Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Zudušās grāmatas meklējot III jeb Lieliskais vīrietis
Arita Strode-Kļaviņa
25.09.2013

Ir „pelēks un brīnišķīgs pirmdienas rīts/ peļķes un mākoņi, šļakatas, lietus”* , un es – cilvēks, kurš savā mūžā izlasījis vairākus simtus grāmatu – sēžu un prātoju, ka nav sarežģītāka jautājuma par: „Kura grāmata ir tava vismīļākā”?

Bērnībā aizrāvos ar pašmāju un cittautu pasakām, Enidas Blaitones piedzīvojumu romāniem un dažādiem spoku stāstiem. Tīņa gados, kad klasesbiedrenes fanoja par bezgala saldo „Skolas romāna” sēriju, pievērsos t. s. „narkomānu grāmatām” (Kristiānes F. „Mēs, Zoostacijas bērni”, Melvina Bērdžesa „Kaifs”, Jana Kefeleka „Tumsā pazudusī” u. c.) un Stīvena Kinga īsprozai. Savukārt vidusskolā un pirmajos universitātes kursos gandrīz pilnībā atdevos dzejai: Ieva Rupenheite, Marts Pujāts, Kārlis Vērdiņš, Gunars Saliņš, Klāvs Elsbergs, Agnese Krivade, Ilmārs Šlāpins – lūk, manējie! Viena no iepriekšminēto autoru grāmatām pēc rokās paņemšanas, pārlasīšanas un pasajūsmināšanās biežuma tad arī ir godam nopelnījusi mīļākās grāmatas titulu – Ilmāra Šlāpina „Karmabandha” ar pievienoto vērtību – dzejnieka autogrāfu.

Nosaukums gan man vienmēr licies savāds, grūti izrunājams un sākotnēji prātā nepaliekošs. Par laimi, vārda semantiku autors gādīgi izskaidrojis vienā no pirmajām dzejoļu krājuma lappusēm: „Karma ir jebkura darbība, kurai ir sekas. [..] Bandha ir saites, valgi vai važas. Karmbandha ir tas, kas ir karmiski saistīts. [..] Piemēram, man šobrīd ļoti gribas pie tevis, un tas ir daudz spēcīgāk par to brīdi, kad mēs esam kopā. [..] Tādas, lūk, karmiskas saites.” (7)

 „Karmabandhas” kopējā noskaņa atklājas jau iepriekš citētajā ievadā. Lieliskais vīrietis – tāds I. Šlāpins ir savā dzejā. Mīļš, sirsnīgs, aizrautīgs, pakļāvīgs, drosmīgs un kaislīgs. Klejotājs un vērotājs, sapņotājs un sludinātājs. Tas, kurš dievina, un tas, kuru jādievina: „tu man esi dabasgāzes plīts/ piedurknes līdz ceļiem pogas un kapucesazinkādiem ceļiem nākusi sabristu mugurusmaržo pēc meža un kastaņiem gribētu kastaņu jogurtuoktobra vakaros kuros es nogurtu zini es gribētulai tu man esi rudens jaka” (71).

Krājuma uzbūve ir rūpīgi pārdomāta - dzejoļi sagrupēti 6 nodaļās, un katrai no tām dots atsevišķs virsraksts un ievads pāris lappušu garumā, kurā autors dalās ar lasītāju savās atmiņās un pārdomās. Personiskākā – „No vēstulēm Dievam”, kuras ievadā I. Šlāpins atzīstas – viņu kopš bērnības uzbudina vientulība, taču tas ir emocionāls, nevis seksuāls pārdzīvojums – brīdis, kad cilvēkam ir iespēja pabūt maksimāli tuvu sev pašam un Dievam arīdzan. Dzejnieka vēstulēs ir liela dažādība – gan dziļa pazemība, gan sirsnīga ironija, čomiski piedāvājot Dievam samērīties ar laika plānotājiem: „nē, Dievs/ Tev nav garāksredzi-tajā vietākur Tev beidzasman vēl ir maliņaatlocīta” (99).

Mākslinieciski un emocionāli piesātinātākā tomēr ir nodaļa „Vairāk par visu es zinu par tevi”. Pavisam maza daļiņa vīriešu atļaujas būt vāji, vēl mazāka – atzīties savā vājumā. Šīs nodaļas dzejoļos I. Šlāpins to izdara vairākkārt: „tā lai beigtos jau pēc stundas/ sviestmaizes, ko tu man deviilgāk jau es nevarētu/ nemaz izturēt bez tevis (61) un „tas tikai no malas izskatās ka raudu” (58). Vājuma uzplūdi mijas gan ar bailēm un nostalģiju, gan ar maigumu un izteikti vīrišķu seksualitāti: „es nojaušupasaule tūlīt ies bojāmēs pēdējo tikšanosnenorunājāmar Dievues aizmirsu pastāstīt viņamcik fantastiskitev smaržo starp kājām” (75).

Arī pārējās dzejoļu krājuma nodaļās („Iesniegumi un sludinājumi”, „No pirmsnāves tanku un dzejoļu kolekcijas”, „Receptes un mīklas”, „Uzskaitījumi un jautājumi”) ir daudz oriģināla un šlāpiniski pievilcīga. Dzeja ir ritmiska un skanīga – maz tādu dzejoļu, no kuriem labs komponists nevarētu radīt lielisku dziesmu – tādu, kuru klausoties, lūpas pašas kņudētu no vēlēšanās dziedāt līdzi. Atceros periodu, kad I. Šlāpina ierunāto autordzeju[1] klausījos mūzikas vietā – braucot tramvajā, un rindas no „Karmabandhas” („gribu būt tēja papīra blūzītē”, „mana pasaule/ jau sen ir ar tavējo/ vienā veselā/ juku jukām” u. c.) citēju zem sava www.draugiem.lv lietotāja profila, saņemot gan muļķīgus jautājumus, gan komplimentus. Maza apsēstība (ar dzeju vai tomēr brīnišķīgā dzejas vīrieša tēlu, kas zina?) – tā varētu definēt manu toreizējo psiholoģisko stāvokli un uzvedību, taču ļoti līdzīgas un tikpat kņudinošas sajūtas mani pārņēma arī šodien, krājumu pārlapojot kārtējo (neskaitāmo!) reizi.

Mana Ilmāra Šlāpina „Karmabandha” patiešām izskatās pēc mīļākās grāmatas – uz vāka reiz nejauši uzpilināta svece, citviet palicis neliels pusdienu kanēļmaizītes smērējums, un sākotnēji pienbaltais vāks vispār kļuvis viegli pelēcīgs, taču domāju, ka neesmu vienīgā, kam „Karmabandha” ir tik mīļa, ka gribas to stiept visur līdzi kā rotaļlietu bērnībā. Diemžēl starp bērna pamperiem, šī brīža topmantām un ūdens pudelēm grāmatai manā somā vairs neatliek vietas, taču joprojām atceros, kā par „Karmabandhas” mūžīgo klātbūtni izteicos 1. kursā: „Citas stiepj smaržu pudelītes un dāmu žurnālus, es stiepju Šlāpinu. Un mana mugura ir taisnāka nekā viņām.”

 

 



*Šlāpins I., Karmabandha, Literatūras un filosofijas portāls ¼ Satori, 2007, 41


[1] http://www.satori.lv/projekti/audiobook/02-Ilmars_Slapins-Dzeja.mp3