Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: http://www.rickdaynyc.com
Foto: http://www.rickdaynyc.com

Par viņu. Stāsts
Māris Belovs
26.11.2013

Viņš nogrieza mūziku klusāk. Periods pēc tam bija tas, ko viņš deletēja. Format C un Enter. Savs labums no tā bija – viņš iepazina īstos draugus. Jauni darbi nāca un mainījās. Šobrīd viņš vienīgais bija ticis dzīvē tik tālu, taču tikai viņa zināja, kāds viņš ir patiesībā.

Tā vien šķiet, ka Maskačka dzīvo savu, pilnīgi neatkarīgu dzīvi. Pulsē pašā Rīgas sirdī ceturtdaļtakts ritmā.

Meitene ar mugursomu. Balti cimdi un rozā, rozā mugursoma. Diez, viņai ir jau 15? Varētu būt, bet sejā ievilktas rakstu zīmes, ka tā vien šķiet, viņa ir sēdējusi pie viena galdiņa ar Čaku un vērojusi kauju pie Knipskas. Vectēvs ar mazdēlu. Nelielu, sirmu bārdiņu, brūnganpelēkā jakā. Laimīgais mazdēls, kā es tagad gribētu šādas pastaigas ar vectēvu. Šis puisis daudz dzīvē sasniegs, es domāju. Nedzirdu, ko viņi runā, un negribu. Bet par vienu esmu pārliecināts – neko sliktu viņš mazdēlam nesaka.

Kundzīte, sirmām matu šķipsnām un mēteli, smaidu sejā lūkojas tālumā. Kur vērsts tavs acu skats, ak daiļava? Nezinu, kāpēc, bet man šķiet, ka tieši šādi varētu izskatīties krievu kņazu un grāfu pēctece. Pārītis, kura vienīgā interese ir šķaidīts spirts. Un varbūt arī logu mazgājamais šķidrums. Eksistenciālisms, Dekarta teorēma vai Nīčes uzskati viņiem ir pilnīgi sveša pasaule.

Sieviete mētelī. Melnā. Ar baltu lakatu. Tā izskatās Pazemība un Piedošana. Žēl, es neesmu kinorežisors. Bet varbūt pabeigšu kino režijas kursus, pieķeršos filmai. Jā, par kundzi un Pazemību.

Leldes Stumbres lugas „Gans” galvenā personāža prototips gaida 7. tramvaja pieturā pie apbedīšanas biroja. Liktenīgi? Vai sakritība?

Ja kāds mans teiks, ka īstas un patiesas mīlestības, kurā neviens neko neprasa pretim, bet tikai bauda, nav,  aizejiet uz Maskavas ielu... un pagaidiet, līdz arī Jums no Šaurās ielas nāks pretim kungs, nesdams uz rokām mazu, melnibaltimīļu suņuku, turēdams to tik cieši un saudzīgi, it kā suņuka vietā būtu līgaviņa. Varbūt.

Veikaliņš, ar uzrakstu Food, drinks, souvenirs. Uz mājas sienas ar montāžas putām uztriepts Ļubļu. Bariņš kurlmēmo skolēnu izveļas no tramvaja pieturā „Sporta manēža”. Nez, kāpēc, bet man šķiet, ka apjaušu jēgu Līvu dziesmai „Dzimtā valoda”.

Māte un meita. Nevaru saprast, kura ir kura. Kosmētika, aifons... Zviedri, leiši, krievi, vācieši, atkal krievi, atkal vācieši. Un no kurienes te būt latviešiem? Kādi latvieši? Tramvaju depo. Skaisti. Diez, par ko sapņo tramvajs, kad viņš guļ. Gaisā virmo simtiem, tūkstošiem, miljoniem, miljardiem sniegpārsliņu. Cik ilgi dzīvo sniegpārsliņa? Un vai sniegs nav kā mūsu mūžs – uzkrīt, padara visu skaistu, piepilda ziemu ar saturu un pēc tam izkūst kāda rokās...

 

***

Todien viņš pamodos diezgan vēlu. Pelēks rīts klusām klauvēja pie loga. Bungu vālītes. Miglas vāli cēli kā tikko autovadītāja tiesības saņēmis skuķēns kustēja gar kopmītņu logu. Bija ceturtdiena. Ceturtdienas man bija brīvas. Tā bija iegājies, ka ceturtdienās es nestrādāju. Es gāju uz klubu. Klubs mums bija mājas, realitātes šovs, māte, mātesmāsa, cerība un glābiņš. Kā patversme bezpajumtniekam novembrī. Pirms valsts svētkiem. Laiski uzvilcis bikses, lēnām devos uzvārīt ūdeni kafijai un izsmēķēt rīta cigareti. Ceturtdienās cigaretes garšos īpaši. Piektdienās man nepatika smēķēt. Bet vajadzēja. To prasīja etiķete. Nē, viņu sauca Liene. Palagos vēl bija palikusi viņas smarža. Liene nebija gara. Drīzāk slaida. Trešdienās un pirmdienās viņa bija neatkārtojama. Tā bija iegājies. Viņas smarža kā lēni gaistoša sajūta pazuda kaut kur starp datora monitoru un „Morozko” ledusskapīti, Laidzes rupjmaizes kukulīti un sagrieztas doktora desas iepakojumu, Jacobs šķīstošās kafijas bundžiņu un Uzņēmējdarbības vadīšanas lekciju pierakstiem uz nenovākta galda. Viņai patika kārtība. Jā, kārtība, es padomāju. Galva atgādināja man vakardienu. Viņa reizēm mēdza dīvaini uzvesties. Galva. Trīs kausi zelta alus. Izsmēķējis jau trešo cigareti, es lēnām devos atpakaļ. Lēnām, bet uzmācīgi kā matemātiskās statistika pasniedzēja sīca kafijas kanna. Viņa tā vienmēr sīc. Pie vainas laikam ir pārmēru kaļķainais ūdens. Lēni tvaika stabiņi nesteidzoties cēlās gaisā. Iebēru krūzē 2 karotītes kafijas. Un pārlēju ar verdošo ūdeni. Datora skaļrunī dunēja mūzika. Labi, ka kaimiņienes no blakus istabiņas bija lekcijās. Viņām ceturtdienas nebija laimīgās dienas. Izdzēris kafiju, ieslēdzu datoru un atvēru Word failu. Tātad maģistra darba tēma – Latvijas lauku attīstības atbalsta pasākumu salīdzinājums un ekonomiskais izvērtējums. Es rakstot lietoju Times New Roman fontu. Kā to prasīja metodiskie materiāli.

Nogriez mūziku klusāk!

Pats tu tāds!

No viņas smaržas varēja saukt prātā. Iespējams, es jau biju sajucis prātā. Kā tāds maz zēns no Sudraba Edžus grāmatas. Vai kāda cita rakstnieka. Iespējams, tas bija Birznieks-Upītis. Es skaidri atceros, kā manas rokas slīdēja pār viņas pleciem, zemāk... vēl zemāk.  Viņai tiešām bija ļoti sievišķīgas līnijas. Hipotenūzas un katešu summa... Viņas āda bija patīkamāka nekā lakādas somiņa. Plecu formas man atgādināja Saūdu Arābiju. Es gan tur nebiju bijis, bet tādi varēja būt smilšu vētras sanesumi. Viņas smarža reibināja un reizē darīja uzmanīgu. Muskuss, citruss, piparmētra...  Viņas lūpas garšoja kā Austrumāzijas čili sautējums. Reizē kārdinošs un maigs, neciešami ass un baudkāri pievilcīgs, vilinoši aicinošs un reizē distancējošs. Mēs skūpstījāmies virtuvē vairākas stundas. Viņas virtuvē nebija nekā daudz – divas taburetes. Vai varbūt trīs. Stikla glāzē ūdenī iemērkti gozējās sīpoli, gaidot, kad zaļo asnu dzinumi kā tādi huzāru pīķi caurdurs maigi čabošo brūno zvīņu kārtu. Sīpoliem nav mizas, bet zvīņas.

Liene, Liene, kur ir mana lūpene?

Es nezinu. Nav pie spoguļa?

Nē, nav....

Tad es nezinu. Varbūt Ieva paņēma?

Pirms diviem es izgāju laukā. Dzestrais gaiss apņēma mani. Līda pa piedurknēm, aiz šalles, zem cepures. Taisnību sakot, man nebija šalles. Un jaku es nopirku Grekena veikalā. Zilu, ar melnām un baltām svītrām. Ūdens necaurlaidīgu. Maltā gaļa mani neuzrunāja. Dīvaini būtu, ja gaļa spētu uzrunāt. Arī studentus. Samaksājis kasē alu, devos uz izeju. Viņa man neļāva dzert. Bet vīrietis nav kaktuss, viņam ir jādzer. Alus garša šķebināja. Nolicis alu pie atkritumu urnas, devos pie Lienes.

Viņa gulēja zaļajā dīvānā, slaidi izstiepusi rokas uz aizmuguri un kājas, iespīlētas sarkanās ādas imitācijas biksēs, sakrustojusi. Blondie mati cirtām klājās uz pabālējušā zaļā dīvāna. Dīvaini, cik labi zaļš kontrastē ar baltu un zeltainu, es padomāju. Kur ir mana lidmašīna, kur tā ir. Radioaparātā un dažās smadzeņu šūnās skanēja Kaupera spalgā balstele. Iesim pastaigāties? Nu ejam. Šodien ir tik foršs laiks, balts, maigs sniedziņš, silti, vēja nav... Nu ejaaaaaaam... Ar viņu bija jauki. Arī pastaigāties. Sniegs kā izrullēts paklājs klājās mums zem kājām.

Redzi, tur, otrajā stāvā es kādreiz dzīvoju?

Un kāpēc tagad nedzīvo?

Tāpēc, ka man tur nepatika. Te ir labāk. Te esi Tu.

Mazā pilsētiņa klusēja. Viņa vienmēr klusēja. Kā nodevīga kurtizāne. Uguns un ūdens, sniegs un rozes. Raiņa parks un „Rudens iela”.

Viņa smaržoja pēc citrusa.

 

***

Pulkstenis rādīja nedaudz pāri pusnaktij, kad viņš izgāja koridorā uzsmēķēt kārtējo cigareti. Ievilcis smeķīgu dūmu, viņš ieklausījās. Klusums skanēja kā Epiphone Ltd. Editions ģitāras stīgas. Apzinīgie ģimenes tēvi zvilnēja ērtos krēslos ar labāko draugu – TV pulti, namamātes grieza pēdējās rasola sastāvdaļas, kāds neapzinīgs plencis noripināja alus pudeli pa mūžveco asfalta celiņu gar universālveikalu „Laimdota”. Otrajā stāvā griezīgi skanēja palietots mūzikas atskaņotājs. Nevarēja īsti saprast – apreibušas no brīvības, lūpukrāsu izvēles Avon katalogā vai lētā alus, spiedza pēdējo kursu studentes dušās. Virtuvē kāds gatavoja kartupeļus. Ievilcis pēdējo dūmu, viņš atgriezās. Atgriezās tur, kur ne vienmēr vēlējās. Uz džinsa biksēm bija daži taukaini pleķi, arī krekla krādziņa bija pārvērtusies no zilas pelēcīgā. Kreklus viņš vienmēr izmazgāja tīrus. Nedaudz pulvera un trīs ceturtdaļas ūdens. Istabiņā ierēcās Zemfiras skarbi patiesā balss. Varoni moskvički... Promokļi vse spički. Desu viņš šovakar neēda. Maize bija apkaltusi. Ar L. viņš iepazinās klubā. Klubā iepazīstas visi. Nu, vismaz tie, kurus viņš pazina. Tie, kurus nepazina, iepazinās citur. Ar L. viņš iepazinās dejā. Šķiet, ceturtajā. Skanēja Latīņamerikas ritmi. Viņas blondās čirkas neskanēja. Mati neskan. Skanēja viņa. Nevainojami, balti zobi. Smaids, kas aizrāva. Viņā bija vēl kaut kas. Kaut kas no Leonardo mistikas, Sartra pārdomām, Ziedoņa lirikas un Elksnes smeldzes. Būtībā tovakar tas nebija svarīgi. 

Pelni no otrās cigaretes nobira tieši starp krāsotajiem grīdas dēļiem un kā mazi tarakāni pazuda tajās.

Pavadījis L. līdz durvīm, viņš saņēmās. Garas pastaigas, sadodoties rokās. Viņai bija sarkana, īsa jaka, sarkanas bikses, melni zābaciņi, plāns džemperītis ar nelielu izgriezumu, sarkani lakoti nagi, blondi mati un...

 

- Tev nav 15 latu? Aizdod, lūdzu, līdz pirmdienai.

- Priekš kam?
- Nu man ļoti vajag!

- Nē, nav.
- Es atdošu, goda vārds.....
- NAV!

Viņi staigāja pa pilsētas ieliņām. Reizēm viņi sēdējā pie viņas virtuvē līdz rītam. Pie viņa retāk. Kopmītnēs nebija romantiski. Koncerti, jubilejas, studentu kāzas, pavasaris, parks, trīs apbružātas burtnīcas, puišu bildes uz tualetes durvīm, pelēks divritenis, dūrainīši. Viņai bija māsa.

Tumsā atkal atskanēja smiekli. Te vienmēr ir tā. Te atskan.

A. viņa dzīvē ienāca strauji. Kā karstais ūdens mikrorajonā. Sekss bija fantastisks. Gultā, teltī uz puspiepūstiem matračiem viņa mātes dzimšanas dienas rītā, uz grīdas...  Viņi pašķīrās, jo viņa mātei nepatika A.
Viņam patika.

Klausies, tizleni, aizvācies vienreiz. Saprati?

Ar L. viņš iepazinās viņas izlaidumā. Nē, viņš nē. Visi bija apreibuši. Izlaidumā apreibst visi. Viņa palīdzēja atrast viņa melno žaketi. Sarkans krekls saderēja ar melnu žaketi. Viņai patika jūra, viņam – rokmūzika un smiltis.

E. pati viņu savaldzināja. Viendienīši dzīvo īsu mūžu. Toties bagātīgu.

M. atrada viņš pēc vētrainas nakts uzdzīves. Par viņiem runāja vēl ilgi. Redz, redz... Viņa taču ir mauka. Nezinu, kurš izdomāja šo vārdu. Viņa nebija mauka.

Bļaģ, aiztaisi durvis, es gribu gulēt! Pati aiztaisi!

G. viņš satika lekcijās. Vai klubā. Vai tomēr lekcijās. Viņa bija nedaudz jaunāka. Gadiem nav nozīmes. Pirms viņas visas bija jaunākas. Starp viņiem nebija nekā. Tikai ļoti īslaicīgas tikšanās. 7 stundas viņi dejoja Ziemassvētku ballē. 5 stundas gulēja. Viņš bija nopircis jaunu gultasveļu. Pēc 1 stundas un 45 minūtēm viņa aizbrauca. Viņi vairāk neredzējās.

Ar I. un Z. banāli.... Banāls stāsts, čik čik un gatavs. 
D. bija no Latvijas sirds un plaušām. Ja iet no stacijas ar kājām, tad līdz viņas mājām varēja aiziet 20 minūšu laikā. Parasti viņi aizgāja pēc stundas. Pelmeņi ar burkāniem un kefīru garšo citādāk. Īpaši, pirms vannas un vīna glāzes. Starp citu, viņi bija pat kino, pēdējā rindā. Alu nevarēja dzert, smēķēt uz kāpnēm neļāva. Viņai bija smuka, zila jaka ar kapuci.

Viņš aizsmēķēja cigareti un izgāja gaitenī. Alus lieliem malkiem notecēja pa kaklu līdz sasniedza viņa organisma pārējās daļas. Auksts alus kā dzintara lāse noripoja. Alus ir dzīvība. Kājas pašas lēnām šļūkāja pa grīdu, līdz ķermenis atrada ierasto palodzi. Vēl viena cigarete. Sarkanās gāzes šķiltavas liesmiņa nervozi apņēma cigaretes ietinamo papīru. Diez, no kāda papīra un kurā papīrfabrika ražo cigarešu papīru? Slaidi nospļāvies, viņš pavirzījās uz kreiso malu. No trešā stāva nāca smēķēt divas meičas. Nevarētu teikt, ka viņas būtu sliktas... Kosmētika viņas padarīja par cilvēkiem. Daudz kosmētikas. Pēc nakts, kad viņa istabiņā pārītis nodarbojās ar mežonīgi seksu, gribējās atgulties.

Sestdienām ir kajēnas piparu un bulgāru tabakas garša.

 

***

 

Zini, man būs jābildē daži paziņas Raiņa parkā.
?
Nu, vnk jāpabildē, un pēc tam varēs piesmiet Raiņa parciņu.

Kaut kā tā sākās saruna. Pustumsā. Caur sms, ja nu kas. Ārā bija nedaudz patumšs. Tāds starp apmākušos un vakarīgu laiku rudens pirmssākumā. Nu labi, jau tumšs. Laika bende palietotajā Nokia tālrunī rādīja ap 22.00.

Raiņa parciņš, tu saki? Vot, tie tik bija laiki. Viņš ieslīga atmiņās par aizgājušajiem gadiem.  Manas dzīves 9 gadus paņēma Jelgava. Kā teica reiz viens draugs. No Valmieras. „Mēs klupām, bet nenokritām. Mēs cēlāmies.” 

Raiņa parks mums bija kā etalons. Etalons brīvībai, sarunām, komunikatīvajai saiknei, monologam divatā, dialogam vienatnē. Man Raiņa parks asociējas ar... Jā, ar ko tad?
Ar pastaigām jūnija vakaros, kad gaiss tvanoja no medus, alus, pustukšiem T-market maisiņiem, lētām meitenēm un fizkultūras stundas padzīvojušām kapzeķēm Adidas botās. Ar saldējuma ēšanas pasākumiem draugu lokā uz soliņa pie Pasta ielas, apspriežot nopirktās kurpes, mobila telefona paneli, Mārtiņa panākumus sportā un pikniku Pasta saliņā. Mēs reibām, bet ne jau no alus. Alus bija lēts un daudz, bet reibām no jaunības un pārgalvības. 


- Paldies, ka iepazīstināji mani ar Dainu.
- Ir jau labi.
- Nē, tiešām paldies tevi, es nekad neaizmirsīšu to vakaru.
- Da labi tev, vai man grūti.

Rudens vakaros mēs pastaigājāmies, rokās sadevušies. pa Jelgavas ielām un ieliņām. Arī ziemā. Un pavasarī. Vasarā mums bija citas nodarbes. Stundām ilgi mēs klīdām pa mazajām vienvirziena ielām. Runājot par neko. Nē, mēs pat nerunājām. Pēc Tonusa mēs varējām stundām ilgi bučoties pie viņas mājas durvīm. Naktī. Un mums tiešām bija vienalga, ko kāds domā. Jā, arī Viņas virtuvē, uz taburetes. Nerunājot par dīvānu, ko viņas draudzenes atbrīvoja mums. 

Balles un kojas ir jau cits stāsts.

Starp citu, šodien atkal līst lietus.

***

Aiz loga aizskanēja steidzīgie soļi. Vienmēr kāds steidzās. Vakaros. Reizēm arī rītos. Īpaši tajos, kad bija gaidāms lietus. Pirksti viegli pārslīdēja par ģitāras stīgām. Vecās, apbružātās akustiskās ģitāras, no egles koka, atbilstoši GOST standartiem. Tā liecināja padzeltējusi uzlīme. Kāds reiz teica, ka visām dziesmām pamatā ir 4 akordi. Tā nu gan nebija. Viņš šai teorijai nepiekrita. Pamatā ir pirkstu veiklība un... Jau otro reizi viņš piecēlās un ielēja noputējušā glāzē siltu minerālūdeni. It kā ražots Igaunijā. Pirksti slīdēja pār stīgām atkal un atkal, pa brīdim izvilinot no laika zoba skartās ģitāras pa kādam akordam. On ujehal proč na nočnoi eļektričke... zakuriķ no promokļi spički. Aiz pavērta loga skandēja kādas automašīnas balss. Šobrīd viņam gribējās izvilkt no paciņas cigareti, kā sendienās iespraust to zobos un lēnām, it kā skaitot zvaigznes, izpūst gardus dūmus. Roka pastiepās pēc cigarešu paciņas. Vientuļa, visu aizmirsta paciņa. Ar saturu. Saturs esot galvenais. Kurš teica, ka cilvēks, kurš ir iekšēji bagāts, nebaidās palikt viens? Muļķības. Pilnīgas. Un neatgriezeniskas. Viņam bija bail. Normālas, cilvēciskas bailes. Ha, vīrieši neraud! Viņiem tak arī ir asaru dziedzeri. Vai kā tos sauc. Laiks vilkās kā cigaretes dūms. Neatgriezeniski. Kā lapa rudenī. Vilkās un vilkās. Cietums pēc tevis raud. Idioooots. Visiem bērni kā bērni, tikai man tāds dieva sods. Vārdi griezās ausīs gluži kā Mārtiņa Sirmā nazis iegriezās mencā, šķeldams vēdera plēvi. Neskardams žulti. Vārdi, atkal un atkal skanēja viņam ausīs. Skaņas iecirtās kā toreiz Salacā makšķerāķis mazam asarītim lūpā. Tur nebija lielu asaru. Tikai pusaugu asarīši. Laikam kādus 10 centimetrus gari, ar spurām un izbrīnīta bērna acīm. Nē, nevis bērna... bet šokolādes krāsas takšu kucēna acīm. VIŅŠ pašrocīgi noķēra. Noķēra mazo asarīti. Nieks par asarīti, viss slēpās fakta, ka tēvs viņu paņēma līdzi. Vēlāk viņš ķēra daudz asarīšu. Reizēm lielus. Biežāk mazus. Ar bērna acīm. Bivajet dņi, kogda opušķiš ruki... i ņet ņi slov, ņi muziķi, ņi sil... Skarbi, bet arī viņš tā jutās. Tāpēc ka tāda ir lietu kārtība. Nenoregulēta procesuālā kārtībā. Neparedzot Administratīvo pārkāpumu kodeksā sankcijas neizpildes gadījumā... Tiesa gan, toreiz viņi dzēra 20 dienas un naktis. 20 sapņu, cerību, piepildījuma viltus, skarbas realitātes un sāpju pilnu diennakšu. 20 diennaktis, kurās aizritēja vairākās dzīves. Viņi nedzēra no bēdām. No bēdām arī, bet arī no priekiem. Dzēra, jo citādi nemācēja. Visi tā darīja. Ne visi. Bet daudzi. Uz kāpnēm, istabiņās. Arī virtuvē. Starplaikos, kad viņi nedzēra, viņi darīja. Darīja darāmo. Tiesa, tādu brīžu bija maz. Jo vajadzēja iedzert. Kad pagāja dienas, nāca naktis. Naktis, meitenes, ēnas, rīts, komandante, ceptu kartupeļu smārds. Meitenes nāca, gāja, nāca... Meitenes vienmēr iet. Nāk un iet. Un atkal iet. Kā vilciens Rīga–Daugavpils. Ceturtdienās nāca arī draugi un alus. Nē, tiesa, pirms tam nāca tikai viņa. Biežāk viņš nāca. Bet viņa arī atnāca. Viņš toreiz kļūdījās, bet par kļūdām ir jāmaksā. Joprojām. Fiksēta likme katru gadu. Mainīgo likmi nepiešķīra. Maksājumi ir līdzīgi. Katru gadu. Par mazām kļūdām rēķinu nepiestāda. Toreiz viņam nešķita, ka viņš ir vainīgs. Bet vai tad kāds kādreiz vaino sevi? Vai tiešām kāds kādreiz vaino sevi? Viņš to saprata vēlāk. Pēc 2 gadiem. Pēc 2 gariem gadiem. Pēc 795 dienām. Kad viņa tālrunī atskanēja sagurusi sievietes balss. Balss, kura uzrunāja. „Tu beigsi melot? Kad tu reiz beigsi melot? Tu dzīvo savā ilūziju pasaulē. Tu katru dienu esi alkohola reibumā. Pat uz darbu tu nāc iereibis. Vēl vienu reizi... tikai vienu reizi... Un TU... vairs nekad nevarēsi atrast labu darbu”. Balss izzuda. Pateica sakāmo. Īsi un kodolīgi. Pēc 60 dienām. Pēc 60 alkohola, sāpju, cerību, sapņu, ticības, lūgšanu pilnām dienām. Lēnām izdzisa diena. Kā cigarete iemīta Vērmanes parka zālienā. Nevērīgi. Tev tam vajadzēja iziet cauri. Tā viņa teica. Tev vajadzēja to izdzīvot, lai saprastu, ko tu dzīvē vēlies. Viņa laikam zināja, ko saka. On igrajet na pohoronah i svaģbah... 

 

Lonely nights... I get fight for you... auroja Aeorosmith aizsmakušā balss. Pa vidu kaut kur sīca tējkanna. Tēja garšo vislabāk, kad esi viens. Ja tu man būtu... viņš mēģināja Artūra balsī nodziedāt. Ja tu man būtu... Nu ja. Kā spēlfilmā. Viņš atcerējās visu. Visu to, ko vēlējās. Prerogatīva. Krodziņi, cigaretes, meitenes, nejauši garāmgājēji, viskijs glāzē, trīs grauzdiņi, pirmais sniegs, nejauša buča, frizūra, kas izjūk, 70 lati. Vai lietām vispār ir kāda nozīme? Viņš nepiešķīra tām nozīmi. Process ir neapstādināms. Tāpēc to sauc par procesu. P-R-O-C-E-S-S.

 

Tēja lēnām ielija tur, kur viņai jāielīst. Trinnnnn... trinnnnnn... kaut kur tālumā skanēja sirēnas operatīvajam transportam. Viņas balss gan skanēja dzidrāk. Un vairākas toņkārtas augstāk. Viņš tā nevarēja izdziedāt. Glāzē ielija minerālūdens. Tēja bija beigusies. Nē, vakars nē. Vakars beidzās toreiz, kad viņš oktobrī atbrauca no pilsētas, kurp iet vilcieni. Kamēr viņš brauca, vakars nebeidzās. Vakars nevar beigties tā uzreiz. Strauji. Viņam tā likās. Pasaka par nebeidzamo stāstu ir tikai acu apmāns. Ilūzija. Mirāža. Halucinogēno vielu izraisīta īslaicīga ilūzija. Viss beidzas. Tas ir likumsakarīgi.


Vēstules atvilktnē. Bildes dzīvoja kārbā. Viņām bija sava dzīve.

I dont wanna miss you babe... Ha, tu esi gudrs, apķērīgs... meli ir saldi. Vismaz skan saldi. Nevienam nebija jāzina, kā viņš jūtas. Kā teica reiz Juris: Nu i nahren eto nužno? Jā, viņš mēdza runāt necenzēti. Pārsvarā tad, kad to citi nedzirdēja. Raudāja slepus. Bet ne jau darbā. Viņa reiz teica, ka viņš esot cilvēks.  Cilvēks. Viņš. Kaut kāda figņa.

 

***

Torīt viņš pamodās mazliet vēlāk nekā parasti. Pulkstenis rādīja 7.15. Rīts kā vienmēr sākās darbīgi. Vēl nedaudz un celšos – viņš nodomāja. Virtuvē valdīja patīkams dzestrums. Ātri uzrāvis kājās džīnas un t-kreklu viņš devās veikt rīta procesuālo darbību. Zobubirste ātrā tempā slīdēja pār zobiem gluži kā auto riepas pa grunts ceļu, pa kuru viņš brauca sēņot.  Apslacījis seju ar dzels bagāto ūdeni, viņš pavērās spogulī. Tev ir skumjas acis. Šī frāze grieza ausīs kā neasais nazis rupjmaizes klaipu. Patīkami sīca tējkanna. Termometrs pie loga rādīja tikai + 12. Iebēris krūzītē kafiju, kā parasti, divas karotītes, viņš uzlēja karsto ūdeni. Patīkami nosmaržoja pēc kafijas. Ātrām kustībā uzziedis uz maizes sviestu uz uzmetis desu, to notiesāja. Šorīt kafija garšoja kaut kā īpaši.  Varbūt tāpēc ka bija brīvdiena. Cik patīkami skanēja šis vārds. B R Ī V D I E N A. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam brīvdienu ierasti nebija. Darbs bija tas, kas deva jēgu viņa dzīvei. Metāla karotīte dobji noskanēja pret krūzīti. Klusums skanēja... bieži vien DO mažorā.

Pirksti ierasti uzspieda Start pogu. Nedaudz ierūcies, tehnikas brīnums sveicināja viņu.  Welcom to the Windows XP. Viņa acīs pavīdēja kaut kas starp smīnu un skumju grimasi. Ne dienu bez tā. Pulkstenis mobilajā telefonā rādīja 8.02. Kā ierasti, viņš pārskatīja e-pastu, ielūkojās Draugos. Jāpastrādā. Tā skandēja iekšējā balss. Mūžīgi viņai nebija miera. Iepriekšējā diena bija ražena. Biznesa tikšanās, darījumi, projekti. Viss sajucis vienā virpulī kā kļavai lapas vējā pie Siguldas tilta. Viņa nezvanīja un neatsūtīja pat sms. Viņš arī nezvanīja. Nē, šodien tomēr viņš nevēlējās strādāt. Domas nelika viņam mieru. Domas par Viņu. Par dzīvi. Par esošo un bijušo. Spogulis tomēr mēdz melot. Acis viņam bija dziļas un lielas, gluži kā mātei, un skumjas. Pierē parādījās pirmās grumbas. Sejā pavīdēja smīns, ironiski cinisks. Aiz sienas rībēja kārtējais techno gabals. Kā man piegriezušies šie kaimiņi. Iegājis virtuvē, viņš aizkūpināja cigareti. Dūmi vieglā strūklā cēlās augšup, apkārt izplatījās tabakas smārds, kas patīkami reibināja. Aizvēris logu viņš devās atpakaļ. Ausīs skanēja viņas vārdi un pārmetumi. Vārdi skan tukšumā gluži kā akmeņkaļa kalts, cērtot vaibstus granītā. Arī granītam ir sava seja. Daudzi uzskatīja viņu par veiksminieku, citi par optimisma kalngalu, daži par darbaholiķi un vēl daudzi par totālu neveiksminieku. Katram no viņiem bija taisnība. Viņš bija gana izglītots, tā vismaz runāja, un tā šķita darba devējam. Pietiekami veiksmīgs. Kaut gan kas ir veiksmīgs? Tas, kuram ir 10 miljoni, ne vienmēr ir veiksmīgāks par to, kam ir 9. Pēc būtības viņš bija veiksmīgs, veiksmīgs darbinieks, veiksmīgs uzņēmējs. Viņš bija laimīgs. Jā, to viņš saprata nesen. Radio žūžoja Roxette dziesmu Sleeping in my car. Viņš ir īsta vīrieša vārda cienīgs, tā reiz viņa teica. Viņš bija emocionāls, izjusts un galants. Pret tiem, kas to pelnījuši, viņš bija draugs līdz kapa krustam, uzticīgs kā kaimiņu Šariks. Pelnu traukā lēni dzisa pusizpīpēta cigarete. Philip Morris Production. Skolā viņu izsmēja, jo viņš bija augumā mazākais un vājākais, turklāt kautrīgs. Smīns kā kaķis ar ievilktiem nagiem pārlaidās par seju. Viņš bija bikls un kautrīgs un kompensēja to. Kamēr citi sētā spēlēja futbolu un zaga kaimiņu ābolus, viņš mājās lasīja grāmatas, vasarās ar vecmāti brauca uz Jūrmalu. Jaukos vasaras rītos, kad tēvam bija brīvs, viņi brauca uz zveju. Arī arodskolā viņam nebija draugu. Viņš bēga, vairījās, slēpās. Cigaretes aiz stūra, skolas disenes. Arodskola viņu sabojāja. Dzeršanas, vīns un šņabis no kakliņa, cigaretes un meitenes. Visi skandēja, ka viņš nekur dzīvē netiks. Viņš tukšoja jau trešo kafijas krūzīti. Datorā virknējās rindās burti un zilbes, patskaņi un līdzskaņi. Universitātes ēru viņš izlaida – pelēka kā kaķis žogmalē. Darbs, kas nesagādāja baudu. Pirmā mīlestība, pirmā nopietnā. Viņš nogrieza mūziku klusāk. Periods pēc tam bija tas, ko viņš deletēja. Format C un Enter. Savs labums no tā bija – viņš iepazina īstos draugus. Jauni darbi nāca un mainījās. Šobrīd viņš vienīgais bija ticis dzīvē tik tālu, taču tikai viņa zināja, kāds viņš ir patiesībā. Jūtīgs, emocionāls, vienkārši cilvēks. Aizpīpējis cigareti, viņš uzsita uz pannas olas. Slinkums bija gatavot ko citu. Bet gatavoja viņš labi. Olas čūkstēja uz pannas. Pipari un sāls. Ātri uzkoda un noslacīja ar alu. Viņa joprojām nezvanīja, viņš arī ne. Viens vienmēr mīl vairāk. Reizēm gan mīl tikai viens. Turn off your computer. Gluži tāpat, kā nospieda skolēns šo pogu, viņš nospieda domas. Viņš perfekti kontrolēja laiku. Darbs dzina darbu, nāca jauni darbi. Viņam bija viss, ko viņš vēlējās – vecāki, darbs kas viņam patika, cilvēki, kas viņu novērtēja, hobiji, kas pārņēma viņu kā piedegušas gaļas smārds. Viņa nezvanīja...