Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
vieglicelot.lv
vieglicelot.lv

(Ne)Pārmest zaķim, ka viņš nav vāvere. Konference „Andreja Upīša smaidošās lapas”
Ubi Sunt
19.12.2013

Kā atzina konferences organizētājs Arnis Koroševskis, jebkuros plānos dzīve ievieš savas korekcijas. Konference „Andreja Upīša smaidošās lapas”, kas notika 2013. gada 11. decembrī A. Upīša memoriālajā dzīvoklī Rīgā, sākās ar kavēšanos, taču, domājams, tas nebija šķērslis tās baudīšanai, jo klausītāji, ieradušies kuplā skaitā, neko nezaudēja – viss tika kompensēts priekšlasījumu gaitā. Lai arī referātu nebija daudz, sanākušie tomēr tiecās aptvert visas Andreja Upīša literārās darbības šķautnes, sniedzot ieskatu rakstniekam interesējušo literatūras veidu stilistikā un idejās, gan tekstu nepastarpinātajā tiešamībā, gan ideju transformācijās līdz pat mūsdienām.

Pirmā sēde sākās ar atkāpi no literāro tekstu analīzes, mēģinot piedāvāt ieskatu Andreja Upīša biogrāfijā. Anastasija Orehova ieskatījās Pāvila Gruznas dienasgrāmatās, kurās Andrejs Upīts bieži minēts, – rakstnieki savulaik sarakstījās. Un par spīti tam, ka Upīts bijis rezervēts un nebija dēvējams par draugu daudziem rakstniekiem, uz Gruznu šādus izteikumus attiecināt nevar, jo uzrunas un paraksti vēstulēs liecina par sirsnīgām attiecībām literātu starpā. Tā kā Upīts nerakstīja dienasgrāmatu, nav iespējams iegūt liecības par šīs draudzības „otru pusi”, tas ir, Upīša viedokli, taču, kā atzina referente, atsevišķi materiāli, kas atrodas Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuvē, varētu sniegt nepieciešamās liecības, tāpēc pētījumam upīšoloģijas aspektā noteikti ir turpinājuma potence.

Ieva Kalniņa referātā „Blakusteksta funkcijas Andreja Upīša sociālajās komēdijās” galveno uzmanību vērsa uz divu Upīša komēdiju – „Apburtais loks” un „Kaijas lidojums” – blakusteksta funkcijām un nozīmi, rūpīgi un detalizēti analizējot lugas nosaukumu, apakšnosaukumu, personas, remarkas, piezīmes utt. Interesants secinājums, ko izteica referente, attiecināms uz darbojošos personu saraksta veidošanu: gan personvārdu izvēle, gan tas, ka līdz ar „Kaijas lidojumu” Upīts šo sarakstu no „Personas” pārdēvē par „Darbojas”, liecina par vēlmi attiecināt sociālo kritiku uz tiem slāņiem, kurus Upīts izvēlējies padarīt par komēdiju centrālo asi.

Konferences otro sēdi atklāja Ieva Rodiņa, sastatot divas komēdijas „Apburtais loks” interpretācijas Eduarda Smiļģa režijā 1929. un 1953. gadā.  Referente pieminēja arī 1934. gada Liepājas teātra iestudējumu, norādot, ka tajā tāpat kā pirmajā E. Smiļģa iestudējumā 1929. gadā bijis noslāpēts lugā klātesošais sociālais aspekts. Kopumā referente, balstoties dažāda veida materiālos, veiksmīgi raksturoja abus vienas lugas iestudējumus dažādos laikos.

Līga Ulberte vēstīja par Nacionālā teātra izrādi „...bagātā kundze...”.  Priekšlasījumu referente iesāka ar citātu no Normunda Naumaņa recenzijas par minēto izrādi, norādot uz mūsdienās valdošajiem aplamajiem priekšstatiem par Upīti, kad recenzijas nereti top, ar tekstiem un autora bibliogrāfiskajiem faktiem nemaz neiepazīstoties – tādā aspektā referāts skāra arī Naumaņa recenzijas kritiku, norādot, ka dažas kritiķis brīžiem „ir pārmetis zaķim, ka viņš nav vāvere”. Trāpīgā metafora attiecināma arī uz Upīša recepciju mūsdienās jeb zināšanas par Upīša daiļradi ir drīzāk mistiskas, nevis smeltas tiešos avotos, tāpēc šāda veida konference ir tīkams atgādinājums tiešu zināšanu ieguves nepieciešamībai.

Referāta turpinājumā L. Ulberte izvērsa jautājumu par Upīša teksta/izrādes piederību sentimentālisma virzienam, akcentējot tās ciešo saikni ar 1969. gada filmu „Pie bagātās kundzes”.

Priekšlasījumus turpināja konferences vadītājs un organizators Arnis Koroševskis ar referātu par Upīša romānu „Smaidoša lapa”. Plašā un garā literatūrvēsturiskā ieskatā gan tekstā, gan kontekstā referents iezīmēja tēlu sistēmu, vēstījuma veidus, noskaņas, motīvus un pat pieskārās romāna recepcijai.

Konferenci noslēdza Viesturs Vecgrāvis, pievēršoties Andreja Upīša dzejas krājumam „Mazās drāmas” (1911). Apskatot nodaļu strukturējumu, māksliniecisko izteiksmi, tematu izvēli, kā arī piedāvājot iespējamos pamudinājumus, kādēļ Upīts pievērsies dzejai, referents secināja, ka daži dzejoļi esot diezgan labi. Galvenā atklāsme nāca jautājumu laikā – referents atzina, ka Upīti tomēr nevar dēvēt par netalantīgu dzejnieku. Te gan der padomāt, vai tiešām 6 – 7 puslīdz augstu vērtējami dzejoļi liecina par talantu, taču V. Vecgrāvis nevēlējās atkāpties no savas pārliecības – vai nu tā patiešām ir pārliecība, vai cieņa pret Upīti, Upīša mājām, Upīša muzeju dēļ.

Konferencē valdīja brīva atmosfēra, vairāku referentu uzstāšanās pieredze ļāva izbaudīt brīvus stāstījumus, kas balstīti plašās zināšanās un interesantos pētnieciskos aspektos. Taču kopiespaids palika nenoteikts... Pārsteidza tas, ka konference kopumā it kā „apgāja Upītim apkārt” un paskatījās uz viņu „no otras puses”. Konferencē neizskanēja neviens referāts, kas pieskartos Upīša „hrestomātiskajiem” tekstiem, viņa kritiskās darbības izvērtējumam, politisko uzskatu sastatījumam ar tekstveides mehānismiem un stilistiku utt. Nenoliedzami Latvijas literatūrzinātnē pietrūkst skata uz Upīti bez dažādiem blakusaspektiem, ja tā tos vispār drīkst dēvēt, pievēršot uzmanību tikai testiem, to potencēm un savdabībām. Taču laikam jāsaka – arī tas ir par maz.

Ir iespējams atzīt Upīša kā rakstnieka talantu, un tam, protams, ir daudz pierādījumu, tāpat nepieciešams Upīti reabilitēt to acīs, kuri nespēj, kā A. Koroševskis norādīja, atšķirt Upīti rakstnieku no Upīša politiķa. Tāpat, iespējams, šāds krass nodalījums nav iespējams un nav vajadzīgs – abus aspektus vajadzētu integrēt, lai rastos vienots skatījums jeb kopiespaids, kuru, domājams, – un tā arī ir problēma – attiecībā uz Upīti daudzi ir zaudējuši un daudzi vēl nemaz nav ieguvuši. Tā arī rodas vēlme domāt par Upīti kategorijās, kuras „sasmalstītas” izkliedētos, dažādu iemeslu radītos uzskatos, pārmetot „zaķim, ka viņš nav vāvere”. Galvenais jautājums, uz kuru vajadzētu sniegt atbildi: kas īsti ir Upīts? Vai šī konference to sniedza? Zinātājiem tā noteikti pavēra plašāku ieskatu Upīša mazpētītos (marginālos?) tekstos, taču nezinātājiem diemžēl kopiespaids nevarēja rasties... Protams, te vietā jautājums – vai zinātniskai konferencei, kas veltīta kādai personībai, maz būtu jāorientējas uz nezinātāju.

Ir skaidrs, ka zinātnei jābūt atvērtai (atvērtība ir vēl jo vairāk vēlama, ņemot vērā, ka Upītis interesē arī jaunos pētniekus: savulaik bakalaura un maģistra darbi ir tapuši Jūlija Dibovskai, bakalaura un topošais maģistra darbs top Arnim Koroševskim, disertācijas ietvarā Upīša „Smaidošas lapas” apskatīja Elīna Skujiņa). Tajā pašā laikā tas nav pārmetums nedz organizētājiem, nedz referentiem, bet gan pārdomas par faktu, ka kaut kāds mistisks oreols turpina aptvert Upīti, un literatūrzinātnei kā neizdodas, tā neizdodas to izkliedēt...