Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva
Foto no autora personīgā arhīva

Atspulgs stiklā. Stāsts
Jānis Timošenko
29.01.2014

Jānis Timošenko ir Latvijas Universitātes students, topošais doktors, un strādā LU Fizikas un matemātikas fakultātē, kā arī LU Cietvielu fizikas institūtā. Viņa rakstīšanas un publicēšanās gaitas sākās 2008. gadā – ar dalību Jauno un iesācēju autoru seminārā. 2009. un 2011. gadā Jānis biju kultūras programmas „Literārā Akadēmija" dalībnieks; kā šīs programmas dalībnieks piedalījies arī festivālā Prozas lasījumi 2009., 2011. un, kā zināms, 2013. gadā. 2011. gadā Jāņa stāsts "Krustnesis" tika atzīts par labāko žūrijas vērtējumā Latvijas Fantāzijas un fantastikas biedrības rīkotajā konkursā „Tā dzimst leģendas". Stāsti „Dzelzs" un „Smilšuvīrs” publicēti žurnālā „Latvju Teksti". Šoreiz piedāvājam iepazīties ar Prozas lasījumu 2013 Ieskaņas pasākuma stāstu „Atspulgs stiklā”.

 

– Mans vārds ir Krauze. Man rezervēts numurs... Problēma tāda, ka patiesībā man vajadzēja ierasties jau vakar, bet mans reiss... tas tika atcelts... Tas radīs problēmas?..

– Vienu mirkli, ser, es pārbaudīšu. Jā, „Krausse”, es redzu... Jūs esat kādreiz pie mums viesojies?

– Esmu Polijā pirmo reizi.

Dievi, viņš ir tik noguris, gandrīz nedzird viesnīcnieka runāto. Turklāt cenšas turēties no vīrieša pa gabalu – Krauze apzinās, ka smird pēc nelabuma. Viņš vēma visu iepriekšējo nakti. Esi drošs, ka tev vajag lidot? – bažīgi jautāja Rita. Kas par stulbu jautājumu?! Viņam vajadzēja būt Varšavā, vajadzēja jau tajā pašā dienā... Bet izskatās, ka tu esi saindējies, visu dienu lidostā un... Muļķības! Krauze zināja, kāpēc viņam nelabi. Nē, es nevaru gaidīt līdz rītvakaram! Man. Ir. Jālido. Šonakt! – viņš gandrīz vai pa burtiem izkliedza neapķērīgajam aviokompānijas darbiniekam, un Rita satvēra viņu aiz elkoņa: nomierinies! Piecdesmitgadīgs profesors, bet patīk gan tev dramatizēt par niekiem... Taču Krauze nevarēja neko līdzēt – droši vien kaunēsies par savu histēriju visu nākamo nedēļu, bet tobrīd viņš bija kā stikla burka, pret kuras sienām dauzās tajā iesprostota neveikla maijvabole – satrauksme! –, un stikls džinkstēja un kliedza: šeit NEVIENS nesaprot!.. Rītdien, jau rītdien sāksies konference. Un rītdien viņam jābūt uz vietas. Nu, nokavēsi tu to vienu dienu. Kas tad ļauns notiks? – mierināja Rita. Tev taču pašam tikai parīt jāuzstājas... Bet viņš nedrīkstēja kavēt. Viņš nekad nekavēja. Nu, toties es pati kavēju visu un vienmēr, tu zini. Un dzīva tomēr palieku, – Rita jau arī pati bija uzvilkusies. Skaidrs, ka tu jau dzīva paliec. Kas tad tavā dzīvē kavējams?..

Rūgta krunciņa Ritas vaibstos.

Bet, dievi, tas nebija viņš, tā sasodītā maijvabole, laikam driģenes šodien saēdusies... Krauze nesaudzīgi svieda ceļasomu atpakaļ Ritas mašīnā.

Nakts savās mājās. Neplānota. Aplama. Rita – gultas otrā krastā, ar muguru pret viņa nožēlu. Neredzams. Neesošs. It kā viņš jau patiešām būtu aizlidojis... Un Krauzes iekšas iestenējās, un viņš izvēma pēdējās šīs dienas atliekas podā, likās, kopā ar prāviem gļotādas gabaliem. Sajūta, it kā viņš būtu izvēmis pusi no sevis paša. Varbūt kuņģa skābe ierauta pat smadzenēs? Jo arī galvaskausā viss neizturami svila. Viņš izskaloja muti ar aukstu ūdeni, bet galvu – ar karstu espresso un iekāpa (veselu diennakti par vēlu!) lidmašīnā.

Viena nokavēta diena. Kas gan var notikt? Viss būs kārtībā, solīja Rita.

– Viss kārtībā? – Krauze jautā viesnīcniekam, kas aizvien vilcinās izsniegt viņam atslēgu.

– Vēl vienu mirklīti, ser... Laikam kāda kļūda. Man atzīmēts, ka, jā, jums vajadzēja ierasties vakar. Bet arī atzīmēts, ka jūs arī esat vakardien ieradies... Vai jums bija kāds ceļojuma biedrs, kas varēja reģistrēties jūsu vietā?

– Es ceļoju viens, – Krauze pakrata galvu, juzdams, ka nelabums viņā atkal uzbriest.

– Ļaujiet man vēlreiz visu pārbaudīt...

Lūk, Rita, lūk, kas notiek, kad neierodas laikus!

– Es patiešām nevaru saprast... Informācija par viesi nav aizpildīta. Acīmredzot tiešām kļūda. Vēl tikai vienu mirklīti! Es ieprogrammēšu jaunu atslēgu... Tā, nu viss ir kārtībā! Ļaujiet...

Bet nav kārtībā vis. Kad Krauze beidzot ieveļas savā numurā...

Sniegbaltais gultas palags saburzīts, sega pa pusei guļ uz grīdas, spilveni saspiesti viens otrā. Un vannas istabā... Mutes skalojamā trauciņā ielikta zobu birste. Ar sarotu galvu uz leju. Tā, kā Krauze pats allaž dara viesnīcās – viņu šķebina doma, ka apkopēja varētu pieskarties tai ar rokām. Lēniem malkiem viņš izdzer uz galda stāvošā minerālūdens pudelīti: tās iztukšotā dubultniece guļ papīrgrozā, un viņš nav tas, kas to turp nogādājis. Nekādu citu mantu numurā nav, tikai nekārtība un šī dramatiskā zobu birste. Krauze diviem pirkstiem to izvelk no trauciņa, izmet atkritumu tvertnē, trauciņu divreiz izskalo, tad ievieto tajā līdzatvesto savējo: tādu pašu tumši zilu, lētu suku. Ar sariem uz leju. Krauzem ir auksti un nelabi, un galva nospriegota kā olas čaumala... Viss būs kārtībā, kārtībā, kārtībā, rūgti skalojas Ritas balss, un viņas sejā ir tā sāpīgā krunciņa. Un te nu viņš ir. Izvandītā istabā, kurā ieradies dienu par vēlu, kur neviens nav reģistrēts, bet kāds tomēr acīmredzami ir bijis. Diena par vēlu. Tikai maza kļūda, mierina viesnīcnieks. Krauze atkal ņem zobu suku ārā un rūpīgi izbirstē zobus, tad pārliecas poda četrzvaigžņu vēsumam pāri, un kuņgis krampjaini tajā iztukšojas. Sajūta, it kā izklepotu ārā pusi no...

Tu visu uztver tik asi, pukojas Rita. Kur tava racionālā, profesoriskā domāšana? Dienu nokavēt – kas gan tur slikts?.. Domā taču...

Un Krauze patiešām domā. Viņš nokavēja – ar to viss sākās. Tātad...

Vai varēja tā būt – protams, ka nevarēja, bet pieņemsim, ka tomēr notika, –, ka kaut kāda daļiņa no viņa tomēr aizceļoja uz Varšavu? Atlidoja jau vakar? Puse no viņa, kas atrada ceļu līdz viesnīcai? Puse, kas uz savu pus–galvu iemitinājās šajā numurā?.. Protams, pagalam absurda doma. Taču, jo ilgāk viņš to pārcilāja... Nē, ja viņš būtu vesels un izgulējies, ja ne šis vērmeļu rūgtums, ne mirkli šādai iespējai Krauze taču neveltītu, bet šobrīd šī doma, šī hi-po-tē-ze – ja neprātu nosauc tā, tad uzreiz viss izklausās zinātniskāk... Milzīga, nobarojusies maijvabole kā traka dauzās pret stikla krātiņa sienām. Kā nu ne? – tā tilpums taču pēkšņi ir kļuvis divreiz mazāks.

Un ja nu tomēr tā ir taisnība? Pat ja tā – vai tad viņš maz var ko iesākt? Kaut ko tagad izlabot? Nē, vajag vienkārši nomierināties. Samierināties. Vai arī..

Stulbums, stulbums, tu jūc prātā, Krauze, viņš sevi lamā, taču jau atkal velk kurpes un mēteli un brauc divdesmit vienu stāvu zemāk, uz recepciju.

– Uzkopiet, lūdzu, manu numuru, – viņš saka viesnīcniekam un uzreiz jūtas labāk – re, ir tomēr arī prātīga komponente šajā plānā! –, un iziet no viesnīcas. Brīdi viņš bažīgi lūkojas jau satumsušajās, nepazīstamajās ielās: uz tālo dzelzceļa staciju, kultūras pils augstceltni, uz spilgti izgaismotajiem reklāmas paneļiem pie debesskrāpju sāniem...

Gājēju pārejai cauri, tad nogriezties no centrāliem laukumiem daudz klusākās un šaurākās ielās. Viņš iet bez šaubīšanās, un vieglums, ar kādu viņš atrod ceļu svešā pilsētā, tikai pastiprina aizdomas. Jūs esat kādreiz pie mums jau viesojies? Nē, es Varšavā pirmo... Bet nu ko jūs, kā tas var būt? Vai tā nu ir iespējams, ka nekad šeit neesat bijis... Izskatās taču, ka esat jau reiz šeit gājis... Varbūt vakar?.. Nē, nē, stostās Krauze. Vakar es biju mājās. Man nevajadzēja tur būt. Un man bija nelabi...

Viņš izkuļas no vienvirziena ielu labirinta tieši pie universitātes sāniem – Krauze ir drošs, tā ir īstā vieta, lai gan redzējis to tikai attēlos. Pulkstenis pie izslēgtās strūklakas rāda pāri vienpadsmitiem vakarā. Pie masīvām veclaiku durvīm košs plakāts ar sveicieniem konferences dalībniekiem, pa dienu jau salijis, un stūri izskatās noplukuši. Nakts, un durvis ir ciet. Krauze apsoļo ēku kompleksam visapkārt. Pārliecinājies, ka neviens nevēro, viņš izvelk no kabatas izdrukāto konferences programmu un laternas gaismā izpēta, kādus referātus ir palaidis garām. „14. septembris. B sekcija. 107. auditorija”, viņš izlasa un apskatās. 107. auditorija... Nez, aiz kuriem logiem tā varētu būt? Šķiet, šis te klusais un relatīvi sausais stūrītis universitātes korpusa ēnā varētu būt īstā vieta... Dievi, ko tu dari, Krauze? Viņš apsēžas uz betona apmales, uzliek brilles un atšķir blociņu pierakstiem, lai konspektētu visu par... viņš vēlreiz ieskatās programmā, jā, tieši tā, visu par elektronisko pāreju izmantošanu kā laika mērīšanas standartu. Autori kaut kādi ķīnieši... Pff, pat bez klausīšanās Krauze var paredzēt, kādu absurdu bērs šie nepārspējamie ideju kopētāji: tiem ka tik panākt. Neatpalikt, vismaz vārdos. Līdzekļi – tas nav svarīgākais. Panākt!..

Vēl viņš domā, ka piesauktajiem ķīniešiem pat ļaunā murgā pietrūktu iztēles nakts vidū tupēt uz akmeņa Varšavas centrā, lai tikai tiktu vaļā no iedomāta (hipotētiska) dubultnieka.

Četrus referātus vēlāk Krauze ir pārsalis līdz kaulam: drēbes piesūkušās ar patentēto poļu mitrumu. Arī policijas patruļas mašīna arvien biežāk un arvien uzkrītošāk izbrauc laukumiņā universitātes priekšā un met lokus arvien tuvāk Krauzes paslēptuvei. Pēdējā paredzētā prezentācija ir domāta biologiem, un Krauze nospriež, ka to bez sāpēm varētu arī izlaist. Viņš pieslienas kājās un sagrīļojas – visi muskuļi šķiet pārstiklojušies... Tomēr ķermenis kopumā uzgavilē iespējai beidzot atgriezties viesnīcā un kaut uz dažām līdz rītam atlikušajām stundām atlaisties gultā... Tikai pusceļā Krauze aptver: tā taču nedrīkst! Iedomājies: viņš – pirmo dienu Varšavā. Atbrīvojies no konferences mazliet pirms ieplānotā laika... Brīvs vakars – viņš noteikti to izmantotu pilsētas apskatei!.. Ar neslēptu nopūtu Krauze nogriežas no taisnā ceļa uz viesnīcu, klusā cerībā, ka pirms septiņdesmit gadiem sabombardētajā pilsētā apskates objektu liste varētu nebūt gara... Panākt, viņš nomurmina. Par spīti divās naktīs sakrātajam nogurumam, pārsalumam un drudža priekšsajūtas skrāpoņai rīklē viņš jūt, ka dara pareizi: vēl mazliet piepūles, un viņš būs Panācis Savu.

 

Viņu pamodina klauvēšana. Rita!.. Bet, atplēsis plakstus vaļā, Krauze atrod sevi visās drēbēs guļam ar muti viesnīcas absurdi plānajā spilvenā, kas nu izmircis sviedros vai varbūt siekalās. Viņš ar kāju pirkstgaliem satausta grīdu un pietuvojas durvīm.

– Roo-oom service, – nočivina sievietes balss ar stūrainu, slāvisku akcentu.

Krauze atver durvis. Gaitenī ir neizturami gaišs, un viņš samiedz acis.

– Vēlaties, lai es uzkopju, ser? – gaidīgi jautā meitene.

– J..jā, protams... Cik pulkstenis?

– Gandrīz divpadsmit, ser. Vēlaties, lai atnāku vēlāk?

Krauze atviegloti uzelpo: šodien rīta pusē vajadzēja būt tikai kaut kādam muļķīgam laboratoriju apmeklējumam, un referāti atsāksies vien pēcpusdienā.

– Viss kārtībā, varat strādāt. Tikai nomainiet, lūdzu, arī gultas veļu, – viņš ieiet vannas istabā, durvis atstājot vaļā.

Un sastingst. Uz vienu īsu brīdi viņam liekas, ka glāzē stāv divas zobu birstes. Tas, protams, spoguļa radīts efekts, taču...

– Protams, ser, – atbild istabene. – Un es vēlreiz atvainojos, ka vakardien jūs tā pamodināju... Ja jūs nevēlaties, ka jūs traucē, vienkārši uzlieciet šo te zīmi pie durvīm...

Krauzes skatiens bezspēcīgi daudzās pret četrzvaigžņu spoguļa stiklu.

– Vakardien? Bet jūs nepamodinājāt... vakardien.

Dievi, cik baisa nojauta.

– Kāds, kāds šodien ir datums? – viņš izmetas no vannas istabas un ar savu kliedzienu pārbiedē meiteni, ka tā pat saraujas.

– Datums, ser? – viņai apkārt lēni zemē laižas pusizpurinātie palagi un spilvendrānas... – Sešpadsmitais, ser. Vai kaut kas nav kārtībā?..

Sešpadsmitais... No drausmīgā maijvaboles trieciena stikla burka ir pārklājusies sīkām plaisām.

Viņš. Ir. Nogulējis. Pusotru. Diennakti.

Viņš atkal ir vienu dienu par vēlu.

 

– Vēlreiz pateiksimies runātājam... Un nākamais referāts būs veltīts kvantu sistēmu izmantošanai laika metroloģijā. To prezentēs profesors Krauze, ar kuru, domājams, šeit neviens nav jāiepazīstina. Lūdzu, profesor... Profesor?.. Profesor Krauze?..

Rugājiem apaudzis, ar nesavilktu kaklasaiti un saburzītā uzvalkā viņš sēž neērtajā koka solā, smago galvu rokā atbalstījis, un vēro, kā cita pret citu pagriežas pret viņu priekšā un blakus sēdošo sejas. It kā arī pats gaidītu kādu atsaucamies, pieceļamies...

– Profesor? – sekcijas vadītājs, godalgots akadēmiķis, izskatās samulsis kā mazs bērns.

– Manam referātam jābūt tikai rītdien, – lēni no savas vietas noskalda Krauze.

– Rītdien?.. Bet programmā... Programmā ir ieviestas izmaiņas? – vadītājs bezpalīdzīgi meklē atbalstu organizētāju rindās, bet tie ir tādā pašā uzjautrinošā neizpratnē. – Esat drošs, profesor?..

– Pilnīgi noteikti, – apstiprina Krauze. – Es nekad neko nejaucu.

Viņš pieceļas no sava sola, izberzē pārgurušās acis un atstāj auditoriju. 107. Ha, viņš tonakt tiešām uzminēja logus gandrīz pareizi.

 

– Man ļoti žēl, kungs, bet... – vēl viena bezpalīdzīga lidostas darbiniece skatās viņā pārbiedētās stirnas acīm. – Mēs centīsimies sameklēt jūs bagāžu, cik ātri vien tas būs iespējams. Lūdzu, aizpildiet šo formu, norādiet adresi, un mēs nogādāsim jūsu somu uz turieni... Tā, un tagad, lūdzu, norādiet, kā tā izskatījās, norādiet krāsu, izmēru, zīmolu...

Tumši zaļa „Caterpillar” ceļa soma. Type 22 pēc IATA. Krauze tik viegli var iztēloties šo skatu – pie bagāžas lentes pienāk kopts vīrietis, mazliet iesirmiem deniņiem un pārliecinātu stāju, acīmredzams intelektuālis, veiksmīgs savas nozares pārstāvis, kas atgriežas no savu kolēģu un domu biedru sanāksmes, kur kārtējo reizi ir apliecinājis savu statusu ar spīdoši nolasītu referātu. Soma gandrīz vai pati ielec viņam rokās, tik nepiespiestas ir viņa kustības... Kas gan pretotos? Kas gan apšaubītu?.. Vīrietis iziet no kontroles zonas, un visu sagaidītāju sejas pagriežas pret viņu. Beidzot tu mājās!.. – viņa laimīgi smaida.

 

Ārā līst. Krauze stāv pie ieejas terminālī un vēro, kā lietus šausta piebraucošos un aizbraucošos taksometrus. Jo ilgāk, jo dziļāk ādā iesūcas lidostas nakts: mētelis arī palicis nozaudētajā somā. Dīvaina, riebīga skaņa: smags kukainis no iekšpuses dauzās pret termināļa panorāmlogiem... Pēkšņi viņš aptver, ka tā ir paša zobu klabēšana, viņš nevar neko iesākt, viņš dreb, ne no aukstuma, lai arī ir nosalis, nē, tās – daudz dziļākas, daudz biedējošākas trīsas. Pušu pārplēsta papīra drebēšana, viņš domā, Krauze velk no kabatām tur aizķērušās sabiedriskā transporta biļetes, izdrukāto konferences programmu, reklāmas bukletus, rūpīgi plēš tos uz pusēm un met atkritumu tvertnē – vienkārši tādēļ, lai būtu, ar ko nodarbināt trīcošās rokas. Dievi, kaut tikai... Tikai šoreiz...

– Ak, šeit tu esi! – viņš pēkšņi dzird sev aiz muguras. Rita!

– Piedod, es zinu, es zinu, ka es nokavēju, es tik ļoti steidzos, bet tu jau zini...

– Jā... Tu vienmēr kavē, – atbild Krauze un apķeras, ka smaida, smaida tik plati, ka, liekas, tūlīt pārsprāgs lūpu kaktiņi; neprātīgs, sāpīgs smaids, un viņa ķermenī sakrājusies spriedze sūcas caur acīm un pāri viņa vaigiem.