Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dzīve ir teātris, bet mēs tajā – neprofesionāļi
Jūlija Dibovska
21.11.2013

Svinot valsts svētkus mājās, šķiet, nekas nevarēja noiet greizi, bet tad gadījās ieskatīties feisbukā un svētku noskaņojums bija prom: starp apsveikumiem valstij varēja ieraudzīt ainu, kā brīvdienas pievakarē VKKF augšāmceltā žurnāla „Teātra Vēstnesis” profils plosījās pie kāda nelaimīga topošās kritiķes ķermenīša. Aina bija tik sirreāla un traģikomiska, ka neviļus aktualizēja vairākus sen nemierīgā miegā knosošos jautājumus: cik daudz viens medijs var atļauties attiecībā pret savu nodokļu maksātāju? Vai sociālie tīkli + kultūras izdevumi = ļaunums? Un kāpēc Latvijā „kulturāli milži” brīžiem rīkojas Otello afekta stāvoklī?

Latvijas 95. dzimšanas dienas pēcpusdienā parasti mierīgie rajonu rīdzinieki bija iesaistījušies bezmaksas sabiedriskā transporta spēlē. Kāds beidzot atrada iemeslu izrausties no siltās dzelzsbetona migas, lai reizi pusgadā dotos uz centru, kinoteātri, apskatīt starojošās mājas; cits, piemēram, izmantoja laiku pirms salūta, lai pārvestu draugiem citādi stūrī putējušo garas un neērtas konstrukcijas gaismekli. Rajonos mīt praktiski ļaudis. Viņu veikalos nav vietas kultūras izdevumiem vai avīzēm latviešu valodā, toties dzīvokļos ir pieejams labs internets.

Diemžēl bieži vien tas, ko rāda internetos, stipri padziļina iespaidu par provinciālisma izplatību, lai arī no kuras Latvijas malas lasīts un redzēts. Piemēram: kas var būt pārsteidzošāks par cienījama žurnāla redkolēģijas aizvainojumu, nostājoties ne tik daudz pret pamatotu vai nepamatotu kritiku vai mediju, caur kuru tā pausta, cik pret vienu kritikas paudēju indivīdu? Varbūt traģikomiskāka ir vien Hesburger administrācijas reakcija uz Horseburger joku internetā... Būtiski piebilst, ka lielu lomu korporatīvās attieksmes paušanā nospēlēja sociālie tīkli – pirmajā gadījumā gan netieši, otrajā – ar diezgan lielu skandālu un īstu Barbaras Streizandes efektu.

Sociālie tīkli – Latvijas kultūras iespējas un posts, ja drīkst ironizēt. Diemžēl pat Rūdolfs Blaumanis (@rudis_bla) šos tīklus izmanto krietni lietderīgāk un prasmīgāk nekā daudzi citi, uz kultūras veidotāju un atspoguļotāju lauriem dusošie milži. Kamēr viltus un pavisam neautentiskais Blaumanis tviterī dzen jokus, neviena netraucēts, citu zīmolu pārstāvji cenšas atbildēt uz veikli pamestajām replikām un visbiežāk – pilnīgi veltīgi. Sociālie tīkli, protams, paredz komunikāciju ar potenciālajiem vai jau esošajiem medija lasītājiem, tomēr tie ir arī veiklas lamatas subjektīvismam, provokāciju perēklis. Kāda apgāda, izdevuma vai cita kultūras Prometeja profila sekotājam var kļūt interesanti, kad nāk apskaidrība – pie korporatīvā tēla facebook.com strādā viens vienīgs cilvēks. Turklāt tas nav obligāti Jūsu iemīļotās grāmatas autors (varbūt viņa draudzene), tas nav izdevniecības vadītājs (visdrīzāk viņa palīgs), tā nav visa žurnāla redkolēģija (nav, protams, arī jābūt, bet būtu interesantāk) utt. Ko darīt sekotājam, ja viņa iecienītais apgāds taisa SHARE tēmām, kuras tā izdevumi praktiski nekad neskar? Vai apgādam jābūt savam viedoklim un kāpēc šis viedoklis bieži vien sāk izskatīties par viena prāta darbu, ja pie grāmatām strādā desmitiem citu? Vai pastāv oficiālo lapu administratoriem paredzētā rokasgrāmata – „Kā nerunāt lieku ar svešiniekiem”?

 Runājot par savējiem un svešiem jeb case study – iespējams, pēdējais piliens šī raksta tapšanai nāca tieši no man „svešo” puses. Vai „savējo”. Kas to lai zina, galvenais, ka cienījamais, nupat nesen lepni atdzimušais žurnāls „Teātra Vēstnesis” cenšas izcelties un varbūt pat „pacelt reitingus”, rīkojot „linča tiesas” sociālajos tīklos. Pareizāk sakot, ne pats žurnāls, bet pavisam noteikta, izteikti vienpersoniska tā daļa – cilvēks aiz profila. Cilvēks, kas visdrīzāk man netaps zināms, turklāt žurnāla redkolēģija ir pietiekami daudzgalvaina un iespaidīga.[1]

Kā var redzēt no šim rakstam pievienotā ekrānšāviņa ilustrācijas vietā, „TV” brīvdienās ir ticis laipni informēts par blogu esamību, turklāt, izrādās, šajos blogos kāds mēdz rakstīt par teātra izrādēm. Un gadās, ka šādi izpaužas pat topošie teātra kritiķi (konkrēti, šajā gadījumā kāda meitene uzrakstījusi viedokli par Ģertrūdes ielas teātra izrādi „Leģionāri”). Kā var noprast, „TV” mērķis ir norādīt: 1) uz to, cik nekvalitatīvi raksta konkrētā studente, izplatot saiti tieši uz sadaļu „Nedaudz par bloga autori”, 2) uz to, ka profesionāla māksla ir pelnījusi tikai profesionālu vērtējumu, kādu acīmredzot piedāvā pats „TV”. Jāsaka, lai arī pirmajam aspektam var daļēji piekrist (nē, es nepazīstu šo topošo teātra kritiķi un arī neaizstāvu viņas profesionalitāti vai tās trūkumu, bet meitene neapšaubāmi izsakās publiski un godīgi), tad otrais ir snobisma apoteoze. Kā var gaidīt no bloga formāta jebkāda veida profesionalitāti? Kurš teica, ka kritikas mērķis ir a) patikt kritizējamam objektam pietuvināto veidotājiem? b) veidot noteikta, tradicionāla formāta viedokli? c) tēlot to, kas neesi? Kādēļ bloga ieraksts vispār aizskāris drukātu izdevumu, kuram principa pēc būtu kā jau apolloniskās, sakārtotās pasaules modelim jātiecas vienīgi pēc harmonijas un stabilitātes savas pastāvēšanas gaitā?

Pieņemsim, ka „TV” patiešām uztraucas par teātra kritikas pagrimumu. Par to, ka trūkst jaunu autoru. Grūti, protams, noticēt, ka pēc desmitiem LU teātra kritikas kursā kvalificētajiem absolventiem šīs mākslas veida recenziju laukā varētu rasties trūkums. Bet, nē, – kādēļ paļauties uz izdevuma argumentiem vien? Kādēļ žurnāls nerīko kritikas meistarklases jaunajai paaudzei vai nesadarbojas ciešāk ar jauno kritiķu studiju vietām? Kādēļ tik daudzi samierinās, ka vesela institūcija – profesionāls un pietiekami elitārs žurnāls – vēršas pret vienu pašu studenti, publiski sauc viņu par grafomāni? Kā var neieraudzīt, ka žurnāls, aiz kura šajā brīdī stāv viens vienīgs feisbuka lietotājs, sevi dēvē lielajos burtos MĒS – gluži kā tāds šizofrēnisks totalitārs bars?

Domāju, ka „TV” nav domājis neko ļaunu, bet uzstājīgā vēlme vērsties pret nejauši izvēlētu indivīdu, patiesībā, pret vienu no saviem lasītājiem, ir neprofesionālas komunikācijas rezultāts. Tāpēc es nemaz nebrīnos, ka žurnāls jebkuru iebildumu tulko kā konkrētās autores stila, viedokļa un talanta aizstāvību. Ļoti sekli, bet tās ir emocijas – iedomīga milža, kāda mazā staļina afekta stāvoklis aiz šķietamas sociālo tīklu maskas. Diemžēl šīm emocijām nav nekā kopīga ar kultūras izdevuma cienīgu sarunu ar lasītājiem un nodokļu maksātājiem. Brīdī, kad no mums pašiem atkarīgs kultūras izdevums sāk lietot binārās opozīcijas „savējie/svešie”, katram saprātīgam lasītājam būtu vismaz sociālajos tīklos jāapliecina savu svešumu kliķismam un jāspiež Unlike vai Unfriend. Galvenā dāvana Latvijai dzimšanas dienā.