Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autora personīgā arhīva.
Foto no autora personīgā arhīva.

Dieva bandinieki. Stāsts
Antons Bilderts
06.02.2014

Es gāju un gāju – bez mērķa, bez cerības, bez piepildījuma. Tikai dzīvnieciska balss manī teica – tu TO neizdarīsi! – Es TO varu izdarīt jebkurā brīdī, – teicu sev, cenšoties rast racionālu pamatu savām bailēm, savam atteikumam. – Pagaidām man vienkārši patīk iet. Varbūt šis viss ir tikai savāds sapnis, atmošanās, no kuras ieliks mani atpakaļ... kādā citā dīvainā vietā, kura atšķirsies no šīs ar to, ka tur man būs vārds un es zināšu savu vēsturi.

Antons Bilderts saka: „Rakstīšanas bums, kura rezultātā tapa šis un vēl četri stāsti, sākās pagājušā gada septembrī kā dzirksts un uzplaiksnījums. Pēkšņi es sajutu, ka to, ko nevarēju izdarīt agrāk, varu paveikt tagad. Kas tas bija? Vai rudens saasinājums vai kāda astronomu nepamanīta komēta mainīja astroloģisko prognozi nākamajai tūkstošgadei – lai paliek miglā tīts.” Antonu interesējot divas tēmas – Pasaule un Humors; pasaule kā vieta, kas nosaka atrašanos un tās izpratnes ceļā liek ieteikties transcendentos slāņos, savukārt humors – atpūta no pasaules nopietnības un bēdām. Par saviem literārajiem elkiem Antons uzskata Gistavu Flobēru, Tomasu Mannu, Hermani Hesi, Mihailu Bulgakovu un brāļus Strugackus. 

 

 

– Kā gan es te nokļuvu? Ak Dievs, kā sāp galva! Kur... Kas šī ir par vietu?

Es skatījos apkārt un neticēju tam, ko redzu. Man apkārt kā milzu dzeltens okeāns pletās smilšains tuksnesis. Kāpas un zilas debesis, spoža saule un sauss vējš.

– Kas notiek? Kā es te nokļuvu? – es vaicāju nu jau skaļā balsī, sajūtot, kā šausmu un pārbīļa ledainā roka sagrābj manu sirdi. – Es taču vēl tikko... Es vēl vakar biju... Ak Dievs, kas es esmu?! – Es skatījos uz savām rokām, kājām, smalkajiem pirkstiem, sataustīju brilles uz deguna, bet neatcerējos savu vārdu. Es skatījos uz savām drēbēm – jā, drēbes, padomāju es. Varbūt tās man pateiks, kas es esmu. Brūnas bikses, brūnas kurpes, brūna žakete pa virsu melnam kreklam. Kas par tipu varētu tā ģērbties? Labajā kabatā es sajutu kaut ko smagu, žaketes kabata atkārās uz leju, sākumā nebiju to pamanījis. Varbūt atbilde ir tur, kabatās? Varbūt tur ir kādi dokumenti, karte, velns parāvis, kaut kam taču ir jābūt, kas izskaidrotu visu šo situāciju! Es iebāzu roku žaketes kabatā un sastingu. Cieta, auksta. Nepārprotama. Es izvilku pistoli. Spīdīga, bija pirmā doma, kas iešāvās prātā. Sudrabota. Skaista. Kas gan man to ielika kabatā un priekš kam? Es neatcerējos neko par savu iepriekšējo dzīvi, bet biju gandrīz pilnībā pārliecināts, ka neprotu ar tādām lietām rīkoties un tās man ir svešas. Un tad šausmīga doma iešāvās man prātā – man ielika šo, lai varu nošauties! Ar izmisuša zvēra skatu es lūkojos apkārt, visur tikai barhāni, bezgalīgi un nežēlīgi smilšu kalni, kas stiepjas līdz horizontam visos virzienos. Man pamazām sāka skaidroties galva, un es sāku saprast savas situācijas patiesās šausmas. Esmu viens kāda nezināma tuksneša vidū, man nav pārtikas un ūdens, saule ceļas, un, lai gan vēl nav karsts, es zināju, ka tuksnešu saule ir nežēlīga, man draud ilga un mokoša nāve no slāpēm un pārkaršanas. Patiesi, šādā situācijā nošauties nebūtu sliktākais variants! Es paskatījos citās kabatās – tukšs. Nekā, pilnīgi nekā. – Cik ironiski, – ar rūgtumu domāju es. – Cilvēks un šaujamais, un nekā starp tiem, kas traucētu. Es ievilku gaisu plaušās, sauso, vēl dzestro rīta gaisu. Vai šim jābūt manam pēdējam elpas vilcienam? Vai tas barhāns manā acu priekšā un tās smiltis, kas čirkst zem kājām, ir pēdējais, ko redzēšu pirms iegrimt mūžīgā tumsā?

Es sāku brist uz priekšu. Kājas grima smiltīs, un kurpes ātri vien piebira smilšu pilnas. Es tās novilku, novilku zeķes un ar basām kājām iegremdējos šajā savādajā vietā. – Man ir jāiet – es sev teicu. – Kad es eju, man labāk domājas. Gluži kā Nīčem.

Es gāju un gāju – bez mērķa, bez cerības, bez piepildījuma. Tikai dzīvnieciska balss manī teica – tu TO neizdarīsi! – Es TO varu izdarīt jebkurā brīdī, – teicu sev, cenšoties rast racionālu pamatu savām bailēm, savam atteikumam. – Pagaidām man vienkārši patīk iet. Varbūt šis viss ir tikai savāds sapnis, atmošanās, no kuras ieliks mani atpakaļ... kādā citā dīvainā vietā, kura atšķirsies no šīs ar to, ka tur man būs vārds un es zināšu savu vēsturi. Kāda varētu būt bijusi mana vēsture? Es paskatījos uz savām rokām. Pārāk smalkas un tīras, lai es būtu kāda fiziska darba darītājs. Un man ir brilles. Varbūt esmu zinātnieks? Varbūt viss šis ir kāds neizdevies eksperiments, varbūt es uzbūvēju mašīnu, kura pārvieto paralēlā visumā un dzēš atmiņas?

Es sajutos bezgala noguris. Uzrāpies uz tuvākā barhāna virsotnes, apsēdos smiltīs un skatījos, kā tālumā debesis aprij smiltis.

Te kaut kas pievērsa manu uzmanību. Ar sānu redzi es sajutu kaut ko pa kreisi. Pagriezis galvu, sastingu izbrīnā. Pa līdzenumu, nedaudz zemāk par to līmeni, kur es atrados, gāja cilvēks. Viņš jau bija diezgan tuvu, laikam es biju tik iegrimis savās domās, ka nepamanīju viņa tuvošanos. Patiesi, dažreiz vajag vairāk grozīt galvu, lai ieraudzītu ko jaunu. Taču mani pārsteidza tas, kā viņš bija ģērbies. Viņš vēl bija pietiekami tālu, lai varētu saskatīt detaļas, taču es redzēju, ka viņš ir ģērbies pelēkā uzvalkā. Es pat saskatīju sarkanu šlipsi. Un viņam rokā bija koferis.

Acīmredzot cilvēks bija pamanījis mani jau kādu laiciņu atpakaļ, jo tagad gāja manā virzienā. Vienā brīdī viņš sāka māt ar roku, un es sapratu, ka viņš aicina mani paiet viņam pretī. Es steidzīgi piecēlos un sāku šļūkt no barhāna lejā. Lai kas šis cilvēks arī būtu, viņš tagad bija mana vienīgā cerība saprast, kas te notiek, un varbūt arī izglābties. Mēs gājām viens otram pretī, viņš – nesteidzīgi, mēreniem soļiem, it kā pastaigājoties pirms pusdienām, uzmanīgi turot koferi pa gabalu no smiltīm. Pēkšņi es sapratu, ka vēl joprojām turu pistoli rokā un steidzīgi iebāzu to kabatā, cerot, ka svešinieks nebūs to redzējis no attāluma. Tā tikai trūktu, lai mani uzskata par bandītu! Pēc dažām minūtēm mēs bijām viens otram pretī, un es varēju apskatīt šo dīvaino cilvēku tuvumā. Pirmais, kas metās acīs – viņa seja. Šim cilvēkam bija bāla āda, viņš bija perfekti skuvies, viņam bija pareizi sejas vaibsti, tumši mati un tumšas acis. Taču šo acu skatiens bija bezgala skumjš. Mēs apstājāmies dažu soļu attālumā viens no otra un pētījām viens otru tā, it kā būtu sastapuši nevis sugas brāli, bet kādas citas, tālas planētas iedzīvotāju. Viņam bija pelēks uzvalks, labi pašūts – pirmais, ko padomā, ieraugot tādu – ka tā saimnieks noteikti ir veiksmīgs uzņēmējs, varbūt pat finansists. Vienīgi sarkanā kaklasaite nedaudz izcēlās, sasieta pie kakla, tā rotaļīgi ieslīdēja kārtīgi sapogātajā uzvalkā, it kā demonstrējot sava saimnieka vēlmi vienlaicīgi gan rādīt, gan slēpt savas dvēseles vētras.

– Negaidīju te sastapt vēl kādu, – beidzot izrunāja svešinieks. – Man likās, ka Taklamakana tuksnesis ir pietiekami pamesta vieta, lai nesastaptu te citu cilvēku.

– Taklamakans? – es uzreiz nevarēju atcerēties, kur atrodas vieta ar šādu nosaukumu. Svešinieks paskatījās manī ar neviltotu izbrīnu. – Nu jā. Vai tad jūs nezināt kur atrodaties?

Tajā brīdī man atausa atmiņā kartes attēls, es ieraudzīju skolas atlanta fizikālo karti, kur ar dzeltenu un gaiši brūnu krāsu tika iekrāsots pleķis uz ziemeļiem no Tibetas, Pamira un Tjanšana kalnu ielenkts. Te senos laikos bija Lielā Zīda ceļa posms.

– Nu jau zinu, paldies jums. Ja godīgi, visa šī situācija ir neizskaidrojama. Es te attapos šorīt, ar sāpošu galvu, nezinot, kā te nokļuvu, bet pats briesmīgākais, ka es neko neatceros! Man ir amnēzija, esmu aizmirsis savu vārdu!

Svešinieks paskatījās manī tā, it kā gribētu mani uzšķērst ar skatienu. Viņš spēra soli uz priekšu un nolika koferi smiltīs.

– Tas tiešām ir dīvaini, – izteicās viņš lēnām, cieši skatoties manī, un apklusa. – Jūs tiešām neko neatceraties?

– Neko, zvēru! – attapos, ka pārāk kaislīgi cenšos viņam pierādīt, ka nemeloju, ka tas var izskatīties pārāk teatrāli. – Un kas jūs esat? – jautāju jau mierīgākā balsī. – Atvainojiet, bet jūs neizskatāties pēc ceļotāja...

Svešinieks sakrustoja rokas.

– Kādā ziņā?

– Uzvalks... Jūs tak neceļojat pa tuksnesi šādi?

Viņš neko neatbildēja. Pagriezis galvu, viņš skatījās tālumā, it kā gaidītu kādu no turienes ierodamies, kādu, ko viņš ļoti gaida.

– Jūs mani dzirdējāt?

– Jā, es atvainojos, – viņš nopūtās un uzmanīgi uzsēdās uz kofera. – Esmu noguris. Un, ja es jums izstāstītu visu, kas ar mani notika, jūs nenoticētu.

Es sapratu, ka mēs te aizkavēsimies. Saule jau bija augstu un sāka svilināt. Es novilku žaketi, noliku to smiltīs un apsēdos tai virsū.

– Es te padomāju, – sāku es, lai pārtrauktu neveiklo klusēšanu, – ka neesam iepazinušies. Nu, ar mani viss ir skaidrs, es neatceros, bet kā sauc jūs?

- Sauciet mani, kā gribat. Jums vajag kādu iesauku, lai var uzsvilpt man kā sunim? Tad sauciet mani par Teiloru. Tam vairs nav nozīmes. Drīz nekam nebūs nozīmes!

Teilors apklusa un paskatījās uz mani ar izsalkuša suņa skatienu, ļaunu un žēlabainu vienlaicīgi. Viņš iebāza roku uzvalka kabatā un izvilka cigarešu paciņu un šķiltavas. Tikai tagad es pamanīju, ka viņa kustības kļuva ātrākas, nervozākas. Viņš piededzināja cigareti un sāka vilkt dūmu pēc dūma, nervozi grozot galvu un berzējot rokas pret biksēm, it kā gribētu atbrīvoties no kādas mokošas domas, kas viņu nospieda. Redzot viņu pīpējām, atcerējos, ka neesmu neko ēdis un dzēris. Ļoti gribējās dzert, es aplaizīju lūpas. Tās bija sausas un bija sākušas plaisāt.

– Es gribu dzert. Vai jums atradīsies kas dzerams?

Teilors paskatījās uz mani ar neslēptu nicinājumu.

– Jums, cienītais, laikam liekas, ka esmu pārnēsājama ūdens cisterna. Nav man nekā dzeramā, iztiekat, kā ir.

Nu bija mana kārta brīnīties.

– Bet kā tad jūs ceļojat? Bez ūdens, bez ēdiena? – mans skatiens pārslīdēja viņam pāri un apstājās pie kofera, uz kura Teilors sēdēja, sakrustojis kājas. – Teilor, kas jums koferī?

Pie šī jautājuma Teilors satrūkās ne pa jokam. – Tā nav jūsu darīšana! Tas ir mans, un viss, kas tajā, ir tikai mans!

Viņš pietrūkās kājās, un šajā brīdī viņa skatiens zaudēja saprāta dzirksti. Nolaidies ceļos pie kofera, viņš apķēra to ar rokām un sāka glāstīt un runāties ar to, it kā tas būtu dzīvs, viņš sauca to mīļvārdos, un tad pagriezās pret mani. No tā, ko es ieraudzīju, mani pārņēma bailes, un tajā brīdī es pirmo reizi iedomājos par pistoli, kas tik mierīgi gulēja žaketes kabatā. Teilora seja bija pāršķobīta un sarkana kā cilvēkam, kurš bija aizturējis elpu un tagad meklēja kādu, kurš viņam dotu jēgu sākt elpot atkal.

– Jūs jautājat, kas man koferī? Jūs neticēsiet, un tieši tāpēc es izstāstīšu. Vēl tikai aizvakar es biju parasts cilvēks, parasts gājējs, ar savu grupu mēs gājām pāri tuksnesim, lai saprastu, kā bija tiem, kuri tūkstošiem gadu gājuši pa Zīda ceļu. Un es biju ģērbies citādi. Un es nebiju viens! Mēs bijām 5... Un Rozmarija.

– Rozmarija?

– Jā, Rozmarija. Mana līgava, –Teilors iestenējās, un viņa rokas sāka berzēt kofera sieniņu, it kā viņš būtu Aladins, kurš grib izsaukt burvju džinu. – Viss bija labi. Mēs ceļojām kādas 3 dienas un tad... Tad mēs sastapām viņu...

Pēdējos vārdus Teilors izteica čukstus. Viņa acis skatījās tukšumā un tad uz mani, un es redzēju, cik daudz sāpju ir šajā cilvēkā. Viņš neraudāja tikai tāpēc, ka pamazām šķīrās no veselā saprāta, drīzais neprāts, kuru nevarēja saskatīt sākumā, nu plosīja viņu līdz ar neciešamām sāpēm.

– Viņu? Ko tieši jūs sastapāt, Teilor? – jautāju, jūtot, ka atbilde man nepatiks.

Svešinieka skatiens palika stīvs, rokas vairs nekustējās, un viņš, kaut kā īpaši mierīgi un bez emocijām paskatoties manī, noteica – Dievu.

Es nezināju, ko teikt. No vienas puses, manā priekšā bija acīmredzami traks cilvēks. No otras, es nezināju, kas es esmu un kā te nokļuvu. Mēs bijām divi neticami ceļotāji smilšu okeāna vidū, mums apkārt bija nāve, un viss, kam šobrīd bija nozīme, bija šī saruna. Un es sapratu. Es sapratu, ka gribu zināt visu par šo Dievu. Un par to, kas ir koferī.

– Dievu? – es pārjautāju. – Kādā ziņā – Dievu? Un kur ir jūsu biedri, Teilor?

– Dievs paņēma viņus visus, – nočukstēja svešinieks. – Viņš paņēma viņus visus, visus, un Rozmariju!.. Un iedeva šo!

Te Teilors norādīja uz koferi.

– Es nezinu, kāpēc tiku taupīts. Dievam patīk spēles. Viņš ir liels spēlmanis. Viņš man iedeva šo koferi manu draugu vietā, manas mīlas vietā.

– Kas ir koferī, Teilor? – es sajutu augošu nervozitāti. Mana balss ietrīcējās, un Teilors to pamanīja.

– Ā, jūs arī to sajutāt! O jā, tāds bija šīs spēles noteikums. Ja es iziešu ārpus šī tuksneša ar šo koferi, tad, atverot to, varēšu vēlēties visu, ko gribēšu. Arī Rozmariju. Kamēr šis koferis ir ar mani, es nejūtu slāpes un badu, vienīgi pīpēt gribas, bet man cigarešu vēl pietiek. Man vēl pietiek.

Teilors apsēdās uz kofera, likās, ka ārprāts pamazām atkāpjas, viņa seja un kustības kļuva mierīgākas.

– Lai gan, par ko es uztraucos, – viņš turpināja. – Šī ir ļoti viegla spēle, un es nevaru zaudēt. Es nevaru nomirt no slāpēm un bada, man tikai jāiet taisni, līdz kaut kur iziešu, un tad es atgūšu atpakaļ ne tikai savus draugus un Rozmariju, bet iegūšu visu, ko vēlēšos! Es jau zinu, ko vēlēšos, mana galva ir vēlmju pilna, un es gaidu. Gaidu...

Viņš pasmaidīja. – Nu ko gan es gaidu, man ir jāiet. Man ir jāiet, jo priekšā ir viss, šī spēle ir labākais, kas ar mani noticis. Ardievu, draugs!

Viņš piecēlās.

Es iebāzu roku žaketes kabatā. Noskanēja atvelkamā drošinātāja skaņa,  es biju pamanījies to atrast nedomājot, un notēmēju. Teilors kādu brīdi stāvēja ar muguru pret mani, bet es stāvēju un brīnījos pats par sevi, par to, ka man rokā ir pistole un esmu gatavs šaut uz cilvēku. Tad viņš lēnām pagriezās un paskatījās manī, it kā es būtu tīģeris, ko viņš nebija pamanījis piezogamies, gaidot lēcienu no varenā, neuzvaramā un nepielūdzamā zvēra.

– Ko jūs darāt? – viņš beidzot izrunāja, un, tā kā es turpināju klusēt, pats līdz galam neticot visai šai situācijai, lēnām noteica: Tad tu esi Dieva bandinieks!

– Dieva bandinieks? – es beidzot izspiedu. Man vajadzēja laiku, lai noformulētu savas domas, un es neatradu neko labāku, kā atkārtot pēc viņa.

– Tā izskatās. Jo tas Kungs, iedevis man šo koferi, teica, ka dubļi pārtop par zeltu un bandinieki – par dāmām. Es padomāju, ka Viņš runā par mani. Es kļūdījos.

Viņš nometa koferi smiltīs tikpat izteikti nevērīgi, cik saudzīgs bija pret to agrāk.

– Nu ko, šauj! – viņš atpleta rokas. – Šauj, ja jau tev lemts būt par uzvarētāju! – Viņš sāka lēnām nākt man klāt.

– Klausies, Teilor, – es pa to laiku paspēju savākties un biju spējīgs runāt. – Es negribu tevi nogalināt. Bet, ja es te palikšu, es nomiršu.

Un tad man iešāvās prātā lieliska, kā man pašam likās, doma.

– Mēs varam iet kopā! Teilor, es negribu atņemt tev tavu laimi, vienkārši palīdzi man iziet no šejienes! Ja tavs koferis tiešām palīdz nejust slāpes un badu, vienkārši iesim kopā!

Teilora sejā parādījās sarkastisks smīns, un viņš nolieca galvu uz sānu, kā to dara vārnas un citi gudri putni.

– Interesanti. Varbūt tas pat nostrādātu. Tikai pasaki man, anonīmais šāvēj, kāpēc tu izvilki pistoli, kāpēc tēmē? Varēji taču vienkārši man uzsaukt! – viņa nicīgais smīns palika vēl platāks.

Jautājums nedaudz izsita mani no sliedēm. Tiešām, kāpēc tā vietā, lai vienkārši runātu, es izvilku šo? Laikam esmu pārāk apmulsis...

Es nolaidu pistoli. Saule spīdēja tik spoži, ka tuksnesis likās kā milzīga uguns jūra, smiltis dedzināja basās kājas, un pēkšņi uzpūtis vējš norāva no blakus barhāna smilšu kārtu, kura tagad klāja mani, Teiloru un koferi.

– Es nezinu. Piedod, tā bija kļūda. Visa šī situācija ir pārāk dīvaina.

– Labi. Bet atdod man pistoli. Kā draudzības žestu. –Teilors strauji man tuvojās. Viens, divi soļi, no viņa birstošās smiltis gaisā atstāja blāvi dzeltenu plīvuru un tad saplūda ar tuksnesi, kurš tās radīja. Vēl smīns nebija nozudis no viņa bālās sejas, trešais solis, ceturtais un pie piektā es pacēlu pistoli, kāds spēks man teica priekšā, ka tā vajag... Varbūt šis spēks biju es pats, taču es pēkšņi sajutu kaut kādu disonanci starp sevi, Teiloru un šo vietu.

Viņš apstājās un ļauni paskatījās manī no pieres apakšas.

– Nu ko, kas atkal nav labi?

– Es tev pistoli neatdošu.

– Tev ir bail? Neuzticies, ja? – Teilors iekoda apakšlūpā un paskatījās sānis ar to pašu izmisušo zvēra skatienu, un es padomāju, ka viņš ar to meklē noslēpumaino tuksneša Dievu un atņemto līgavu. Un tad viņa seja atkal mainījās; tas bija traka cilvēka skatiens, pāršķobīta un sarkana seja, kāda viņam bija pirms laiciņa, rāpojot un runājoties ar savu koferi.

– Nu, kāda tam jēga! Tu arī to sajuti, tu zini, ka koferim var būt tikai viens nesējs un tikai viens drīkst iziet no šī tuksneša!

Teilors skatījās uz mani ar naida pārpilnām acīm, viņa plaukstas savilkās dūrēs, un viņš tās pacēla virs sevis, it kā gribētu mest manī ar neredzamu akmeni.

– Tu kļūdies, ja domā, ka iziesi no šejienes tīrs un balts. Tev būs mani jānogalina. Maita!

Pie pēdējā vārda viņš metās man virsū, šausmās es nospiedu pistoles gaili...

Plikš.

Klusums.

Teilors apstājies blenza manī un tad uz pistoli, un tad atkal uz mani. Tad viņš sāka smieties.

– Pistole nav pielādēta! Haha! Paldies Tev, Kungs, ka nepameti mani, es būšu Tev labāks bandinieks par šo neveiksminieku, es apsolu!

Un viņš nesteidzīgi devās pie manis, viņa sejā staroja ļauns smīns, un es lasīju nāves spriedumu sev. Es biju nāves briesmās, Teilors bija lielāks un dūšīgāks par mani, un – galvenais – viņu pildīja viņa ārprāta spēks. Viņš bija triju vai četru soļu attālumā un jau izstiepa rokas, lai žņaugtu, kad es sapratu – izpratne izšāvās man cauri kā zibens, pāršķeļ liesmojošās negaisa debesis. Mūsu dzīvībām te nebija vērtības, mēs abi bijām figūras, bandinieki kādā svešā spēlē un, pievēršoties sev, neko nevarējām panākt. Viss, kam bija nozīme, bija koferis. Tas bija pasaules centrs, un tas arī bija Pats Dievs.

– Teilor, koferis! – es iekliedzos un izstiepu roku virzienā, kur viņš to nometa.

Teilors sastinga, nobālēja un strauji apgriezās. Ko viņš padomāja? Vai to, ka koferi kāds zog, kāda cita šīs spēles figūra? Vai ka ar to notikusi kāda cita nelaime? Es nezinu. Bet tajā brīdī man bija skaidrs, ka pistole ir liela un smaga – es atvēzējos un no visa spēka metu. Teilors bija pārliecinājies, ka ar koferi viss kārtībā, un grieza galvu atpakaļ. Pistole trāpīja pa deniņiem, viņa ceļi saļodzījās, un viņš iegāzās ar seju smiltīs.

Es atstāju mūsu tikšanās vietu, cik ātri vien varēdams. Teilors bija dzīvs, trieciens pa galvu tikai apdullināja viņu. Kaut kur tālumā taisījās rietēt saule, bet es gāju bez apstāšanās jau daudzas stundas. Es nejutu ne nogurumu, ne slāpes, ne badu. Teilors teica taisnību, koferis spēj veikt brīnumus. Es paskatījos uz koferi, ko nesu labajā rokā. Melns ādas koferis, kādus taisīja senos laikos, droši vien izturīgs, kā jau tādiem pienākas. Divi sudraboti slēdži. Un tik viegls, tā vien likās, ka tas ir tukšs. Varbūt tā arī vajadzētu būt? Varbūt Dievam nav satura, bet ir tikai forma? Varbūt Dievs ir ģeometriska figūra, kurai tagad labpatikās pieņemt kofera formu? Un kas notiks, kad bezsaturīgais zaudēs savu formu, jo tam jānotiek, atverot koferi vaļā?

 

Es nezināju atbildes uz šiem jautājumiem. Viss, ko es zināju, bija tas, ka es nezinu, kas esmu un kā mani sauc, es eju pa tuksnesi, un man rokā ir koferis, kurā ir Dievs. Un vēl, padomāju es, es zinu, ka esmu bandinieks, kuram jātiek līdz malai, lai kļūtu par šīs spēles stiprāko figūru. Un es droši devos pretī naktij.