Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Fotogrāfe: Mētra Štelmahere
Fotogrāfe: Mētra Štelmahere

„Iedvesmas spēks nenosaka labu dzejoļu rašanos”
Ar dzejnieci un mākslinieci Rutu Štelmaheri sarunājas Sintija Kampāne
20.02.2014

Pirms trīs gadiem iznāca Rutas Štelmaheres dzejkrājums „Klēpis”, savukārt pirms diviem gadiem viņa ieguva Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā Dzeja. Dzejnieci satieku janvāra vidū Jēkabpils mākslas skolas telpās. Saruna raisās pie topošas Rutas gleznas. Esam iekšup – telpā, kur vienmēr noris radošs process. Tikmēr aiz loga šalc mērena pilsētas satiksme, ir gluži pārpasaulīgs priekšpusdienas klusums – radies, lai ieklausītos. Vienlaikus uzplaiksnī sajūta, ka, ienākot iekšpusē, mēs esam nokļuvušas ārpusē.

Vai Tu vispirms biji dzejniece vai māksliniece?

Vispār nezinu. Bērnībā man bija trīs varianti. Kad man jautāja, par ko vēlos kļūt, es atbildēju – par dzejnieci, rakstnieci vai ārsti. Trešā lieta tagad ir skolotājas darbs. Ārsta darbs arī nav nemaz tik tālu no tā – dvēseļu ārstēšana. Mani interesē cilvēks. Es vēlos palīdzēt cilvēkiem. Man šķiet, ka dzeja un māksla vienmēr ir bijušas līdzās. Kad es sāku dzeju rakstīt nopietnāk agrā jaunībā, es mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā. Un tā tas vienmēr ir bijis līdzās.

Vai Tevi biedē dzejnieka atbildība?

Jā, pirms LaLiGaBas es nebiju tik nobijusies. Toreiz viss notika naivāk un brīvāk, lai gan tādu lēmumu – es esmu atbildīga par savu talantu – pieņēmu deviņdesmito gadu beigās. Bija Kristīgās akadēmijas izsludināts konkurss jaunajiem dzejniekiem. Tur es saņēmu ļoti spēcīgu iekšējo satricinājumu. Jau pirms tam šķita, ka svarīgākais ir kalpot Dievam un cilvēkiem, un tur es sapratu, – ja man ir uzticēts talants, tad arī tas ir veids, kā kalpot . Un tā ir mana atbildība – darīt to labi. Un talants ir jāatbrīvo no sūnām un jāspodrina. Tad arī sāku lēnām mērķtiecīgi strādāt. Kaut arī jaunībā līdz ar maksimālismu man piemita diezgan lielas ambīcijas, šajā posmā man vairs to nebija, tāpēc katra rakstīšanas iespēja man sagādāja prieku. Kad pirmoreiz aizbraucu uz Ventspils Rakstnieku māju, biju sajūsmā – es varēju tur dzīvot un rakstīt! Tas bija pagodinājums – satikties ar spēcīgiem autoriem, konsultēties ar viņiem, aprunāties. Pēc tam, kad es saņēmu gada balvu, sākās zināma apspiestība: bija jāturpina rakstīt labi, tas sasaistīja un atņēma iekšējo brīvību, radīja vēl lielāku atbildības sajūtu. Tas, protams, nav slikti, bet esmu ievērojusi, ka arī, tiklīdz darbā un vispār dzīvē man ir liela atbildība, es pārcenšos, un tas izslēdz spēles elementu. Atliek mazāk prieka par dzīvi un nejaušībām. Pārāk liela iespringšana nenāk mākslai par labu.

 

Tas sasaistās ar kādu citu jautājumu – par kritiku. Kāpēc cilvēkam ir tik būtiski saņemt novērtējumu par savu daiļdarbu? Tu esi teikusi, ka, Tev patīk, piemēram, ka Jānis Rokpelnis neglaimo...

Jā, tas ir ļoti svarīgi.

Kādas izjūtas Tevī raisa asa kritika? Kā Tu to izjuti jaunībā un kā tagad?

Sākot ar dusmām jaunībā: spēru zemes gaisā... Man šķita, ka es esmu uzlecošā zvaigzne. Diezgan ātri sāku apjēgt, ka mani dzejoļi ir tālu no pilnības, banāli un ka ir daudz jāstrādā, tomēr vēlme augt ir ļoti svarīga, un manī tā ir bijusi. Tiklīdz radās iespēja, es „uzprasījos” uz kritiku. Es biju tik ļoti pie tās pieradusi, man bija radies iespaids, ka neko labu uzrakstīt nespēju... Tādēļ gada balva man bija šoks. Man nešķita, ka es esmu gatava dzejniece, jo allaž tiecos pilnveidoties. Šo apziņu es negribētu pazaudēt. Tāpat arī gatavību uzklausīt kritiku. Protams, recenzijas ir zināmā mērā subjektīvas, bet vienmēr no tām var paņemt labāko. Nekad nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā, sajūsmā par sevi. Lai Dievs pasarg’ no tā!

 

 

Jā, tā ir tipiska jauno dzejnieku problēma.

Izaugsmes straujums nav atkarīgs no tā, cik liels ir cilvēka talants. Viena no svarīgākajām lietām ir autora gatavība būt apmācītam, gatavība strādāt, lasīt, veidot dzejas garšu.

 

 

Vai ir iespējams rakstīt dzeju sev? Varbūt tas ir kaut kas ļoti tumšs...

Ir ļoti veselīgi rakstīt dienasgrāmatas. Baidos, ka šobrīd arvien mazāk cilvēku to dara... Sevišķi jauniešiem tas ir ļoti būtiski – mēģināt noformulēt savas sajūtas, savas domas. Bet literatūra nav tas pats, kas dienasgrāmata, lai gan eksistē dienasgrāmatas žanrs literatūrā. Tiecoties rakstīt ko dziļāku par emociju pierakstiem, ir jādomā, kā lasītājs to uztvers un vai tā ir dzeja.

 

 

Kā Tu raksturotu dzejas un bloga ierakstu saplūsmi sociālajos portālos?

Ar to ir pilni portāli, arī pilnas bibliotēkas ar diletantiem, kuri labprāt uzstājas. Viss atkarīgs no tā, cik nopietni cilvēks uztver to, ko viņš atļaujas publicēt publiskajā telpā. Daļa ierakstu top vientulības dēļ – cilvēkam nav, ar ko parunāties. Tāpat arī garlaicības rezultātā. Ja to raksta talantīgs cilvēks, kas nodarbojas ar literatūru, tad rodas literatūras aizmetņi. Es arī reizēm nopublicēju jaunus dzejoļus feisbukā vai draugos, jo vēlme saņemt atsauksmi, sajust, vai tas kādam kaut ko nozīmē, ir dabiska. Jaunībā es mammai uzmācos ar saviem dzejoļiem, tagad esmu iemācījusies tik daudz nebārstīties un nolikt, lai nostāvas, un vēl piestrādāt pie dzejoļa un tad parādīt publiski. Sākotnēji tā bija sajūta, ka tu dedz nepacietībā – tas ir tik aktuāli tev. Īstenībā tas ir tāds trausls mirklis. Mirklī, kad autors ir tikko kaut ko uzrakstījis, viņš ir diezgan ievainojams. Labai dzejai šie portāli noteikti netraucē, jo cilvēki, kas nopietni interesējas par literatūru, pirks žurnālus, kur ir publikācijas, un grāmatas un lasīs. Bet tos, kuri lasa tikai ziņas vai arī tikai kaut kādas savām interesēm atbilstošas lietas, arī nekas cits nepamudinās lasīt, piemēram, dzeju. Varbūt pat tur viņš garāmejot var izlasīt netīšām kaut ko labu...

 

 

Jā, tā ir spēle...

... un vieglums. Vienlaikus tas ir arī fenomens, ka cilvēks atļaujas publiskā vidē pateikt ko tādu, ko nekad neatļautos atklāt pat ģimenei. Un tas var arī vērsties pret cilvēku. Jāatceras, ka šo ierakstu var izlasīt tūkstoši.

 

 

Vai tu jūti atšķirību starp mērķtiecīgi eksperimentāli tapušu dzeju un gluži nejauši uztvertu iedvesmas dzeju? Lai arī eksperimentēšana ir līdzeklis, kā radīt iedvesmu...

Jā, ir jāmeklē veidi, kā nenotrulināties un neieslīgt rutīnā. Tam der jebkādi paņēmieni: vai tā ir eksperimentēšana, vai apzināta iedvesmas meklēšana, norobežošanās uz brīdi no sadzīves, darbu gūzmas, pieslēgšanās literatūrai. Es nedzīvoju literārā vidē. Lai kā es to vēlētos, man nav tik daudz laika lasīt. Vide, kurā dzīvoju un strādāju, ir radoša, tomēr citāda, līdz ar to rodas nepieciešamība izlauzties. Ielauzties dzejas pasaulē. Manā vecumā tas nenotiek vairs tik brīvi kā jaunībā. Iedvesmas spēks nenosaka labu dzejoļu rašanos. Man ir dzejoļi, kuri tapuši ļoti spēcīga saviļņojuma rezultātā un kuri vēlāk ir izrādījušies vāji un nav iekļauti krājumā. Mani jaunības dzejoļi vispār ir vājāki nekā pēdējo laiku dzeja.

 

 

Vai Tev ir dzejoļi, kas nostāvējuši ilgāku laiku un gaida tavu pieskārienu, lai tos veidotu no jauna? Vai dzejolis, kas rakstīts pirms ilgāka laika, ir Tev vēl piederīgs vai arī pilnīgi svešs?

Ļoti sen rakstīti dzejoļi – tas ir noslēdzies posms. Es vairs tos nelaboju. Labāk rakstīt jaunu dzeju, nekā mocīt seno. Kaut gan reizēm kādi dzejoļi pabeigtību gaida pāris gadus – kaut kas mani neapmierina vai arī šķiet gandrīz pabeigts, pēc kāda laika ieraugu, ka tur kaut kas neskan vai ir kāds banāls tēls, kāda frāze. Tāpēc dzejoļiem noteikti ir jānostāvas. Par iepriekšējiem krājumiem – es tajos noteikti neko vairs nemainītu, jo tas ir noslēdzies posms. Biju ļoti priecīga, kad beidzot iznāca krājums „Klēpis”, jo man šķita, ka es nesu dzejoļu bagāžu un kļūst arvien smagāk un smagāk, un man tie ir jāatlaiž un jānoliek. To nav iespējams izdarīt nekā citādi, kā izdodot šo krājumu. Kaut arī tajā ir nepilnības, es to uzskatu par noslēgtu veselumu, kuram nav vairs jāpieskaras un kaut kas jāpārveido.

Pirmā grāmata „Ieskaties sēklai acīs” ir diezgan zemā mākslinieciskā līmenī, bet arī tā man šķiet kā pabeigts veselums – tas ir labākais, ko es varēju izdarīt tajā posmā. Ir cilvēki, kam šī grāmata ir bijusi ļoti nozīmīga.

Pirms pirmā dzejoļu krājuma es biju izveidojusi grāmatiņu mašīnrakstā. Man bija astoņpadsmit gadu. Nosaukums bija samērā banāls – „Ar sāpēm spārni aug”. (iesmejas) Jā! Jaunības romantisms un tagoriski motīvi tur parādās...

 

 

Kā notika Tava iepazīšanās ar Jāni Rokpelni?

Tas bija deviņdesmito gadu otrajā pusē Kristīgās akadēmijas pasākumā. Mūs vieno kristīgā pārliecība. Mūsu draudzes ir diezgan līdzīgas. Viņš bieži viesojas pie mums Jēkabpilī.

Rokpeļņa ietekme manā dzejiskajā pieredzē ir ļoti liela. Viņš ir palīdzējis atraisīties no bailēm rakstīt nepareizi morālā nozīmē... Viņš ir motivējis atrast iekšējo brīvību, pārvarēt bailes un būt tādai, kāda es esmu, nevis izveidot kristīgi nevainojamu tēlu, kurā ir liela daļa liekulības.

 

 

Vai Tevi nebiedē tas, ka Tavā dzejā var rasties iespēja saskatīt Tavai būtībai neraksturīgus un svešus simbolus?

Protams, nezināšana neatbrīvo no atbildības. Bet dzeja jau nav teoloģiski precīzu, pareizu sentenču sakopojums. Pat Bībelē ir iekļauta šausmu un izmisuma pilna dzeja, kliedzieni pēc taisnības, kliedzieni pēc palīdzības un erotiskā dzeja... Tāpēc nav jābaidās. Lielākajai daļai cilvēku droši vien nešķiet, ka būtu jābaidās, bet man kā zināmā mērā puritāniski audzinātam kristietim šīs bailes bija jāpārvar.

 

 

Kas ir jaunākais un neparastākais, ko Tu esi atklājusi dzejā?

Es biju skeptiski noskaņota pret Pujāta grāmatu, līdz nebiju sākusi to lasīt. Viņš mani patīkami pārsteidza ar patiesi lielu savdabību un iekšēju brīvību. Ļoti augsta līmeņa dzeja, man šķiet, ir Ostupa jaunākajā grāmatā. Ļoti dziļa, blīva un ar iekšēju spriedzi, ar iekšēju telpu, kurā ir vieta gan cilvēciskām attiecībām, gan bērnības atmiņām un arī pasaules telpai. Man ir ļoti tuva Manfeldes dzeja. „Ziemeļu tirgus” arī, – dzejolis „Trešajā autobusā”... Mirdzas Ķempes un Pulkveža Brieža iela... Šī ārkārtīgā mīlestība uz cilvēkiem, kurus, šķiet, neviens šajā pasaulē nav spējīgs mīlēt. Un es redzu Andras dzejā šo dziļo pietāti pret cilvēku, dziļu un dievišķu mīlestību, kura nav banāla, pieņemot viņu nepilnībās.

 

 

...tāda, kas nav prasīga...

... jā, tāda, kas neuzspiež standartus. Jā, cilvēciskums un mīlestība mani fascinē. Es domāju, ka pāri visām profesionālajām kvalitātēm un labai mākslai vissvarīgākā ir mīlestība uz cilvēkiem. 

Pavisam nesen mani spēcīgi uzrunāja Liānas Langas „Antenu burtnīcas” dzeja. Tai piemīt ļoti spēcīga vibrācija, šī dzeja ir ļoti blīva. Dzejā ir tas nezūdošais materiāls, kas var uzrunāt desmitiem vai varbūt simtiem gadu pēc uzrakstīšanas.

 

 

Kā Tu raugies tālāk uz savu literāro darbību?

Es gribētu turpināt rakstīt... Nepazaudēt iekšējo vibrāciju, kura ir tik trausla. Drīzāk man tas ir brīnums, ka tā ir, nevis tas, ka tās nav. Tas ir kaut kas dievišķs, netverams. Lietišķā ikdienas mirklī, iedomājoties, ka esmu uzrakstījusi dzejoļus, man tas ir brīnums: kā var uzrakstīt, kā tas notiek. Un, domājot par to, kā iespējams formulēt šo normālības–dīvainības robežu... Reizēm man daudz dīvaināki šķiet mietpilsoņi – cilvēki, kurus neinteresē nekas dziļāks. Man šķiet dīvaini, ka cilvēks var tikai pārtikt no televīzijas un lielveikala apmeklējuma un nedomāt par to, ka šī dzīve ir tik īsa un ka gadu kļūst arvien vairāk. Nedomāt par mūžīgo – tas ir dīvaini.

 

 

Jā, neizbēgami katrā no mums rodas mietpilsoniskas iezīmes, bieži aizduļķojamies, kļūstam truli.

Un tāpēc arī notiek satricinājumi mūsu dzīvē, kuri ir vajadzīgi, lai mēs tvertos pie būtības. Mietpilsonis nav sociālās grupas apzīmējums, tā ir pašapmierinātības pazīme, nespēja tiekties dziļumā, pašpietiekamības apzīmējums.

 

 

Artis Ostups reiz rakstījis, ka Tavs ievaddzejolis „Klēpī” atklāj sinhronu notikumu gaitu – viss notiek vienlaicīgi – un ka šī laiku saplūsme var šķist tik biedējoša.

Nē, tas nav biedējoši. Mēs esam laikā tikai uz laiku. Un varbūt tā ir sajūta, kas atnāk no mūžības, kad nebūs vairs laika, kad hronoloģiskā notikumu secība vairs nebūs tik svarīga. Man palīdz mazliet paskatīties uz dzīvi no malas vīra filmētie ģimenes videoieraksti. Redzu, kā bērni mazi šūpojas pūpolkokā, kā veido pīrādziņus neveikliem pirkstiem. Un tad tik skaidri var atcerēties to brīdi, kad bērns ir tikko piedzimis un kad viņš ir maziņš. Pareizi mans vīrs teica: bērns nav nekāds bēbītis, viņš ir cilvēks, un Dievam jau ir zināms viņa dzīves gājums un viss, kas notiks. Un tas ir ļoti nopietni. Bērna piedzimšana nav tas pats, kas iegādāties kaķīti. Tas ir vesels mūžs, tas ir liktenis. Tā ir dvēsele ar mūžības vērtību. Līdz ar to dažādas detaļas no cita skatupunkta tu ieraugi kā ļoti vērtīgas, un to nozīme ir vispārināta. Un arī dzejā tas ir būtiski, ka šis personiskais ietvars, ko lasītājs var vispārināt, attiecas arī uz viņu. Tā var būt pat neliela detaļa, kas atsauc atmiņā viņa dzīvi, viņa pieredzi.