Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Herta
Foto: Herta

Kārtojot plauktus pēc literārā izlaiduma
Laura Celmiņa
13.03.2014

Sēžu pie rakstāmgalda, raugos uz apliecību un domāju ne tik daudz par to, ko šis gads man ir devis, kā par to, ko pati esmu no tā paņēmusi.

Kad mēs, apmēram 20 potenciālie jaunie prozas rakstītāji, sapulcējāmies Latvijas Rakstnieku savienības zālē, pat nezinājām, kā šādā sabiedrībā uzvesties. Tas bija pirms gada - 2013. gada 9. februārī. Pirmā Literārās Akadēmijas nodarbība vēl nebija sākusies, par savstarpēju pazīšanos runāt nevarēja, tālab telpā valdīja mulss klusums. Iespējams, ne es vienīgā domāju par piezīmju bloknota izvilkšanu no somas, lai fiksētu mirkli un pie reizes sevi kaut kā nodarbinātu, šķietami atdaloties no visiem neveiklās sajūtas pārņemtajiem. Tomēr, apjaušot, ka izskatīšos klišejiski, tā nerīkojos – ir dzirdēts, ka literatūrā no klišejām vajagot izvairīties.

Par to, vai esmu iemācījusies rakstīt, mani arī māc šaubas. Bet kurš ir teicis, ka tieši gads ir tas termiņš, kura laikā cilvēks apgūst prasmi rakstīt literārus darbus?

Toreiz Prozas meistardarbnīcas praktiskās daļas vadītājs Guntis Berelis paskaidroja, ka „Literārajā Akadēmijā” rakstīt nevienu nemācīs, strādāt vajadzēs pašiem. Tāpat mums nācās saprast, ka tieksme rakstīt tomēr nepadara cilvēku par vērā ņemamu autoru un starp grafomāniju un rakstniecību atšķirība ir diezgan liela. Rakstniecība jāattīsta kā regulārs ieradums, jāuztver kā sistemātisks darbs, aizmirstot par paļaušanos uz gaistošo, mītisko un kaprīzo iedvesmu, kas mēdz te uzrasties, te atkal uz nenoteiktu laiku pagaist.

Dažbrīd liekas, ka manai slinkajai sēžamvietai vajadzētu nevis Literāro Akadēmiju, bet Literāro Katorgu, bet citās reizēs ir sajūta, ka tieši apzīmētājs „Literārā” ir tas, kas neatbilst ne manam raksturam, ne dotībām.

Mēs, ”jaunie prozisti”, bijām dažādi – vienam bagāžā pāris izdevniecības atvilktnē guloši romāni, otram – dažas publikācijas, vēl kādam – pagaidām nematerializējies talants un apņēmība to parādīt, bet kādam citam – zinātkāre. Toties mūs vienoja interese par literatūru ne vien kā procesu, ko var uztvert no malas, bet arī kā procesu, kurā iesaistīties. Tāpēc pieņēmām to, ka ir vērtīgi gan savus darbus nodot kolēģu apspriešanai, gan iepazīt un analizēt pārējo rakstītāju veikumu. Tā bija iespēja uzzināt, kā rakstīto redz atsvešināts lasītājs, kāds, kas nav radinieks vai tuvs draugs, kurš vienmēr teiks: „Tu taču ļoti labi raksti, kad gaidāms romāns?”

Turp aizgāju kā cilvēks, kam ir nosliece rakstiskā formā iemūžināt redzēto, izjusto, piedzīvoto – vai tie būtu kolorīti ikdienas brīži, vai nepieradinātu ceļojumu iespaidi. Literārā Akadēmija bija mēģinājums no šīs pieredzes soli atkāpties.

Katrā nodarbībā mēs ar interesi cits citā klausījāmies. Sapratām, ka kritiku nepieciešams dzirdēt, bet tā nav obligāti jāņem vērā. Guntis Berelis minēja arī to, ka rakstīt nav nekādas jēgas, un sarūkošais potenciālo literatūras meistaru skaits rādīja, ka daži ar viņu pamazām kļuvuši vienisprātis.

Toties pēc radošā pārtraukuma vasaras garumā Latvijas Rakstnieku savienības zālē sapulcējās gaužām neliels jauno autoru skaits. Mēs, uz otro semestri palikušie, pauzēs starp praktisko un teorētisko daļu spriedām, ka katra nodarbība ir ar pēcgaršu – ir reizes, kad lekcijas iedvesmo rakstīt, taču gadās, kad tās, gluži pretēji, iedragā autora pārliecību par savām spējām. Lai nu kā – gatavošanās Prozas lasījumiem rādīja, ka katrs ir ieguvis savu rokrakstu. To varēja redzēt pēc konkursam iesniegtajiem stāstiem, kas pašu izvērtēšanai tika nodoti anonīmi.

Ne visi, kas apmeklēja meistardarbnīcu, gribēja Prozas lasījumos uzstāties. Tāpat ne visi, kas bija gatavi lasīt publikas priekšā, tika pie vārda – kā nekā savus darbus publiski lasīt vēlējās arī Ievas Melgalves vadītās grupas audzēkņi, un abām meistardarbnīcām – valsts finansētajai un maksas grupai – nācās konkurēt. Tomēr tie, kas lasījumos piedalījās, to darīja pārliecinoši. Piemēram, Zanda Tereško par meistardarbnīcām veltītajā pēcpusdienā nolasīto, nē, no galvas norunāto stāstu „Emīlija” izpelnījās izdevuma „Latvju Teksti” atzinību, saņemot žurnāla abonementu un iespēju tur publicēties.

Pēc Prozas lasījumiem tapa meistardarbi – katram bija jāiesniedz iepriekš prezentēts, bet nu uzlabots prozas darbs vai jārada kas jauns. Tas tūliņ aiz regulāras meistardarbnīcas apmeklēšanas bija viens no nosacījumiem, lai Literāro Akadēmiju pabeigtu.

Pagaidām ir grūti izvērtēt, ko tieši Literārā Akadēmija man ir devusi. Tas noteikti atklātos rakstot, bet patlaban to nedaru neskaitāmu ikdienišķu un ne pārāk būtisku iemeslu dēļ. Tātad – disciplīnu iemācījusies neesmu.

Vairākas reizes gada laikā mēģināju paspēlēt to spēlīti, ko sauc par literāra darba rakstīšanu. Aptvēru, ka jau pašā sākumā vajadzētu aptuveni saprast, ko šajā stāstā vēlos pavēstīt, nevis likt vienu pēc otra labskanīgus teikumus, gaidot, ka tie paši no sevis aizvedīs pie sižeta. Atmetu cerības pielabināt iedvesmu un rakstīšanu sāku uztvert kā tehnisku procesu, kura laikā vienā lapā tapa stāsts, otrā paralēli tika ieskicētas tā galvenās vadlīnijas.

Interesanti bija ne vien meklēt savus paņēmienus, kā rakstīt, un tiekties saprast, par ko lai raksta, bet arī izzināt citu autoru rakstīšanas knifus un paradumus, noskaidrot, cik daudz laika viņi velta saviem darbiem. Ja Gunta Bereļa sacīto, ka darbs ir desmit reizes jāpārraksta, pirmajās nodarbībās neuztvēru burtiski, ar laiku gan pašas, gan citu pieredze rādīja, ka viņa replikā nav ne miņas no pārspīlējuma. Arī atsevišķu grupas biedru darbi raitās valodas dēļ radīja maldīgu iespaidu, ka tie tapuši vienā elpas vilcienā, un nereti atklājās, ka vienā īsā stāstā dažkārt atspoguļojas vairāku mēnešu darbs.

2014. gada 15. februārī loks noslēdzās. Mēs atkal sēdējām Latvijas Rakstnieku savienības zālē. No 17 jaunajiem prozistiem skaits bija sarucis līdz 10, un šāda statistika esot teju vai katru gadu – sākotnēji vieta tiek piedāvāta 20 autoriem, no kuriem daži neierodas jau uz pirmo nodarbību, toties vēl citi neiztur līdz galam. Literārās Akadēmijas izlaidums īpaši neatšķīrās no jebkuras citas skolas noslēguma ceremonijas – tika pasniegtas apliecības par pieaugušo izglītības programmas „Prozas meistardarbnīca” apguvi, kurās sastopama norāde gan par teorijas klausīšanos, gan par praktisku mēģinājumu spert soli literatūras virzienā, izstrādājot tā saucamo meistardarbu. Gadu ilgā prozas rakstīšanas darbnīca bija noslēgusies, un to apliecināja oficiāls dokuments ar zīmogu, parakstu un neformālās izglītības programmas numuru. Apliecība, ko nav iespējams un droši vien arī nevajadzētu uztvert kā beigas, jo, visdrīzākais, tā ir tikai sākums.

Tā ir bauda – vakarus pavadīt, mēģinot noķert literatūru aiz astes. Domāt par sižetu, vidi, tēliem. Lūkot tekstā ielikt zemtekstu, simbolus, metaforas, respektīvi, detaļas, kas vienkāršu aprakstu pietuvina prozai.

Bet patlaban man paliek neatbildēts svarīgs jautājums – kā lai pielabina disciplīnu?