Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Reliģijas ābolā kodēji. Konference „Literatūra un reliģija” 2013. g. 29.–30. novembrī
Ubi Sunt
11.12.2013

Literatūras un reliģijas attiecībām veltītajai ikgadējai konferencei šogad par vienojošu motīvu bija izvēlēts Ādama un Ievas stāsts. Konferenci atklājot, LU HZF Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras vadītāja profesore Māra Grudule apveltīja prof. Ievu Kalniņu un pirmās sēdes vadītāju Zani Šiliņu ar simboliski atbilstošiem āboliem un atgādināja ābola tēla daudzveidīgo nozīmi viduslaiku mistērijās, Izaka Ņūtona fizikā, Aleksandra Čaka dzejā un citur. Varbūt sasaucoties ar Ēdenes dārza iemītnieku liktenīgo tieksmi izzināt pasauli viņpus iepriekš nospraustām robežām, konferences nosaukums ir nedaudz mainījies, norādot uz gatavību skatīties arī ārpus latviešu literatūras.

Referenti tiešām piedāvāja vairākus starptautiski salīdzinošus latviešu literatūras lasījumus. Arī nosaukumā ietvertais vārds „reliģija” un reizēm pat „literatūra” tika interpretēts gana plaši: līdzās tādu tekstu kā garīgas dzejas analīzei konferencē varēja dzirdēt arī par spoku stāstiem, glezniecību un augšzemnieku dialekta variācijām, referentiem visnotaļ sekojot cilvēka dumpības un izziņas kāres cildenajai tradīcijai.

Jānis Priede priekšlasījumā „Šumeru motīvi ebreju un arābu sakrālajā tradīcijā: Ādams un Ieva” aplūkoja Ādama un Ievas radīšanas stāstu, balstoties uz etimoloģiskiem atzinumiem, un secināja, ka Ādama radīšanā izmantots māls, zeme, brūns, sarkanbrūns materiāls, ko Dievs mīca, pievienojot arī daļu no sevis, piemēram, asinis, siekalas; savukārt vārda ‘Ieva’ etimoloģija saistīta ar ribu. Svarīgs esot mīcīšanas un veidošanas process, īpaši māla loma nozīmīga Senās Divupes kultūrā.

Gundars Ceipe Matīsa Kaudzītes kultūrvēsturiskā traktāta „Brāļu draudze Vidzemē” (1877) apskatā un analīzē nedaudz pieskārās šī 134 lapaspušu traktāta uzbūvei, kā būtiskāko detaļu atzīmējot organisko pāreju no globālās brāļu draudzes vēstures uz Vidzemes brāļu draudzēm un šīs idejas „dzīvei” latviešos, kā arī atzīmēja absolūtās vērtības šajā tekstā, īpaši izceļot saietu aprakstus un dažu saietu namu iekārtojumu. Referents uzsvēra, ka šis ir pirmais latviešu autora sarakstīts sistemātisks vēstures pētījums latviešu valodā un garīgās kustības izklāsts, un norādīja uz vietvārdu lietojuma, sistemātiskuma un enciklopēdiskuma nozīmi.

Zigrīda Frīde priekšlasījumā „„Un jūsu acis taps atvērtas..” Ieskats 19. gs. latviešu stāstniecības veidošanās gaitā” veica latviešu stāstniecības ieskicējumu ar svarīgāko autoru un tendenču triepieniem, nereti meklējot simboliskas atblāzmas no Ādama un Ievas attiecībām, piemēram, grēka ābolu interpretējot Aspazijas emancipācijas ideju aspektā, kā arī izraidīšanu no Ēdenes dārza kā Eiropas literatūras mantojuma iepazīšanu ar preses palīdzību. Žēl gan, ka šis aizraujošais lasījuma aspekts netika plašāk iztirzāts.

Priekšlasījumā „Ādams un Ieva, vīrietis un sieviete Jaņa Rozentāla mākslā” Edvarda Šmite ar vizuālā materiāla (un čūskas!) palīdzību atklāja, kā mākslinieks savos darbos ieviesis gan laikmeta, gan savas personiskās dzīves norises (īpaši attiecības ar sievu Elliju Forseli).

Otrā konferences sēde bija gandrīz pilnībā veltīta ar dekadenci un estētismu saistāmiem tekstiem, kuri piedāvā bagātīgas iespējas literatūras mītisko un reliģisko dimensiju pētniecībai. Olgas Senkānes priekšlasījumu „Ļaunais Šarla Bodlēra un Jāņa Poruka dzejas laiktelpā” nenoliedzami iezīmēja izteikta iešana tekstu dziļumā. Autore izmantoja ar Jurija Lotmana vārdu saistāmo kultūrsemiotisko metodi, kas ļāva pētāmo materiālu veiksmīgi, gana detalizēti strukturēt, pievēršoties „kodiem” Bodlēra dzejā un Poruka poēmā „Nebijušais un divi vientuļi”. Noslēgumā tika pausts konceptuāls, būtisks atzinums: lai gan Poruks bija dziļi iejuties Bodlēra poētiskajā pasaulē, viņš, iespējams, aizsniedzis vēl augstākas filozofiskās dimensijas

Zane Šiliņa referātā „Haosa Derība jeb Jaunā reliģija latviešu dekadentu dramaturģijā”, tēlaini izsakoties, papurināja kodes no dekadentu dramaturģijas tumšā mēteļa – latviešu kultūras mantojuma daļas, kas vismaz skatuviskās prakses līmenī mūsdienās atrodas perifērijā. Referente skaidroja Haosa ambivalento dabu dramaturģiskajos tekstos, secinot, ka Haosa koncepts tiek traktēts pietiekami dažādi; Haoss dekadentu tekstos mēdzot ielavīties arī kā lugas personāžs. Pētījuma fokusā bija E. Mēklera luga „Haosa Derība”, Fallija „Herakless” un H. Eldgasta „Dēmona paradīzē”.

Una Alksne bija negaidīti sastatījusi V. Eglīša tekstu „Pasaules mistērija” un E. Ādamsona noveli „Kaina skaudība” Kaina motīva aspektā. Referente piedāvāja skrupulozu sižeta un tēlu analīzi, pētot, kā Kaina un Ābela attiecību sižets tiek risināts abu mākslinieciski krietni atšķirīgo autoru tekstos. Atzīstams, ka Ādamsons Kainu ir krietni „cilvēciskojis”, piešķirot konkrētajam tekstam psiholoģiskas studijas iezīmes. Referāts rosināja kādu no klausītājām paust, ka mūsdienās būtu derīgi pārvērtēt mūsu kultūrā un apziņā nostiprinājušos Bībeles sižetu traktējumus, kuri bieži vien esot neprecīzi.

Referātā „Atsauces uz katolicismu un tā kulta elementiem Elzas Ķezberes un Erika Ādamsona lirikā estētisma tendenču kontekstā” Līvija Baumane pievērsās latviešu literatūrzinātnē līdz šim maz aprobētai tēmai – katolicisma elementu akcentācijai estētisma virziena kontekstā. Referente skatīja Elzas Ķezberes un Erika Ādamsona 20. gs. 30. gadu lirikā pausto dzejnieku māksliniecisko interesi par katoliskās baznīcas mistēriju, greznajiem rituāliem. Pievēršanās katolicismam un tā rituālu aprakstiem tika definēta ne vien kā „reliģiski meklējumi”, bet gan kā estetizācijas iezīme lirikā, konstatējot zināmas paralēles ar prerafaelītismam un angļu estētismam piemītošo interesi par katolicismu.

 

Referenti pievērsās arī 20. un 21. gadsimta Latvijas literatūrai. Nataļja Kononova turpināja citās konferencēs iesākto Leonīda Dobičina romāna „Pilsēta N” iztirzāšanu, šoreiz koncentrējoties uz reliģisko lokusu klātbūtni tekstā – zināmā mērā eksotiskajā gadsimta pirmās puses Daugavpils vidē. Lai gan pētniece uzsvēra, ka romāns vispirms ir nevis filozofisks vai reliģisks darbs, bet izaugsmes romāns, kurā reliģija ienāk kā audzināšanas daļa, nosaukto reliģisko vietu un atribūtu daudzums bija gana pārliecinošs un kārtējo reizi pierādīja romāna daudzslāņainību.

Turpinājumā Gunta Madliska runāja par Ludi Bērziņu kā „ievērojamāko latviešu garīgo dziesminieku”. Interesants akcents bija referentes minētie saskares punkti, kurus L. Bērziņš atradis starp latviešu tautasdziesmu tēlainību un kristietības idejām, strādājot kā „laipu licējs” starp pagātni un tagadni un dažādām kultūrām.

Inga Žolude pievērsās grēksūdzes dzejas žanram. Par spīti rūpīgam žanra pretstatījumam ar reliģisko grēksūdzi un žanra pazīmju (piemēram, narativitātes un konkrētas biogrāfiskas pieredzes izmantojuma) uzskaitījumam, kā arī dažiem precīziem piemēriem no jaunākās latviešu literatūras, auditorijai nebija viegli pieņemt ne žanra nosaukuma latviskojumu, ne referentes aprakstīto vēsturisko sākumpunktu, un klausītājus nepameta vēlēšanās saistīt referentes piedāvāto grēksūdzes dzejas jēdzienu ar senākiem, plašāk pētītiem literatūras slāņiem, piemēram, 20.–30. gadu dzeju.

            Šķiet, viena no noderīgākajām un apgaismojošākajām pieejām šajā konferencē bija Ilzes Jansones veiktā O. Zebra romāna „Koka nama ļaudis” analīze reliģijas psiholoģijas perspektīvā. Romāna sižeta un ideju sastatīšana ar cilvēka vajadzībām pēc jēgas, kontroles un socializēšanās un varoņu iekšējo procesu skatīšana refleksijas par nāvi kontekstā patiešām palīdzēja labāk saprast, kas notiek Zebra īpatnējā un visai sarežģītajā tekstā. Piemēram, romāna idejisko konfliktu iespējams skatīt saistībā ar to, kuru no darviniskajā reliģijas psiholoģijas pieejā skatītajām vajadzībām varoņi izvirza kā svarīgāko, kad saskare ar nāvi liek viņiem apzināties, ka visas trīs ir apdraudētas. Kamēr romāna ļaunajam varonim raksturīga pārspīlēta vajadzība pēc kontroles, sižeta noslēgumā izdzīvojušie atšķiras no vecā, sabrukušā nama iemītniekiem ar to, ka pakārto kontroli jēgai.

 

Varas ābolam turpinot ceļot no rokas rokā, Lidija Leikuma no sēdes vadītājas kļuva par referenti un iesāka konferences pirmās dienas pēdējo sēdi ar enerģisku un valodnieciski, vēsturiski un etnogrāfiski detalizētu stāstījumu par A. Līventāla tulkoto lejasvācu rakstnieka Friča Reitera humoristisko stāstu, kas tulkojumā izdots kā „Apsasīvušana”. Jautājums par tulkojuma valodu bija referāta centrā, L. Leikumai secinot, ka tekstu nevar uzskatīt par tīrā latgaliešu rakstu valodas tradīcijā veidotu. Stāstījumu papildināja ne tikai konkrētu teksta fragmentu lasījums un analīze, bet arī ilustrācijas no Vikipēdijas, referentei ne mirkli nemulstot un izmantojot iespēju iedzelt K. Karuļa etimoloģijas vārdnīcai un visiem, kas to lieto.

Savukārt Skaidrīte Kalvāne iepazīstināja klausītājus ar kādu ne tikai patiešām pārsteidzošu un maz pazīstamu, bet arī reliģiskas tematikas piesātinātu tekstu – S. Bagiņska kristīgi filozofiskās dzejas krājumu „Kawieklispiestieygs”, kas izdots latgaliešu rakstu valodā jau 1808. gadā. Referente saistīja Bagiņska tekstu ar jezuītu un franciskāņu nāves apceres tradīcijām un izsekoja četru pēdējo lietu motīva klātbūtnei Angelusa Silēziusa dzejā un dažādu valodu uzrakstos uz baznīcu vai kapsētu vārtiem. S. Kalvāne ar autora filozofisko oriģinalitāti, bet, iespējams, arī ar tiešumu un leksikas izvēli („Kas tu esi? Seuds tāds.”) mēģināja skaidrot, kādēļ Bagiņska dzeja nav pārpublicēta baznīcas dziesmu grāmatās.

 

Konferences otrās dienas sākums bija visai možs – interesantus un savstarpēji atšķirīgus ziņojumus bija sagatavojuši Bārbala Simsone, Eva Mārtuža un Ingus Barovskis. B. Simsone konsekventi un korekti – gides profesionalitātē – klausītājus „izvadāja” pa mācītāja Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstiem”, iesvētot arī specifiskajās spoku stāstu stilistikas zinībās. Ar zinātnisku, bet arī asprātīgu pieeju pētniece norādīja un rosināja domāt par Latvijai specifisko vilkaču nostāstu klātesamību un to iemesliem – Kurzemes nostāsti, lai arī autora apstrādāti, idejiski smelti reālos nostāstos, tāpēc to sasaiste ar reālo laiktelpu ir cieša un tiek pasniegta kā pašsaprotama. Referāts atstāj vietu pārdomām un vēl kādiem pētījumiem, uzdodot jautājumu, cik ļoti ticība vilkačiem saistīta ar reliģiski ietekmētu pasaules uztveri. Turklāt mācītājs grāmatā pamanījies ne tikai stāstīt nostāstus, bet arī paust savu pasaulskatījumu, savu pasaules vērtējumu – tas varētu palīdzēt apjaust reliģisko pārliecību nozīmi šādu tekstu publicēšanā, lai gan referente apgalvo, ka R. Kokins nav veidojis grāmatu, lai tajā sludinātu savas ticības un pārliecības.

Evas Mārtužas referāts „Ziemeļu Rupucis, Dievi un reliģiju sadursme igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka romānā „Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus”” bija vairāk emocionāls – referente patiešām pārliecināja, ka viņai romāns ir nozīmīgs un interesants, tā rosinot to lasīt tiem, kas vēl nav paspējuši. Kivirehka veiktā mītu pārstrāde un attiecināšana uz mūsdienām liek domāt par ticības nozīmi reliģisko pārliecību sadurē. Diemžēl, vairākkārt uzsverot, referente tomēr neizvērsa Kivirehkam tipiskās ironijas klātesamību šādu jautājumu izvirzīšanā – lai arī cik jauki un patīkami skanētu vārdu salikums ‘Ziemeļu Rupucis’, nav noliedzams, ka tā klātesamībā romānā apjaušamas ironijas ietekmes. Tāpat nevar noliegt, ka Kivirehka daiļrade ir nozīmīgs izpētes avots un tajā ievīts daudzu sarežģītu, mūsdienas skarošu problēmu loks, kuram varbūt daudz mazāks sakars ar ticību reliģiskā nozīmē, cik ar ticību cilvēkspējām un pārliecībām.

Trešais referāts izgaismoja reliģiskos motīvus un mītrades aspektus Pētera Draguna pretrunīgajā, bet viennozīmīgi pārsteidzošajā dzejoļu krājumā „Tumšā stundā”. Ingus Barovskis ar savu referātu visnotaļ izsmēlis visas kristietisko aspektu šķautnes šajā krājumā – piedāvājot vairākas motīvu, strukturālas u. c. klasifikācijas, referents norādīja gan uz apvērsto reliģiskumu krājumā, dzejas cilvēkam pielūdzot nāvi, gan uz tumšā un gaišā antinomijas saikni ar reliģiskiem priekšstatiem, kurus saistīja ar dzejas cilvēka vēlmi dominēt pār savu mīlas objektu. Diemžēl I. Barovskis nebija ņēmis vērā Annas Auziņas recenzijā par krājumu izvirzīto ideju par Draguna tekstos klātesošo vudu estētiku, tādēļ dažbrīd šķita, ka referāts ir pārāk viennozīmīgs un kategorisks. Tomēr nevar noliegt, ka šāds padziļināts jautājuma izklāsts ir tīkams pienesums jaunākās dzejas izpētē, iekļaujot to pētniecības diskursā.

 

Pēdējā sēde vainagoja konferenci ar diviem lieliskiem dzejas pētnieču un vienu lielisku prozas pētnieces priekšlasījumu. Karīna Krieviņa piedāvāja negaidītu vācu rakstnieka Hermaņa Heses alegoriskā romāna „Sidharta” (1922) un latviešu dzejnieka Olafa Gūtmaņa atmiņu grāmatas „No klaidoņa par svētceļnieku” (2009) sastatījumu. Aizrautīgais un apgarotais pētnieces vēstījums par Gūtmaņa garīgajiem meklējumiem, kas balstījās autora biogrāfijā – reālos faktos, ceļojumos un to fiksējumos, tika detalizēti analizēts. Varbūt Heses darbam šajā analīzē bija tikai iedvesmas avota pastarpinātā loma, tomēr tas paver jaunus apvāršņus latviešu jaunākās literatūras un Eiropas modernisma laika literatūras kopsakarību – atdzimstošu vai pamatos vienmēr klātesošu – meklējumiem.

Ilonas Miezītes kā allaž aizrautīgā teksta analīze ļāva pamatīgāk ieskatīties šķietami zināmā, tomēr noslēpumainā latviešu dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka dzejoļos. Pētniece brīvi laidās no viena dzejoļa pie cita – tika izveidota Ziemeļnieka reliģisko meklējumu „karte”, kura rada kopējo priekšstatu tieši par personības izpausmēm dzejā, ārpus striktām laika un koncepciju robežām. Reliģiskie motīvi Ziemeļnieka dzejā veido būtisku dzejnieka daiļrades korpusa daļu, no mīlestības motīviem praktiski neatraujamas, tomēr viegli diferencējamas un niansēs skatāmas aprises. Pētniecei brīvi citējot dzejnieka rindas no galvas, kas patiesībā ir patīkams izņēmums mūsdienu literatūrzinātnieku iecienītās lasīšanas pieejas vidū, priekšlasījums ieguva patiesi sirsnīgu un pārliecinošu raksturu.

Alberta Bela interesantā un latviešu literatūras vēsturē nozīmīgā romāna „Saucēja balss” saikni ar Bībeles motīviem izgaismoja Jūlija Dibovska, saistot attiecīgo darbu arī ar literārā kinematogrāfiskuma jēdzienu. Tādā veidā A. Bela romānā tika ieraudzīti (vismaz) divi intertekstualitātes avoti – „beliskā” biblisko motīvu un folkloras elementu savienošana tikai viņam raksturīgā neomītisma paveidā, kas ļauj salīdzināt viņa darbus pat ar Mihaila Bulgakova daiļradi, un kino kā mākslas veidu, kas ļauj romānā „nolasīt” automātisko un tehnisko, aicinot domāt par bioloģisko determinanšu un kultūras saduri indivīdos. Caur savdabīgu, bet tīkamu kinematogrāfiskuma elementu un Bībeles motīvu sasaisti referente radīja interesei par šādām starpdisciplinārām pieejām literatūras pētniecībā, kas nenoliedzami var atklāt un arī atklāj jaunu interpretāciju potences literārajos darbos.

            Referātos izmantotās dažādās pieejas, tāpat kā reizēm visai kaismīgās diskusijas referātu starplaikos liecināja, cik grūti atrast vienotu valodu par tik sarežģītu un dažkārt personiski izjustu tēmu kā reliģija, īpaši, ja tā jāsaista ar zinātnisku analīzi. Taču, šķiet, ka valodu sajaukšanās šajā konferencē nekļuva par šķērsli kopīgam darbam, bet gan patiešām ļāva atklāt jaunas nianses literatūrā, skatoties uz to no visdažādāko robežnozaru un kontekstu skatupunktiem.