Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto no autores personīgā arhīva
Foto no autores personīgā arhīva

Zvejnieks. Stāsts
Edīte Paule
24.02.2014

–Tu vari man zvērēt, ka viss būs labi? Tai brīdī vējš uzrauj abām virsū sauju smilšu. Aukstums ir izurbies līdz kaulam, un bez vārdiem abas steidzīgi auj apavus uz slapjajām zeķēm. – Zvēri! – Meina sien pēdējo mezglu. – Es... Protams, ka es zvēru, – Samna jau ir piecēlusies kājās un, kamēr Meina neskatās, notrauš negribētu asaru.  

Edītes Paules literārās gaitas sākās ar dalību 62. Jauno un iesācēju autoru seminārā un 2010. gada Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcu. Edīte trīs reizes ir piedalījusies Prozas lasījumu ieskaņas pasākumos – 2010., 2012., 2013. gadā, un 2011. gadā ar stāstu "Sieviete ar asti" ieguvusi dalītu 1./2. vietu žūrijas vērtējumā LFFB rīkotajā konkursā "Tā dzimst leģendas". 

– Zvejnieks ir atgriezies! – Samna par spīti pelēkajam lietum joņo caur ciemu, pusgariem brunčiem, saķertiem plaukstās, pinoties ap kājām. Viņa joņo, un, kurai mājai pajoņo garām, no tās izspraucas sievu sejas kā viļņi no jūras.

– Zvejnieks! – Samna sauc.

Un viļņi steidzīgi saplūst atpakaļ logos, lai pēc brīža, izplūduši no mājām, jau kā milzu straume nestos uz jūras krastu, visas kā viena turot viļņojošos brunčus un nesot prieka šalkošanu sev līdzi.

Jauna sieviete –Meina atpaliek no pūļa: Samna, tu nenāksi?

Samna, apskrējusi visu ciemu, piloša, gariem ogļu matiem pār plecu pinkojoties, stāv pie pēdējās mājas vārtiem, neuzdrošinās iet ne soli tālāk, atlaidusi svārkus brīvi pār ceļgalu, purina galvu.

– Nē, nē. Skrien taču! Tev gan viņš jāsagaida! – Samna sauc pretī.

 – Bet... – Meina panāk tuvāk, – tu man esi kā māsa.

Samna pasmaida. – Skrien! Kā tas būs, ja viņu neviens nesagaidīs?

Jaunā sieviete saspiež Samnas plaukstu, arī pasmaida, pagriežas un skrien uz krastu, kur visi viļņi jau aiztecējuši.

Zvejnieks ir atgriezies. Un ne viens vien. Simtiem zvejnieku vienlaikus nāk krastā, smagi vilkdami aiz sevis pilnās laivas – debesīs zibeņu salūti, ūdeņi – zaļi brūni, vētrā mutuļojoši, tīkli apsūbējuši, pilni ar aļģēm, slapjumā mirdzoši, bet gaiss – tas ir smags, dvakojošs pēc zivs. Zivs cepetis virs plīts, tā saimnieces omulīgi dziedādamas, apsārtušiem vaigiem visu vakaru cep un vāra. Zvejnieks ir atgriezies.

 

 

***

Samna novilkusi baltās, apaļās kurpes zīda zeķēs apsēžas saltajās, slapjajās smiltīs. Ass rudens vējš dzen paklīdušos mākoņus uz krastu. Vairs nelīst. Jau krēslo. Samna sarauj uz augšu apkakli un svārkus uz leju, viņa sabāž plaukstas aiz jakas. Tālas kaijas kā palēninājumā slīd pār jūras muguru.

Vispirms viņa izdzird soļus, bet ne uzreiz atskatās.

– Samna? –

Samna beidzot pagriežas, tā ir Meina. Samna par atbildi uzsmaida līdzcietīgu, sastāvējušu smaidu.

Jaunā sieviete novelk savus zemos zābaciņus un sagumst smiltīs līdzās. Abas brīdi sēž blakus saķērušās kopā ar plaukstām.

– Un kad? Kad viņi dodas prom? – Samna jautā un turpina nenovērsties no jūras.

Jaunā sieviete sāk raudāt. Samna apķer viņu abām rokām un piespiež savu pieri pie viņējās.

– Viss ir labi, mīlulīt, – Samna čukst un mēģina turēt balsi mierīgu, viņa saprot, ka ir pienākusi Meinas kārta. – Tev būtu vajadzējis palikt mājās, tagad ēst, priecāties, sildīties. Tas ir tāls ceļš. Šādi tu izdēdēsi pārāk ātri.

Jaunā sieviete atliecas atpakaļ un cieši, tieši skatās Samnas sejā. Viņai ir tādas putna acis, it kā tas būtu plūkts un plosīts, tomēr beidzot atbrīvots. Putns sēž laktā bez spārnu spalvām, bez astes. Ne dzīvs, ne arī īsti pagalam. Samna aizskar sievietes vaigu ar saviem nosalušajiem pirkstiem.

– Es negribu, – jaunā sieviete iekrīt ar seju Samnas klēpī.

– Viss būs labi, mīlulīt, – Samna čukst un atminas, ka arī viņa pirms daudziem mēnešiem negribēja braukt.

– Vai es vienīgā negribu braukt? – jaunās sievietes balss skan saspiesta, viņa nesagaida atbildi un turpina. – Vai tās citas? Vai viņas parasti grib braukt? Kā viņas spēj priecāties, kad atgriežas?

Viss ir satumsis vēl vairāk, Samna glauda Meinas galvu, viņa zina, bet nespēj atbildēt.

– Kā tur ir? – Meina jautā un pieslejas atpakaļ sēdus. Tagad viņa skatās uz Samnu kā uz glābšanas laivu.

– Kas? – Samna apjūk. Neviena viņai nekad nav jautājusi, kā tur bija. Viņa patiesībā nekad nav dzirdējusi nevienu par turieni runājam. Vien tikai reizi viņa redzējusi, kā mazas meitenes izspēlējušas šo aizbraukšanu, uz ko viņu māte kā apsārtis tvaikonis iznesās pagalmā, un šķita, dūmi kūpēja no viņas ausīm. Neviena nekad par to nerunāja. Neviena, kas tur nebija bijusi, nezināja, kā tur bija. Citas turp steidza ar cerībām un sapņiem, citas – kā Samna – tika aiznestas pār plecu. Bet atgriezās visas kā viena – apsārtušiem vaigiem, omulīgu smaidu. Neviena par to nerunāja.

– Kā tur ir? – Meina pārjautā.

– Tur? – Samnai pārskrien šermuļi. – Tur nemaz nav tik slikti, – viņa saka pēc iespējas priecīgi.

–Tu vari man zvērēt, ka viss būs labi?

Tai brīdī vējš uzrauj abām virsū sauju smilšu. Aukstums ir izurbies līdz kaulam, un bez vārdiem abas steidzīgi auj apavus uz slapjajām zeķēm.

– Zvēri! – Meina sien pēdējo mezglu.

– Es... Protams, ka es zvēru, – Samna jau ir piecēlusies kājās un, kamēr Meina neskatās, notrauš negribētu asaru.

Visbeidzot arī Meina pieceļas, abas brīdi skatās viena otrai acīs, Meina nodreb.

Viņas iet klusējot, saķērušās viena otrai elkoņos.

 

 

***

Ir tumšs, un Samna redz starp kāpu stāviem ēnu. Viņa samiedz acis, nekam tur nevajadzētu būt. Samna ar plaukstu nogludina savus ogļu matus.

– Ej mājās, – viņa saka Meinai. – Paēd, sasildies. Izguli nakti.

– Viņi aizbrauc rītausmā, – Meina atbild. – Daudz miega tur nebūs.

Samna noskūpsta Meinas vaigu: Ej! Es vēl brīdi gribu jūru.

Reizumis, bet tikai reizumis Samna tā naktīs iet, tā ir visgalējā kāpa šķietami nebeidzamajā kāpu rindā. Samna savelk brunčus uz augšu un sakož lūpu. Zem trīsošām kājām gurkst smiltis. Viņa sarauj apkakli uz augšu, vējš arvien spēcīgāk iegriežas no jūras, trako rūsaini zaļas, tumsā apslēptas priežu galotnes. Tur jau viņš stāv.

Aukstas lāses no gaisa, kraukļa mati, priežu galotnes, kraukļa acis, vējā sagriežas smiltis. Smagas viļņu putas triecas pret krastu. Zvejnieks.

 

 

***

Samna smaidā aizelsusies ieskrien ciema lielajā zālē un atlaiž brunčus. Zems, salmains gaiss ieguļas elpceļos, siltums apvij pārsalušo ķermeni, telpa smaržo pēc kūpinātas zivs. Sievas danco saķērušas zvejniekus, tie lec pa apli, līksmi sasaucas. Samna tāpat pusskriešus, puslēkšus virzās gar zāles malu apkārt dancotājiem, tur viņa redz Meinu.

– Meina! Meina! – Samna, jau pa gabalu smejoties, sauc un māj pāri cilvēkiem.

Meina atraujas no sarunas un skrien Samnai pretī, viņas saķeras ar plaukstām.

– Kur tu tik ilgi pazudi? – Meina jautā.

– Tev nebūs jābrauc! – Samna čukstus iesaucas.

– Kā, nebūs jābrauc? – Meina pieliec galvu tuvāk.

– Nebūs! Es satiku Zvejnieku. Es viņu lūdzu, lai ļauj tev palikt un...

– Viņš ļāva? Patiesi?

– Jā, tev nav jābrauc!

– Kā tev tas izdevās?

– Pavisam viegli! Izrādās, neviens nekad nebija iedomājies pajautāt, vai var nebraukt.

– Un kā, viņš tagad brauks viens?

– Gan jau, nē, gan jau brauks kāda, kas gribēs.

 

 

***

Meina pamostas līdz ar putniem, saule vēl nav uzlēkusi. Viņa uzrauj silto jaku, brunčus, iebrauc kājas zābakos. Jaunā sieviete grib redzēt, kā Zvejnieks aizbrauc. Viņa tam nenoticēs, kamēr neredzēs. Meina, pusbalsī dziedādama, skrien lejā pa koka trepēm, cauri pieliekamajam, cauri virtuvei, ārā caur abām ārdurvīm. Viņa skrien pa ciema galveno ielu, pie mājām guļ zivju galvas un asakas. Visu māju logu slēģi ir cieši aizdarīti. Akmeņi zem kājām ir vēl nakts mitrumu sasūkušies un slideni. Līdz ar ciema pēdējās mājas vārtiem Meina savelk brunčus uz augšu un kā vilnis plūst uz jūru. Pēdējās priedes. Rīts ir mierīgs un kluss, saules mala jau parādās pār horizontu. Meina skrien pāri kāpām, smiltīs stieg kājas. Viņa skrien un redz, kā vīri velk laivas jūrā garajos zābakos jau līdz gurniem ūdenī. Arī jūra pavisam mierīga un laipna.

Visi vakar ieradušies zvejnieki nu sarausušies atpakaļ laivās plūst atpakaļ uz horizontu. Meina palaiž vaļā brunčus un piešauj plaukstu pie pieres, aizsedzoties no jaunlēcošās saules. Kas zina, kad zvejnieki atkal atbrauks, kas zina, vai tie vēl atbrauks. Meina sagriežas pa apli, ļaujot svārkiem plīvot, atliec galvu un staro pretī saulei. Viņa vēlreiz paskatās uz aizpeldošajām laivām, negaidīti metas ūdenī un kliedz:

– Samna! Samna, nē!