Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Agnis Girvaitis
Foto: Agnis Girvaitis

теперь ты январь. Dzeja
Anna Pantejeva
20.01.2014

mēs esam vien priežu skujas un sadegam sarkanbalti  

Anna Pantejeva ir 21 gadu veca (vai arī jauna?) mākslas studente no Valmieras. Pirmo dzejoli viņa uzrakstījusi 14 gadu vecumā, taču šodien tam ir tikai garīga vērtība. Kopš tā laika dzejošana Annai bijusi, lai gan neregulāra, tomēr klātesoša nodarbe, līdz 2011. gada novembrī viņa pievērsusies nopietnākai rakstīšanai. Anna teic: „Rakstīšana man ir grēksūdze: tas ir kā stāvēt absolūtā tumsā un kratīt ārā sirdi kā bikšu kabatas pirms mazgāšanas, un nezināt, vai nedzirdi savas sirds smagā satura atsišanos pret grīdas virsmu tāpēc, ka tas, brīvībā palaists, kļūst viegls un izgaist, vai arī kāds paspējis to noķert, pirms tas skāris grīdas segumu, vai arī vispār nav nedz grīdas, nedz sirds, nedz tevis…”

 

 

 

un tālu ir veldze

 

tu saki man: „tase ir aka,

tai izdzerti piecpadsmit grodi un slāpst arvien vairāk”

tad ieturi pauzi starp domām un saki,

lai sniedzu tev airi

 

„tā tase ir stobrs, un roka tava ir bise,

simtastotais kalibrs, šļakatas, rīkle un smeldze”

„mana tase ir tālskatis, tu esi visums,

un tālu ir veldze”

tālu ir nākošais rīts un atkal jau atdziest tēja

tu malko to pievērtām acīm un skaiti vēl grodus,

es savu, tev neredzot, ārā jau leju,

es izbārstu lodes

 

 

paslēp mani aiz loga rūtīm

 

paslēp mani aiz loga rūtīm,

paslēp, un grābstāmies tālak gar ēnām

it kā nemaz tas nebūtu grūti

lai domā – mēs mūzikai līdzi stenam

 

lai visiem liekas, ka esam viegli

aizbāz mani aiz griestu līstēm

it kā mums pašiem nenāktu smiekli

par to, ka zem sliekšņiem ar putekļiem nīkstam

 

vienkārši aizliec aiz auss un ejam

ļauj katram, kas pienāk, uzsmēķēt mani

nu, skaties – mēs tinamies dūmos un smejam

skaļi un tukši kā baznīcu zvani

 

izkaisi mani kabatu dzelmē

sīknaudai blakus. es teikšu, ka silti

it kā šī būtu tev pēdējā vēlme

it kā es sev būtu pēdējās smiltis

 

 



skicēt tevi smilšpapīrā


tu šorīt nedrīksti palikt

ne uz tēju un pat ne uz mūžu

tu – kaija ar īsu spalvu

es – lipīga skropstu tuša

 

tu nedrīksti šodien aiziet

ne ar somām un pat ne pa jokam

tu – pūķis ar divarpus galvām

es – tava vienīgā kreisā roka


tu šovakar nedrīksti atnākt

ne ar kūku un pat ne ar bisi

tu – mākonis alpu formā

pats sev aiz muguras līsti

 

tu atgriezties nedrīksti šonakt

ne pēc jakas un pat ne pēc manis

es robežsargs esmu normai

esmu rītdienas kultūrslānis


 


jo mēs esam priežu skujas

 

mēs esam vien priežu skujas

un sadegam sarkanbalti

kad apkārt jau kvēlo tūjas

mēs cenšamies izlikties salti

mēs esam miskastes maisi

tad tukši, tad mēsliem pilni

nāc, mēģini vaļā raisīt

un sērfot uz smakas viļņiem

mēs esam brīvdabas kino

tāpēc visiem esam pie kājas

ļauj šonakt būt lētam vīnam

un negaidīt sevi mājās


 

 

rīts ceļmalām pāri līst

līdz ceļmalām pieliets ar saldskābu lietu

rīts

no viršiem uz kedām daudzpunktes, zini,

līst

skat – pārkarsis dinamīts kaut kur starp pirkstiem

pukst

saki, kāpēc tu radis šķiltavu dzirkstelēs

zust?

koka soliņi sola, ka saistaudiem sasaitēs

mūs

un lietussargs dubļos ar kātu uz ziemeļiem

dus

līdz uzacīm sejās ir peļķes, un grāmata rokā

trīc

ir normāli pielieties pilniem, lai mūs pustukšus izdzer kāds

cits


 


ietīt ziemu skičpapīrā


tu pārmet ziemai nedzirdīgos rītus

un to, ka vārnas bērzos dzimst

tev liekas – esi sniegs un tāpēc krīti

un guļot izbaudi kā rokas laikā grimst


es lūdzu ziemai uzkāpt tev uz mēles

un skūpstīt tavas aizlipušās acis

man liekas – esmu es, bet tikai sevis šķēle,

es esmu ogļu melnais polārlācis

 

 


теперь ты январь

теперь ты январь, бьющий в висок,

самый непервый месяц

теперь ты январь и имя твоё

совсем ничего не весит

 

теперь нарисуй на запястье моём

всё то, что нам обещали –

то, чему срок постепенно истёк

в самом его начале –

 

спички и снег. теперь ты январь

а, значит, не показалось –

октябрь, ноябрь, декабрь, затем

 

наступает усталость