Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Zudušās grāmatas meklējot IV jeb Mana augamgrāmata
Una Alksne
04.10.2013

Savā filologa izglītības gaitā esmu jau vairākkārt dzirdējusi brīdinājumus, ka literāru tekstu analītiska, lietišķa apskatīšana aizņems tik daudz laika, ka galu galā padarīs pilnīgi neiespējamu to laika pavadīšanas veidu, ar kuru aicinājums sākās – lasīšanu savam priekam. To dzirdēt ir diezgan biedējoši, bet vēl tas nav noticis.

Tomēr tiesa, ka, pastāvīgi apgūstot un vērtējot kaut ko jaunu, rodas sajūta, ka nevaru atļauties pakavēties pie tekstiem, kurus jau reiz esmu iepazinusi un novērtējusi kā labus. Tāpēc man īpaši patīk rakstu sērijas „Zudušās grāmatas meklējot” iecere, kura šķietami tiektos atkarot to, kas grāmatas mums ir pirms un ārpus mūsu kā topošu zinātnieku un literatūrkritiķu salīdzinoši lietišķajām attiecībām ar tekstiem.

Kad sāku apsvērt, par ko es gribētu uzrakstīt šai sērijai, radās viena acīmredzamā izvēle. Jo laikā, kad tapa Arņa Koroševska raksts par pasaku izlasi, es valkājos krustām šķērsām pa Viļņu, meklēdama kopmītnes, un vilku aiz sevis milzīgu čemodānu, kurā bija sabāzts ļoti daudz lietu. Un, čemodānam šķietot arvien smagākam, es sāku pakāpeniski nožēlot, ka esmu ņēmusi līdzi tik daudz lietu, un arvien vairākas no tām sāka likties liekas. Tomēr nevienu brīdi nenožēloju vienu – grāmatu, kura man nav vajadzīga studijām, kuru praktiski neesmu atvērusi kopš ierašanās un kuru varbūt nemaz netaisos drīzumā pārlasīt.

Taču kad apsēdos un mēģināju uzrakstīt, ko man šī grāmata nozīmē, atklāju, ka esmu gluži nepieradusi rakstīt par tekstiem, nesaanalizējot savas personīgās izjūtas līdz driskām. Cerībā no tā mazliet izvairīties es šobrīd nesaukšu to grāmatu vārdā. Man ir sajūta, ka, kolīdz to izdarīšu, tā man gribēsies paskaidrot, precizēt, iesaistīt kontekstu, globālo nozīmīgumu, epitetus, terminus – es sākšu stīvēties ar neiespējamo uzdevumu panākt, lai visi atzītu par patiesu un objektīvu manu subjektīvi izjusto estētisko vērtējumu, un raksta iecere nosmaks faktu un gudru vārdu nogruvumā. Tāpēc pagaidām teikšu vienkārši, ka es gribu uzrakstīt par savām attiecībām ar grāmatu – ne gluži mīļāko bērnības grāmatu, bet tādu, kas man palikusi vistuvāk, laikam paejot. Grāmatu, no kuras neesmu izaugusi, jo tā šķiet augam kopā ar mani.

Pirmoreiz laikam saskāros ar šo grāmatu agrīnajos divtūkstošajos. Mājās bija pelēkzilganzaļgans sējumiņš – manā atmiņā tas ir kaut kas starp slapja granīta, ziemeļu jūras vai varbūt krēslaina tīreļa krāsām – mīkstos vākos ar dzeltenīgu, mīkstu papīru. Grāmata izcēlās starp citām ar noskaņu, kurā, starp citu, varbūt ir kaut kas Tūvi Jansoni atgādinošs (droši vien nav pilnīga nejaušība, jo grāmatas autore ir reiz sarakstījusi pozitīvu recenziju par vienu no mazāk pazīstamiem Tūves Jansones darbiem). Toreiz visvairāk saistīja varoņa brīvā, spurainā bērnība un uz ilgiem laikiem iespiedās atmiņā šausminošākās grāmatas daļas, kuras spēj apņemt un ietīt līdzīgi miglai ar savu klusināto noskaņu un sapņiem radniecīgo tēlainību. Autores vārds likās daļa no pasaku pasaules – neskaidri mitoloģisks, brīnumaini svešāds, it kā aristokrātisks. Toreiz tā bija viena grāmata starp daudzām, bet tāda, kas saista ar kaut ko tikai tajā sagaršojamu.

Vairākus gadus vēlāk vai nu es, vai varbūt kāds cits manu vecāku bērns atrada Rīgas Centrālajā bibliotēkā Ursulas Le Gvinas tetraloģijas tālākās daļas. Pārlasot es visvairāk novērtēju varoņu morāli un dzīves stilu. Vēlme līdzināties Le Gvinas burvjiem ir vismaz trešdaļu atbildīga par to, kāpēc šobrīd viens no maniem galvenajiem principiem ir, lai tie vārdi, ko es saku, būtu vismaz subjektīvi patiesi. (Konsekvence? Imanuēls un viņa imperatīvi? Svarīgāk ir būt kā burvim, jo burvji ir BRĪNIŠĶĪGI.) Ja padomā, arī mana pārliecība par vārdu spēku noteikti ir kaut kas, par ko varu būt pateicīga Le Gvinas radītajai pasaulei (un izdevniecībai „Hekate”, kura grāmatu pie manis nogādāja pirmā). Toreiz tā kļuva par grāmatu, kura rāda dzīves veidu, uz kādu tiekties.

Pirms apmēram diviem gadiem devos piedzīvojumā, kura gaitā vīlos sevī, baidījos sevi pazaudēt un izdarīju dažas labas tādas pašas kļūdas kā "Jūrzemes burvja" galvenais varonis (jo abi bijām jauni un, sev par pārsteigumu, atklājām, ka mācīšanās sastāvdaļa ir aplaušanās un mēs automātiski neesam gluži tādas dieva dāvanas pasaulei, kā bijām iedomājušies). Tajā laikā "Jūrzemes burvis" bija viena no nedaudzajām grāmatām, ko es izlasīju – varbūt viena no trijām vai četrām kāda pusgada laikā, kas manā gadījumā ir ļoti maz. Es to lasīju, cenšoties atrast sevi, sajūtu par hoegu[1]

lietaina meža vidū, saskaņu ar sevi un pasauli, mieru. Man liekas, sava piedzīvojuma beigu daļā es pārrakstīju dienasgrāmatā veselām rindkopām galvenā varoņa lidojumu uz mājām piekūna izskatā pēc kļūma un bīstama pasākuma svešās zemēs, kurā viņš bija tikpat kā zaudējis sevi un saglabājis tikai aklu mājāsgribu aiz neatpazīstama ārējā veidola un mežonīga putna skatiena.  Toreiz tā bija grāmata, pie kuras es tvēros ar visu savu apjukušo dvēseli.

Kad pirms kāda gada sāku lasīt vairāk Le Gvinas darbu un nedaudz iepazinos ar citiem viedokļiem par viņu, mana apbrīna kļuva erudītāka. Daļa no mana atjaunotā priekšstata par autori ir ierakstīta recenzijas par romānu "Tumsas kreisā roka" sākuma daļā[2]. Tagad varu teikt, ka Ursula Le Gvina ir viena no rakstniecēm, kuru es varu cienīt visaugstākajā un dziļākajā mērā un uzskatīt arī par dzīves paraugu (ne tādu, kam es līdzinos, bet tādu, kas ir līdzināšanās cienīgs). Tagad varu pielikt viņas daiļradei birkas: feminisms, liberālisms, augstā fantāzija... Un tagad "Jūrzemes burvis" ir grāmata, kuru varu redzēt godpilnā vietā literatūrvēstures procesā un sakarā ar nozīmīgiem teorētiskiem ideāliem. Kad fakultātē klausījos par arhetipiem, tas šķita izskaidrojam, kāpēc Le Gvinas varonis tik daudz laika pavada, kārtojot attiecības ar savu Ēnu. Bet kad palasīju t par Junga teoriju attiecībā uz psihes uzbūvi un personības attīstības ceļu, man bija sajūta, ka runa ir par vienu vienīgu "Jūrzemes burvi". Kaut kas līdzīgs notika, ieskatoties Mirčes Eliades tekstā par sakrālo telpu. Pieļauju iespēju, ka joprojām neredzu visu, ar ko grāmata ir vērtīga. Man, piemēram, vajadzēja ar pirkstu parādīt[3], pirms es skaidri aptvēru, ka "Jūrzemes burvis" piedāvā alternatīvu varoņa ideālu – nevis pūķu nogalināšanā ir spēks, bet savas tumšās puses apziņā un pārvaldīšanā. Šobrīd es vienkārši pieņemu, ka lielākā daļa Le Gvinas tekstu ir gudrāki par lielāko daļu to lasījumu.

(Vai ir labāk, ja ir ārpuses liecības par to, ka grāmata ir nozīmīga?)

Ap šo laiku man ir sajūta, ka Le Gvinas "Jūrzemes burvis" ir uzticams ceļabiedrs pašā nozīmīgākajā, nebeidzamajā ceļā, vieds un saprotošs sabiedrotais un tāds kā patības enkurs. Tāpēc, dodoties tālāk prom no mājām, arī tagad tas man ir līdzi. Varbūt es to ilgi vairs nepārlasīšu, un varbūt tad, kad pārlasīšu, grāmata būs zaudējusi daļu no savas burvības. Bet varbūt esmu sasniegusi to brīdi, kur teksts ir tiktāl apaudzis ar lasījumiem, izjūtām un personīgām asociācijām, ka man svarīgās nozīmes jau sen ir ārpus teksta – kaut kur tajā laukā, ko autori tikai daļēji var paredzēt – un tikai ar atmiņām pieenkurotas pie grāmatas kā tīri simboliska suvenīra vai talismana.

Kad gribu atcerēties to, kas piedzīvots un sajusts ceļojumos apmeklētās vietās, es ņemu līdzi no turienes gliemežvākus, oļus un fotogrāfijas, kurās redzamas sienas. Bet, kad gribu atcerēties, kā augt, ņemu līdzi "Jūrzemes burvi".

 


 

[1] Mazs, žurkai līdzīgs radījums, kurš vēl arvien ir viens no eksistenciāli svarīgākajiem jēdzieniem manā dzīvē.

[2]www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/16904/

[3]http://www.goodreads.com/review/show/88804257 , priekšpēdējā rindkopa