi, piezvaniet. Sveiki. – viņš runāja pa telefonu.

—    Skatījos uz viņu ar jautājošu skatienu. Viņš to pārprata un steigšus piebilda:Naudu saņemsi ļoti drīz. Paldies par palīdzību!

—     Kam man nauda, es domāju, vai tētis jau zina, ka neesmu mājās, un vai mamma zina, ka neesmu pie tēta, — noraizējusies teicu.— KO?! — viņš iekliedzās, — viņi, nezin, kur esi?! Man jāpiezvana Franciusam!— Viņš sāka no kabatas vilkt laukā telefonu, līdz tas ieskanējās pats. Žufs sarauca pieri un pacēla.Jā... Jā... Girīva alejā? Nosūti tur speciālo uzdevumu vienību.! Sveiks! — viņš nobēra. — Ārprāts, kas atkal..., — viņš noteica, no jauna likdams pie auss telefonu. — Sveiks, Francius! Tava meita? Nezini, kur ir? Toties es zinu. Jā. Nav ko pateikties. Ap septiņiem viņa būs mājās. Jā, uz redzēšanos Francius! — viņš pabeidza, caur pieri skatīdamies uz mani.

—    Tā, tas nu tā kā būtu noskaidrots. Tu visu izstāstīsi vecākiem, bet tālāk izpaust gan stingri aizliegts. Un ... — viņš saminstinājās, — ja tev nav iebildumu, tu mums varētu reizēm palīdzēt?Protams, — silti atbildēju. — Bet kāpēc es nevaru pateikt, ko darāt jūs?

Viņš brīdi padomāja un sacīja:

—     Manuprāt, tāpēc, ka man ir spējas.

—     Skaidrs, — tikai noteicu.Viņš piecēlās un izvadīja mani no mājas. Laipni atvadījos no Žufa kundzes, kuras vārds, kā izrādījās, bija Cecīlija, un izgāju laukā. Daniels mani pieveda pie priedes un atvēra tajā durvis, kas bija labi nomaskētas. Tur gaidīja mazā telefona būdiņa. Kad pabeidzām ceļojumu ar braucošo būdiņu, nonācām pie baznīcas. Tiklīdz bijām aizgājuši līdz manām mājām, pirms iešanas iekšā, es prasīju:

—    Bet kas gribēja nolaupīt Mariannu un mammu?Es gribēju, lai tie pie manis atvestu Mariannu un tu viņiem sekotu, līdz arī atnāktu pie manis, — Daniels Žufs vainīgi nolaida acu skatienu.

—    Tātad šis murgs bija vien zagļa dēļ?

—    Jā. Visu laiku par to domāju, jau sen sapratu, ka biju izvēlējies nepareizos nolaupītājus. Tie bija bailīgi bandīti.

—    Brīdi uz viņu skatījusies ar nosodījumu, pasmaidīju un noteicu:Kāpēc gan man dusmoties? Viss ir kārtībā.

Arī Žufs pasmaidīja un atsveicinājās. Aizverot durvis, es nodomāju:

—    Šī nu gan ir bijusi interesanta diena...

 

Viss atrisinās

Kad ienācu istabā, mamma mani vienlaikus bāra un samīļoja. Tētis neteica ne vārda, taču izskatījās laimīgs. Marianna atspērusies metās man ap kaklu un nelaida vaļā pat tad, kad ievēlos klubkrēslā.

Izstāstīju mammai un tētim visu – par parku, viesošanos pie Žufa. Pēc mana stāsta iestājās muļķīgs klusums.

—    Es jau zināju, — lepna kā tītars noteica mamma.

           Atlikušo vakaru pavadījām, jauki tērzējot, un ik pa brīdim kāds man uzdeva jautājumus, piemēram, ko dara mana draudzene Mārieta, ko dara mana skolotāja. Uz tiem es arī atbildēju.

Kad vakars bija garām un mamma jau bija paguvusi nošausmināties, cik vēls, visi gāja gulēt. Tajā mirklī, kad ģērbos, lai dotos gulēt, pie durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Tur stāvēja Marianna.

—    Vai tu, Albīniņ, man rīt palīdzēsi atrast manu lācīt? Un Bārbiju? Un rotaļu sunīti? — viņa steigšus jautāja.

—    Ja spēšu, palīdzēšu! — smaidīdama atbildēju.

Tonakt visi aizmiga acumirklīgi. Pat es.