Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: www.neputns.lv
Foto: www.neputns.lv

Karstasinīgā Spānija un atturīgā Latvija: harmonija grāmatas ietvaros
Svetlana Pogodina, Anastasija Orehova
11.04.2014

Spānijas kultūras dienu ietvaros 27. martā notika bilingvālās grāmatas „Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.” prezentācija, kuru papildināja dzejnieka Alehandro Lopesa Andradas lekcija par 20. gadsimta spāņu dzeju. Latviskoto spāņu dzejas tekstu apvienojums vienā – koši sarkanā, Ilmāra Blumberga ilustrētā – ietvarā uzskatāms par nozīmīgu kultūras notikumu abām valodas un kultūrtelpām, kā uzsvēra krājuma sastādītājs un atdzejotājs Leons Briedis.

Antoloģijā iekļauti 33 izcili 20. gs. spāņu dzejnieki, no kuriem lielākā tiesa latviski tiek atdzejota pirmo reizi. Pēc L. Brieža vārdiem, darbs pie antoloģijas izveidošanas ļāvis ne tikai atklāt latviešu lasītājiem spāņu dzejas burvību un skaistumu, bet arī paplašināt latviešu valodas iespējas. Spāņu 20. gs. dzeja bagāta ar dažādiem un daudzveidīgiem virzieniem, estētiskajām nostādnēm, kuras iezīmējušas vairākas paaudzes dzejā: spāņu dzejas pirmsākumi attiecas uz t. s. 1898. gada paaudzi, kuras vecākais pārstāvis ir slavenais filosofs un dzejnieks Migels de Unamuno (1864–1936). Otro spāņu dzejnieku plejādi nereti dēvē par Spānijas literatūras „jauno zelta laikmetu”, un tajā ietilpst Federiko Garsija Lorka (1898–1936), Visente Aleiksandre (Aleixandre, 1898–1984), Rafaels Alberti (1902–1999) u.c.. Trešais vilnis ir saistīts ar 20. gadsimta 60. gadu dzejas paaudzi, kurai parasti pieskaita tādus dzejniekus kā Anhels Gonsaless (1925–2008), Klaudio Rodrigess un Karloss Saaguns (Sahagún, 1938). Antoloģiju noslēdz spāņu dzejnieki, kas debitējuši 20. gs. 60. gados.

Preses konference noslēdzās ar dzejoļu lasīšanu – gan spāņu, gan latviešu valodā. Rakstnieks un literatūrkritiķis Alehandro Lopess Andrada, kura dzeja iekļauta arī antoloģijā, lasīja Baltijas jūras un Baltijas ainavas iedvesmotas rindas. Būdams saulainās Andalūzijas iedzimtais, dzejnieks akcentēja viņam neierasto klusumu un atturību, kāda valda Baltijas valstīs, bet vienlaikus norādīja arī uz šo valstu pilnīgo harmoniju un skaistumu. Caur jauno grāmatu – „Spāņu dzejas antoloģija 20. gs.” – arī mums nu ir iespēja novērtēt spāņu dzejas savdabību. Varbūt tā ir karsta, spilgta un vienlaikus arī maiga – kā pati Spānija?

Ieskatu spāņu dzejā sniedza arī Alehandro Lopesa Andradas lekcija „Spāņu dzejnieki un viņu laikmets”, kas notika 28. martā Zirgu pastā. Dzejnieks dalījās personiskās uztveres ietonētos iespaidos par pagājušā gadsimta spāņu dzejniekiem, iespējams, neizceļot tos, kas zināmāki un atzīti pašā Spānijā.

Tomēr lekciju viņš iesāka ar īsu 20. gadsimta spāņu dzejas raksturojumu. Andrada pievērsās problēmai, kas Latvijā ir mazāk izteikta. Spānijas vienas paaudzes dzejnieki ir ļoti atšķirīgi savā starpā, viņus ir grūti klasificēt un iedalīt vienotā, akadēmiski veidotā kategorijā. Tādēļ spāņu dzejnieks uzskata, ka dzeja tiek padarīta par hermētisku, aukstu un pedantisku matēriju. Pēc Andradas domām, tas ietekmē arī lasītāju, kurš spiests dzeju tā arī uztvert – atsakoties no maņām un jutekliskuma, kas tajā ir.

Kā Andrada atzina, viņš nebija paredzējis runāt par sevi, bet tā nejauši tomēr sanāca. Viņš stāstīja par to, kā pirmo reizi lasīja bērnu dzeju un kā tā viņu ietekmēja. Tādējādi caur bērnībā lasītajiem un ietekmīgajiem dzejoļiem viņš nosauca virkni zināmu spāņu dzejnieku, minēja arī paaudzes un virzienus – pašu Andradu uzskata par 80. gadu paaudzes dzejnieku, lai gan viņš atzīmē, ka rakstot citādi nekā citi šī laika dzejnieki.

Stāstot par diviem mīļākajiem dzejniekiem, viņš arī iezīmēja savu darbības sfēru – lauku dzeju, pasauli, ko skata bērna acīm. Šī pieredze, esot Latvijā un braucot uz Tartu un Tallinu, viņu ir pamudinājusi uzrakstīt jaunus dzejoļus, kurus teicās pielabot un apstrādāt mājās. Tas, kas bijis aktuāls latviešu dzejā cauri laikiem – dzimtās puses valdzinājums, lauku darbi un daba – Spānijas kontekstā šķiet atšķirīgs Latvijas kontekstā.

Pasākuma noslēgums ļāva pārliecināties par valodas ietekmi dzejā, klausoties dzeju spāņu valodā un pēc tam latviešu – spāņu valoda likās plūstošāka, ar mazāku saskaldītību, kas latviešu valodā rodas no izteiktā pirmās zilbes uzsvara.

Aizkustinošu atmosfēru radīja lekcijas noslēgumā atskaņotais mūzikas video. Dziesmai bija Andradas vārdi, un pats dzejnieks bija arī piedalījies video filmēšanā Spānijā. Bija patīkami vērot šādu dzejnieka tuvību citām mākslām un „parastā cilvēka” interesēm.