Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: kassandrion.narod.ru
Foto: kassandrion.narod.ru

„Džokondas smaids” kā aicinājums uz bruņotu vardarbību*
Vadims Mesjacs
03.03.2014

Doma par to, ka vakardienas šedevrs noteiktos apstākļos kļūst par banalitāti (ja ne sliktāk), ienāk prātā, piemēram, kad tev nepieciešams izvēlēties, ko piekārt pie sienas: Gustava Klimta, Breigeļa, Pikaso reprodukciju vai nepazīstama mākslinieka darbu, kurš tev patīk ārpus jebkāda angažementa. Tu izvēlies kaut ko svaigāku, oriģinālāku. Kādēļ soļot ierindā? Kas ar mums – Klimtu neesam redzējuši?

Līdzīgas lietas notiek arī ar zīmoliem. Piemēram, pulkstenis ar uzrakstu Gucci vedina domāt, ka tas iegādāts ķīniešu kvartālā... Zābaki „Dr. Martens”  par to, ka tev nav fantāzijas vai laika izdomāt kaut ko daudz oriģinālāku. Vispār izreklamētas firmas pat ļoti grauj individualitāti, lai gan visbiežāk ražo kvalitatīvi un skaisti. Varbūt ir vērts nogriezt etiķetes un pārējās birkas? Neslikts risinājums lietu pasaulei... Bet no Van Goga tak tās nenogriezīsi... „Saulespuķes” arī ir „Saulespuķes”. Tā arī karājas visur: no biroja birojā, no mājas mājā. Un varētu visai viegli savā nepatikā vainot poligrāfisko rūpniecību, bezgalīgi šedevrus reproducējošu, uzbrukt atkārtošanās, apzelētības, citējamības efektam, bet šaubas, ka viss nav tik vienkārši, paliek. Kāpēc daži darbi ir predestinēti kļūt par trivialitāti un kiču, bet citi paliek tādi, kādi tie ir, neskatoties uz dekorāciju un sabiedrības gaumes maiņu. Varbūt tajos jau radīšanas brīdī tika ielikts kaut kas, kas tendēts uz masu kultūru, lai neteiktu vienkāršāk – uz tirgu?

И Шуберт на воде, и Моцарт в птичьем гаме, и Гете, свищущий на вьющейся тропе, и Гамлет, мыслящий пугливыми шагами — сверяли пульс толпы, и верили толпе…” Nadežda Mandelštama visai pārliecinoši interpretē šo dzejoli: sak, tas ir „par apziņas kopību. Dzejnieka lūpas – viņa darba rīks. Bet tas, ko viņš teiks, jau ir eksistējis iepriekš – pūļa, kuram viņš tic, apziņā. Pieredze tiek veltīta cilvēkiem, bet viņiem arī pirms pieredzes iemiesojuma tā jau bija piemitusi”. Eksistē arī daudz ekstravagantākas versijas. Piemēram, tā ir dzeja par dvēseli, kas radusies pirms saprātīgā cilvēka. Lai kā arī būtu, bet gan Van Gogs, gan Hamlets un Gucci pulkstenis šādā rakursā eksistēja masu apziņā pirms to parādīšanās – un tas, kādā veidā tie nostājās mūsu acu priekšā, bija ietverts tajos kā radīšanas brīdī, tā arī pirms tā.

Manos citātos daudz pārspīlējumu, bet uz pārdomām var vedināt jebkas. Mani, piemēram, pārsteidzis izplatītais viedoklis, ka, lūk, tie vai citi politiskie darboņi vulgarizējuši, piemēram, marksismu – sak, bārdainais Kārlis bija domājis pavisam ko citu. Kā tā var būt? Fluktuācijas, protams, ir iespējamas, bet kad „komunisma rēgs klīda pa Eiropu”, pamatidejas no tā sekotāju puses tika uztvertas visai adekvāti, un terminu ‘proletariāta diktatūra’ lietošanā ieviesa tieši Markss. Tas ir, teikt, ka, lūk, bija laba, gluži vai svēta lieta, bet pēc tam atnāca nejēgas un, izmantojot to personīgā labuma gūšanai un vajadzībām (vai izpratnes trūkuma dēļ), pārvērta to sliktā – tā teikt nebūtu pārāk korekti. Katras teorijas, reliģiskas mācības (cik daudz sektantu, šausmas) vai mākslas darba iedīglī vai nu ir ietverta vulgarizētas interpretācijas iespējamība, vai nav. Protams, neprātis var paziņot, ka Da Vinči „Džokonda” – tas ir vistiešākais aicinājums uz vardarbību, bet uz atbalstu ekspertu vidū, par plašu skatītāju atbalstu nemaz nerunājot, viņam nav ko cerēt. Nav tur nekā tāda, cik nelauzi galvu.. Bet varbūt ir? Skatieties, cik dīvaini viņa smaida. Viņa taču kaut ko perina!

Taču par tiešu determinismu runāt ir muļķīgi, vispārējas cēloņsakarības likums ir vilinošs drīzāk fantastiem… Kaut tikai varētu sataustīt šo substanci, sāls vai piparu šķipsniņu, kurai pateicoties tas vai cits darbs pārvēršas par masu kultūru. Vai var būt vēl labāks piemērs par „Meistaru un Margaritu”, grāmatu, kas kļuvusi par uzskatāmāko banalitātes paraugu, pateicoties ne tikai tās sarežģītajam liktenim, bet arī saturam. Vai varēja kas tāds notikt ar Andreja Platonova „Čevenguru”? Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka Bulgakovam ir mīlestība un melodrāma, kuru pēcāk apsmādējis Igors Nikolajevs, bet Platonovam – grūti caurstaigājams, traģisks teksts? Un vēl kāds jautājums. Kur slēpjas mākslinieka imunitāte pret šodienas vai rītdienas pseidopopularitāti? Kā noslēpties no virsū brūkošās modes, kura, pēc Borisa Groisa domām, tagad arī ir visu māksliniecisko vērtību pamatmērs? Es neesmu mazohists, es runāju par īpaša veida popularitāti. No kuras būtu labi izvairīties, lai pēcāk negrozītos kapā, zobus griezdams.

Kiča jēdziena formulējumi ir izplūduši (no vācu verkitschen — ‘banalizēt’ vai angļu  ‘sketch’). Vikipēdijā tiek rakstīts par Minhenes mākslas tirgiem 19. gadsimta beigās un par kādu sentimentālu stilu, „ar kuru turīga kļuvusi Minhenes buržuāzija, kuras pārstāvji, kā jau jaunbagātnieku vairums, uzskatīja, ka var sasniegt to kultūras elites statusu, kas viņiem kalpojusi par skaudības priekšmetu, atdarinot, lai arī neveikli, daudz nabadzīgāku zemas ražošanas kvalitātes objektu, kas paredzēts drīzāk patērētāja jauniegūtā sociālā statusa identifikācijai, nevis lai atmodinātu īstenas estētiskas jūtas”. Manai tēmai šādi formulējumi diez vai piestāv. Es runāju par uztveres problēmu, ne par gatavu produktu, kas radies 20. gadsimtā neiedomājamā daudzveidībā: no, nosacīti sakot, „tautas mākslas” ar tās rūķiem, nāriņām un kosmonautiem līdz Endijam Vorholam un Borisam Valjeho. Kičs ir daudz interesantāks kā mākslas mārketinga gājiens, kas vērsts uz uzmanības piesaisti vai apzinātu epatāžu, tajā skaitā arī agresīvu (grupa „Kiss”, Merilins Mensons) u. tml. Iedziļināties detaļās nav jēgas.

Nezinu, kas nosaka lietas kičīgumu – kāds nebūt trūkums vai tieši otrādi – izliekums, gaumes trūkums vai tās smalkums, bet tas, ka kičs ir galvenais, vērienīgākais un pamanāmākais aizejošā laikmeta stils, personīgi man šaubas nerada.

Kāpēc? Tāpēc, ka mēģinājums neīstu uzrādīt kā īstu ir kļuvis par galveno izglītotās šķiras radošo intenci. Kā imperators Andersena pasakā mēs gribējām labāk klausīties mehānisko lakstīgalu, noraidot īstās lakstīgalas dziedājumu. Un tikai nabadzīgie zvejnieki un vienkāršie ļautiņi brīnījās par mūsu naivumu. Atceraties, kas bija tālāk? Imperators gandrīz vai atdeva galus, kad rotaļlieta saplīsa. Par laimi, dzīvais putniņš atgriezās un ar savu dziesmu aizdzina nāvi atpakaļ uz kapiem. Taču izlepušais „Fui, tā lakstīgala ir īsta...” vēl joprojām ir galvenais apkultūras diskusiju un teoretizēšanu sižets. Turklāt šīs teorijas nepieciešamas ne tikai neapgaismotai publikai, bet arī pašiem radītājiem – viņiem taču arī pašiem jāsaprot, ar ko viņi nodarbojas. Grūti pateikt, kas notika ar mazasinīgajām Klimta un Modiljāni daiļavām, bet vienā skaistā dienā tās kļuva vien par interjera priekšmetiem. Lai gan – dekoratīvās funkcijas izpilde arī ir visai cildens darbs.

Modē ir intelektuālisms. Vērsim tagad ir atļauts vairāk nekā Jupiteram, jo materiālisma mīts ir uzvarējis. Tieši mīts, ko izstāstījis šoreiz universitātes klerks, kuru inerces pēc vēl joprojām dēvē par profesoru. Tieši šī publika pārvēršas par mitoloģiskām būtnēm, kas rada teorētiskus ikdienas ieliktņus un nenes par to nekādu atbildību. Bet ko no viņiem prasīt?

Materiālisma mīts, balstīts tehniski korumpētā zinātnē, ir bīstams domāšanai. Pārāk daudz gatavu un maz patiesībai atbilstošu atbilžu. Cilvēki izmanto tehnoloģijas un uzskata, ka, ja reiz tās strādā, izziņas process ir noslēdzies. Mums nepieciešams skaidri nošķirt mitoloģiskas zināšanas no zinātniskām. Materiālisma mitoloģija – patēriņa maģijas pamats; jo komfortablāka dzīve, jo tā mazzinošāka. Mākslas darba novērtējums – kopš kāda laika ir nevis patiesuma jautājums, bet gaumes lieta. Turklāt pašpasludinātu un pārsteidzoši pašapmierinātu referentu grupu gaumes. Par kādu patiesumu šādā gadījumā var būt runa? Laiks diktē citus noteikumus. Ja var nodzīvot, ražojot simulakrus, tad „intelektuāļi” ar to nodarbosies kaut vai līdz pasaules galam.

Kičs kļūst par lielu stilu, kad tiek pasniegts plaši un ar vērienu. Holivuda – visspilgtākais piemērs (un ne es to esmu teicis). Ieguvusi impēriskus mērogus, balstīta ar fantastiskiem vizuāliem efektiem un aktieru kulta figūrām, kino māksla iegūst pavisam citu kvalitāti, totālas simulācijas kvalitāti, aizvietojot gan filozofiju, gan reliģiju, gan literatūru, gan glezniecību. Iedomāties Holivudu kā tradicionālu naratīvo shēmu komplektu, kuru nosacītības pamatā it noteikti žanri (melodrāma, vesterns, fantastika, komēdija utt.) un kas pastāvīgi atdzimst, pateicoties rimeiku sērijveida mehānismam, ir pārāk vienkārši. Mainās vēsturiskais fons, finansēšanas taktika un stratēģija; lai cik arī nebūtu dīvaini, mainās arī pats sociālais pasūtījums. Amerikāņu dzīvesveids, heroisms, individuālisms, nedaudz bezgaumīgi saprasts sievietes un vīrieša ķermeņa skaistums, seriāli... multenes... Nekur no tā nesprukt. Galvenais – labo pušu triumfāla uzvara pār ļaunajiem, pasaka par Pelnrušķīti vai par iespēju pašam veidot savu likteni.

Žans Bodrijārs eseju krājumā „Amerika” raksta: „Amerikāņi ražo reālo, izejot no personīgajām idejām, mēs transformējam reālo idejās vai ideoloģijā. Amerikā nozīme ir tikai tam, kas notiek vai izpaužas, mums – tikai tas, kas tiek domāts vai slēpts. Pat materiālisms Eiropā – tā ir tikai ideja, kamēr Amerikā materiālisms iemiesojas tehniskā lietu modernizācijā, domāšanas veida pārveidošana dzīvesveidā, dzīves „filmēšanā”, kā saka kino: „Motors!” – un kamera sāka filmēt. Jo lietu materiālisms — tas, protams, ir to kinematogrāfija.”

Tieši tā. Brīnišķīgais pasaules materiālisms! Lai arī izdomāts. Над вымыслом слезами обольюсь.”

Citā vietā Bodrijārs runā par vēl interesantāku lietu. „Māksla ir kļuvusi par reproduktīvu mašīnu; starp mākslu un rūpniecību nav tagad atšķirības. Māksla ir mirusi, jo realitāte viscaur sasūkusies ar personīgās struktūras estētiku un ir saplūdusi ar savu tēlu. Simulācijas princips ir guvis pārsvaru pār realitātes principu, kā arī pār baudas principu. Tas nozīmē, cita starpā, ka māksla vairs neatsaucas uz vēstures realitāti, kura arī pakļāvusies atcelšanai. Pēc simts gadiem filmas par gladiatoriem skatīsies tā, it kā tās būtu „īstas” dokumentālās filmas par seno Romu, turklāt nevienu nemulsinās tas apstāklis, ka freskas uz Pompeju villas sienas pieder Rembranta otai.”

Filozofijas pasaulē vēl joprojām valda humanitārais marginālis. Vakardienas kreisā spārna diletanti kļūst par ekspertiem un modes likumdevējiem, sadomājot desmitiem samezglotu zinātņveidīgu teoriju. Kā jaunrade šis darbs sākotnēji šķita interesants, kā zinātniskās izziņas metode – smieklīgs. Bet kurš vispār ir teicis, kas izziņa ir nepieciešama? Kas meklē jēgu, ja mums tagad ir diskursi, simulakri, autora nāve, lasīšanas bauda, potlačs, artefakts, rizoma utml.? Par 68. gada notikumiem Fuko atbildējis tā: „Viss nonāca pie tā, lai netaisītu īstu revolūciju.” Varbūt ar to arī totālā simulācija sākās? Kirils Kobrins ironizē par filozofu personvārdiem: „Paši žanra radītāju uzvārdi skan kā sacīkšu automobiļu, dārgu cigāru, izsmalcinātu spirtoto nosaukumi. „Deridā”, piemēram, kaut kas četrritenīgs, divvietīgs, ar paceļamo jumtu; „Batajs” — smakojot pēc trūdiem, uzstājīgi smacējošas smaržas; „Barts” – pīpes tabakas šķirne, nedaudz maigāka par „Kavendišu”; „Delēzs” – anīsa uzlējums indīgi dzeltenā krāsā. Ar Fuko viss skaidrs: viņš, kā zināms, — ir svārsts. Tādu lielburžuāzijas fonētikas svinību fonā pat „Heidegers” sveras vien uz gaišā alus šķirnes pusi.”

Pašā kiča definīcijā vienmēr un taisnīgi klātesošs vārds ‘buržuāzisks’; izmantojot boļševistisko terminoloģiju, es aizvietotu to ar ‘sīkburžuāzisks’. Nezinu, vai tas ko paskaidro tieši no šķiriskajām pozīcijām, taču fonu rada pareizu. Mums ir darīšana nevis ar aristokrātijas, zemnieku vai proletariāta mākslu. Šeit – īpašs apvalks, kurā nav atklāsmes, noslēpuma, intuīcijas, varbūt pat jēgas.

Vai tā ir sagadīšanās?

Kičs (šī vārda plašākajā nozīmē) ideāli atceļ estētisku un reliģisku valdzinājumu, ļauj domāt mehāniski. Mēs netiecamies uzticēties citu viedoklim, uzskatot, ka katrs seko tikai personiskajam izdevīgumam, kas slēpts aiz viņa izteikumu plīvura. Turklāt bezgalīgas postmodernistiskas pašrefleksijas un pašnoliegšanas prakse ir novedusi līdz tam, ka mēs pārstājam uzticēties paši sev. Vairums radošās populācijas pārstāvju tāpat kā agrāk atrodas eiforijā, uguntiņām un prauliem mirgojot virs dažādo diskursu rizomas, ko vēl nav plosījuši ekonomiskie un citi satricinājumi, neievērojot, ka distances trūkums starp realitāti un simulāciju ne tikai pavēris skatam bezgalīgus hiperreālisma laukus, bet arī cieši jo cieši saspiedis smadzenītes jeb tā saucamo „dzīvības kaulu”.

Viss patiesi diženais pārsteidzoši tuvu saskaras ar banālo, tas ir „nekāds”. Skaidrot atšķirību starp „nekādu” un kiču nav jēgas. Mūsdienu filoloģija šādas lietas vairs neizskata. Darīt pa īstam „nekādu” jau maz kurš ir spējīgs, bet banālais vai ikdienišķais, prasmīgas reprezentācijas vai parādību serialitātes dēļ iegūst „augstākā” pakāpi.

Neņemos teikt, ka visu iepriekš teikto var droši attiecināt uz dzeju, kaut arī tajā kičs parādās visās formās, atkārtojot tēlotāj-, kino, dekoratīvās mākslas versijas. „Kičs ir mehānisks un darbojas pēc formulām. Kičs tā ir mānīga pieredze un viltotas jūtas. Kičs mainās atbilstoši stilam, bet vienmēr paliek sev līdzīgs. Kičs – visa mūsdienu dzīves nebūtiskā iemiesojums,” saka Klements Grīnbergs. Ideālā definīcija mūsdienu dzejai: lineārai, iepriekšparedzamai, principiāli atstātai bez dievības un iedvesmas, bezformīgai (es ne obligāti par verlibru), pretenciozai, šarlantānisku referento loku ietvaros esošai... un, kas pats galvenais, neizejot ārpus ikdienas apziņas produkta rāmjiem. Ja Holivuda var savos projektos sagrūst milzu naudas un saņemt pretī masu atzinību, tad arī kuratora darbs no mākslas var novest līdz „lielā stila” līdzinieka radīšanai, kuru viegli atdarināt, viegli radīt.

Viduvējība ņem ar sparu, skaitu, nekaunību. Vai tai ir iespēja uzvarēt? Ceru, ka ne. Kultūrmērnieks, kurš ne-dzeju uzrāda kā dzeju, var apmuļķot noteiktu skaitu nepieredzējušu sekotāju, padarīt savu otršķirīgo darinājumu par etalonu noteiktas subkultūras vai universitātes katedras ietvaros, bet viņš ir zaudētājs, pirmkārt, tāpēc, ka dzeja ir nekomerciāls produkts. Un tā ir vajadzīga tikai tiem, kam tiešām to vajag.

Kinofilma vai krāšņs audekls var sajaukt tev galvu ar efektivitāti vai prasmīgi vadītu reklāmas kampaņu. Grūtsirdīgi teksti, kuri līdzīgi šabloniem nodrukāti pēc viena mēra – ar neskaidrības, tukšas noslēpumainības piemaisījumiem, neietverot sevī nedz briesmas, nedz mīlestību, nedz enerģiju, būs spiesti palikt bezgaisa telpā, lai arī kādi „zinātniskie” vārdi necenstos tos apburt un pasludināt par reformatoriskiem.

Ja aplīmēt pilsētu ar Monas Līzas reprodukcijām – ar pārliecību, ka „skaistums izglābs pasauli”, – katru pilsētas ielu, katru autobusa pieturu – kāds pavisam noteikti nojūgsies un ar noslēpumainu smaidu uz lūpām sāks šaut uz nevainīgiem garāmgājējiem. Bet, ja aplīmēt pilsētu – katru tās ielu, katru autobusa pieturu – ar Pirosmani „Sētnieku”, sirds paliks priecīgāka, bet trotuāri – tīrāki. Ziniet, kāpēc? Tāpēc, ka Pirosmani, atšķirībā no visa iepriekš uzskaitītā, autora parakstu ieskaitot, – ir pa īstam vaļsirdīgs!

 


No krievu valodas tulkojušas Elīna Kokareviča un Jūlija Dibovska

*Tulkojuma pirmpublicējums piejūras pilsētu literārajā žurnālā "Vārds" Nr. 6