Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Skaista grāmata. Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Elīna Kokareviča
22.04.2014

Varam priecāties par tādas grāmatas kā „Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.” iznākšanu Leona Brieža atdzejojumā. Nav grūti konstatēt, ka šis ir patiešām nozīmīgs izdevums, lielisks, plašs materiāls, lai iepazītu 20. gadsimtu no spāņu dzejnieku skatupunkta. Nenoliedzami tā ir dzeja, kas paver jaunus apvāršņus, lai gan varbūt neko satricinošu par mums zināmo pasauli tā nevēsta.

Grāmata formāli ir, pirmkārt, ļoti skaista – sarkans atlasa vāks un melnbaltās Ilmāra Blumberga ilustrācijas ataino to spāņu dzejas dvēseli, ko šajā grāmatā patiešām varam sajust; tā ir galvenokārt dzīvības (dzīves) un nāves ietvarā ieskauta cilvēka esamība, kurā nereti dzīvība klanās nāves priekšā, jo nāve izrādās pārāk liela, pārāk visaptveroša, bet nevarētu teikt, ka nesaprotama.

Otrkārt, grāmata formālā ziņā ir visai loģiska, un tas ir būtiski, jo tajā iekļauti 33 dzejnieku dzejoļi un tā aptver vairāk nekā 400 lapaspuses. Loģisko aspektu papildina varbūt dzejoļu apjomam neatbilstošais, tomēr ļoti iederīgais un noderīgais Leona Brieža pēcvārds, kurā lasītājs īsi tiek iepazīstināts ar Spānijas sociālpolitiskajiem apstākļiem, uz kuru fona veidojušies noteikti spāņu dzejas strāvojumi un tapusi antoloģijā iekļautā dzeja. Pēcvārda ietekmē iespējams skatīt un sistematizēt dzeju detalizētā, pētnieciski orientētā pasaulē, kurā mīt nozīmīgāki, mazāk nozīmīgi strāvojumi, virzieni, noskaņas, kurām piekļāvušies dažādie dzejnieki. Tādā ziņā grāmata nenoliedzami ir pamatīgs ievads spāņu 20. gadsimta dzejā, un latviešu lasītājam tas ir nozīmīgi, jo iepriekš par spāņu dzeju latviski varējām uzlasīt vien drumstalas. Pēdējos gados gan, pateicoties Leona Brieža un Edvīna Raupa tulkojumiem (neaizmirstot arī agrāko Knuta Skujenieka veikumu), grāmatas formātā ar spāņu dzeju un tās iezīmēm iepazīstamies arvien vairāk, tāpēc negribētos teikt, ka „Spāņu dzejas antoloģija” ir šīs darbības virsotne, taču nevar noliegt, ka nozīmīgs atskaites punkts gan.

Grāmatas vāki noplivinās kā toreadora lakats – smagnēji, bet mērķtiecīgi. Tas ir pirmais iespaids par grāmatu. Varbūt stereotipisks, tomēr spānisks. Tas raisa jautājumu: ko sastapsim iekšienē? Kādu Spāniju, kādus spāņus? Ikviena zeme tās iepazinējam no malas asociējas ar noteiktiem tēliem, noteiktu priekšstatu, tāpēc iekļūšanu antoloģijā var raksturot kā izaicinājumu priekšstatiem par Spāniju. Tā nav ārēju kaislību, siestas un saldo augļu zeme. Vismaz ne šajā grāmatā. Pirmais pārsteidzošais ir tas, cik ļoti Ilmāra Blumberga drūmi izjustās ilustrācijas atbilst dzejai, un prātā nāk Federiko Garsijas Lorkas postulētais duendes jēdziens – spāņu tumšais gars, skumjais gars, sāpīgais gars, kas caurauž patieso mākslu. Jau saknē, pamatos antoloģijā iekļautā dzeja ir skumja, tumša, sāpīgi izjusta. Tas nav saulainais dzīvesprieks, dejas un dziesmas no dienvidnieciskās pārpilnības. Tās ir dejas un dziesmas, kas rodas kā cīņa ar savu iekšējo balsi, kas pasauli redz citādu – smagu, nepanesamu, iznīcinošu, sagraujošu, nolemtu. Tā ir pasaule, ko ietekmējusi Spānijas vēsture, dzejoļu radīšanas laika sociālpolitiskā situācija, pasaules vēsmas, līdz ar to tajā nav jāmeklē ikdiena, nav jāmeklē kas tāds, kas ir acīmredzams. „Spāņu dzejas antoloģija” ļauj ielūkoties un sajust to, kas mīt dziļumā – spāņu dvēseles dziļumā.

Pirmais, kas ir izteikti klātesošs spāņu dvēselei, – Dievs. Protams, Spānija ir senas katoļticības tradīcijas zeme, tas ir zināms, bet sajūta, cik dabisks un domas cauraudošs ir Dieva tēls 20. gadsimta spāņu dzejā, patīkami pārsteidz. Šī debešķīgā transcendence, vienkāršība Dieva uztverē, paradoksi, ko Dieva jēdziens raisa, apvieno antoloģiju, rada šo 33 dzejnieku kopību. Jau pirmais antoloģijā iekļautais dzejnieks – Migels de Unamuno, apliecinot ne tikai konkrētā dzejoļa dzejas cilvēka pozīciju, bet visas spāņu dzejas un šīs antoloģijas eksistenci, raksta: „(..) Ak, kā es ciešu,/ Dievs neesošais! Ja Tu pastāvētu,/ es arī tiešām pastāvēt tad spētu.” (19) Paradokss apvērš sākotnējo ideju, pasludina pastāvēšanas iespējamību, tās pārliecinošo klātbūtni, ieliek dzīvības pamatus. Tie aptver visu grāmatu – visi 33 dzejnieki caur dzīvi un dzīvību apliecina cilvēka eksistences nozīmi, tās domas plašumu, iekšējās pasaules bezgalību. Par spīti nāvei cilvēkā kūņojas dzīvība, kuru nereti izsaka tieši sāpes: „Es reizēm sajūtos skumjš/ kā rudens nogales vakars,/ pārņemts vārdos vēl nenosauktām ilgām/ un grūtsirdīgām ciešanām...” (Manuels Mačado, 35)

Dieva klātbūtne, kristīgo un Bībeles reminiscenču esamība satuvina šo dzeju ar baroka laika ekstāzes izjūtu – un ne tikai attiecībā uz Dievu. Tomēr tā ir 20. gadsimta dzeja, un to apliecina šaubu klātesamība, iespēja apstrīdēt vai drīzāk pārdefinēt jēdzienus, to izpratni, ko var ieraudzīt, piemēram, Damosa Alonso dzejolī: „Par to, ko Marta izšuva/ Marija sapņoja. // Dievs, nav tiesa, Dievam pat nebija šaubu,/ kurai no viņām abām dot priekšroku. // Tāpēc ka Viņš bija tikai vējš,/ kurš uzpūš, mitējas un pat neuzmet acis.” (149)

Antoloģija sakārtota hronoloģiski – tajā iekļauto dzejnieku dzeja izkārtota atbilstoši dzejnieku ienākšanai spāņu dzejas pasaulē. Šādā aspektā var izsekot dzejas attīstībai, tēlu dinamikai, virzienu ietekmēm. 20. gadsimta sākuma dzeja piedāvā simbolisma ietekmētu dzeju ar dārza, noslēpuma un ģēnija tēlu. Tāpat samanāmi impresionisma, ekspresionisma motīvi, kas nereti rada asociācijas ar Aleksandru Čaku (kaisles un izmisuma tonī, bet ne filozofijā; Čaks nenoliedzami dzejā ir krāsaināks un „vieglāks”). Bet jau šajā vispārpazīstamajā virzienu tēlainībā ieplūst spāniskie motīvi, kas caurauž visu antoloģiju – jūra, Dievs, Spānijas zemes. Caur virzieniem specifiskiem un spāņu dzejai kopumā raksturīgiem tēliem dzejnieki pievēršas plašām abstraktām kategorijām, dzejā iekļaujot arī mīlestības, nāves tēlu. Nereti būtisks ir arī paša dzejnieka un dzejas tēls: „Es nolādu to dzeju, kas tiek sacerēta kā kulturāls/ greznums neitrālajiem,/ kuri, mazgājot rokas, izliekas nesaprotam un izvairās./ Es nolādu to dzeju, kura nepieņem lēmumu, iekams neaptraipās.” (Gabriels Selaija, 221) Vai: „Viņi ar grūtībām spēj iekrāt naudu;/ apdomība viņiem nav raksturīga,/ un viņi mazpamazām izčākst –/ savā ziņā pat uzjautrinoši,/ ja vien nez kādu iemeslu dēļ nepamanās nomirt. // Tādi, lūk, viņi, dzejnieki, ir –/ Vēstures mūžsenās prostitūtas.” (Hosē Agustins Gojtisolo, 285).

Viens no interesantākajiem tēliem ir citrons – tā klātbūtne dzejoļos pastiprina sākotnējo antoloģijas kopnoskaņu: skumjo, rūgteno, bet dzīves apliecinājuma izjūtu: „Ak, dzeltenais citron,/ mana drudža dzimtene!/ Ja es tevi pasviedīšu/ gaisā,/ ak, dzeltenais/ citron,/ tu man uzdāvināsi/ zibeni/ beigu galā. // (..) // Bet, ja tevī iecirst/ zobus,/ ak, sūrmais/ mans draugs/ tu man uzdāvināsi/ mirkli/ jūras!” (Migels Ernandess, 203)

Iespējams, hronoloģiskam izkārtojumam ir viens trūkums – katra dzejnieka iepazīstināšanai tiek piedāvāts neliels ieskats biogrāfijā un bibliogrāfija, taču pie atsevišķiem dzejoļiem tā sacerēšanas gads un attiecīgā krājuma nosaukums nav pievienots. Tas traucē apjaust atsevišķo dzejnieku personīgo dinamiku, attiecinot visus tiem piedēvētos dzejoļus uz kādu noteiktu laikaposmu – visbiežāk uz debijas laiku. Taču, no otras puses, antoloģija izteikti rada vienu noskaņu, noteiktu spāņu 20. gadsimta dzejas noskaņu. Varbūt fakts, ka ne vienmēr atdzejotājam izdevies piedāvāt katram dzejniekam atšķirīgu skanējumu, rosinājis atturēties no autoru personīgās dinamikas akcenta... Tādā sakarā arī grūti runāt par atsevišķiem dzejniekiem – izcelt kādu no 33, lai gan nav iespējams atturēties, neakcentējot Vinsenti Aleiksandri, kura, iespējams, atšķirīgā dzejas forma liek pievērst uzmanību tai interesantajai pasaulei, kuru dzejnieks attēlo – dažbrīd pārsteidzoši dzīvīgi: „Vai tu to saproti? Tu to esi sapratis./ Vai tu to atkārtosi? Tad atkārto vēlreiz!/ Apsēdies! Neskaties atpakaļ! Uz priekšu!/ Uz priekšu! Pacelies! Vēl mazliet. Tā ir dzīve.” (139)

Spāņu 20. gadsimta dzeja ir ļoti individuāla, iekšupvērsta, „es” dzīles pētoša. Īpaši 20. gadsimta sākuma dzeja. Tuvojoties 20. gadsimta otrajai pusei, vērojama pārvirze no vispārinošā, abstraktā plašā skatījuma uz detalizētu, varbūt ikdienišķāku skatījumu. Ja salīdzinām ar, piemēram, Latvijas 60. gadu dzeju, redzams, ka spāņu dzeja tiecas pārkāpt Spānijas robežas fiziski (Pere Džimferre), kamēr Latvijā dzejnieks paliek 20. gadsimta sākuma noskaņā – pārkāpt iekšējās robežas. Spāņu dzeja kļūst mūsdienu cilvēkam pazīstamāka – tajā ieplūst zināmi tēli (Billija Holideja, Nats Kings Kols u. c.), izteiktāka sirreālisma klātbūtne, zināms protests un noliegums (Leopoldo Marija Panero), dekadentiskas (?) noskaņas (Alehandro Lopess Andrada) utt. No sākotnējās iekšupvērstās dzejas nonākam līdz tādai, kas vēro pasauli un fiksē novēroto, to nereti estetizējot un tādā veidā izsakot vispārinājumu: „Zinu, ka tā ir upe, kas plūst, stāvgrūdām pilna ar līķiem, meliem/ un noslēpumainām naktīm eļļainās piestātnēs.” (Antonio Rodrigess Himeness, 395). Tāpat klātesošs postmodernais stāvoklis – kad vārdi un valoda, tās iespējas tiek apšaubītas, jo rodas apziņa, ka patiesību izteikt ir gandrīz neiespējami.

Šādā plašā, visaptverošā skatījumā grāmata „Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.” dod iespēju iepazīties ar jaunu pasauli, atrast sev ko tuvu, varbūt iepriekš vēl neapjaustu. Neatkarīgi no tā, kā uz šo grāmatu skatīsities, atrodiet iespēju to izbaudīt, sajust. Varbūt sākotnēji fiziski, tad vizuāli, bet noteikti arī caur dzeju – intelektuāli, emocionāli vai abējādi vienlaikus. Tās skaistums noteikti atklāsies; citroni mēdz pārvērsties par apelsīniem.