Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

No kreisās: Una Alksne, Jūlija Dibovska (Ubi Sunt), Ineta Lipša (Tīrraksts), Jānis Elksnis (Olūts), Sandra Vensko (Vārds). Foto: Kaspars Zellis
Teksta telpu lobot. Pārdomas pēc diskusijas Rēzeknē
Jūlija Dibovska
06.05.2014

Teksta telpas izmaiņas ir literatūras procesa attīstības pamatā. Bet mainās arī teksta telpas veidošanas procesā iesaistītie, un, mainoties medijiem, iespējams, citādi kļūst arī [literāro] tekstu vērtēšanas kritēriji. Ja medijam ir nozīme un tas ietekmē arī savu saturu, tad jāatzīst, ka teksta robežas ir nosacītas, literatūras kritika un literatūras zinātne var runāt tikai par tradīciju, par konvencijām, kas ir saglabājamas, vērtējot dažādu mediju tekstus. Kā izskatās šodienas teksta telpa un kā par to runāt? Šos un citus jaunākajai literatūrai veltītos jautājumus izdevās skart Rēzeknē notikušās starptautiskās zinātniskās konferences „Autors. Teksts. Laikmets” 24.–25. aprīlī diskusijā „Teksta telpa”.

Diskusija par teksta telpu galvenokārt skāra aktuālos tekstveides procesus un ievadīja gan 2013. gada latviešu literatūrai veltīto referātu sekciju, gan arī konferenci kopumā, tādējādi akcentējot pasākuma nesaraujamo saikni ne tikai ar literatūras vēsturisko, bet arī aktuālo procesu un tā aktīvajiem analīzes mēģinājumiem. Svarīgs aspekts ikvienas jomas apcerēšanas pasākumam! Nozīmīgākie konferences posmi, cik vien bija iespējams, centās aptvert aktuālāko latviešu literatūras procesos. Aktuālākā prozas teksta telpa izpelnījās subjektīvu, virspusēju un kritisku Ilzes Jansones skatījumu uz Latvijas Literatūras gada balvas nominācijām (referāts gan nez kāpēc bija pieteikts kā „teologa perspektīva”); par bērniem un pusaudžiem domāto teksta telpu 2013. gadā pamatoti sprieda Austra Gaigala – raksturīgi, ka šī teksta telpa paplašinās ne tikai ģeogrāfiski (J. Zvirgzdiņa grāmatas), bet arī temporāli, autoriem bieži vien rakstot par vēsturiskām tēmām ar didaktikas „piešprici” (Jāņa Ūdra darbi); plašs un rosinošs bija arī Ineses Suhanes referāts par latviešu literatūras reti izmantotām iespējām tulkojuma veidā iekarot plašo Krievijas tirgu un lasītāju sirdis; minorīgas notis ienācās ar Ilgas Šuplinskas vēstījumu par latgaliešu jaunāko literatūru, kuras ir gaužām maz, un Sandras Vensko atziņu, ka pat domubiedru telpa, darbošanās literārās meistardarbnīcās un ieaugšana labi gatavotā literārā augsnē Kurzemē bieži vien nespēj atrunāt jaunos, talantīgos autorus no došanās uz ārzemēm labākas dzīves meklējumos. Jāsaka, ka arī ne pārāk iepriecinošie secinājumi par jaunāko teksta telpu konferences pamatdaļā tomēr nerada apokaliptisku noskaņu, drīzāk – sajūtu, ka tiek lasītas pērnās, bet joprojām aktuālās ziņas.

Savukārt „apaļā galda” diskusijai pieteikto jautājumu klāsts bija gana plašs un grūti aptverams noteiktajā laikā, lai gan arī elementārs un varbūt viegli risināms: reģionalitāte un centrs; teksta telpas paplašināšanās plusi un mīnusi; katra pārstāvētā medija pienesums teksta telpas attīstībā; lasītāja kritēriji, izvēloties gan tekstu, gan savu teksta telpu utt. Sarunai tika sapulcēti tie mediji, kas pašlaik visaktīvāk Latvijas mērogā reflektē par literatūru: piejūras pilsētu literārais izdevums „Vārds”, vēstures, publicistikas un literatūras žurnāls „Tīrraksts”, [Latgaliešu] literatūras almanahs „Olūts” un interneta portāls „Ubi Sunt”; gaidīti tika arī žurnāla „Latvju Teksti” pārstāvji, kas sarunas vietā esot izvēlējušies dalību Latvijas Literatūras gada balvas noslēguma ceremonijā un tāpēc ierasties nevarēja, kā arī Guntis Berelis, kas neieradās kāda pārpratuma dēļ un tādēļ dīvaini attaisnoja pieteikto, bet diemžēl piepildījumu neieguvušo referāta tēmu – „Kritika, kura it kā ir, bet patiesībā nav”. Protams, saruna varētu iegūt gluži citu skanējumu, ja minētie literatūras eksperti būtu ieradušies, jo patiesībā diskusijā netieši skartā, bet jūtīgā literārās kritikas tēma tādējādi tika atstāta mazāk pieredzējušu mediju ziņā, un šīs tēmas uzsākšanai, „izlobīšanai” no kopējā „tekstrades” diskursa čaulas trūka zināma akcenta. Jāsaka, ka par literatūras kritiku „tīrā”, teorētiskā veidā vispār reti kad plašāka klausītāju kopa vēlas runāt, un, šķiet, šoreiz no literāru izdevumu pārstāvjiem tas arī netika prasīts. Un tomēr... Par literatūras kritikas tekstu telpu būtībā vēlējās runāt tikai Ubi Sunt, kura mērķu vidū jaunrades tekstu publicēšana (atšķirībā no citiem medijiem pie „apaļā galda”) neieņem ne pirmo un pat ne otro vietu. Cerams, ka, iepazīstinot ar sevi, vismaz medija specifikas ietvaros mums izdevās pārliecināt klātesošos par to, ka literatūras kritika nekur nav zudusi un jaunie kritiķi arvien top un tiek atbalstīti. Diemžēl ārpus dalības diskusijā palika mediji, kuros šķietami elementārākais refleksijas žanrs – recenzijas par jaunākajām grāmatām – parādās arvien retāk, iegūst drīzāk gadījuma raksturu un tāpēc neveido priekšstatu par izdevuma ieinteresētību aktuālajos literārajos procesos, nemaz nerunājot par redakcijas izvēli un lasītāja gaumes veidošanu.

Ubi Sunt’am, kura vadībā ir galvenokārt topošie literatūrvēsturnieki, ir reizē dabiski un neparasti risināt teksta telpas jautājumus ārpus Rīgas, kas tomēr vienmēr ir bijusi Latvijas literārā galvaspilsēta. Rēzekne kā vieta diskusijai par laikmetīgo literatūru, bet vairāk par šīs literatūras popularizēšanas medijiem un paņēmieniem – šis notikums ir drīzāk Rēzeknes augstskolas akadēmisko procesu nopelns, nevis provinces vēlme pierādīt savas reflektīvās telpas potences ikvienai no Latvijas literārajām metropolēm. Konferences rīkotāju doma, veidojot jautājumus diskusijai (galvenokārt tēmas risinājumu veidojusi un diskusiju vadījusi Rēzeknes augstskolas vadošā pētniece, Dr. philol. Ilga Šuplinska) par teksta telpu, bija vienkārša – sarunai jābūt piesātinātai, diskusijai – ciešai, bet viedokļiem drīzāk ir ļauts atkārtoties, nevis pārklāties, jo visi sapulcētie mediji savā ziņā var tikt uzskatīti par konkurentiem, lielākā daļa no viņiem – arī par tradicionālistiem un sava veida „sabiedrotajiem” lasītāju apgaismošanas un laikmetīgas literatūras popularizēšanas jomā.

Bez šaubām pagaidām literatūras kritikai veltītu tīmekļa vietņu ir pārāk maz, lai daudzos aspektos neieņemtu „minoritātes” un ekskluzivitātes pozīciju. Lai gan daži skata kopējo teksta telpas attīstību kā acīmredzamu paplašināšanos – tikai nesen aktīvi darboties atsāka iepriekš ilgi kustinātais „Vārds”, tikko tapis „Tīrraksta” pirmais numurs, top filozofijas un literatūras portāls „Punctum”, vēl tuvākajā laikā varētu rasties vismaz viens drukātais izdevums. Tā, protams, ir diezgan satraucoša aina, un, šajā situācijā interesanta likās „Latvju Tekstu” iesūtītajās atbildēs atrodamā doma: tagad, kad literatūrai veltīto mediju skaits palielinās, katram ir jāatrod sava niša [lai izdzīvotu]. Zīmīgi, ka jāatrod niša, nevis jāatjauno autoru klāsts, lai gan neatkarīgi no ieņemamās nišas svarīgi ir piedāvāt arī jaunu skatījumu, kas nemaz nav iespējams bez „jaunām asinīm”. Jebkurš jauns medijs var būt noderīgs tikai tad, ja piesaistīs jaunus rakstītājus, nevis izmantos „pārbaudītas vērtības”. Atgriežoties pie mediju specializācijas, būtu labi arī dzirdēt, kāda konkrēti varētu būt potenciālā niša katram no pašreiz esošajiem vai topošajiem medijiem teksta telpā. Diemžēl diskusijas dalībnieki varēja izteikt viedokli tikai par savām, nevis tuvu sēdošo kolēģu funkcijām un mērķiem. Varbūt atklāta viedokļu apmaiņa un šīs pašas teksta telpas apzināšana, tās simboliskais sadalījums pārrunu veidā vainagotos ar cilvēciskas komunikācijas nodibināšanu starp vienas jomas entuziastiem (daži sevi gan sauc par profesionāļiem). Ja jau pašlaik iztrūkst polemikas, kādas tās bijušas kaut vai nācijas konsolidēšanās laikā pirms Pirmā pasaules kara, tad cīņa par savu teksta telpu ir viens no veidiem, kā rosināt šo „produktīvo konfliktu” starp medijiem, kas tāpat atrodas laikmetu griežos, būtībā pie sasistas siles – jauna sākuma.

Interesanti, ka diskusija tomēr ne mirkli neļāva kādam no dalībnieku vai klausītāju loka ierunāties par to, ka mūsdienās teksta telpa ir arī pavisam noteikti saistīta gan ar administratīvajiem, gan ar finansiālajiem līdzekļiem, lai kāds būtu tās medijs. Lai gan nevienam izdevumam neklājas viegli un bezrūpīgi, šķiet, ka materiālo pusi darba karstumā daudzi nepelnīti aizmirst. Cits neatrisināts jautājums – sadarbība, vienotas teksta telpas veidošana. Jāatzīst, ir dīvaini pārstāvēt Ubi Sunt – mediju, kas ne tikai sadarbojas ar drukātu izdevumu (žurnālu „Vārds”), bet arī ilgtermiņā, nākotnes mērķos iekļauj augsto latviešu literatūras kritikas autoru atjaunotni. Sadarbība kā jēdziens laikam ir absolūts tabu tādiem žurnāliem, kas domā par kārtīgu atpeļņu. Protams, sadarbība šķiet neloģiska gadījumā, ja medijiem atbilst viena un tā pati, pietiekami šaura lasītāju kopa, bet tā var būt ļoti noderīga jauno autoru reprezentēšanai – piemēram, tīmekļa medijs sniedz recenzijas autoram apraksta vielu un pirmos padomus, vietu un pat laiku eksperimentiem, drukātais – pārpublicē autora sniegumu, piedāvājot lasītājam iespēju izvēlēties veidu, kādā iepazīties ar recenziju. Šādi var stimulēt gan samērā kūtro kultūras tekstu lasītāju, gan slinko rakstītāju. Jāatzīmē, ka sadarbība ir savstarpēji izdevīgs pasākums.

Diemžēl diskusija, kā arī tika paredzēts, atstāja vairāk jautājumu, nevis atbilžu. Par vienu no skaļākajiem atzinumiem ārpus literatūras kritikas tēmas jāsauc LU emeritētā profesora Viestura Vecgrāvja skarbais spriedums t.s. daiļliteratūras tekstu telpai: lasītāju kultūra ir būtiski kritusies, tas ir, par savējo mūsdienu jaunietis var atzīt drīzāk gaužām primitīvi veidotu tekstu, nevis tādu, kas būtu daudzdimensionāls interpretācijas ziņā un liktu meklēt sevi, domāt līdzi. Uz to klātesošie literatūras skolotāji atbildēja ar diezgan stereotipisko: bet latviešu literatūru jaunieši uzskata par ārkārtīgi depresīvu. Un jau atkal sarunas par jaunāko latviešu literatūru atdūrās pret tik neproduktīvo klišeju sienu (vai tad jaunieši nemēdz pieņemt arī „sliktu modi”?), ļaujot katram iegremdēties savā skolas laikā, kurā nudien dažiem bija laimējies tiekties pēc latviešu literatūras, nevis piekrist kāda nevērīgi izmestajai frāzei par depresīvajām grāmatām... Domāju, ka sarunas par to, ka kāds zēns vai meitene atsakās lasīt jaunāko latviešu literatūru, nav vērts risināt auditorijā, kurā galvenokārt pulcējas šīs pašas literatūras radītāji, pētnieki vai tikai zinātkāri studenti. Bet acīmredzot tieši šis literatūras pedagoga un uztvērēja attiecību „augonis” ir tik samilzis, ka laužas ārā arī samērā abstrakti veidotā sarunā un liek aizmirst arī visu teorētisko, atstājot īsti latgaliskas emocijas.

Diskusijas noslēgumā tāpēc bija vēlme aizstāvēt latviešu literatūru un pateikt, ka tā tomēr nav depresīva, drīzāk iekšupvērsta kā visa mūsu teksta telpa, kurā valda dīvaini likumi un mazliet lielāka vēlme runāt, nekā darīt.