Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Janka Sātans speciāli Ubi Sunt
Foto: Janka Sātans speciāli Ubi Sunt
Foto: Janka Sātans speciāli Ubi Sunt Foto: Ubi Sunt
Mēs cīnīsimies! Jauno un iesācēju autoru seminārs 20.–24. janvārī
Ubi Sunt
13.02.2014

Jautājums par to, cik lielā mērā un kā var iemācīties būt par rakstnieku, ir atvērts, tāpēc vienmēr interesanti, kādu palīdzību šajā procesā piedāvā Literārās Akadēmijas nodarbības. Ubi Sunt komanda piedāvā ieskatu dažās atvērtās semināra nedēļas nodarbībās – priekšlasījumos ar plaši izkliedētu un visai kontrastainu saturu un jauno autoru darbu apspriešanās ar praktizējošu rakstnieku viedokļiem par amatu.

Padomi dzīvei laicīgajā pasaulē

Laužot romantisko tradīciju, kurā dievišķas iedvesmas vadītā rakstnieka gars nenolaižas līdz tādiem banāliem apsvērumiem kā iztikas pelnīšana, daļa semināra priekšlasījumu – un laikam visneapstrīdamāk lietderīgā daļa – ļāva saprast, kā rakstniekam būšana realizējas konkrētās darbībās, sniedzot ieskatu nozares pragmatiskajos aspektos.

Tulkotāja un rakstniece Inese Paklone lekcijā „Autortiesības un literatūra” sniedza pārskatu par būtiskajiem autortiesību noteikumiem, sākotnēji pieminot Rolāna Barta iedalījumu: rakstītāji (idejas izvēle) un rakstnieki (rakstīšana pēc noteiktām likumībām). I. Paklone iepazīstināja ar autortiesību izcelsmes vēsturi, kā arī akcentēja jautājumu – vai rakstnieks var dzīvot no sava darba. Lekcijā bija iespējams kliedēt dažādus mītus, tostarp uzzināt, ka autortiesības tiek iegūtas rakstīšanas procesā, tā nav formalitāte. Iedziļinoties personisko autortiesību jautājumā, jaunajiem autoriem bija iespējams saprast, cik būtiska ir veiksmīga autora vārda izvēle un ka labs redaktors ir katra autora sapnis. Raksturojot mantisko tiesību jautājumu un papildinot faktoloģisko materiālu ar spilgtiem skandālu piemēriem, tika akcentētas autoratlīdzības saņemšanas situācijas. Piemēram, autoriem ir tiesības saņemt atlīdzību par darba patapinājumu, darba lasīšanu bibliotēkā, savukārt par darbu izmantošanu skolas mācību grāmatās vai parodijās autori atlīdzību nesaņem. Lekcija aicināja domāt par to, vai datorprogramma arī ir literārs darbs (jo tā rakstīta kādā valodā), un visbeidzot akcentēja, ka nekas mūsdienu literatūrā nesniedz tādu materiālo stabilitāti kā tulkošana.

Dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš lekcijai, kuru nosaukumā definēja par sarunu, licis „epigrāfu” no igauņu dzejnieka Jāna Kaplinska dzejoļa: „Sākumā nav satura, ir tikai forma.” Priekšlasījuma gaitā G. Godiņš atklāja atdzejošanas nozīmi, dalījās pieredzē, vēstīdams par savu literāro paaudzi un nosaukdams veiksmīgus atdzejošanas piemērus. Lekcijā–sarunā tika demonstrēti arī igauņu lirikas šedevri, tostarp fragmenti no Ilmāra Lābana skaņu dzejas, ko, starp citu, 2013. gada rudenī bija iespējams dzirdēt arī Igaunijas mākslas muzejā KUMU[1]. Igauņu folkloras piemēri, fonētisko un ritmisko paņēmienu meklējumi ir tikai neliela šķautne, kas atklāj to, cik daudzveidīga un aizraujoša var būt atdzejošana un kāda nozīme tai ir individuālās dzejas stilistikas veidošanās procesā. „Katra grāmata, ko esmu atdzejojis, savā ziņā ir arī maza universitāte,” teica G. Godiņš.

Kultūrvēstures kuriozitātes

Semināra programmā gaidāmais Kārļa Vērdiņa priekšlasījums tika pieteikts ar vispārinošu, tomēr gana saistošu nosaukumu – „Teksts un dzimte”, rosinot pieļaut domu, ka lasījumā varētu tikt skatīts jautājums par dzimtes lomu naratīvā vai pašā tekstveidē, īsāk sakot – gaidāms kāds literatūrteorētisks ekskurss aktuālās pētniecības metodoloģijā, kas operē ar gender kategorijām un tamlīdzīgu instrumentāriju. Šādas priekšlaicīgas interpretācijas radās kontekstā ar nesen izdoto kolektīvo monogrāfiju „Mūsdienu literatūras teorijas”, kuras autoru vidū ir arī K. Vērdiņš. Tomēr šoreiz, neraugoties uz pieteikumā nekonkretizēto priekšlasījuma nosaukumu, lektors uzmanību fokusēja uz konkrētu laikmetu un vienu specifisku pamattēmu: K. Vērdiņš bija pievērsies tikai vienai nelielai šķautnei no visa plašā pētāmo problēmu loka (teksts un dzimte utt.), kas šobrīd atrodas viņa pētnieciskās uzmanības centrā. K. Vērdiņš tiecās izsekot, kā homoerotisma motīvs cirkulējis latviešu kultūrā 20. gs. 20. gados. Mazāk K. Vērdiņš analizēja motīva iespējamu klātbūtni konkrētos tā laikmeta latviešu literatūras tekstos (iespējams, tie nemaz minētā perioda latviešu oriģinālliteratūrā nav klātesoši!??), pievērsdamies homoerotisma pieminējumiem tā laikmeta presē un dominējošajam vērtējumam attiecībā uz „homoseksuālās mīlas” problemātiku. Klausītāji varēja iepazīties ar preses publikāciju fragmentiem, karikatūrām u. c. materiāliem, kas ļāva secināt, ka homoerotisma tēma tikusi aktualizēta minētajā periodā (pēc 1934. g. situācija gan mainījās), absolūtu mīnusa zīmi un „izvirtības zīmogu” piedēvējot gejiem, savukārt neviennozīmīgāk, pielaidīgāk vērtējot lesbiska rakstura attiecības. Priekšlasījums bija orientēts uz kultūrvēsturi, mazāk skarot literatūrteorētiskas kategorijas, un no jauno autoru puses bija dzirdamas šaubas par tik specifiskas informācijas praktisko noderību.

Lai arī piektdienu bija plānots sākt ar Ievas Plūmes lekciju „Naratīva veidošana”, lektore neieradās laika apstākļu faktora dēļ. Tā vietā klausītāji iepazinās ar Ronalda Brieža priekšlasījumu par detektīvromānu kā literatūras žanru. Lekcijas sākumā tika izšķirti jēdzieni ‘kriminālstāsts’ un ‘detektīvstāsts’. Kriminālstāsts atklāj nozieguma veikšanas procesu, savukārt detektīvstāsts (izcelsme – latīņu detectio ‘atklāšana, atsegšana’) saistāms ar nozieguma pētīšanu un mīklu. Aizrautīgā stāstījumā R. Briedis raksturoja Edgara Alana Po mēģinājumus radīt Ogistu Dipēnu – varoni, kas ceļo cauri detektīvstāstiem, – atklāja detektīvromāna rašanos 19. gadsimta 60. un 70. gados, saistot laikmetu ar tādu rakstnieku vārdiem kā Emīls Gaborio, Vilkijs Kolinss un Anna Katrīna Grīna. Priekšlasījumā tika akcentēta Artūra Konana Doila personība un sāga ar Šerloka Holmsa varoni. Ieskicējot klasiskā detektīvromāna tradīcijas, tika raksturota angļu, amerikāņu un franču skola un to transformācijas – sociālā detektīvromāna skola, modernais un postmodernais detektīvs. Paralēli Rietumeiropas detektīvromānu posmiem R. Briedis iedziļinājās japāņu detektīvromāna specifikā, neatstājot neminētus arī kinematogrāfiskus piemērus. Tāpat klausītājiem bija iespējams uzzināt par slēgtās kameras paņēmienu, kas ir īpašs detektīvu rakstnieka talanta apliecinājums. Lai arī šis paņēmiens ir izmantots Rietumeiropas literatūrā, iespaidīgi un pat hiperboliski tā piemēri atrodami japāņu detektīvromānos. Katrā ziņā divas stundas garais stāstījums nevarēja atstāt vienaldzīgu pat tādu lasītāju, kuru nesaista detektīvromāns kā žanrs; piemēram, izrādās, ka Soudži Šimadas detektīvromānā „Astronomiskās slepkavības”, kas pārstāv autentiskā detektīva skolu (postmodernisms), piecu nogalināto sieviešu ķermeņu daļu pazušanā ir vainīga sestā sieviete, kura no šīm daļām ir izveidota.

Proza un pieredze

Lai arī nedēļas vidū daļu potenciālās publikas bija paguvis nobiedēt aukstums, klātesošie ķērās pie prozas apspriešanas ar atdevi, ko labi raksturo recenzentu interpretācija par Lienes Kāpostas stāstu vienojošo morāli. L. Kāpostas trīs stāstu vērtējumā tika aktualizēta pieteiktā tematika – rakstnieks un viņa iekšējās sajūtas, vārdu sakot, uzmanības centrā ir rakstnieks, kurš mēģina radīt, lai gan, pēc Gundara Ignata vārdiem, stāstu tematika atgādina filmā „Rīgas sargi” simts un vienu reizi sludināto „Mēs cīnīsimies!”. Autorei tika aizrādīts vairāk par formālām lietām – stāsti esot „jāizravē”, lai panāktu kompaktumu, traucējot noteiktu vārdu vai gramatisku formu izvēle, ko Nora Ikstena nodēvēja par „valodiskiem klupieniem”. Ilze Jansone ieteica, radot tekstus, ņemt vērā lasītāja/mērķauditorijas pozīciju; tas tika attiecināts arī uz pārējiem autoriem. Ingas Konošonokas stāsti tika atzīmēti kā labs pieteikums grāmatas radīšanai, jo to uzmanības centrā ir sieviete, kura iekļaujama citādo kategorijā (Noras Ikstenas salīdzinājumā – latviskā Pepija Garzeķe ar bagātu fantāziju). Visvairāk jaunā autore sajūsmināja Ilzi Jansoni, kas priecājās par pakāpenisku lasītāja iepazīstināšanu ar varoņiem, kamēr pārējie recenzenti bija atturīgāki. Lai arī tika atzinīgi novērtēts valodas labskanīgums un dabiskums, vērtētāji norādīja uz stāstu šķietamo nepabeigtību, kopības trūkumu. Didzis Melbiksis atzinās, ka viņa iesniegtais teksts radies derību rezultātā, solot, ka pats uzrakstīs stāstu, bet otrs cilvēks – maģistra darbu, tādējādi stāstu var dēvēt par eksperimentu. Gundars Ignats par tekstu izteicās tieši: 1) es neko nesapratu; 2) ar interesi izlasīju no sākuma līdz beigām. Gan Nora Ikstena, gan Ilze Jansone atzīmēja, ka autora atvēziens ir pamatīgs un beigu beigās var sanākt patiešām laba literatūra, jo stāstā dominē mikrokompozīcijas, daudz biblisku un vēsturisku atsauču, taču to dēļ papildinājumi, komentāri, jo piedāvātā informācija ir sarežģīta un līdz ar to netieša.

Noslēdzošo 66. Jauno un iesācēju autoru semināra cēlienu autoriem, klausītājiem un recenzentiem nācās pavadīt bez Daces Rukšānes – rakstniece veselības apsvērumu dēļ nevarēja ierasties. Toties pie pagaidām plaši nepazīstamajiem un/vai iesācējiem autoriem jo sparīgāk ķērās divi pārējie recenzenti – Guntis Berelis un Osvalds Zebris. Kā tas bieži notiek, recenzējamie darbi tika it kā sadalīti divās daļās – vispirms tika iztirzāta Lāsmas Egles un Matīsa Pērkona, bet pēc starpbrīža – Janas Egles un Andra Habermaņa literārā darbība. Jāsaka, pēc G. Bereļa un O. Zebra vārdiem, tikpat liels ir bijis arī pieredzes sprīdis starp šiem pāriem. Ja L. Egles un M. Pērkona prozas tehnikas kļūdas un valodas neprecizitātes veidoja samērā vienveidīgu kopējo masu, A. Habermanis bija pieteicies semināram, lai nedaudz paspodrinātu savu pašapziņu, jo autoram jau tiek gatavots manuskripts – stāsti par bērnību, kas, iespējams, tiks izdoti apgādā „Dienas Grāmata”. Tikt G. Bereļa iztirzātam, protams, ir vērā ņemams pārdzīvojums, jo šis recenzents gan labi zina to, ka odam nav ķepu, gan arī spēj novērtēt sižeta vērpšanas talantu. O. Zebra spriedumiem varbūt būtu vērts uzticēties mazāk, jo viņš pats ir čakls prozas rakstītājs, valodas līdzstrādātājs, taču, kā zināms, pārlieku atkarīgs no lasītajiem klasiķiem. Līdz ar to šis semināra posms pierādīja, ka rakstnieka un viņa spēju lielums kļūst manāms ne tikai salīdzinājumā, bet arī ar gadiem.

Dzeja un obligātās lasāmvielas saraksti

Šī gada dzejas apspriešana izcēlās ar spēcīgu uzsvaru uz lasīšanu kā rakstnieka „nogatavošanās” paņēmienu, citstarp atsaucot atmiņā pirms nu jau pusotra gada risinājušos diskusiju par profesionalitāti rakstniecībā[2].

Ceturtdienas dzejas apspriešanā jau pašā sākumā Māris Salējs un Anna Auziņa apliecināja, ka visām autorēm līdz nopietnām publikācijām tāls ceļš ejams, kā arī pastiprināta uzmanība jāpievērš teksta organizācijai.

Kristīne Barbare tika atzīmēta kā vissavdabīgākā šīs pēcpusdienas autore. Māris Salējs akcentēja spilgto, bet tai pat laikā nesavākto tēlainību; K. Barbares dzejas spēks ir neparastu ainu ieraudzīšana un uzburšana. Savukārt Anna Auziņa izteicās, ka ir šajā dzejā ir spilgtas vietas, bet tās līdz galam „neaiziet”, dažviet traucē svešvārdi, banāli tēli, neprecizitātes, deklarācija un vispārinājumi, tādējādi sekoja ieteikums painteresēties par vārdu etimoloģiju. K. Barbares dzeja tika raksturota kā detaļu un interesantu tēlu dzeja ar īpašu muzikālo momentu.

Māra Salēja izteikumos tieši Intas Kamparas īsajā dzejā vērojami veiksmīgi uzplaiksnījumi, lielākoties dominē aizturēta enerģija – nepateiktais, atkārtojumu detaļas „izvelk” dzejoļus. Anna Auziņa lielākoties pieskārās tehniskām lietām: I. Kamparas dzejā sastopamas „nodeldētas atskaņas”, tāpēc Anna Auziņa iesaka lasīt Knuta Skujenieka dzeju, jo tajā viņš konsekventi izmanto tīrās atskaņas, kas skan organiski un skaisti.

Elīnas Kalējas dzeju Anna Auziņa raksturoja tieši – manifestēta, bērnišķīga, ironijas, paradoksa, rotaļīguma, viegluma pilna, lakoniska, dažreiz tajā ieskanas „tukši” vārdi bez personiskas nozīmes. Attiecībā uz haikām recenzenti norādīja, ka tajās visiem vārdiem jābūt spēcīgiem. Māris Salējs priecājās par spēcīgo konstruējošo domāšanu, dzejoļus salīdzinot ar kāršu namiņiem; tieši neforsētie paradoksi esot labi, nepieciešams izvairīties no tukšiem vispārinājumiem, kā arī jābūt sajūtai, ka dzejolim nepiemīt „kombinēšanas smaka”.

Vijas Birkovas dzejā visvairāk tika slavēta izkopta valodas kultūra un organiskā leksika, dzejas plūdums un ritmiskums. Māra Salēja vērtējumā dzejoļi ir pabeigti, bet lasītājā paliek neliela nepietiekamības sajūta: par daudz ir stiepts un izstāstīts, kā arī izcakota smalkuma. Anna Auziņa V. Birkovas dzeju raksturoja kā tradicionālu, uzdodot retorisku jautājumu: „Kā dzeju savienot ar savu laiku?” Recenzente ieteica autorei lasīt Egīla Plauža dzeju tradicionālās poētikas sakarā un Pētera Brūvera dzeju, lai vērotu, kā no parastā veidojas neparastais.

Otrdien jauno un iesācēju autoru dzejas recenzēšanu uzņēmās trīs spēcīgu autoru zvaigznājs – Amanda Aizpuriete, Artis Ostups un Inga Gaile. Jau pirmdienas vakarā Arta Ostupa profilā sociālajā portālā Facebook izvērsās visai saistoša ekspresdiskusija par to, vai jaunie autori interesējas par modernismu literatūrā un vai bez šo zināšanu alkām ir jēga rakstīt dzeju. Savukārt recenzēšanas dienā A. Ostups dalījās ar autoru sarakstu, kuru vidū bija iekļāvis simt piecdesmit četrus dažādu autoru vārdus, kā arī astoņus literārus un filozofiskus izdevumus, tādējādi rosinot jaunās dzejnieces – Kristiānu Kārkliņu, Sintiju Kampāni, Baibu Kauliņu un Anci Kristālu – iepazīties ar kultūrvēsturisko mantojumu un nenoliedzami uzrādot savu personīgo erudīciju, varbūt pat aizmirstot vai neievērojot jauno autoru izejas pozīciju. A. Aizpuriete tiecās ieskicēt kopainu jauno autoru dzejā, atklājot būtiskākos trūkumus, jo sevišķi to, ka jauno autoru darbos nav jūtama laikmeta elpa, līdz ar to izslēgta sabiedriskās nozīmības, pasaules pilsonības un informētības tendences, kam esot jāraksturo jaunā dzejas paaudze. Turpretī I. Gaile tiecās diskutēt ar jaunajiem autoriem par rakstīšanas motivāciju, kā arī aicināja „dot vaļu” dzejai. Recenzēšanu gaitā izkristalizējās dažādi ieteikumi, kā rakstīt. Daži no tiem:

1.      Rakstīt tā, it kā rakstītājs nezinātu, kādai jābūt dzejai.

2.      Uzrakstīt dzejoli, izslēdzot apzīmētāju klātbūtni.

3.      Rakstīt par vienu objektu, koncentrējoties uz to.

4.      Uzrakstīt precīzu teikumu, kurā ir izteikts kaut kas interesants.

Lai arī katras autores dzeja tika raksturota un analizēta atsevišķi, bija jūtams izteikts individuālas pieejas un komunikācijas trūkums. Savukārt recenzēšanas noslēgumā līdztekus klasiskajiem pamudinājumiem vairāk lasīt un rakstīt „citādi”[3] tika izteikts arī vēlējums dzīvot.

 


 

[1] Izstāde „Out of Sync. Looking Back at the History of Sound Art”.

[2] http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/cels-uz-nemakslu-13957523

[3] Skat. arī pagājušā gada Jauno autoru semināra apskatu: www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/18383/