Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kill Your Darlings*
Elīna Kokareviča
25.10.2013

Kāds ļoti gudrs cilvēks, kad es stāstīju par „nespēju” normāli rediģēt jauno autoru darbus – stāstus, dzeju –, jo viņi rediģēšanu uztver kā vardarbību maigākajā variantā, bet jaunradi uztver nevis kā darbu, bet kā mirkļa, iedvesmas, impulsa pilnību, teica: ja tā gadās, atbildi viņiem - „Kill your darlings”.

Tas varētu būt ļoti labs ieteikums. Iepazīstoties ar Lauras Celmiņas dienasgrāmatas ierakstu par Literārās Akadēmijas norisēm jauno prozas meistaru kaldināšanā (ceru, ka viņa publicēs pārdomas arī pēc Akadēmijas beigšanas), lasāms, ka jaunos censoņus māca rakstīt, māca iepazīsties ar aktualitātēm (vai viena recenzija to var veicināt – par to var padomāt!), liek vai drīzāk aicina daudz lasīt. Taču – un tā jau ir mana spekulācija, nekas vairāk – vai jaunos autorus māca strādāt ar tekstu?

Darbs ar tekstu varētu būt pat grūtāks par pašu rakstīšanu. Jo tik tiešām ir sajūta, ka mirkļa impulsam ir zelta vērtība, taču tā nebūt nav. Zelta vērtība ir domai, kad rodas mirklī, bet tālākais jau ir simtām reižu nomērāms, pirms griežams. Ir neskaitāmi, bet tajā pašā laikā arī ierobežots skaits veidu, kā izteikt domu, kas sākotnēji arī var šķist lieliska, taču pēc apsvēršanas var izrādīties maldīga. Šeit saskaras formas un satura dimensijas, un šajā vienotības cīņā nereti un pat vienmēr lieti noder redaktors, literārais konsultants vai cilvēks, kurš kaut ko sajēdz no lietām. Tas ir, lai nesanāk kā Rainim daiļrades sākumā, kad viņa māsa nokritizēja pirmos centienus – lai gan nevar noliegt, ka zināms briedums viņam nāca tikai par labu. Tomēr katrs cilvēks, katrs rakstīšanas mēģinājums ir individuāls – sākumā atbalstošāka pieeja ir labākais variants. Bet jādomā arī par to, vai skarba kritika reizēm nenostrādā labāk..., gadījumā, kad situācijas ir klīniskas. Talants tomēr ir jūtams uzreiz.

Nāk prātā vispārēji zināmas leģendas vai epizodes, piemēram, no filmas Julie&Julia: nu jau vispasaules slavenā pavāre Džūlija Čailda nolemj izdot franču recepšu grāmatu Amerikā, un tikai talantīgu izdevēju/redaktores rokās grāmata iegūst galarezultāta cienīgu veidolu. Taču receptes jau sākotnēji ir lieliskas. Tas nozīmē, ka redaktora uzdevums ir ieraudzīt šo lieliskumu un padarīt to vēl labāku. Mēs, protams, nevaram runāt par Amerikas līmeni, bet arī Latvijā būtu jāapjēdz, ka redaktors ir viens no nozīmīgākajiem posmiem grāmatas veidošanā. Tā ir diezgan liela atbildība, jo gadās, ka piešķirtais darba materiāls nav tik spīdošs, ar to nepieciešams strādāt daudz vairāk un rūpīgāk – tad var runāt varbūt par ne tik veiksmīgu grāmatu, taču šo melnā darba pusi – to, cik daudz redaktors ir darījis, lai grāmata taptu – mēs neredzam. Lielākoties „vainojam” autoru. To gadījās novērot arī tvitertī, kad uz Ubi Sunt publicētu personiski izjustu H. E. Zēgnera dzejas cienītāja recenziju, kurā kritiķe tika skatījusi vienīgi pašu dzeju, izvairoties no apkārtesošajiem grāmatu veidojošiem kontekstiem, Iveta Ratinīka atbildēja ar piezīmi, ka nevar dzejnieku nosaukt par pieaugušu (recenzijas nosaukums: Pieaudzis), jo grāmatai trūkst koncepcijas un dzejoļu atlase ir „šķidra”. (Jāpiebilst, ka tad, kad kritiķis ir gandrīz vai audzis kopā ar dzejnieku, viņa viedoklis viennozīmīgi var atšķirties no tāda kritiķa viedokļa, kurš procesā ir bijis iesaistīts vairāk vai mazāk profesionāli, nepastarpināti.) Vai šādus pārmetumus varam izteikt grāmatas kontekstā dzejniekam vai tomēr redaktoram? Un ko darīt redaktoram, ja viņa rīcībā ir tieši tāds materiāls, kāds tas ir? Un ko darīt redaktoram tad, ja autors atsakās „mainīties”, atsakās strādāt ar tekstu?

Redaktoram droši vien atliek noplātīt rokas un uzķīlēt grāmatu tik labu, cik ar attiecīgo materiālu iespējams. Esmu dzirdējusi, ka Latvijā grāmatu/jaunrades redaktora amats ir nepateicīgs. Arī Ubi Sunt jaunrades tekstu rediģēšanas pieredze liecina, ka process var izrādīties nepatīkams – autors var justies apvainots un nesaprasts, redaktors – piečakarēts (jo rediģēt – tas tomēr ir darbs). Nereti autori neņem vērā ieteikumus, izlabojot, piemēram, labākos dzejoļus – un tas ir labākais gadījums. Citreiz autori pārmet neiedziļināšanos detaļās, bet ko darīt, ja detaļu ir par daudz... Pārsteidzoši ir arī tādi gadījumi, kad iznākusi grāmata saņem valsts līmeņa balvas, bet tad nākas dzirdēt, ka tā ir slikti rediģēta. Ir, protams, nācies sastapties arī ar pārlieku aizrautīgiem redaktoriem. Tas viss liek secināt: ja arī sākotnēji gribas redaktoram gāzt pa galvu, vajag apdomāt, vai redaktors ir domājis par tekstu vai par sevi. Ja par tekstu (un to var just) – tad visi ieteikumi varētu būt vietā, bet, ja par sevi – vēlmē uzspiest savu viedokli vai izrādīt savu gudrību – tad autors var uzstāt uz sava viedokļa paturēšanu.

Angļu rakstnieks Roberts Brūss (Robert Bruce) nesen arī aktualizējis jautājumu par redaktora darba smagumu, savā blogā[1] rakstot, ka redaktora un korektora darbs visdrīzāk ir viens no nepateicīgākajiem no visiem darbiem.  Viņš jautā: „Vai mēs apjaušam, cik vērtīgs ir labs redaktors? (..) Viņi [redaktori] liek mūsu saturam spīdēt. Viņi pamana visus mēslus – drukas kļūdas, neveiklus teikumus, nevajadzīgu interpunkciju, satura nepilnības, pārspīlējumus, pretrunas. Labs redaktors redz visas šīs lietas. Kad autors darba procesā satiek labu redaktoru, viņa tuklais saturs zaudē apmēram 15 mārciņas un pārvēršas slaidā, uzspodrinātā mākslas darbā. Saturs sākas kā kaut kas labs un beigās kļūst par kaut ko lielisku... un publicējamu, cerams.” Taču spožākā Brūsa izteika: satura radīšana ir komandas darbs.

Pēdējā laika piemēri grāmatizdevniecības jomā liecina, ka Latvijā redaktoru nenovērtē ne tikai paši autori, bet arī paši redaktori neuzskata sevi par galvenajiem posmiem grāmatas izveidē. Te gan nākas sastapties lielākoties ar tulkotajām grāmatām, un tas ir divas: „Liels un mazs” izdotā Ingvara Ambjērnsena „Samsons un Roberto” un „Dienas Grāmatas” „D. Dž. Selindžers.  Dzīve”, kuras autors ir Kenets Slavenskis. Šo grāmatu gadījumā pārsteidz galvenokārt fakts, ka grāmatām ir gan redaktors, gan korektors, taču tās no latviešu valodas viedokļa ir drausmīgā kvalitātē. „Samsonā un Roberto” diemžēl dominē angļu valodas interpunkcija, Slavenska grāmatas kļūdu iemeslus ar loģiku saprast nevar... Žēl abos gadījumos, jo grāmatas patiešām ir lieliskas – vienas no tām, kuras noteikti ir jāizlasa, jo tulkotāju darbs ir milzīgs un mūsu diemžēl neizglītotā un dažbrīd visai aprobežotā sabiedrība ar šādām grāmatām pavisam noteikti ir jāiepazīstina. Taču, ja es varētu, es grāmatas izdošanas ķēdītē iesaistītajiem pajautātu, vai viņi par visiem 100% ir gatavi apgalvot, ka grāmatas izdevums ir ideāls latviešu valodas kontekstā. Turklāt – ir labi, ja ir kritiķi, kas šādas nianses uzsver, jo viens no kritikas uzdevumiem pavisam noteikti ir uzrādīt faktu, ka grāmatas izdevums ir nekvalitatīvs. Turklāt ņemot vērā, ka bezjēdzīgu, tukšu reklāmrakstiem līdzīgu recenziju ražošana mūsu sabiedrībai šķiet atbalstāma un pieņemama... Ķēdīte nepārtrūkst. Bet rakstā paustās idejas sakarā tieši Slavenska grāmata izgaismo kādu paradoksu: Selindžers spītīgi attiecās uzklausīt redaktoru ieteikumus, tāpēc viņu karjeras sākumā maz publicēja. Kad viņš beidzot piekāpās un sāka sadarboties, pats ieguva gandarījumu no publicētajiem stāstiem. Un šīs grāmatas kontekstā, atceroties Robertu Brūsu, jādomā: par nekvalitatīvo saturu latviešu valodā atbildība jāuzņemas redaktorei un arī korektorei, kuru profesionalitātei vajadzētu novērst, piemēram, regulāru ‘pirmkārt’, ‘otrkārt’ neievietošanu komatos un – pretēji – regulāru ‘savukārt’ komatošanu.

Kopumā rodas sajūta, ka Latvijā rakstniecībai tiek piešķirta burvības aura – un tādas lietas taču nelabo. Taču vajadzētu otrādi. Un vajadzētu drosmīgus, zinošus redaktorus. Un tādus autorus, kas uzklausa padomus vai pieņem par patiesību to, ka teksts ir neapstrādāta darba virsma līdz zināmam laikam. Un ka drukātam tekstam labojumus nevar veikt, jo iesākumā bija vārds – tātad drukāts teksts iegūst absolūtās patiesības nozīmi. Ja līdz brīdim, kad teksts kļūst par neapstrīdamu patiesību, autors nav gatavs kaut ko nogalināt un redaktors nav spējīgs autoram likt nogalināt, kaut kas nesanāks...

 


[1] 101books.net/2013/10/16/this-ones-for-the-editors/

*Tekstā minētā saruna, kuras laikā izskanējusi nu jau slavenā frāze, notikusi vēl ilgi pirms medijos izplatījās ziņa par filmas ar šādu nosaukumu uzņemšanu. Arī raksta pirmais “sūda” melnrakst tapis pasen. Taču filmas sakarā jāpiebilst – Latvijā ierastais bītu paaudzes rakstnieku apzīmējums ‘bītņiki’ ir neprecīzs un attiecas uz citām ar šo rakstniecības virzienu saistītām parādībām. Par jēdziena neprecīzu lietojumu lika aizdomāties, piemēram, Dita Rietuma, izplatot informāciju par filmu sociālajā portālā twitter: „Redklifs filmā spēlē bītņiku dzejnieku Allenu Ginsbergu, kura daiļrade visdrīzāk Harija Potera fanēm ir sveša.” Protams, jēdzienu izmanto ne tikai minētā kino speciāliste, tas ir tikai viens no piemēriem, taču šāds jēdziena lietojums neprecīzs un nepieņemams, bet par to, iespējams, kādā citā rakstā kādreiz citreiz. Ja vien interesenti nepielūgs Google vēl pirms tā publicēšanas.